Pulcēšanās svētku gājienam. Uzņēmuma vidū 9. Kanādas latviešu dziesmu svētku rīcības komitejas priekšsēdis Zigurds Miezītis. Modŗa Zandberga uzņēmums

 

 

52

Toronto dziesmu svētku marginālijas

 

Baigais karstums. Īsi pirms svētku gājiena pulcēšanās vietā pie Sv. Andreja baznīcas pieskrien vecāks vīrs un pusnikni prasa: „Kur te ir vadība?” Atbildam: nu, droši vien parādes priekšgalā. Viņš kaut ko norūc − un prom. Ejam arēnas virzienā, lai izdevīgā ēnas stūrī varētu ieņemt novērošanas posteni, sveikt savējos, un tad pievienoties koncerta klausītāju plūsmai pie ieejas. Ceļā satiekam draugus, paziņas − un svētku priekšpēdējā dienā iznāk tā, ka gandrīz katram ir pa piezīmei, pa ieteikumam. Skaidrs, tik plašas programmas rīkotājiem grūti gājis, it īpaši ņemot vērā padomijas ierēdņu izčakarēto: neieradās divas no trim paredzētām Latvijas tautas deju vienībām, „Sonori” pēdējā mirklī aizstāja A. Jansona uz turneju izsauktais Radio un televīzijas koris, netika Vizma Belševica, utt. Tomēr − tā izskanēja doma − vai pašā sākumā nevajadzēja daudz ko plānot citādi? Pretī: viegli runāt − publika kritizē, bet nezina visus apsvērumus... Tāpēc dosim mūsu „vadības” meklētājam sekojošo cerībā, ka noderēs nākošai reizei:

 

* Par to pašu gājienu: tas nav atzīmēts ne svētku vadonī, ne sarīkojumu konspektā („Pavadonī”). Cikos un kur? Publika griežas pie koristiem, dejotājiem, seko tautas tērpiem uz pazemes piestātni − tiem būs izziņots! − un tas arī liekas populārākais jautājums informācijas centrā: pie letes uz steķīšiem stāv ātri uzzīmēts plakātiņš ar pulcēšanās, sākuma laikiem. Bet kur tad tā baznīca atrodama, kā uz turieni labāk tikt? Tur un tā. Atkārtoti. Greznā, profesionāli saliktā vadonī trūkst sarīkojumu vietu karte, varbūt tur to arī nevajag − kā nekā: suvenīrs; „Pavadonī” ir, bet norādījumus, kā kur nokļūt, jālasa pie katras svētku norišu vietas atsevišķi (un ar lasīšanu laikam mums arvien lielākas grūtības...). Tad dažs labs sūdzas, ka to pašu informācijas centru nācies grūti atrast − galvenās (Royal York) viesnīcas vestibilā prasta, maza zīmīte pie liftiem bieži nobrukusi, citādi galīgi pazūd beisbola spēles sludinājumu un karogu jūrā. Tāpat ar norādījumiem uz tirdziņu. Informācija taču ir galvenais − un tā nevar klibot.

 

* Vēl pie informācijas noformējuma vadonī un „Pavadonī”. Svētku burzmā uz to neskatāmies ar kritisku aci, vienmēr jāsteidzas, jāiet. Bet vēlāk pārlapojot viena otra parādība izlec.

Vispirms, „Pavadonī” derēja uzmanīgāk izrediģēt drukas kļūdas (piem., picknic 7. lp, orphants 15. lp, Rosss 19. lp), precīzāk veikt tulkojumus: vai „Saiets par bāreņiem...”, kuŗu „Rīko Saule” tiešām būtu „Saule is calling a meeting...” (15. lp); kāpēc „Dobelnieku pēcpusdiena ar video izrādi” iznākusi kā „Scenes from the town Dobele on video” (7. lp); un, lai gan jauki, ka „Daugavina and Liesma dance together”, vai tas ir tas pats, kas „Daugaviņas un Liesmas tautas deju uzvedums” (10. un 11. lp), pie tam John W. H. Basset t” zālē? Lieku sleju izļodzīšanu varēja novērst 24 stundu laikrādis i latviešu i angļu valodas tekstā. Steiga un stress, jā, bet datorizēts salikums tieši pieļauj labojumus pēdējā minūtē.

Turpretī, angļu valodas pavadījumi (tie nav tieši tulkojumi) vadonī lielākoties plūst raiti un nesamāksloti, neveiklāki − kuriozi! − liekas tikai daži rakstnieku biogrāfiju tulkojumi. Paldies! Lai gan vietām (kā vienmēr) neērtus mirkļus sagādā burtisks dziesmas nosaukuma tulkojums, piem., „Ai, zaļā līdaciņa” − „Oh, Green Pickerel”, tad tomēr labāk pie tāda turēties nekā greizi aiziet otrā galējībā: „Kālabadi galdiņam” − „What’s Wrong with the Table?” Citur panākts labs domas pārnesums: „Es karā aiziedams” – „A Soldier’s Farewell”. Vai starpsvētku laikā muzikologi un valodnieki nevarētu kopīgi izstrādāt labākus tulkojumus programmās uzņemto dziesmu nosaukumiem?

 

* Ģimenes cilvēki brīnās: kāpēc nekas bērniem? Nav, kā citās reizēs, īpaša programma, piem., leļļu teātris, nav arī organizēta bērnu uzraudzīšana − tā, lai vecāki varētu vismaz uz pāris sarīkojumiem aiziet mierīgi. Rezultāts: sarīkojumu apmeklēšana „uz maiņām” (kas noplicina biļešu tirāžu), pāragrs publikas nogurums, klejojošas bērnu komandas viesnīcas liftos un gaiteņos. (Cerēsim, ka no tām neizveidosies nākošie viesnīcu izdemolētāji!) Kāpēc dziesmu svētki lāgā nav arī svētki bērniem?

 

* Mēs zinām, ka braukšana no Latvijas uz rietumiem ir problemātiska, vienmēr sapīta ar kukuļiem un padomijas ierēdņu ietiepību − bet vai tas drīkstēja svētku rīkotājiem būt pārsteigums? Pāris gadus jau tāpat čakarēti ievēlēti deputāti, valdības ministri. Kāpēc programmas izpildītājiem bija paredzēts ierasties gandrīz vai pēdējā mirklī? Vai nevarēja laicīgi daļu budžeta nozīmēt valūtas piemaksai, ja tas nodrošinātu biļetes − un nevis liekam greznumam, piem. Tomsona zāles īrei? Kāpēc Pērkons nevarēja braukt tieši pēc koncertiem Minsterē un Abrenē, nevis doties atpakaļ un sākt visu no gala? Kas notika ar Latvijas republikas „spēku”, it īpaši kultūras ministra Raimonda Paula iestāšanos par labu paredzētiem braucējiem? Grūti ticēt, ka pāris gadus plānotais un „norunātais” varēja tik ātri un pilnīgi „neparedzētu apstākļu” dēļ izjukt.

 

* Tomēr − bagātīga sarīkojumu nedēļa. (Latvijas ciemiņš: „Tie jau nav dziesmu svētki − drīzāk tāds raibs notikumu popurijs...”.) Jā, izvēle liela, katra vēlme apmierināta (pat lutināta). Bet − ja nu grib visu baudīt? Pēc oficiālās ieejas karšu pasūtījuma anketēs rēķinot, vienam cilvēkam „viss” izmaksātu $668 (34 sarīkojumiem), caurmērā apm. $20 katrai biļetei, „labākās” sēdvietās, ja tādas ir. Tas neieskaita ziedojumus dievkalpojumiem un izstādēm, blakus sarīkojumus (dievturu, korporāciju, sporta, aroda un skolas biedru), nesedz arī uzturu, palikšanu viesnīcā (vai izdevumus par radiem), transportu, un vienu otru alus glāzi. Kur nu vēl tirdziņa suvenīri un svētku vadonis plus žetons ($20!). Mīļie, lieli svētki ir dārgs prieks! Varbūt jau − pārāk dārgs ģimenēm? (Dzirdēts: „Drīzāk pavadu nedēļu Eiropā.” Lielas cenas − nopietnas izvēles...) Šoreiz kopkoris bija saplacis uz pusi parastā skaita (pie 500, ar Latvijas viesiem), dejotāju pulks krities pa 30% no kārtējā tūkstotnieka. Svētku apmeklētāji − arī apmēram puse no gaidītiem. Kas te notiek? Izņēmums − vai draudīgas zīmes, kuŗas jāievēro un jāsaprot?

 

* Cik labi svētku rīkotāji (Toronto, citur) pazīst savu publiku? Programmas izpildītājus? Nopietns jautājums! Vai ir konkrēti dati par koristu, dejotāju, svētku apmeklētāju dzīves vietām, vecumu, vēlmēm, spējām, naudas makiem? Lūk, ja būtu tāda elementāra datu bāze, tad rīkotāji spētu nopietnāk izplānot piedāvājumus (kā to dara komerciāli uzņēmumi), vadoties ne tikai no „nepieciešamā”, „tradicionālā” vai pašu patikas, bet arī no reālām pasniegt- un baudītspējām. Rīkoties no zila gaisa, neievērot realitātes ir bīstami. Piemēram: vai 500 cilvēku korim nepieciešama liela arēna? Kādu publiku var paredzēt atsevišķiem garīgiem, „izlases”, kamermūzikas, vīru koŗa, skolēnu, opermūzikas koncertiem − vai vispār (un kam) tāda spēku drumstalošana vajadzīga!? − un par cik lielo sarīkojumu (galvenais ballīšu) peļņai jāsedz iztrūkumi citur? Kāda jēga rīkot vīru koŗa koncertu baznīcā, garīgo koncertzālē, bet opermūzikas − vidusskolas auditorijā? Vai īpašiem sarīkojumiem absolūti vajadzīgi simfoniskie orķestŗi un pustukšas lepnas, dārgas zāles, − un par cik tāda saimniekošana svētku budžetā ienes „sarkanu tinti”? Šo svētku komiteja no iepriekšējās saņēma apm. $60,000 rīcības kapitālu. Cik nodos tālāk?

 

* Kāpēc kopkoncerta un tautas deju lieluzveduma arēnā nevarēja ieslēgt gaisa dzesinātāju? Tāda esot, bet apkalpes personāls uz vietas zināja teikt, ka „neesot prasīts”. Tiešām? Kādēļ? Varbūt koncerta ieskaņošanu dūkoņa būtu traucējusi − bet ne tautas dejas! Šā vai tā, telpas varēja atdzesināt pirms sarīkojuma (šo metodi lieto vecās televīzijas studijās: telpu izmisīgi dzesina līdz izrādes sākumam, un tad noslēdz). Strīpu, lūdzu, šai kopējai pirtij! Lai atkal nav jāizsauc ambulanci...

 

* Rakstnieku cēlienā nav varējis ierasties Aivars Ruņģis, bet viņa atsūtīto dzejoli jālasa man. Labi, darīts. Starpbrīdī pienāk glīta dāma, silti spiež roku un vaicā − vai es viņu atceros? Nu... Nu, kā − esam vienā skolas solā sēdējuši Vācijā, Libekā. Atzīstos, ka Libekā neesmu bijis, toties Eslingenā labu laiku. Nē, noteikti Libekā. Vai tad tiešām neatceros? Kļūst gluži neērti. Lai gan tuvojas sudrabkāzas, pretendēju, ka jaunības gadus vēl atceros tīri labi − bet šo dāmu, va velns, nemaz. Laikam tomēr sāk kūpēt... Vai tad es neesot Aivars Ruņģis? Noteikti nē − cēliena sākumā gan lasīju Aivara dzejoli. Ak tā... Un pusapjukuši atvadāmies. Dāma noteikti nav iegādājusies svētku vadoni, Aivar, jo tur Tavs uzņēmums ir − bet zini, ka Tev nāca ne vien aplausi, bet arī sveiciens no pagātnes. Toties, rakstnieku cēlienu vadītājiem turpmāk liksim zvērēt: katrs lasīs savējo, un punkts.

 

* Lietišķā māksla, rotas, grāmatas, kasetes, skaņuplates − kā vienmēr. Divus interesantus skaņdarbus (Modra Medņa dzeju „Saules audēja” un Akača „Svešā malā”, abi „Plates” kasetēs) apskatīsim citā vietā. Lai gan „vecie” izdevēji sāk rosmes ierobežot, parādās mazformata grāmatiņas − t.s. pašmāju raža, ar datoru ielauzta, ar lāzeri drukāta. Divas Jūsu uzmanībai: How Stalin Got the Baltic States (Vilnis V. Šveics − ar Latviešu institūta direktora Arvīda Bļodnieka ievadu) un manis paša Rokasgrāmata − ciemiņiem, kuŗi pie mums ierodas no Latvijas. Ienākumi no pēdējās iet par labu „Saules” darbam un Latvijas bāreņu atbalstam. Ieteikums svētku tirdziņiem un informācijas centriem nākotnē: tieši tādus „jaunumus” derētu savākt vienuviet un likt redzamāka galdā.

 

* Latvijas ciemiņš: „Nu gan svētki iespīlēti frakā!”

Kā ar svētku „garu”? Dziesmu svētki ir tautas svētki. Labi, arī − tautas balle. Bet mēs trimdā esam panākuši apbrīnojamu vispusību un, iespējams, nezinām vairs, kas īsti tas „gars” ir. Kopējai dziesmai nākušas klāt simfoniskas, kameras, garīgas, operas balsis − un tad vēl šķirotas pa „skolēnu”, „vīru” un „izlases” kārtām. Dejotāji pieticīgi palepojas ar vienu jaundeju skati, bet paralēli esam dienestā iesaukuši rakstniekus, teātŗus, filmas un sportu. Ballīte un kabarē − katru vakaru. Mākslas un foto skates, tirdziņš. Daudzi un dažādi saieti, brokastis, pusdienas. Viss kopā − Latvijas termins − liels šļurums. Skaidrs, gribam satikties, sasildīties un baudīt − bet vai vienā vietā un reizē izliekot visu, to seno „kultūras zafti” nesmērējam mazliet plāni, vai nejaucam klāt svešu piegaršu? Vai vēl spējam ar pietiekami labu kvalitāti sniegt galveno, un esam to ar pietiekami lielu uzmanību un enerģiju gatavi uztvert? Kas panākts − ja vairāk, bet tikai viduvēji? Gadatirgus? Ja pa daļai jau sākam rēķināties ar Latvijas dalībnieku ierašanos − ko tas saka par mūsu pašu koŗu un dejas grupu darbību un gatavību? Dziesmu svētku mērķis ir − mūs pulcināt uz kopēju dziesmu, punkts. Mežaparka estrādē pagājušā gadā Rīgā spēlēja pūtēju orķestris, ne simfoniskais; kā dziedātājiem, tā diriģentiem tautas tērpi bija lepni diezgan. Frakas nevienas. Mēs laikam ar savu līdz galējībai izvesto formulu skaitāmies „glaunāki”. Varbūt arī stāvam uz plānas ledus garozas − un neliekamies zinis.

Kādas te mācības citu svētku rīkotājiem − un kā Latvijas 1993. gada svētki ietekmēs mūsu rosmes? Agrīna pazīme: „Saules jostas” nākošā turneja tēmēta uz Latvijas svētkiem.

„Kur te ir vadība?” Jā, gan.

 

Un visu to uz vietas pierakstīja

Juris Mazutis 1991. g. jūlijā.