JG183 Inta Čaklā. "Ar dzīvam palikušā nastu plecos"

Inta Čaklā

„AR DZĪVAM PALIKUŠĀ NASTU PLECOS”

Valdis Krāslavietis. Savāds sapnis. Rīga: Liesma, 1989.

Trimdas dzeja Latvijas lasītājam sākumā bija kā cieši noslēgts krāns (vai „bezsaules noriets” − pēc A. Upīša versijas). Tad nopilēja pa retai lāsei: Veltas Tomas Maize no mājām, Linarda Tauna Plīvošana ar pilsētu. Pāris pēdējos gados pilieni sāk krist biežāk: Valda Krāslavieša, Andreja Eglīša, Baibas Bičoles, Juŗa Kronberga grāmatas. Ja vēl pievienojam plašās, dažkārt grāmatai līdzvērtīgās dzejas publikācijas žurnālos un Literatūrā un Mākslā, tad varam teikt, ka zināms ieskats par šo noklusēto latviešu dzejas zaru lasītājam jau ir. Cik un kā katrs šo ieskatu papildinājis patstāvīgi, ticis pie viņā pusē iznākušajām grāmatām, tas, kā saka, katra paša ziņā − bet cilvēkam, kam nav personīgu sakaru vai laika dienā sēdēt Misiņa bibliotēkā, lielas šīs iespējas nav. Tādēļ apsveicams katrs dzejas krājums, ko sadūšojas laist klajā valsts vai kooperatīvie apgādi, neraugoties uz ekonomisko problēmu bezdibeni, kuŗā turpinām mīksti planēt, pamazām atvadīdamies no ilūzijām, ka tagad, kad ideoloģiskie aizsprosti atcelti, mēs nu gan ātri izdosim vienu trimdas autoru pēc otra.

Bet pievērsīsimies Valda Krāslavieša izlasei, ko sakārtojis Imants Auziņš. Tā aptver lielu daļu no viņa 3 krājumiem un dzejoļlapas Saslēgsimies, arī 32 dzejoļus „ārpus krājumiem”. Dzejoļu atlase ir lieta, kuŗā katram ir savas vēlmes un ieskati, − un visiem nekad neiztapsi. Tomēr dažu ārpusē atstātu darbu man ir žēl, to, kas asāk iezīmē Krāslavieša dzejas galveno (vismaz − man interesantāko) tēmu: otrā pasaules kaŗa dalībnieka, zaudētāja, bet dzīvos palikušā atmiņu un atziņu nastu, paaudzes pieredzi, par kuŗu Šīspuses dzejnieks (vienā gadā ar Krāslavieti dzimis un vienā pusē kaŗojis) Arvīds Skalbe raksta:

Ceļa sākumā izgaisa veseliem pulkiem,
Spēka plaukumā jāaiziet klusu, pa vienam.

Krāslavietis:

kopā mēs sapņojām,
kopā mēs dzīrojām, mīlējām, nīdām,
bet nāvē gājām pa vienam. („Paaudzes vārdā”)

Proti, agra un totāla varmācības, nāves un vilšanās pieredze, kas neapšaubāmi iekrāso visu šo dzejnieku vēlāk pieredzēto, pārdomāto, uzrakstīto. Negribu apgalvot, ka šis loks grāmatā neiezīmējas, bet bez tādiem darbiem kā „Vēstule no kaŗa drauga”, „Kapitulācijas dienā”, Jaunas dziesmas meklētājam”, „Kaŗa invalīda sapnis”, „Leģionāra kaps”, „Kādā salidojumā”, „Zem šiem smagajiem akmeņiem” tas rādās drusku gludāks nekā īstenībā. Jo taču dzejā pausto atziņu svaru lielā mērā vai pat galvenokārt noteic pārdzīvojuma svars, kuŗam pateicoties vai par spīti atziņa izaugusi. Tā agrīnā Krāslavieša asā, čūlājošā sāpe „Kapitulācijas dienā” un „Kaŗa invalīda sapnī” piešķir citu perspektīvu un dziļumu lakoniskajam novēlējumam dēlam:

pat vislabāko šauteni
var vienmēr vēl uzlabot,
ja to iesprauž
ar stobru
zemē.

Tāpat arī izlasē ievietotos skaistos dzimtenes ilgu un trimdas dzīves neīstuma, butaforiskuma dzejoļus nedaudz, bet nozīmīgi akcentētu izlasē neievietotais „Labo vēju gaidot”. Teiktais nav domāts kā īpašs pārmetums sastādītājam, jo iespējami arī kontrargumenti un − kā jau teicu − katrs var uzskatīt par svarīgāku kaut ko citu. Kopumā izlase ir bagāta, ievadvārdi jūtīgi un zīmīgi uzrāda Krāslavieša dzejas saskares punktus ar Auziņa paaudzes dzejnieku centieniem un meklējumiem.

Arī man, lasot Krāslavieti (un ne tikai viņu), radās iespaids, ka abās pusēs − ne gluži sinhroni, tomēr saskanīgi − risinājušies līdzīgi procesi, trimdā gan agrāk, jo acīmredzot pretestība, kas jālauž, nebija tik liela kā šeit, droši vien palīdzēja arī tiešāka saskarsme ar cittautu dzejas pieredzi, no kuŗas mēs pēc kaŗa bijām norobežoti. Vispirms jau kopējs ir pats dzejas sakrālās telpas sekularizācijas process, kuŗā lirisko „es” − tautas sāpju un ilgu izteicēju nomaina fiziskais „es” − biogrāfiski konkrētais cilvēks, kuŗš caur atsevišķo, paša pieredzēto galu galā arī izsaka tautas likteni, bet ne tik formulizēti, lielākā pietuvinājumā dzīves situāciju daudzveidībai, nepoetizētu detaļu šķautnēs un pretrunās. Tādējādi dziesmu (himnu vai elēģiju) nomaina runa (monologs, dialogs, replika) un saplaukst tai atbilstošais brīvais pants. Starpība, protams, būtiska: pie mums pēckaŗa dzejā šī sakrālā telpa bija piepildīta ar izkrāsotiem bleķa elkiem, trimdas dzejā − ar dzīviem dieviem. Tomēr tas neizslēdz dažas kopīgas plānojuma iezīmes.

Interesanti, bet laikam likumsakarīgi, ka Latvijā šo kaŗa pieredzes pārvērtējumu no individuālā cilvēka pozīcijām neizdarīja tā dalībnieku paaudze − vismaz dzejā nē. Prozā bija V. Lāma „Kāvu blāzmā”, kuŗš varēja pilnībā parādīties tikai „glastnosķ” laikā, klusībā tapa, bet pabeigts netika E. Līva atmiņu stāsts „Rēta lūpas iekšpusē”; no „uzvarētāju” puses E. Vilks 1960. gados mēģināja skart šo jautājumu „Divpadsmit kilometros”. Dzejnieki frontinieki, kas kopā ar Sarkanarmiju kā uzvarētāji atgriezās Latvijā, vai nu turpināja ekspluatēt patētisko stilu, pārdzīvot kaŗu kā savu „zvaigžņu stundu”, vai arī meklēja dzejas materiālu citos dzīves lokos (M. Kroma, C. Dinere, daļēji A. Imermanis). Pārvērtēt šo tēmu, iezīmējot tajā jaunus humānistiskus akcentus, 1970. gados mēģina nākamās paaudzes dzejnieks Ojārs Vācietis, un viņam saskarsmes punkti ar Valda Krāslavieša dzeju ir vairāki. Iespējams, ka Ojārs bija Krāslavieša grāmatas lasījis un guvis no tām arī kādas ierosmes.

Salīdzināsim Valda Krāslavieša „Kādā salidojumā” (Atzīšanās, Kopenhāgenā: Imanta, 1968) un Ojāra Vācieša „Atmiņu svētkus” (Gamma, Rīgā: Liesma, 1976, bet sarakstīts 1971. gadā). Kaut arī abu darbu pamatā ir vienāda dzejas situācija − bijušo frontes biedru salidojums, kompozicionāli un stilistiski tie ir pilnīgi atšķirīgi. V. Krāslavietim − satraukts, retorisks un tiešs „atmiņu svētku” dalībnieku monologs, saceļoties pret liekulību un apzinoties, ka kaŗa biedru brālība un kritušo piemiņa divdesmit „treknajos gados” kļuvusi par tukšu formalitāti. O. Vācietim − maza, polifoniski veidota poēma ar meistarīgām faktūras, motīvu un ritmu maiņām, atkārtojumiem un kāpinājumiem. Taču abos darbos cieši sabalsojas daži emocionāli vērtējoši akcenti. Pirmkārt, kauns, V. Krāslavietim taisni izkliegts:

Mēs, draugi
šodien
viņiem vairs uzdzert nedrīkstam,
ja kaut kur vēl saglabājies ir kauns

O. Vācietim tērpts smalkā metaforiskā pārnesumā:

Fotogrāfija pie sienas
aiztaisa ciet acis.

Kopīgs arī „kaŗa dziesmas” motivs. Krāslavietim − citāts „kas vēl dzīvi, kas vēl dzīvi esam palikušies” Vācietim − mājiens, domājams, uz F. Rokpeļņa „Lai Rīga atkal dimdēt sāk, cērt, mana roka, varenāk”:

Vecie dzied kara dziesmu,
dziesma spīd, acis nespīd,
vecie atkal cērt vācus,
vāci blakus sēd un klausās.

Un trešais, pats zīmīgākais (jo galu galā visos salidojumos dzied vecās dziesmas un kaunu var izjust arī bez literārām ietekmēm) − tas, ka poētiski līdzīgi dzejoļos ievadīts aizmirstības motīvs: kaut gan tie ir „atmiņu svētki”, pašas atmiņas gaist un svētku jēga kļūst problemātiska. V. Krāslavietim:

Žēl Pētera,
žēl Jāņa
žēl Lienītes un Ritas...,

toties pēc divdesmit gadiem

nepiemin Jāni un Lieni
neviens.

O. Vācietis arī šo motīvu, līdzīgi formulētu, izvērš par savdabīgu refrēnu, kuŗš, svētku dalībniekiem nonākot arvien lielākā švunkā, gūst arvien jaunus akcentus:

Te guļ Fricis. Te guļ Jānis. Te, es Īsti neatceros, laikam...

− −

Prozīt Frici! Prozīt, Jāni! Un tu arī, laikam, prozīt!

Savukārt Krāslavieša ironiskais „labklājības sabiedrības” raksturojums

Mīlulīt!
Tā tak ir šinšillas āda,
kas klāj tavus apaļos pleciņus

atbalsojas un izvēršas Vācieša „Kārajā laukā” kā viens no šīs poēmas vadmotīviem, saistīts ar varoņa, kaŗa dalībnieka, „loloto” un viņa pretenzijām šais „dzīves viesībās” gūt kompensāciju par kādreiz pārdzīvotām ciešanām un briesmām. No Vācieša „Atmiņu svētkiem” ir arī rinda, ko esmu likusi virsrakstā:

Ar dzīvam palikušā nastu plecos
mēs neaizņemam dzīvē vairāk vietas
par to, cik nākas mums un mūsu nastai.

Liekas, ka tā visai precīzi raksturo Valda Krāslavieša cilvēka un dzejnieka stāju, spurainību un skaudrumu, nevēlēšanos glaimot ne sev, ne pasaulei, bet arī nevēlēšanos nostāties pravieša vai varoņa pozā.

Otrs motīvu loks, kurš arī liecina − ja ne par savstarpējām ietekmēm, tad vismaz par abu latviešu dzejas daļu kopīgiem pārdzīvojumiem, kopīgu apdraudētības apziņu un „galvas lauzīšanu” līdzīgā virzienā, ir tas, kas saistīts ar nacionālo identitāti (kuŗu nebija viegli uzturēt ne trimdā, ne te − kaut gan dažādu iemeslu dēļ), ar savu sakņu apzināšanos, atgādināšanu un ar mazas tautas sūro likteni, cīnoties par dzīvību. „Lielām tautām ir viss” − „Jums − tikai latviešu dainas”, arī „Sapnis par Latgali”, „Gājiens jau sācies” ar kuršu kuģu un jatvingu jātnieku piesaukšanu, „Arāja pārnākšana” un citi dzejoļi iezīmē tēlus, kam radniecīgus, pie tam līdzīgos mākslinieciskos nolūkos lietotus, ar līdzīgu emociju auru apvītus, varam atrast gan I. Auziņa, V. Ļūdēna, gan A. Elksnes un citu dzejnieku sešdesmito, septiņdesmito gadu darbos. Īpaši gribu atzīmēt Krāslavieša skaisto dzejoli „Asinsanalīze”, kas dažos aspektos sasaucas ar V. Ļūdēna „Zemgaļi atstāj Sidrabeni”.

Un visbeidzot − trimdinieka situācija, trimdas traģika un komika Krāslavieša dzejā. Smeldzīgais „Gājiens pa agrāko latviešu ieceļotāju pēdām Ziemeļviskonsinā” ar latviešu un indiāņu likteņu paralēlēm:

Indiāņu kapenēs guļam,
brālīgi zemi, brālīgi likteni dalām

apliecina skumju, bet neuzveicamu šīs traģikas perspektīvu. Pat ja

zemes kā grēka es vairīšos tīši,
lai mani šeit nepiesaista ne stāds
(„Tavs prāts lai notiek”)

tad tomēr, tomēr... Tādos tradicionālos, latviskajā dzejā bagātīgi simbolizētos tēlos kā zeme, arājs, maize (trimdas „baltmaizes mīkstās” un „rupjmaizes ierauga”, arī „gurķu vīriņu” un „rudzu vīru” pretstats) Krāslavietis ietilpina ļoti mūsdienīgu un konkrētu, detaļās un attiecībās reālistisku kolīziju saturu. Viena no viņa iemīļotām dzejas situācijām − karnevāls, balle kā rosīgas un spožas, bet neīstas, butaforiskas dzīves modelis. Šajā tēmā liels rūgtas ironijas īpatsvars, sašutums pret „To lielo trīsvienību”: vadoni, vagaru, vergu, kas cenšas atjaunoties un nostiprināties jebkurā situācijā.

Valda Krāslavieša dzejā Latvijas lasītājam atklājas vairāki slāņi, un visi tie ir interesanti. Pirmkārt, konkrēta, bieži vien psiholoģiski un biogrāfiski precīza liecība par svešatnes tautiešu dzīvi, trimdas sabiedrību, tās pretrunām un sacirtēm. Otrkārt, vispārlatviska eksistenciāla traģisma un ikdienas dramatisma liecība, kas savā būtībā mums labi pazīstama gan savās lieliskajās, gan sīkajās izpausmēs. Un treškārt, vīrišķīgas dvēseles spēja pastāvēt un saglabāt sevi situācijā, kad zūd visas ilūzijas un gandrīz visas cerības. Gan cerības uz pasaules sirdsapziņu un demokrātiju, gan cerības, ka kāds varētu pārtraukt šo neizdevušos izrādi − 20. gadsimta vēsturi − un atsākt to no jauna labāka režisora vadībā. Un vēl daudz ko citu. Varbūt šis trešais slānis patlaban mums visvajadzīgāks.