REPORTĀŽA, KAS IR KĀ DZĪVA MIESA UN ASINS

Pāri jūrai 1944.-1945.g. 130 liecinieku atmiņas sakārtojusi Valentine Lasmane. Zviedrijā: Memento, 1990. 294 lp.

 

Pēc oficiāliem, kaut arī tāpēc nebūt ne pārāk drošiem zviedru datiem Zviedrijā pa jūras ceļu Otrā pasaules kaŗa beigu posmā iebraukuši ap 4000 bēgļu no Latvijas. Skaitlis nav liels salīdzinājumā ar tiem vairāk kā 100 000, kas nonāca Vācijā. Bet, pretstatā Vācijai, Zviedrija bija oficiāli aizliegts ceļa mērķis, un pats pārbrauciens vismaz lielajam vairumam bija saistīts ar smagiem pārbaudījumiem. Tiem jau agrāk pieskārušies daži interesanti romāni, bet tikai tagad, kad kādreizējie bēgļi Zviedrijā nodzīvojuši 46 gadus, iznākusi Valentines Lasmanes rediģēta grāmata Pāri jūrai 1944.-1945. g. , kas konkrēti izgaismo šo tematu, dodot vārdu pašiem dramatisko braucienu līdzdalībniekiem un arī organizētājiem.

Grāmatas kodols ir 130 Latvijas pilsoņu (starp tiem viena žīdu tautības) pārbraucienu apraksti, kam katram ir arī sava priekšvēsture - māju atstāšana, ceļš uz Kurzemi, slapstīšanās un bēguļošana pēc iespējas tuvu jūras krastam, gaidot uz laivām, par kuŗām reti saņem kādu informāciju iepriekš. Visām atsevišķajām liecībām kopīgu vēstures fonu paklāj grāmatas sastādītāja ar nodaļām, kur īsi un objektīvi atreferētas militārās un politiskās norises, pastāstīts par LCP (Latvijas Centrālā Padome: nelegāli vācu okupācijas laikā dibināts politisks pretestības centrs) lomu laivu "satiksmes" organizēšanā un vīriem, kas nesavtīgi uzņēmās ļoti riskantos "pārvedēja" uzdevumus. Noslēgumā sakopota arī skaitliska informācija par pārbraucienos lietotajiem peldošajiem satiksmes līdzekļiem, kā arī dots zināms ieskats zviedru iestāžu un zviedru preses toreizējā nostājā iepretim baltiešu bēgļu straumei.

Interesanti uzzināt, ka pirmie latviešu bēgļi ieradušies Zviedrijā jau 1943. gada vasarā, apmēram tai laikā, kad tika intensificēta "brīvprātīgo" latviešu jaunekļu iesaukšana darba dienestā un leģionā, bet visvairāk laivu devās nedrošajā ceļā pāri Baltijas jūrai 1944. gada oktobrī un novembrī. - Kas bija tie, kuŗiem atradās vieta laivās uz Zviedriju, ņemot vērā, ka šo vietu skaits bija ļoti ierobežots? Jautājums var būt jūtīgs vēl tagad, un varam saprast, ka no dziļākām analīzēm šajā virzienā atturas arī Valentine Lasmane. No grāmatā publicētajām liecībām var secināt, ka dažiem par savas dzīvības glābšanu nācies krietni vien samaksāt, kamēr citiem, kas attiecināms galvenokārt uz LCP organizētajām laivām, vietas piešķirtas tāpat. Tiek lēsts, ka "organizēti" pārbraukuši apmēram 40% no visa latviešu bēgļu skaita, pārējie 60% tātad meklējuši citas iespējas, kur diezgan bieži sastopams atrisinājums izrādījies sameklēt kādu vairāk vai mazāk nodeldētu un cilvēku transportam parasti galīgi nepiemērotu zvejnieku laivu un savest to cik necik braukšanas kārtībā. Dabiski, ka visi šādi projekti tika izvesti lielā slepenībā, un ārpusstāvošo iespējas tur piedalīties līdz ar to bija atkarīgas no laimes un pareizajiem kontaktiem. Nevar apgalvot, ka šādā kritiskā situācijā daudz izpaustos kāda "tautietis-tautiete" izpalīdzības griba. Nē, toties atgadās veikli cilvēki, kas pazagšus noklausās, kad gaidāmas liedagā ierodamies laivas no Zviedrijas, kurām tad pret labu samaksu mazā laiviņā pieved nepieteiktus un neparedzētus pasažieŗus; sekas ir lielāks jeb mazāks chaoss, laivas bieži tiek pārlādētas, dažkārt atkal krastā jāpaliek tam, kam vieta sākotnēji bijusi paredzēta. Citreiz cilvēkiem neiznāk laivā vietas tāpēc, ka paši laivas īpašnieki piekrauj to ar visdažādākām mantām, kas pašu uztverē ir ļoti vērtīgas. No kādas laivas Gotlandē tiek nesti krastā saiņi ar pakavu naglām, jo tādu Kurzemē bijis liels trūkums! Liekas, ka katrs domā tikai par sevi un savu labumu. Jo spilgtāk tāpēc izceļas daži vispārcilvēcīgi brīži, kādi tomēr tiek pieredzēti, kā, piemēram, kad tagadējais stokholmietis Herberts Zālītis bez lielas apdomāšanās paņem rokās veco Kreicberga tēvu un ieceļ viņu laivā, kamēr līdzbraucēji cīnās katrs par savu līdztikšanu un rūc, ka tāds vecāks virs nu gan varētu palikt tepat. - Šķiet, ka bieži tikai sagadīšanās izšķiŗ, kuŗš aizbrauc uz Zviedriju, kuŗš uz Vāciju un kuŗš neaizbrauc nekur. Daudzi bēgļi vilcinās līdz pat pēdējam, pie kam daļa tic baumām par angļu, amerikāņu un zviedru floti, kas jau esot ceļā uz Kurzemes krastu mūs glābt, līdz pienāk kapitulācijas diena, kad visiem vairs nepietiek laivu.

Ja pats jūras pārbrauciens ir fināls likteņa uzspiestajā dēkā, kuŗā 1944. un 1945. gadā kopā ar šiem 130 grāmatā intervētajiem nācās piedalīties lielai latviešu tautas daļai, tad nemiera, raižu un neziņas pilns bija arī pēdējais dzimtenes krastā pavadītais laiks ar vācu militāro un civīlo instanču patvaļu, kuŗā ietilpa arī latviešu nacionālisma apspiešana gandrīz līdz pat pēdējam brīdim un, protams, potenciālo Zviedrijas braucēju ķerstīšana.

Vienalga kādā nozarē, reti būs nācies sastapties ar grāmatu, kas satur tik sablīvētu vielu kā Pāri jūrai. Un atkal no jauna var konstatēt, ka scenāriji, ko raksta pati dzīve, bieži pārspēj pie rakstāmgalda sacerētos. Tas, ko šeit atstāsta grāmatas 130 līdzstrādnieki, vairumam noteikti ir viņu dzīves visdramatiskākie un smagākie mirkļi. Cilvēks pēc cilvēka nodod savu liecību par pēdējām dzimtenē pavadītajām nedēļām un bīstamo, fiziski un garīgi ļoti smago ceļu pāri jūrai uz Zviedriju. Dziļš dramatisms pulsē vai ikkatrā teikumā. Kopējā tēma ir tā pati visos stāstos, kaut arī katrā no tiem ienāk kaut kas no paša stāstītāja personības. Rezultāts nav kāda latviešu varonības oda, bet gluži vienkārši stāsts par to, kā tas, katra līdzdalībnieka paša acīm veŗoties, viss īstenībā noticis. Tieši tāds izveidojums piešķiŗ grāmatai to cilvēcīgās patiesības elpu, kas šīsdienas lasītājam ļaus iejusties 1944.-1945. gada atmosfērā un saprast toreizējās norises nesalīdzināmi labāk nekā tās iespējam ar sausu faktu uzskaites palīdzību.

Valentines Lasmanes nolūks nebūt nav bijis sniegt visu aptverošu apskatītā laika vēsturi. Pāri jūrai ir dokumentējošas reportāžas raksturs, kur intervijas izraudzītas selektīvi, "lielie" notikumi atreferēti lielumties ļoti konspektīvi, atstājot citai reizei vērtējumus par to, vai pareizā pieeja Latvijas brīvības cīņas jautājumā bija tiem, kas bija iesaukti un palika leģiona rindās, vai tiem, kas aizgāja kureliešos. Bet tā ir reportāža, kas ir kā dzīva miesa un asins. Zviedrijas braucēju stāstus reljefi izceļ grāmatas modernais iekārtojums, kur ievērota zināma chronoloģiska un geogrāfiska secība un atsevišķās intervijas papildinātas ar redakcionāliem komentāriem. Valoda visā grāmatā ir bagātīga un krāsaina, kas attiecināms arī uz pašām intervijām; minējums, ka tās valodnieciskā ziņā mazliet būs spodrinājusi redaktrises roka tāpēc nav jāuztveŗ kā šaubas par autentiskumu.

 

Gunars Zvejnieks