PAR LATVIEŠU MŪZIKU, GALVENOKĀRT NO MELBURNAS REDZES LEŅĶA

Gada grāmatas Archīvs 29. sējums: Skaņumāksla. Redaktors Edgars Dunsdorfs; izdevēji PBLA un Kārļa Zariņa fonds. Melburnā, 1989.

 

Vai skaņu māksla vispār nepieciešama? Vecāki zviedru kolēģi man stāstījuši, ka kāds zviedru finanšu ministrs reiz esot noteikti atbildējis "nē" (noraidot zemi atalgoto mūzikas skolotāju algu paaugstinājuma pieprasījumu). Neatkarīgās Latvijas jauncelsme 1920. un, tā tomēr ceram, arī 1990. gados turpretim nav iedomājama bez vispārējos dziesmu svētkos iegūtās mākslinieciskās, idejiskās un organizatoriskās pieredzes. Virsrakstā minētajam izdevumam vajadzētu tāpēc būt ne tikai mūzikālā plāksnē nozīmīgam. Vai tā šoreiz tiešām ir ?

Diemžēl nē. Ķerti ģeniālais zviedru rakstnieks Augusts Strindbergs mēdza apzīmēt aprakstāmās gada grāmatas ievirzē piekoptu pētniecību par knapoloģiju" (knapp - poga). Ar lielu nopietnību iztirzā daždažādus sīkumus, kamēr izšķiŗoši svarīgiem kultūrpolītiskiem jautājumiem - vai augstvērtīgai mākslai (ieskaitot skaņu mākslu -) iespējams vai pat būtu vēlams glābt latviešu tautu no iznīcības, vai tam kāda nozīme un jēga vispārējā zemeslodes attīstībā - nepievērš uzmanību.

Helmers Pavasars publicējis savu skaņdarbu sarakstu (kā te pietrūkst viņa Londonas līdzgaitnieku Alberta Jēruma un nesen mirušā Edvarda Šēnfelda - viņš dzimis 1910. g. un nevis 1907. g., kā aprakstā nepareizi atzīmēts - skaņdarbu sarakstu!) līdz ar īsziņām par savu mūzikas paidagoģisko darbību. Dziesmuvarietis Arvīds Līdacis konspektīvā piemiņas rakstā godina savu 1967. g. mirušo maestro Adolfu Ābeli tā simtgadē. Pazīstamā koŗdiriģenta Kaspara Svennes tēvs Sīmanis prāto, ka iemesls viņa (t.i. Sīmaņa) nemūzikalitātei mātes nevaļa zīdainītim dziedāt šūpuļdziesmas. Indulis Kažociņš dēkainās ainās apraksta, kā radies viņa 1949. g. nobeigtais librets Jāņa Norviļa līdz šim vēl neuzvestajai operai Kurbads. Īsziņas par mūzikas terapiju ar klasisko mūziku sniedz Nikolajs Picka.

Skaists Gunara Janovska prozas dzejolis "Mūsu dziesma", kamēr Muižniekjāņa dzejojumā "Skaņupe - mūzika" frāžainums it efektīvi nomāc dzeju. Labāk Muižniekam veicies ar aprakstu par latviešu jauniešu latvisko muzicēšanu Sidnejā. Atbilstoši raksti arī par Melburnu un Kanādu, bet ne rindiņas par jauniešu muzikālo darbību ASV un Rietumeiropā. Kāpēc? Īsu ieskatu par Ziemeļamerikas latviešu ērģeļdienām un tur atskaņotiem latviešu skaņdarbiem sniedz Ludvigs Reiters.

Saistošs pirmsākums Latvijas lauku un mazpilsētu mūzikas dzīves vēsturei paša redaktora Edgara Dunsdorfa pētījums par dzimto pilsētu Saldu. Ja salīdzina še ieskatam publicēto Oskara Šepska (no 19 līdz 26 gadu vecumam Saldus ērgeļnieka) koŗdziesmu "Cik mīlīgas Tavas mājas" ar Archīva 18. numurā iespiesto Helmera Pavasara 1977. g. tam pašam sastāvam sacerēto "Saskaņā" (Zinaīdas Lazdas vārdi), jāsecina par nepilnas simtgades izaugsmi no pasalkana skolnieciskuma līdz spilgti individuālai meistarībai.

Sekojot Archīva 6. (1966) un 18. (1978) sējumos publicēto īsbiogrāfiju tradicijai, tādas arī apskatāmajā, t.i. 29. sējumā. Pretstatā agrākajiem sējumiem, šoreiz vadlīnijas, maigi izsakoties, juceklīgas. Sastādītājas Lilija Dunsdorfa, Ziedone Caune un Melita Ozola mēģinājušas tur "ietvert dažādu nozaŗu latviešu mūziķus ... atzīmēti arī redzamākie latviešu mūziķi okupētajā Latvijā". Gluži vienreizēja ziņu ieguves metodika, cik zinu, bez sazināšanās ar apstākļu pazinējiem uz vietas: Datu avoti ir enciklopēdijas (kādas? - A.V.), lielāko sarikojumu programmas, Archīva 6. un 18. sējums, Latvju mūzikas 1. - 17. sējums un atzīmes presē". Tā nu iznācis, ka - atskaitot Paulu Dambi - nav pieminēts neviens no patlaban nozīmīgākajiem Latvijas vidējās un jaunākās paaudzes komponistiem, starp kuŗiem: Artūrs Grīnups, Romualds Jermaks, Romualds Kalsons, Juris Karlsons, Pēteris Plakidis, Pēteris Vasks, Imants Zemzaris, Aivars Kalējs, Maija Einfelde, Selga Mence, Ilona Breģe - līdz ar nu jau slaveno ērģelnieku Tālivaldi Deksni un diriģentiem Imantu Resni un Jāni Zirni. Toties mudž no trimdas diletantiem (šoreiz bez vārdiem ...). Manuprāt galīgi aplam dēvēt par diriģentu pašdarbnieku (-ci), kas koŗa priekšā vairāk vai mazāk veiksmīgi cenšas vicināt "viens" uz leju. Diriģents ir mūziķis ar profesionālu izglītību un prasmi. Pārējos varētu apzīmēt par koŗu vadītājiem.

Cik zinu, Zviedrijā darbojies 41 latviešu mūziķis - profesionāļi un pašdarbnieki. No profesionāļiem minētajā īsbiogrāfiju sarakstā trūkst pianisti Nellija Zālīte un Jānis Cīrulis, čellists, dziedātājs un diriģents Jānis Ozoliņš, dziedātājas Guna Krūmiņa, Aija Cīrule un Magdalēna Kalniņa, populārmūziķi Alfrēds Vinters, Gunars Zvejnieks un Gundars Rullis, klavierskolotājas Mārīte Vilka-Ulsona un Lileāna Bite, mūzikas skolotāja un "Vilcēju" vadītāja Silvija Stroda, trombonists Rūdolfs Kripe, vijolnieks Jānis Bācis. Fizioloģijas doktors Pēteris Alberts ir mežraga pašdarbnieks un dzīvo Zviedrijā, nevis Anglijā. - Tiešām ceru, ka Edgara Dunsdorfa izsmeļošajā trimdas koŗu aprakstā kļūdu un izlaidumu būs mazāk. Žēl, ka tik nepieciešamā īsbiogrāfiju klāstā tik daudz paviršību.

Virsraksts Skaņu māksla nepilnīgs - Archīva 29. sējumā arī teicama vizuālās mākslas nodaļa ar Vernera Dukura un Zigfrīda Sapieša īsbiogrāfijām un darbu attēliem.

 

Andris Vītoliņš