JG183 Velta Rūķe-Draviņa. Baltiešu literatūra Eiropas kopainā

Velta Rūķe-Draviņa

BALTIEŠU LITERATŪRA EIROPAS KOPAINĀ

Pirmie nopietnākie mēģinājumi salīdzināt latviešu, igauņu un lietuviešu literatūru savā starpā sākās tikai šā gadsimta pēdējā ceturksnī. Valodu atšķirība un citi apstākļi pat Latvijas brīvvalsts laikā neveicināja tuvo radniecisko latviešu un lietuviešu literatūru aplūkojumu vienkopus. Latvijas universitātes baltistikas studentiem mācību plānos gan bija paredzēti obligāti kursi lietuviešu literatūras vēsturē, tomēr divdesmit gadu laikā neizdevās atrast piemērotu docētāju šai nozarē.

Tai ziņā folkloristi bija spēruši krietnu soli tālāk: jau Tērbatā J. Lautenbaha lekcijās un publikācijās tika aplūkotas kopīgās un atšķirīgās parādības latviešu un leišu folklorā, un tagad ievērojamu ieguldījumu šai laukā devuši Elzas Kokares pētījumi par latviešu, igauņi un lietuviešu sakāmvārdu paralēlēm. 1980. gadā Starptautiskajā somugristikas kongresā V. Rūķe-Draviņa referātā par stila īpatnībām latviešu, igauņu un lietuviešu tautasdziesmās mudināja pētniekus pievērsties visu triju Baltijas tautu folkloras salīdzinājumiem.

Turpretim literatūras vēsturē pirmais šāda rakstura apcerējums parādījās tikai pirms gadiem pieciem. Tas ir ne pārāk plašs, toties labi pārskatāms Radegasta Paroleka darbs Baltijas literatūras salīdzinoša apcere (Rīgā: 1985). Sākotnēji grāmata bija rakstīta čehu studentiem un vēlāk mazliet paplašinātā veidā parādījās šai latviešu tulkojumā. Sava tēva un mātes valodu pilnīga prasme atļāvusi autoram lasīt darbus oriģinālvalodā, izjūtot visas stila nianses. Plašās zināšanas slāvu un citās Eiropas valodās, kā arī salīdzināmi vēsturiskā ievirze palīdzējusi ieraudzīt analoģiskas parādības citu eiropiešu, jo sevišķi čehu un slovāku literatūrā. Savā grāmatā Paroleks dod īsu, kodolīgu, trāpīgu ikviena ievērojama baltiešu rakstnieka raksturojumu, bieži vien norādot uz līdzīgām parādībām pasaules literatūrā. Tā, piem., Blaumaņa stāstu vairums ir „lirisma caurstrāvoti, ar savu grūtsirdību un smalkjūtību tie ir tuvi Čehova intonācijām” (64. lp), Fricis Bārda „teicami pazina pasaules romantisko poēziju, pie viņa iemīļotajiem autoriem piederēja Šellijs, Novaliss, Ļermontovs, Rilke u.c.” (61. lp), Skalbes pasakas „ar savu māksliniecisko līmeni neatpaliek no Andersena pasakām” un neapšaubāmi pieder pie pasaules daiļrades virsotnēm šajā žanrā, par ko liecina arī Skalbes pasaku tulkojumu ārkārtīgā popularitāte Čehoslovākijā (61. lp). Tāpat tiek norādīts uz līdzīgu varoņu dzīves izjūtu Jāņa Poruka un čehu rakstnieka Jūlija Zeijera darbos, kā arī uz Poruka lugas Hernhūtieši saskari ar „čehu brāļu” kustību. Jura Alunāna darbībā izcelta saskare ar čehu literatūru un kultūru − gan atdzejojot Čelakovski, gan pēc čehu rakstības parauga ieteicot arī latviešu rakstos ieviest diakritiskās zīmes, svītriņas un jumtiņus. Par Raini teikts, ka tas bija „pirmais lielais sociālistiskais dzejnieks Eiropā pirms Majakovska”, kaut arī Eiropa par to nezināja valodas neprašanas dēļ (55. un 60. lp).

Tādā pašā veidā Paroleks arī lietuviešu klasiķus iesaista Eiropas literārajā pasaulē. Par Donelaiša „Gadalaikiem” (31. lp) viņš spriež, ka tie ir dārgums, „kas darītu godu jebkurai attīstītai Eiropas literatūrai”, ka krievu dzejā Donelaiša laikabiedrs ir D. G. Deržavins un ka salīdzinājums ar krievu Fonvizinu vai Radiščevu „darītu godu Donelaitim”. Jo arī čehu Eiropas līmeņa lielais daiļdarbs, K. H. Māhas romantiskā poēma „Maijs”, radās daudz vēlāk nekā Donelaiša „Gadalaiki”. V. Krēves-Mickēviča „Dainavas novada vecļaužu teikas” savukārt salīdzinātas ar Jiraseka „Senām čehu teikām”, gan piemetinot, ka lietuviešiem Krēves darbs bijis vēl nozīmīgāks. Lietuvieša Vīdūna drāmas raksturotas kā „lielu ideju lugas Šillera garā − tāpat kā Raiņa lugas Latvijā” (79. lp). Paroleks ir laikam pirmais literatūrzinātnieks, kas norādījis uz saskarsmes punktiem Vīdūna „Mūžīgās uguns” un Raiņa „Uguns un nakts” simbolikā.

Paroleks izceļ arī vairāku latviešu autoru pirmreizīgo devumu Baltijas literatūru ietvaros, piem., Aspazija viņa vērtējumā „Baltijas literatūrā pirmā iedziļinājās modernas sievietes sarežģītajā iekšējā pasaulē ar tās prasībām pēc līdztiesības visās sabiedriskās un kultūras dzīves jomās” (54. lp), un Friča Bārdas „mīlas lirika un dzejoļi bērniem pieder pie visskaistākajiem Baltijas literatūrā” (61. lp).

Pats būdams arī tulkotājs un dzejas stila pētnieks, Paroleks vairākkārt pieskaras arī tulkojumu nozīmei, pieminot, ka mūsu dienās savstarpēji tulkojumi no lietuviešu valodas latviešu vai igauņu valodā, un otrādi, kļuvuši paši par sevi saprotami. Kā mazo tautu literatūras pārstāvis Paroleks apzinās arī grūtības, kādas jāpārvar, lai ar latviešu, igauņu un lietuviešu dzejas darbiem iepazīstinātu citas tautas; tomēr optimistiski pareģodams, ka „agrāk vai vēlāk cilvēce ievēros šīs vērtības. Pienāks laiks, un tā atklās arī Baltijas rakstniekus, kā atklāja skandināvus” (144.-145. lp).

Citādas ievirzes ir Silvestra Gaižūna (Silvestras Gaižiūnas) pētījums par kultūras tradīcijām baltu literatūrās (Kultūros tradicijos baltu literatūrose. XX a. paralēles Ir kontaktai), kas izdots Viļņā 1989. gadā. Šī grāmata aptver ne visu baltiešu, bet tikai baltu (t.i. latviešu un lietuviešu) literatūru savstarpējos sakarus un baltu daiļrades sasaisti ar Eiropas un visas pasaules ideju strāvojumiem. Sekojot modernām tipoloģisma metodēm, kas pastiprinātu interesi vērš uz valodas, literatūras un kultūras ciešo vienību, Gaižūns piemin arī Čurļoņa auglīgās ierosmes gan lietuviešu, gan latviešu mākslā, tāpat arī Austrumu kultūru atbalsis Raiņa un Vīdūna filozofijā. Grāmatā iztirzāti ne vien latviešu rakstnieku darbi, kuros atspoguļojas Lietuvas vēsture un lietuviešu tradīcijas (piem., Aspazijas, Raiņa un Jaunsudrabiņa daiļradē), bet par vienu no centrālajām tēmām autors izvirza Gētes ideju un viņa pasaules uzskata tālākās gaitas Baltijā. Iztirzājot baltu un vācu kultūras ciešos sakarus, arī Gaižūns īpašu interesi velta lietuviešu rakstnieka Vīdūna personībai. Vīdūns dzimis un audzis vairāku kultūru vidē, ciešas saites viņu vieno ar vācu kultūru, starp viņa tuviem draugiem bijuši vācu rakstnieks A. Brusts (1891-1934) un vācu etnogrāfs E. Gizevijs, no tā paša dzimtā novada cēlies arī rakstnieks H. Zūdermanis. Līdzīgie vēstures notikumi un vācu ietekme gan Mazajā Lietuvā, gan latviešu sabiedrībā dabiski satuvinājusi Rīgu ar Tilzītes un Klaipēdas apkārtni (starp citu, gandrīz vai pilnīgi sakrīt pirmie dziesmu svētki Latvijā un Mazajā Lietuvā, toties ne Kauņā vai Viļņā).

Mēģinot iekļaut baltu literārās aktivitātes visas pasaules kontekstā, Gaižūns iet tālāk aiz Eiropas ģeogrāfiskajām robežām un atklāj baltu rakstnieku saiknes arī ar Āziju, piem., Raiņa filozofiskajos meklējumos un viņa interesē par budismu. 20. gadsimta sākumā, krustcelēs starp Austrumiem un Rietumiem, dažs labs Eiropas rakstnieks meklēja gara gudrību Indijā, Ķīnā un citās austrumu zemēs (H. Hese, T. Manns, M. Vološins, M. Bulgakovs, E. Paunds un T.S. Eliots), un šai ziņā baltu literāti (Rainis, Vīdūns, Krēve) nav nekāds izņēmums. Arī Fausts − kaut vai Vīdūna un Raiņa filozofijā − parādās blakus Kristum, Budam, Zaratustram. „Faustisma” tēma, kurai Gaižūns izsekojis vairāku latviešu un lietuviešu rakstnieku darbos, protams, nav vienīgā eiropiskā tēma, kas vijas cauri baltu un vācu literatūrai; vēl daudzas citas „Eiropas idejas” gaida paša S. Gaižūna un citu literatūrzinātnieku tālākus pētījumus.

Plašākais un faktu materiāliem bagātākais ir prof. Fr. V. Šolca (Scholz) baltiešu literatūru apskats (Die Literaturen des Baltikums, 1990).

Tas aptver laika posmu no rakstniecības sākumiem līdz mūsu dienām, kā arī ieskatu nākotnē. Grāmatā aplūkota literatūra latviešu, lietuviešu un igauņu valodā, bet ne Baltijas teritorijā sacerētie darbi vācu, krievu vai kādā citā valodā. Valoda (nevis tautība) bijusi izšķirīgais kritērijs, pieskaitot kādu darbu pie baltiešu literatūras (pie tam autoru tautība vienmēr nesaskan ar atbilstošās valodas prasmi).

Mūsu dienās lietojamā terminoloģija ir stipri izplūdusi un viegli pārprotama − ne tikai „baltiešu” literatūra (pretstatā „baltu literatūrai”), bet arī jēdziena „eiropisks” interpretācija. Grāmatas autors raksta par baltiešu literatūras iekļaušanos Eiropā un tās vēsturiskajiem sakariem ar „Eiropas” literatūru, bet faktiski visu laiku ir runa par vācu kultūras un vācu valodas ietekmi latviešu un igauņu (mazāk lietuviešu) literatūrā. Paroleka darbā „Eiropa” liekas ietveram plašāka kontinenta robežas.

Šolca grāmatas galvenās nodaļas raksturo tās daudzpusīgumu: tajā aplūkoti literatūras sākumi, vācu un poļu valoda kā literatūras valodas Baltijā, zinātniskās un literārās publikācijas šais zemēs, folkloras vākumi, eiropiskās literatūras tulkojumi latviešu, igauņu un lietuviešu valodā, oriģinālliteratūras attīstība: proza, episkie dzejojumi, teātris, baltiešu literatūru attīstības tendences un nākotnes izredzes. Grāmatas beigās dots literatūras saraksts (īpaši plašs par darbiem vācu valodā), arī personu vārdu saraksts. Būtu labi noderējis arī pārskats par grāmatā skartajām tēmām, jo teksts ir stipri sablīvēts un atsevišķie dati par vienu otru jautājumu lasītājam nav tik ātri sameklējami. Salīdzinot ar R. Paroleka grāmatu, Šolca lielais darbs pēc sava rakstura drīzāk atgādina enciklopēdisku rokasgrāmatu, nevis mācību līdzekli skolām vai pašmācībai.

Par spīti dažādajām valodām, visu triju Baltijas tautu literāros darbos parādās daudz kā kopīga, un pētījumā viscaur ir meklētas gan kopīgas, gan atšķirīgas pazīmes. Apcerējuma stiprā puse ir vācu literatūras, vāciešu ietekmīgo kultūras biedrību, tulkojumu un citu vācu kultūras paraugu sīks dokumentējums. Vismaz tiem lasītājiem, kam trūkst iepriekšēju zināšanu par rakstniecības sākumiem Baltijā un tās tālāko attīstību, būtu labi noderējušas salīdzinājuma tabeles ar laika norādēm, kad kas kādā idejiskā ievirzē parādījies Lietuvā, Latvijā un Igaunijā. Jaunas idejas un jauni literārie virzieni bieži vien tikai pakāpeniski izplatījušies Baltijas telpā, sasniedzot Igauniju, Latviju un Lietuvu dažādos laika posmos, sal. kaut vai pirmos katehismu tulkojumus vispirms Prūsijā, tad Lietuvā, pēc tam Latvijā un Igaunijā; arī līdzīgā didaktiskā literatūra (fabulas) 18. gadsimtā Latvijā (Vecais Stenders) un Igaunijā (Fr. V. Vilmans).

Kā vērtētājam no malas, kas pats nav iesaistīts iezemiešu emocionālās prestiža cīņās, Šolcs varējis arī objektīvāk konstatēt, ka, piem., literārās valodas izveide pēc apkārtējo valodu parauga nav nekāda izolēta parādība tieši latviešiem, igauņiem vai lietuviešiem. Savā laikā tāpat vācu valoda un literatūra bija stiprā franču ietekmē, un arī krievu literārā valoda tikai pamazām kļuva par to, kas tā ir tagad, atbrīvodamās no senslāvu un franču valodas pakļautības. Arī pašā Vācijā literārie strāvojumi, kas nāca no citurienes, tikai pakāpeniski izplatījās tālāk, piem., 18. gadsimtā, kad Francijā, toreizējā Eiropas centrā, klasicisms jau piederēja pagātnei, tas tikai sāka iesakņoties Vācijā.

Būtiska starpība starp igauņu un latviešu literatūru no vienas puses un lietuviešu literatūru no otras puses − kā pasvītro Šolcs − ir tā, ka pirmās divas ienākušas Eiropas literatūru kopienā ar vācu (valodas) starpniecību, kamēr to nevar apgalvot par lietuviešu valodu un literatūru, kur svarīga loma piekritusi poļu kultūrai. Kādā vietā Šolcs pat skaidri formulē, ka igauņu un latviešu literatūra būtu palikusi provinciālā stāvoklī, ja to Eiropas līmenī nebūtu pacēluši sakari ar vācu kultūru. (Šai jautājumā citāda nostāja jūtama S. Gaižūna darbā, kur atstāstīts vācu kultūrai draudzīgā lietuviešu rakstnieka Vīdūna viedoklis, ka savā laikā vācieši, bez nepieciešamās izpratnes par baltu seno kultūru, „kļuva ne par radītājiem, bet grāvējiem un nostiprināja kultūras graušanas tradīciju” (240. lp)).

Tāpat kā Paroleks un citi pētnieki, arī Šolcs uzsver folkloras svarīgo lomu baltiešu literatūru izveidē. Par diviem galvenajiem spēkiem, kuru kontaktu spriedzē veidojās baltiešu literatūras 19. g.s. sākumā, viņš atzīst tautas dzeju un mantoto senkultūru vienā pusē un Eiropas literāros darbus otrā pusē. Daudzas Šolca ieskicētās problēmas dod auglīgas ierosmes tālākiem pētījumiem par paralēlēm baltiešu un citu Eiropas tautu rakstniecības vēsturē. Tā, piem., skaidri redzams, ka dzeja izveidojas agrāk nekā proza. Ja dzejoļu un dziesmu atdzejojumi Baltijā parādās jau 18. g.s., tad daudz grūtāk ir noteikt mākslas prozas (tulkojumu, atstāstījumu un oriģināldarbu) sākumu. Arī Krievijā un citās Eiropas zemēs nozīmīga mākslas proza izveidojās vienīgi tad, kad poēzija bija jau sasniegusi savas attīstības kalngalus. Šolcs izceļ arī lietuviešu prozas darbu agrāku sākotni un augstāku māksliniecisko līmeni nekā, piem., Igaunijā. No savas puses gribu tomēr piebilst, ka daudz kas atkarīgs no termina „prozas” izpratnes. Arī latviešu valodā netrūkst agrīnu prozas darbu: Jānis Krēsliņš, jun. savā disertācijā par Manceli it pareizi norāda, ka Manceļa Postilla vērtējama par pirmo lielo latviešu prozas šedevru baroka stilā jau 17. g.s. beigās. Tā kā tulkojumiem literārās valodas un literatūras vēsturē ir milzu nozīme, Šolcs šiem jautājumiem pievērsies vairākās vietās, mēģinot arī skaidrot, kādēļ vienā Baltijas zemē tulkojumi radušies agrāk nekā citā, kādēļ pārtulkoti ne mākslinieciski labākie, bet viduvēji darbi, ar kādām papildu grūtībām nācies sadurties tulkotājiem. Zinām, ka tais baltiešu literatūrās, kurās sākotnēji nepazina atskaņas, ne arī kāpjošos ritmus, ar tulkojumu starpniecību (sākumā gan tulkošanas procesā cīnoties ar grūtībām), tie pamazām ieviesās arī oriģinālliteratūrā, tāpat kā, piem., japāņu glezniecībā pēc saskares ar Rietumeiropas mākslu ienāca jauni, līdz tam neparasti gleznošanas paņēmieni. Par iemesliem, kādēļ viens vai otrs augstvērtīgs darbs nav agrāk pārtulkots latviski, igauniski vai lietuviski, Šolcs vairākkārt kā izskaidrojumi piemin „vienkāršās tautas” zemo izglītības stāvokli un intereses trūkumu (215., 191. lp).

Pēc manām domām tulkojumu problēma ir daudz sarežģītāka, un tās iztirzājums prasītu atsevišķu plašu pētījumu. Jo arī mūsu dienās tulkojamās vielas izvēle un publicēšanas iespējas atkarīgas no daudziem un dažādiem faktoriem: nepieciešami piemēroti tulkotāji, kas labi prot abas valodas, bet īpaši to, uz kuru (nevis no kuras) tulko; izdevēju intereses, kas (agrāk) nebūt nebija tikai ekonomiski, bet drīzāk ideoloģiski apsvērumi; cenzūra (kaut vai nesenā pagātnē Padomju Savienībā, kur tulkojums kādā baltiešu valodā bija atļauts tikai pēc tam, kad darbs jau izdots krieviski); visbeidzot arī tulkotāju un nākamo lasītāju gaume. Socioloģiska rakstura pētījumi par literāro oriģināldarbu un to tulkojumu popularitāti rāda, ka arī vēl tagad viens otrs sacerējums ideoloģiskās ievirzes vai temata dēļ ir vairāk iemīļots ārzemēs nekā savā zemē. Tā Latvijā kopš seniem laikiem ir ļoti iecienīti skandināvu rakstnieki, īpaši Ibsens un Lāgerlēva (kuras darbi tulkoti vairākkārt), kamēr katoliskajā Lietuvā Lāgerlēva nekad nav bijusi sevišķi populāra un senāk viņas darbi maz tulkoti. Turpretim Strindbergs latviski agrāk tika maz tulkots un vienīgi mūsu dienās jaunākajā paaudzē kļuvis iecienīts, lai gan valoda nebūtu bijusi traucēklis tulkojumiem arī agrāk.

Par svarīgiem faktoriem baltiešu rakstu valodas un literatūras izveidē Šolca grāmatā, manuprāt, vairāk derēja izcelt cīņas starp dažādajām konfesijām un reliģiskajiem strāvojumiem. Senā baltu resp. somugru mitoloģija no vienas puses, kristīgās ticības paveidi (katolisms, protestantisms, pareizticība, hernhūtisms) no otras puses līdz pašam pēdējam laikam atstājuši pēdas baltiešu rakstos − ne tikai idejiskā saturā, bet arī formā, pat rakstības (šrifta) izveidē.

Joprojām no socioloģiskā un sabiedrības psiholoģijas viedokļa interesanta ir baltiešu lielā atsaucība hernhūtiešu kustībai, kas deva ļoti lielu rakstītpratēju skaitu un daudzus (kaut arī tikai rokrakstā saglabātus) literārus sacerējumus jau 18. gadsimtenī.

Katru gadu desmitu klāt nāk arī jauni atklājumi, kas papildina vai pārgroza ainu par latviešu un citu baltiešu rakstu sākumiem. Šolca plašajā apcerē nav pagūts un nav arī varēts iestrādāt visus materiālus, kas iegūti pēdējā laikā, piem., par J. Reitera reliģisko tekstu tulkojumu vai Jana Karigera poļu-latviešu vārdnīcu u.c. Sevišķi nozīmīgi man liekas atklājumi par latviešu literatūru rokrakstos. Ja līdz šim par latviešu pirmo dzejnieku mēdza uzskatīt Neredzīgo Indriķi ar viņa 1806. gada dzejoļu krājumiņu, tad tagad zinām, ka jau Ķikuļa Jēkabs (1740-1777?) 18. gadsimtā sacerējis laicīga un reliģiska rakstura dzeju, ka viņš, būdams audēju meistars un audzis hernhūtisma garā, ne vien pats pratis lasīt un rakstīt, bet ka arī viņa sieva, brāļi un māsas visi bijuši lasītpratēji, ka viņš pārvaldījis arī vācu valodu un ka toreizējā Vidzemē viņš nebūt nebija tāds vienīgais latviešu lauku cilvēks. Ķikuļa dzejā diezgan veikli izmantotas arī atskaņas un kāpjošais ritms, divi dzejiskie paņēmieni, kas nebija raksturīgi mūsu senajām tautasdziesmām.

Otrs moments, kas manuprāt turpmākos pētījumos būtu vairāk izceļams, ir baltiešu saskare jau senākos laikos ne tikai ar vācu valodā rakstītiem literāriem darbiem vien. Ir jau tiesa, ka vācu valoda un vācu kultūra tieši un netieši spēcīgi ietekmēja igauņu un latviešu literāros mēģinājumus, bet pirmo sacerējumu autori toreizējās Latvijas un Igaunijas skolās lasīja dzejas un prozas darbus arī latiņu valodā. Mancelis dzejoja un rakstīja prozu ne tikai latviski un vāciski, bet arī latīniski un nebija šai ziņā nekāds izņēmums. Arī 19. gadsimtā dažs labs baltiešu dzejnieks tulkoja romiešu darbus tieši no orģinālvalodas. Ja arī 19. un pat 20. g.s. daudzi ziemeļnieku darbi latviski un igauniski tulkoti ar vācu valodas starpniecību, tad saturiski un idejiski tie tomēr ietekmēja Baltijas autorus arī viņu oriģināldarbu jaunradē. Tāpat nav piemirstama krievu klasiskās literatūras un tās tulkojumu ietekme.

Visi tie ir plaši un sarežģīti jautājumi, kuru apgaismojums nav pa spēkam vienam zinātniekam. Tas nav arī viena gada darbs. Nākotnē te literatūrzinātniekiem atklājas plašs un auglīgs darba lauks.