Jaunā Gaita nr. 183, augusts 1991
"Mēs tagad atrodamies divu lielu kaimiņu aizsardzībā." Sūtnis Edgars Krieviņš Berlīnē.
Valsts un ministru prezidents Dr. Kārlis Ulmanis, Aizsargu organizācijas augstākais vadītājs
Iekšlietu ministrs Dr. Miķelis Valters. Viņš ierosināja pašaizsardzības spēku dibināšanu 1918. g. decembrī un 1919. g. martā
Valtera pēdējā vēstule Ulmanim 1940. gada 20. janvāri.
[ 1 ]1940. g. 20. janvāri Miķelis Valters Ulmanim bija vairāk nekā Latvijas sūtnis Beļģijā [ * ]. 1905. gadā, kad varbūt pirmo reizi Ulmaņa un Valtera tekas krustojās, kad Valters bija kreisāks par Ulmani, tad viņš, no ostas pilsētas Liepājas nākdams, vēl planēja revolucionāriem Ikara spārniem, lidojumam, kam vidzemnieks, vēl ar kāju vagā, lēnāku domu gaitu, mazāk izglītots, bez prakses polemikā un rakstu mākā, netika līdzi. Tikai 1917. gadā, pēc tam kad arāju izcelsmes vīrs, kā latviešu stāsta varonis bija redzējis, kas aiz horizonta slēpjas Zemnieku savienības dibināšanā, Ulmaņa un Valtera likteņi savijās un no tā laika cauri visam Latvijas dibināšanas posmam, Brīvības cīņām un Satversmes sapulcei, Saeimas gadiem, viņi kā mītiski pazemes dvīņi kaldināja Latviju. Filozofiski-ideoloģiskā varēšanā, jau no gadsimtu mijas, kad viņš Šveices tavernā alus putās uz galda zīmēja Latvijas robežas, Valteram nebija sāncenšu. Ulmanis, no otras puses, latviešu zemnieku pragmatismu vēl padziļinājis ar amerikānisko, bija polītikas taktiķis, kas izveda Valtera spārnotās idejas praksē. Domstarpībām protams starp abiem vajadzēja būt, bet visā vētrainā vēstures posmā naids vai nenovīdība starp viņiem neradās. Gluži pretēji, viens otru tie uzskatīja ne tikai par cīņas biedru bet par draugu. Tikai diktatūras laikā aizdomu siena sāka abu draugu starpā nolaisties. Valters bija viens no retajiem (ir teikts viens no diviem - otrs Hermanis Endzeliņš), kas uzrunāja Ulmani ar Tu, pat diktatūras posmā tas tā turpinājās. Arī Valtera pēdējā vēstulē Ulmani vinš uzrunā ar "Mīļais draugs." Bet tad šī intīmā uzruna nevarēja nebūt bez ironijas, pat sērskābes.
Kā jaunstrāvnieks, Ogrankas dzenāts, Valters jau pirms gadsimta mijas nonāca Eiropā un atškirībā no daudziem citiem bēgļiem piebāzās ar zinībām. Un pārsteidzoši viņa latvieša galva ņēma Eiropas zinības pretī.
Kad Valters raksta savu pēdējo vēstuli, Eiropa jau bija kaŗa drudzī. Minchene un Čechoslovākijas sadalīšana jau bija pagātnē. Polija bija sagrābusi Čechijas provinci Ciešinu. Tas bija pēc Staļina-Hitlera pakta: Polija jau bija vācu un krievu okupēta, Francija un Anglija pieteikusi kaŗu Vācijai, Sarkanarmijas bāzes Latvijā jau ierīkotas, melnā 5. oktobŗa diena jau bija noticis fakts. Vaņkas kā negudri mira Karēlijas sniega laukos. Molotova kokteilis bija iesācis savu gaitu modernā vēsturē.
Priekšā vēl stāvēja Hitlera Blitzkrieg Rietumeiropā, Skandināvijā un Balkānos un Staļina otrais solis Baltijā, Padomju kvislingu valdiba un Barbarossas gājiens uz Maskavu. Vēstules rakstīšanas laikā Ulmanim bija atlicis mazāk nekā pusgads valdīšanas. Valteram nebija ilūzijas ne par krieviem ne vāciešiem. Un galu galā ne ari par Ulmaņa Latviju.
Viss tas un vēl vairāk jau 1940. gada janvārī bija Valtera apziņas un nojautu jomā. Ulmaņa galms turpretī nelikās satraukts, tas vēl ciešāk, Amerikas pionieŗu valodā izsakoties, saveda ratus aplī ap sevi.
Valtera kustīgais prāts, sirdsapziņa, eiropeiskums, nedeva viņam mieru. Viņš nesaprata, kas Rīgā notiek: kādēļ tāda nekustība, iemigšana, pašapmānīšanās, šaurība. Latvija jau bija pusokupēta, bet valdība vēl svinēja svētkus, dzīroja un dzīvoja vienā angļu mierā". Valtera diplomātiskā taktikā svarīgi jēdzieni bija telpa, kustība un ētika. 1940. gada sākumā Latvija jau bija ne tikai sprostā - Ulmaņa galms tai raka kapu.
Šī vēstule, memorands, brošūra, eseja aizņem 31 smalkas drukas lapas puses Valtera izdotā burtnicā Mana sarakste ar Kārli Ulmani un Vilhelmu Munteru" (1957). Tā satur 52 paragrāfus, apmēram 1116 rindas un 8928 vārdus.
Nekas šinī vēstulē nav nejaušība: katrs vārds divreiz pārlikts, domu gambiti izstrādāti un slazdi ar meistara roku izlikti. Valters cīnās par Latviju, tās morālo stāju Eiropas valstu starpā, par ārpolītisko līniju, par demokrātiju Latvijā, par vietu Ulmaņa galmā, par "mīļā drauga" sirdsapziņu. Apbrīnojamākais šinī vēstulē ir tas, ka jau 1940. g. janvārī Valtera kustīgais prāts bija jau sasniedzis pēckaŗa krastu, viņš Ulmanim pasaka, ka sabiedrotie uzvarēs, ka demokrātiskās valsts princips uzvarēs, un ka Latvijai jāatmet berlīniskimaskaviskā līnija, ir strauji jāpielāgojas demokrātijām: agresīvs solis jāspeŗ uz Sabiedroto pusi. Šo pēdējo SOS varbūt var arī uzskatīt par nolekšanu no Ulmaņa kuģa, jauna karoqa pacelšanu pēckaŗa cīņai par jauno Latviju. [ 2 ] Brošūra ir izdota "Jaunās Latvijas" apgādā, Zviedrijā.
1930. gadu beigās ap Ulmani, kā ap visiem diktatoriem, dzelzs riņķis bija apkalts, un tad, kad Valters raksta pēdējo vēstuli, tas bija noslēgts. Valters vairs nebija starp ministriem un padomdevējiem, ar tiešu telefona savienojumu Ulmana kabinetā. Ap Ulmani kustējās divas "sātaniskas" figūras (diktatūras auglis - audzējs): Alfrēds Bērziņš, kas bija nozadzis Valtera Aizsargu organizāciju, un vācu izcelsmes Vilhelms Munters, kas bija nozadzis pat vairāk - Latviju. Viss Latvijas ārpolitiskais prestižs bija Muntera rokās.
... Munters pats cenzēja "Brivās Zemes" un "Jaunāko Zinu" rakstus par ārpolītiku, deva savus norādijumus un tā nolika latvju presi zem sava personīgā iespaida. Vai vēl man pieminēt, ka viņš griezās pret... to pašu Tavu Miķeli Valteru, kas bija mēģinājis visu laiku aizstāvēt citu virzienu - brīvāku morāli polītisku nostāju, lielāku pašcieņu, aktīvāku gatavošanos uz aizstāvēšanos, kopēju aizstāvēšanās cīņu ar Eiropas demokratijām? Tādas domas nedrīkstēja pat vairs netieši izteikt. Tika dots norādijums, lai manus rakstus vairs neiespiež. (106.lp)
Valters saprata, ka, lai mainītu Latvijas nostāju, dzelzs riņķis ap Ulmani ir jāsalauž, tam jātiek cauri. Tādēļ šai vēstulei, ar likteņa zvanu prozā, augšējā stūrī norāde: Privāti un personīgi. Domājams, ka šī vēstule sasniedza Ulmani, bet tā kā Ulmanis uz to neatbildēja, pierādijumu par to mums nav. Valters arī saprata, ka Ulmanis pats ir daļa no mūŗa ap sevi: Kādā savā vēstulē Tu man liki saprast," raksta Valters, "ka ierunas, kādas esmu izteicis pret Vilhelma Muntera polītiku, nevar tikt vērstas pret viņu vien, jo šī polītika esot Tava." Valters apšauba Ulmaņa teikto: "Bet pat tai gadījumā, ja zināmās iezīmēs pastāvētu tāda saskaņa, lai man atļauts teikt, ka starp Tavu un Muntera polītiku pat tad būs starpība, ja arī ārēji tās viena otrai it kā līdzināsies."
Galu galā šim Ulmaņa uzticības apliecinājumam Munteram no Valtera viedokļa bija sava pozitīvā puse, jo tad raidītā kritika pret Munteru bija arī kritika, ja arī netieši izteikta, pret Ulmani. Atlika vajadzība, kā tas parādās agrākās vēstulēs, uzmanīties no diktatora paša ego trauslajām vietām. [ 3 ]
Munters
Pārstaigādams visu Latvijas vēsturi, Valters vēstuli iesāk ar Muntera karjeras analīzi. Viņš atceras Munteru valsts sākuma gados, ka tas bijis tuvu Meierovicam un ka no tā mācījies gan labu gan ļaunu. Valters atceras, ka gribējis Munteru izsaukt pie sevis uz Parīzi, bet ka Ulmanis bijis pret to, teikdams, ka viņš esot Tev [Ulmanim] vajadzīgs. ... Kā sekretārs viņš man vienmēr izlicies lietderīgs," bet problēma sāka samilzt tad, saka Valters, kad Munters iegāja ārlietu ministrijas augstajos amatos, kad viņš kļuvis par uzmanības cienīgu Eiropas diplomātiskās aprindās. "Visi drīz vien skatījās uz to [Muntera diplomātiju] - kā uz Vācijas pusi vērstu. Galvenās personigās iezīmes, kādas pie Muntera vēroja, bija kāda stipri saredzama personālistiska spēle, patvaļīga izturēšanās, iespītēšanās, bet it seviški sabiedriskā takta trūkums." Tātad visus trūkumus kādi diplomātam var tikt pierakstīti, Valters saka, Eiropas diplomātiskais korpuss pierakstīja Munteram. [ 4 ] Bet tad paceļas viens tematisks trūkums, kas tiek dažādākos veidos variēts cauri visai vēstulei: "Polītiski tika arī tūdaļ novērota kāda akla, gandrīz zemapziņas dziņa uz naidu pret Franciju. Ar Angliju vēl šā tā." Tuvojoties kaŗam Muntera provāciskā tendence pieaug, un ar to tālāka attālināšanās no Francijas, tad Anglijas, tad visiem Eiropas un pasaules demokrātiskiem spēkiem. Un šeit slēpjas Latvijas traģēdija: Latvija, pati būdama diktatoriska valsts, nonāca saspēlē ar diktatoriskiem un fašistiskiem spēkiem. Latvija attālinājās no saviem dabīgiem draugiem un 1930. gadu beigās bija nonākusi, pēc sūtņa Berlīnē Krieviņa izteiciena, ... divu lielu kaimiņu aizsardzībā."
Valters turpina: "Vispār pazīstamais fakts paliek, ka franči, Francijas valdība, kur vien viņa vārdu dzird, Munteru neieredz un pēdējā laikā tāpat ari angļi. Ženevā viņš ir iesaukts par "otro Beku" vai ari par "mazo Beku" un ko tas nozimē - to var viegli saprast." [ 5 ] "Bekisms" ir tēma, pie kuŗas Valters vairākkārt vēstulē atgriežas, un ar tā pieminēšanu Munteram uzkrīt dubultcilpa kaklā: berlīnisms un neitrālitāte - vienaldzība pret Tautu savienibu un mazo valstu tiesībām. Valtera skatiījumā, Muntera ārpolītika bija kļūmīga ne tikai ar lielām demokrātijām, negatīvas attiecības bija arī izveidojušās ar citiem kaimiņiem, maziem un lieliem: skandināviem, igauņiem, leišiem, somiem un čechiem.
Munters un Vācija [ 6 ]
... viens no elementiem bija radīt nepatīkamu sajūtu, gandrīz naidību pret Angliju un Franciju... Kā toreiz nolūks bija mūs pietuvināt berlīniskām doktrinām, tā tagad - berlīniski-maskaviskai, t.s. miera propagandai, patiesībā kopējai agresīvai polītikai, hegemonijai, visiem tiem apgalvojumiem, kas tik bagātīgi raisās no Berlīnes un Maskavas mutēm un radio. (120. lp)
Tātad mūsu ceļš gāja uz polītisku bezjūtību, uz bezrūpīgu vienaldzību, kuŗu uzskatīja par augstu dzives ziņu, un tas noveda pie tā, ka no Berlīnes izlobījās Maskava. Maskavas virziens ir tagad ārpolītiski patiesībā tas pats berlīniskais. (117. lp)
... neviena drauga starp rietumu demokrātiskām valstim, kas mūs agrāk aizstāvēja, vai ar kuŗām atradāmies tuvākās attiecibās. Bet Berlīne palaidās uz Munteru kā uz savas polītikas piekritēju, cildināja viņu, sūtīja savus ierēdņus pie viņa...
Vienā pusē bija vēlēšanās no vācu polītikas un tās atmosfēras iespaidiem izvairīties, tikai tas notika bez cietas gribas. Pagrieziens noteikti uz Sabiedroto pusi? Bet kur tad paliktu t.s. "neitrālitāte", ar kuru mūs ļoti veikli ielenca vācu propaganda? Ja vieni teica, mēģināsim rīkoties vairāk neredzami, otri - no vācu puses nāca tūdaļ ar ierunu: "Vai tad jūs nezināt, ka vāciem nepaliek nekas noslēpts? Lai Dievs pasargā, kad tie dabūs zināt, ka mēs esam stājušies sakarā ar Londonu un Parīzi." (105. lp)
Kur mums vajadzēja nepielaist, ka ceļas kaut mazākās šaubas par mums Anglijā un Francijā, mēs koķetējām ar berlīniskiem virzieniem. Zinādami it labi, ka kolektīvā drošība, Tautu savienības principi ir lieli polītiski balsti arī mums, būs vēl vairāk tādi nākotnē, mēs gājām pretējo ceļu, nekritiski iedami līdz iebildumiem pret kolektīvo drošību, vājinājām Tautu savienības ideoloģiju pie mums un beigās iestrēgām salkanajā, ilūzijām bagātajā tērzēšanā par neitrālitāti, kur katram bērnam varēja būt skaidrs, ka neitrālitāte, lai arī cik labi tā būtu domāta, mūs nepasargās no jauniem piedzīvojumiem. (115. lp)
Mūsu apstākļos tā [Berlīnes līnija] bija cenšanās uz morālu pašnāvību. (115. lp)
Latvijas neitrālizēšanās
Visdziļākā Latvijas diplomātijas kļūme un traģēdija, Valtera skatījumā, bija neitralizēšanās. Tas varētu nozīmēt nostāšanos pacifisma pusē, tātad ētiskā pozīcijā, bet Muntera vadībā neitrālisms palika par vāciski-krievisku gājienu, neiejaukšanos neviena, pat ne savās, lietās. 1930. gadu beigās neitralizēšanās Latvijai nozīmēja izolēšanos no sabiedrotiem, kas pats par sevi jau bija priekšspēle tirānu uzvaras gājienam. Bet tā nebija tikai Muntera lieta vai vaina vien. Neitralizēšanās sabrukuma priekšvakarā palika par tādu kā fasonu, un tas saistās ar Tautu savienības un kolektīvās aizsardzības struktūras sabrukumu. Neitrālisms iesākās ar Abesīnijas okupāciju un uzziedējā Spānijas kaŗā. Visas valstis, izņemot Vāciju un Itāliju, iestājās par neiejaukšanos. Pat mazajām valstīm palika modīgi atsaciīties no Tautu savienības chartas 16. panta - panta, kas garantēja kolektīvo drošību. Atsacīšanās nozīmēja ne tikai atsacīšanos no palīdzības sniegšanas agresiju upuŗiem, bet pat no simpātiju rādišanas tiem. Spānijas republika bija pirmais, Čechoslavākija otrais lielais neitrālisma upuris. Tam sekoja Polija, Baltijas valstis un tad pasaule. Neitrālisma viedokli pieņemt Anglijai bija viena lieta, cita bija to pieņemt Zviedrijai un vēl cita Latvijai. Valtera vēstule bija 11. stundas bridinājums Ulmanim atmosties no neitralisma. Valtera skatījumā Muntera nogrimšanas neitrālismā zemākais punkts bija apsveikums Polijas ministram Bekam par Čechoslovākijas provinces okupāciju.
Munters arī nemaz neslēpa, ka viņš atbalsta Beka polītiku tiklab pret Cechoslovākiju, kā arī pret Tautu savienību. Bet vai tas mums bija vajadzīgs? Vai tāda piesliešanās polītiskai līnijai nebija vācu interesēs? Prieku tāda polītika radija vienīgi Berlīnē, bet Parīze sāka izturēties vēsi pret Latviju, tāpat kā pret Poliju, kuras bekiskā polītika pieņēma arvien skandalozāku veidu. (103. lp)
Neitrālisma līnija, kas iesākās kā bekisms, Valtera skatījumā, kļuva par bekismu-berlīnismu un eventuāli par berlīnismu-maskavismu.
... mēginām arvien vairāk vājināt polītisko jūtību, ētisko saturu mūsu dzivē, novest pie nespēka. (119. lp)
Varbūt, ka paļaušanās uz neitralitāti mūs atturējusi no vajadzīgās gatavošanās un ka līdz ar to mēs esam kļuvuši par vieglu ieguvumu pirmajam, kas nāca. (116. lp)
Ļaunākais bija, ka nedomāja par neitrālitāti kā tiesisku institūciju, nedz kā par polītisku, bet gan vairāk kā par morālu - nolūks bija panākt polītisku bezrūpību, demoralizēt ētisko sajūtu pret notikumiem, kā tas izpaudās Berlīnes taktikā. (115. lp)
Valters īsi atgriežas pie neitrālisma vēstures Latvijā 1918. un 1919. gadā.
Tu varbūt vēl atminēsies - ka savā laikā 1918. un 1919. g. visu mūsu polītisko partiju kopēji izstrādātos iesniegumos bija vienmēr norādits, ka Latvija aizstāv ieskatu par Baltijas apvidus neitrālizāciju kā labāko izeju no interešu un tieksmju cīņām, kas varēja rasties un bija paredzamas starp apkārtējām lielvalstīm. Tādā veidā toreiz uzstādīts jautājums vērsās pirmā kārtā pret Vāciju, bet, protams, arī pret Krieviju. ... Tāda neitralitāte - institucionāla - kāda tā bija domāta, izlikās atbalstam Anglijas, Francijas un Eiropas kopējā nodrošinājumā. ... Tagad uzpeldējusē neitrālitāte, taisni otrāda, virzās pret Tautu savienibu. ... Lūk, kur izškirība starp 1918. un 1919. gada domāto neitrālitāti un tagad izteikto, kas noderīga Berlīnei. Mēs esam kļuvuši par sabiedroto Vācijas un Krievijas kopējai polītikai. (107. lp)
Tagad Berlīne atklāti pasaka, ka viņa mazo valstu neitrālitāti nemaz neatzīst. Tāda nemaz neesot iedomājama, mazajām valstīm jābūt viņas pusē. Tādu Vācijas nostāju varēja ļoti labi paredzēt. Nevienam arī nevarēja būt šaubas, ka Berlīne savā spēlē grib izlietot Baltijas valstu polītisko un morālo neitrālitāti pret Angliju un Franciju, vispār pret polītiku, kas paredz Eiropas pārveidošanu jaunās attiecibās un jaunā valstu iekārtā. (108. lp)
Zīmīga, visai mūsu polītikai zīmīga, ir lieta ar Polijas pārstāvi Rigā, kā arī vispār ar mūsu tagadējo polītiku pret Poliju.... Latvija ir ieņēmusi stāvokli, kas nesaskan ne ar tās cienu, ne ar draudzību pret Poliju - pie tam Polijas traģiskā brīdī. ... Pretēji visiem starptautiskiem ieskatiem, mēs esam deklarējuši Poliju par neesošu, kur visas valstis gluži citādi uz to skatās. Berlīnes-Maskavas apkampieni pievilkti, mēs esam jau zaudējuši katru kustības brīvību. (123. lp)
5. oktobŗa sekas
Pēc neagresijas līguma [Hitlera-Stalina pakta] nāca angļu-franču-krievu sarunas, kuŗās mēs palikām pasīvi, pat nemaz nemēģinājām iedziļināties, ko šīs sarunas īsti nozimē - mēs jau bijām nostājušies tik atklāti Berlīnes pusē. Vai brīnīties, ka mums informāciju nemaz nevēlējās dot. Visi taču bija dabūjuši pārliecibu, ka mūsu polītika savā istenībā vērsta pret Sabiedrotiem - Angliju un Franciju, kuŗām redzami pieslējās gandrīz visa pārējā pasaule. Pie tādas pārliecibas nebija ko brīnīties, ka, briesmām tuvojoties, mēs bijām - izolēti, pietuvināti Vācijai, morāli ietilpināti Vācijas vitālās interesēs un doktrinās. (110.-111. lp)
Pienāca septembris, oktobris - krievu ielaišana Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Kā šis akts norisinājās, par to vēl nav pietiekošas skaidrības, bet tik daudz jau zina, ka tas bija iespējams vienīgi aiz mūsu ārpolītiskām neapdomībām. Pilnīgi izolējušies, bez kādām tuvākām draudzībām starp Baltijas valstim - tādi mēs bijām - bez morāla un politiska pretestības spēka. Novirzienu uz Berlīnes pusi vajadzēja uz reiz it kā grozit - šķietami - un nu sākās bēdīgā pielaikošanās maskaviskā virzienā, aizstāvot propagandiski 5. oktobŗa kapitulāciju, aplietu ar šampānieti un mielasta runām tās pašas melnās dienas vakarā Maskavā. Munters slavēja Staļinu un Staļins - Munteru, bet pie mums mājās ledus jūtas pārņēma cilvēkus. (111. lp)
Mēs sakām, ka pēc Igaunijas padošanās mums cits nekas neatlicis darīt. Jājautā, vai tad Maskavā nebija iespējams šīs sarunas vadīt tā, lai visi sajūt, ka vismaz morāli jāpretojas? Vai tad nebija tik daudz spēka, ka krievu prasībām vismaz diplomātiskā cīņā pretoties? Daudzi apgalvo, ka militārā ziņā Baltijas valstis nebūtu varējušas vienas pašas ilgāku laiku pretoties, bet - tāda pārlieciba varēja jau būt vienmēr, un ja tā, tad, taču bijis lieki izdot milzīgos līdzekļus Baltijas valstu armijas vajadzibām, bet varbūt tādam apgalvojumam nav pamata? ... Vai arī jājautā, kāpēc visu laiku, paredzot notikumus, nemeklēja draugus un atbalstus? Tālāk jājautā, vai tas nespēks, kas mūs piespieda pieņemt 5. oktobŗa aktu, nav bijis dažās aprindās pat gribēts, jo tas taču galu galā pieskaņojās Berlīnes polītikai? Un ja tas nebija gribēts, tad jājautā: vai tas nebija objektīvs iznākums visai mūsu polītikai - iekšējai un ārejai? (112. lp)
Kā iztikt no visām tādām pazemojošām valodām, no visas šīs atmosfēras? Kā atgūt atkal Latvijai kustības un domu brīvību? ... Mēs atkārtojam mūsu presē krievu slogānus, vācam katru ziniņu, kas tikai tur parādās un it kā mierina, iežūžo. Par Somiju vairs tikai maz drikstam rakstit, nevienu jūtu izteikt... (126. lp)
Tu pats esi nojaudis, kādā mērā ap Tevi rada glaimu loku, kvēpina smarlas, lai apreibinātu. Valda pat it kā pašapmānišanās, kur cilvēki tagad mēģina iztulkot 5. oktobŗa līgumu kā nekaitīgu, jo, lūk, krievus taču nemaz neredzot, bāzes esot nejūtamas.... Tas ir pārāk maz nopietni. Bet šie paši zina vēl teikt, un dažubrid saka ar zināmu sarkasmu: "Kā, vai tad jūs neziniet, ka 5. oktobra "līgums bija vajadzīgs nevis Padomijai, bet gan Latvijas tagadējai valdībai un valsts galvai?" (125-126. lp)
Mēs tagad atrodamies divu lielu kaiminu aizsardzibā."... [saka sūtnis Krieviņš] ka ar 5. oktobra līgumu nodibināts Baltijas piekrastē miers, ka mēs esot šī miera sargi, ka mums jāgatavojas palīdzību sniegt savam sabiedrotam - Maskavai u.t.t. ... ja tiešām notiktu brinums, kam mūsu laikos neviens netic, un krievi apmierinātos ar kādam īsam laikam iegūtām militārām bāzēm, arī tad nav iemesla mūsu sabiedriskos prātus, tautu pieradināt pie domas par kāda protektorāta uzkundzibu no krievu-vācu puses. (118. lp)
To neticamāko teicis tomēr Vilhelms Munters tūdaļ pēc 5. oktobra līguma noslēgšanas, proti, ka vajadzējis ievērot krievu stratēģiskās intereses pie Baltijas jūras un ... Vai tad brinums, ka mūsu zemē jūt nemieru, raisās valā no mūsu oficiālās polītikas? Labākā zime tam ir, ka visa Latvija tagad dzivo līdzjūtibā ar varonigo Somiju. Cilvēki nosoda 5. oktobŗa līgumu, nosoda polītiku, kas mūs ieveda tādā ceļā. (119. lp)
Prognoze un ieteikumi
Pie angļu-franču-krievu sarunu sabrukuma mēs vēl vienmēr negribējām redzēt, ka Francija ar Angliju gatavo dot Vācijai izšķirošo triecienu. Mēs stāvējām uz vietas, bez kādas aktivitātes, bez kādām informācijām Parīzē un Londonā. (111. lp)
Mūsu polītiskā atsvešināšanās izbeidzama. Jāatgriežas pie darba, ko iesākām 20 un vairāk gadus atpakaļ, un kas par šiem pēdējiem gadiem iznīcināts. No jauna jāmeklē sakari ar Rietumeiropas lielajām valstīm, ar tās sabiedrību un polītiskām iestādēm. (122.lp)
Tikai viena pārliecība tagad pie mums sajūtama - tā ir liela - un šī pārliecība uzvarēs: visa mūsu zeme tiecas, deg vienās domās, lai uzvarētu !ie!ās Rietumu demokrātijas. (120. lp)
Polītisko pozīciju turēšana vajadzīga, protams, pārāk pār visu polītiskā morālē. Bet taisni to ir centušies vājināt. Oportūnisms, kas to dara, nav vairs oportūnisms, bet gan virziens, kas noved pie pielaikošanās mizēras. Pielāgošanās dziņas radīt nav oportūnisma polītika, bet gan kas ļaunāks, daudz ļaunāks. Un ja tas vēl galu galā neko nedod, nekādu kaut vai ilgāku brīža labumu, kā tad to apzīmēt? (127. lp)
Bet lai iegūtu atkal Rietumeiropas un Amerikas noteicošo aprindu simpātijas, ir vajadzīgs arī iekšējā polītikā iet citus ceļus.... Ar tām "doktrīnām, " kas nāk no Alfrēdiem un Andrejiem Bērziņiem, mēs kļūstam arvien svešāki valdošām aprindām un iestādem Rietumos, Amerikā, it visur. Arī mūsu ārējais stāvoklis atkarājās lielā mērā no mūsu doktrīnas un mūsu polītiskās satversmes. (122. lp)
Vai tiešām Latvijā ir kāds īsts latvietis, kas gribētu vēlēties, ka uzvar Vācija ar Padomiju? Nē, mans, draugs. Nav neviena godīga latvieša, kas vēlētos un kam būtu tāda pārlieciba, ka uzvarēs Vācija. Visi skatās tikai uz to, kādus soļus ies Sabiedrotie. Bet Sabiedroto uzvara būs arī zināmu tiesisku valstu ideālu uzvara, par ko neviens nešaubās. Šis tagadējais gads būs izšķirošais tai ziņā, ka likteņa svaru kausi nosvērsies lielo demokrātiju labā, kas nolēmušas pārveidot visu Eiropu uz tiesiskiem jauniem pamatiem. Protams, mūsu presē arī par šo nodomu nekas nav lasāms, nedz kaut kas atskanējis par tādiem nodomiem oficiālās runās. (123. lp)
Ar šo apstākli, ka Eiropa pārveidosies, jārēķinas un tas nozīmē, ka mums jau laikus jāmeklē sakari ar tām sabiedrības aprindām, kas varēs mums dot atbalstu. (123. lp)
Tā daudz kas jāmaina mūsu attiecibā pret Angliju un Franciju aiz polītiskiem iemesliem, vēl vairāk tas darāms aiz saimnieciskiem. Kāds spēks izaug no angļu-franču sadarbības pēc decembra sākumā noslēgtā līguma, spēks, kas var atstāt lielu iespaidu uz visu nākamo Eiropas dzīvi, to sāk visi saredzēt. (127. lp)
Konstitūcija
Kā ari būtu vai nebūtu, ir laiks pagriezt stūri uz cietu gribu, uz lielas patiesības tautas vienošanās gribu un šai ceļā stāv - atkal pie tā pienāku - Latvijas konstitūcijas problēma. Nevairies draugs, no tās ar vārdiem, ka tautas pārstāvību radīt kaŗa laikā neesot iespējams. Ar tādiem atskaidrojumiem, pašapmierinājumiem ir gājuši bojā jau dažādi režīmi un tādi vārdi jau dzirdēti sen. ... Es negribu apšaubīt Tavu labo gribu: man tikai šķiet, ka konstitūcionālās dzīves aijaunošanas darbs vajadzīgs vairāk nekā viens otrs cits tagad, un ka šo vajadzību pietiekoši neapsveŗ. Tavā tuvākā apkārtnē šo vajadzību cenšas noliegt; Tev pienes, to zinu, visādus pretpierādiījumus, visādas insinuācijas. (129. lp) [ 7 ]
"Und der König absolut wenn er unsern willen tut. " (125. lp)
Esmu pārliecināts, ka šis laiks ir visizdevīgākais pārgrozībām, kuŗām jānāk no Tevis paša, no Tavas iniciātīvas. ... ja Tu vēlētos zināt kādas manas domas par mūsu konstitūcionālās dzīves aijaunošanu, liec man zināt: došu Tev plašu, pilnīgu pārskatu un visu tiesisko analīzi. (129. lp) [ 8 ]
Maldīgi, pa daļai glaimīgi cilvēki Tev slavinājuši 15. maiju. Tici man - īstais maijs vēl priekšā ... (131. lp)
Atvadas
Daudz bija pateikts, pagātnes kļūmes izanalizētas, prognoze izklāta, draudi Latvijai paredzēti. Vēstuli noslēdzot Valters raksta:
Es sev jautāju: vai manam vecajam draugam bija vajadzīgs šai Jaungada naktī aplikt spīdošas ķēdes, spožas zvaigznes, kas runā par prieku, par uzvaru, bet neliek sajust, ka pārdzīvojam pašlaik neprieku, lielas rūpes. Lai domas kavējās pie cīņu laukiem un lai apklust svētku skaņas. Lai nodziest kādu brīdi spožās zvaigznes uz krūtīm.
Būsim tagad vienkārši Tēvzemes pilsoņi, mīļals draugs.
M. Valters.
Vēstules pirmie vārdi, "mīļais draugs" ir ari tās pēdējie. Pirms Ulmanis nonāca krievu gūstā viņš bija jau apstākļu, savas diplomātijas, arestēts. Iekavas bija noslēgušās. Bet liekas, ka Ulmanis to neapzinājās - vairāk un vairāk izolēts mūsu karalis nogrimst vientulībā. [ 9 ] Kustības brīvība, telpas trūkumus, kuŗu Valters jau saskatīja 1939. gadā vēl vairāk sašaurinājās. Uz Valtera vēstuli Ulmanis nereaģēja. Pēdējos diktatūras gados viņš uz sava mīļā drauga vēstulēm reagēja maz.
Epilogs
Cik no Valtera teiktā vēl šodien ir derīgs: lai katrs diplomāts, it sevišķi tie, kas darbojas otrās Latvijas Republikas dienestā, izspriež paši. Uzsvars uz demokrātiju un Sabiedroto labvēlību liekas joprojām ir lietderīgs, un atstāt Ulmanisko šaurību nepieciešamība. Telpa, elpa, ētika un kustība ir Valtera diplomātijas pamati un tie nenoveco. Vai Valtera ieteikumi būtu palīdzējuši Latvijai, mēs nekad nezināsim, bet nevajag arī izlikties, ka tādi nebūtu bijuši, un ka tie nebūtu sasnieguši Ulmaņa galmu. Ar agresīvi pro-demokrātisku līniju mūsu liktenis Jaltā varēja būt savādāks. Cik Ulmaņa ieliktie diplomātiskie darbinieki pēc kaŗa bija lietderīgi, no ārpuses vērojot grūti pateikt. Valtera standartu pielietojot, tas atkarājās no tā, cik tie darbojās demokrātiskā procesa garā un piemērojās mītņu zemju etosam. Vašingtonas diplomāta Anatola Dinberga saknes vēl ir ulmaniskā diktatūrā un vēl nesen kā savus diplomātiskos līdzstrādniekus vairākās zemēs bija izvēlējies ļaudis ar totalitāru ideoloģiju pagātni. Ulmaņa krustdēlu īpatsvars Latvijas diplomātiskā darbā arī neko labu nerunā par atbrīvošanos no pagātnes šaurības.
Andrievs Ezergailis
Likuma mērķis nav aizliegt un atturēt, bet aizstāvēt un paplašināt brīvību.
Džons Loks (John Locke)
