Sāpīgi vērot, kā kvēli latviešu patrioti, sekodami maldugunij, brien politiskā purvā. Ar savu sterilo tiesiskumu viņi pūlas imponēt kādai iedomātai pasaules taisnības varai un rēķinās ar tādu starptautisko sabiedrību, kādas uz šīs planētas nav. Atceros, ka līdzīgi pēc II pasaules kaŗa izturējās trimdas latviešu vecākā paaudze, tās sabiedriskie darbinieki. Iedomājās pasauli citādu, nekā tā bija. Gaidīja un cerēja uz demokrātisko valstu palīdzību okupētajai Latvijai, jo bija taču notikusi visai pasaulei redzama netaisnība. Bet pasaule vai nu negribēja vai arī nespēja redzēt, kas bija noticis − katrā ziņā uz mūsu palīgā saucieniem nereaģēja. Vācām parakstus dažādiem iesniegumiem, memorandiem, petīcijām, protestiem. Apsūdzējām, atgādinājām, brīdinājām un pamācījām. Mums bija taisnība. Bet pasaules sabiedrībai, valstu vadītājiem un lielvarām mūsu taisnība neinteresēja. Mēs ilgu laiku, pārāk ilgi, gribējām ticēt hipotēzei par taisnības un tiesību lomu starptautiskajās attiecībās. Taču mūsu taisnība notikumu gaitu Latvijā ne mazākā mērā neietekmēja. Režīms nežēlīgi izrēķinājās gan ar īstiem, gan tikai iedomātiem pretiniekiem. Trimdas aktivitātes Rietumos neapturēja deportācijas Latvijā. Palikām vieni ar savu taisnību. Tikai pēc vairākiem gadu desmitiem radās jauna pieeja politikai, vairāk īstenībā orientēta, ko savā ziņā nosacīja paaudžu maiņa. Tagad latvieši Rietumos vairs nepadodas vēlmju vadītai domāšanai, tāpēc viņu politiskais darbs ir sekmīgāks. Bet nu ar žēlumu jākonstatē, ka daudzi patrioti Latvijā atkārto to pašu orientēšanās kļūdu, pie kuŗas savā laikā sīksti turējās Rietumu trimda. No citu kļūdām laikam grūti mācīties. Bet paši savas negrib redzēt.

Kritika ir absolūti nepieciešama. Izvēle ir tikai vai nu pašiem kritizēt savas teorijas un darbus, vai arī atstāt kritizēšanu citiem − bet bez kritikas nav iespējams itin neko konstruktīvu veikt. Ne jau lai vājinātu kādu derīgu pasākumu, to kritizējam. Man nekad nav ienācis prātā kritizēt Interfronti, jo es to nevēlos uzlabot un spēcināt. Vai tad man nepieciešams uzrādīt Interfrontes kļūdas? Lai taču kļūdās − jo vairāk, jo labāk. Tāpat man nekad nav ienācis prātā kritizēt komunistu partiju, jo man nav vēlēšanās tai palīdzēt. Kad ir man radusies pārliecība par kādas institūcijas kaitīgumu, ļaunumu un tās principiālo nespēju laboties, tad es vairs netērēju laiku, lai tādu ar konstruktīvu kritiku mēģinātu reformēt.

Aizdomīga kļūst katra organizācija un partija, kas necieš kritiku. Ar to līdz šim izcēlušies boļševiki un fašisti − tie kritiku necieta un necieš....

(„Kritika nepieciešama mērķa sasniegšanai”, Paulis Kļaviņš, Brīvā Latvija Nr. 28 (233), 1991. g. 29. jūlijā.)

 

*

 

Vēl par Rīgas barikādēm

Red. piezīme: trimdā un Latvijā dzirdētas arī kritiskas balsis par 1991. g. janvāŗa Rīgas barikāžu nozīmību un vajadzību. Piemēram tautietis A. Mellēns laikrakstā Brīvā Latvija (1991. g. 11. numurā) publicējis vēstuli ar diezgan savdabīgiem uzskatiem par janvāŗa traģiskajiem notikumiem.

... Kaut kas tāds nav noticis kopš Ifigēnijas upurēšanas laikiem. Turklāt V. Zariņš šo rindu autoram ir apliecinājis, ka ir ļoti mazdūšīgs. Tāpēc izdaru vienīgo loģisko secinājumu − viņš zināja, ka tanki nebrauks. Viņš zināja, ka vēsturē traģēdija atjaunojas kā farss. Pirms Rīgas bija Viļņa, pirms Rīgas līča − Persijas līcis. Tautai liktenīgajā brīdī abas līdz tam naidīgās frontes (Tautas un interu) apvienojušās, pirmā gādāja ēdamo, otra − dzeramo. Tāpēc dziesmas skanējušas atraisīti un brīvi...

Filozofs Vilnis Zariņš atbild A. Mellenam Atmodas 1991. g. 30. maija numurā („Barbaru ceļi”):

... Kāds ir Jūsu raksta mērķis? Rodas iespaids, ka Jūs vēlaties nomelnot tos, kuŗi šī gada janvārī centās nepieļaut PSRS centra iecerēto valsts apvērsumu Latvijā, neatstāt Lietuvu nelaimē vienu pašu, dot iespēju Igaunijas un Krievijas demokrātijas spēkiem ieņemt aizsardzības pozīcijas. Kuŗā barikāžu pusē tad Jūs jūtat savu īsto vietu? Kāda ideāla vārdā Jūs darbojaties? ...

 

*

 

„Kad es Jūsu priekšā stāvu uz skatuves, tad Jēzus atnāk pie jums,” tā sapulcējušos uzrunāja sludinātājs Pīters Jungrens no Kanādas vakar Mežaparkā notikušajā evaņģēliskās ticības kristiešu kustības festivālā. ... šī kustība esot līdzīga tā saucamajai Vasaras svētku draudzei, kuŗai raksturīga publiskā ārstēšana. Seansa laikā kolektīvi tika skaitītas lūgšanas, kuŗās sapulcējušies vērsās pie Jēzus ar lūgumu atbrīvot tos no dažādām kaitēm. Apmēram 40 cilvēku pēc lūgšanām devās pie P. Jungrena, lai izteiktu pateicību par redzes, dzirdes atgūšanu vai kādas ieilgušas slimības izārstēšanu ...

(„Jēzus apmeties Mežaparkā”, Diena, 2.8.1991.)

 

*

 

Baņuta Rubesa: Cilvēkiem, kuŗi šeit [Latvijā - red.] visu laiku dzīvojuši, ir ārkārtīgi maza izpratne par to, kas notiek ārpusē. Nezināšana veicina nacionālo apsēstību − nav nekā cita par ko domāt.

Galu galā, ja tu esi latvietis, tad tu tas esi, ja tu, latvietis būdams, taisi vienu abstraktu gleznu, tu joprojām paliec latvietis, un tur nevajag kādu latvju rakstu vai Lāčplēsi iezīmēt, lai pierādītu, ka tā ir latvieša glezna.

Nils Bārtlets: Manā uztverē nacionālpatriotisma ideja ir kaut kas ārkārtīgi negatīvs. Anglijā tas nozīmētu identificēt sevi ar labējo spārnu valdībā. Šī ideja rada īpašu − nacionālpatriotisku valodu. Jebkuŗa atšķirīgi izteikta doma, jebkāda kritika tiek nosaukta par nepatriotisku. Kad streikoja ogļrači, patriotiskā doma bija − Anglijai ir divi ienaidnieki: ārējais − Krievija, iekšējais − mūsu pašu arodbiedrības. Un, kad man jautā, kā es izjūtu savu angliskumu, tad es savukārt jautāju sev, ko es izjūtu, zinot, ka Ziemeļīrijā atrodas angļu okupācijas kaŗaspēks....

Bet es saprotu, ka būt anglim un būt latvietim ir divas dažādas lietas. Es nāku no zemes, kas reiz valdīja pār pusi pasaules. Latvija ir maza zeme, kuŗu valdījuši svešinieki. Saprotu, ka šobrīd šeit ir svarīgi apzināties sevi, radīt kultūras balstu. ...

Būtiskais jautājums nav vis, kas ir kultūra, bet gan − ko tu ar šo kultūru dari. Materiāls, ar ko mēs strādājam, ir ļoti latvisks − Aspazijas Atriebēja. Vēsturisks materiāls, šo lugu varētu pat nosaukt par latviešu dramaturģijas stereotipu. Un šis stereotips ir mūsu izejas punkts. Pamats, uz kuŗa balstāmies. Bet darbojamies, savas skatuviskās attiecībās veidojam tā, kā to var mūsu gadsimta, šībrīža cilvēku ansamblis. Tas ir tas, ko mēs šodien varam pateikt. Ir valoda un tas, ko mēs šajā valodā sakām. Angļu literatūrā nav līdzīgas sievietes, kas tādējādi risinātu savas seksuālās un vienlaikus politiskās identitātes jautājumus. ...

B.R.: Es domāju, tā latviešu pašapziņas temperatūra ir nomērīta. Un domāju arī, ka ir ļoti bīstami cilvēkus noliegt tikai tāpēc, ka viņi nav pietiekami latviski. No inteliģentiem cilvēkiem esmu šeit dzirdējusi domu: vienai tautai cita nevarētu interesēt. Un viss, ko lasa, viss, ko redz, tiek atkal un atkal vērsts uz to, kas notiek Latvijā, kas ir latvieši. Nevis uz cilvēku, viņa individualitāti. Tas man liekas diezgan bīstami. Ir jājūt cilvēks un jājūt pārējā pasaule, tas ir nepieciešams, citādi deformējas garīgā telpa, neveidojas dialogs, pat ne monologs, notiek vienīgi slimīga runāšana pašam sev.

(„Atvērt priekškaru”, Tamāras Ringas saruna ar diviem režisoriem: latvieti no Kanādas − Baņutu Rubesu un angli no Londonas − Nilu Bārtletu. Atmoda, 1991. g. 2. maijā.)