Ja rakstīšana ir paaugstināta apziņa, iedziļināšanās sevī, it sevišķi tad, kad rakstīšana ir piesātināta ar autobiogrāfiskiem impulsiem, rakstot apziņa sevi vēro un stāstītājs es ir ne tik vien vairs apziņas paudējs, bet arī tās vērotājs, t.i. subjekts un objekts vienlaicīgi - kas kaut kā pārkāpj loģikas normas. Te iezīmējas arguments, kas padara autobiogrāfiju problemātisku, un tas nav vienīgais. Angļu valodā ir sakāmvārds, ka neviens nevar atgriezties savā zemē pēc dzīves citur. Tas varētu nozīmēt, ka atpakaļnācējs vairs nav identisks aizgājējam, vai arī to, ka viņa zeme nav vairs tā, ko viņš bija atstājis. Kā par vienu, tā otru pieņēmumu nevarētu strīdēties, jo tie būtu paši par sevi saprotami un pat neizbēgami. Taču jautājums paliek, ja grib šo pārdzīvojumu aprakstīt, kā to vajadzētu darīt. Te ne vien būs jāatšķir rakstītājs no stāstītāja, kas, protams, ir katra stāstījuma problemātika, bet ir arī jākonstatē, ka stāstītājs es saskaldās, kad ir runa par pagātni, kad es mēģina iedomāties pagātni. Stāstīt taisni tā, kā ir bijis, kā, piemēram, Ruso to apgalvo savu Konfesiju priekšvārdā, ir vai nu neapzināta nelietība, vai ari liekulīga attaisnošanās. Rakstot par pagātni, šķiet, ir atmiņu slāņi, kas viens otru aizsedz un neīsteno. Varbūt būtu vajadzīgs pieņemt vairākus stāstītājus: kādu bezpersonisku trešo personu rakstītāju, kas latviešu valodā ir labi iespējams; kādu tagadnes es, kas ir atgriezies un vēro vietu, kuŗai būtu vajadzējis būt viņa pagātnes glabātājai; un kādu pagātnes es, kas vairs nav intīmais es, taču vēl joprojām saprotami tuvs, kuŗu vajadzētu apzīmēt ar tu. Protams, arī ne tu, ne es nepadarīs stāstījumu īsti patiesu, jo rakstīšana pati nedos to, ko grib uzrakstīt. Bez tam ne es, ne tu nav viengabalaini monolīti.

Illustrācija no fotoalbuma Gaujas nacionālais parks.
Rīgā: Avots, 1990. Gotogrāfs Leonards Birzmalis.

Kad pēc 46 gadiem es atgriezos bijušās tēva lauku mājās Ceriešos pie Smiltenes, kur tu bija pavadījis ik vasaru pēc skolas beigšanas, tavu pieredžu slānis jau bija krietns. Tu stiepjas no pirmajām bērnības atmiņām līdz aizbraukšanai no Ceriešiem kādus 15 gadus vēlāk. Tava pirmā atmiņa nāk no „slapjā” gada, kam būtu vajadzējis būt 1928. gadam. Kaut kur ar brāli tu gāji, un mums bija jātiek pāri kādam drenāžas grāvim, kas bija strauju dubļainu ūdeņu pieplūdis. Brālis tev sataisīja vietu no pāris akmeņiem, kur tava kāja varētu droši uzmesties, grāvi pārkāpjot. Bet tu nospēri savu kāju blakus akmenim, tieši gaišo mālu vidū, jo māls tev likās daudz pievilcīgāks. No šīm pirmām atmiņām, kas tev nāk no trīs gadu vecuma, līdz tai dienai, kad tev bija jāpieteicas leģionā, pēdējai dienai, alkohola dvingā pavadītai, kad tu zināji sevi pamestu. Tavi brāļi bija jau armijā: Imants pazudis pie Opočkas, Džons iedalīts lidotājos, jau aizvākts uz Vāciju. Māte ar māsu jau bija uzkāpušas uz kuģa ceļojumam uz Vāciju, tēvs gaidīja evakuācijas pavēli sava darba vietai. Tu ar citiem iesauktiem vakarā pirms prombraukšanas vēl daudz negantības pastrādāji, jo tu sevi iedomājies kā nākošo varoni, kam daudz kas atļauts. Šis tu tāpat kā vēlākais es sastādās no apziņu slāņiem, kas katrs veidojušies savādāk un nekad nevar būt pilnīgi saliedēti; katrā ziņā attālums starp pirmo tu un pēdējo kādus 15 gadus vēlāk ir mazāks nekā attālums no tu uz es tagad. Šī perspektīva attīstījās jo jūtami, atgriežoties Ceriešos pēc 46 gadiem.

Brauciens pa Vidzemes šoseju sākumā bija gandrīz kā katrā urbanizētā vietā: četrlīniju ceļš, plats, tīrs, ar izteiksmīgām ceļa zīmēm, norādot uz līkumiem, bīstamām vietām utt.; auto mašīnas biji redzamas visādās krāsās un firmu modeļos, citas ātrākas, citas lēnākas; tur bija kārtība un skaidrība, viss likās pazīstams, kā deja vu Amerikā vai kur citur. Bet, braucot tālāk, aiz Siguldas notika pēkšņa metamorfoze: skaisti asfaltētā šoseja bez maz redzamiem brīdinājumiem pārvērtās pa šķembu un dubļu blāķi, kur aizsāktie un nepabeigtie zemes uzbērumi, bedres un grants kaudzēs, līku loči iebrauktās grambas padarīja braukšanu lēnu un bīstamu, sevišķi, kad diviem automobiļiem bija jāatrod iespēja izmainīties. Tā jau varēja būt kāda eksotiska vieta, varbūt pat pelēki iesarkanā, veģetācijas nepazītā lunārā virsma kur civilizācijas pēdas, kā ceļu zīmes un citi aizrādījumi un mudinājumi auto ceļotājam, bija pazudušas. Bet tad tālāk pēc kāda laika izniri civilizācija, un šoseja izskatījās gandrīz kā senos laikos, nobraucamie ceļi gan bija modernizēti ar ērtām nobrauktuvēm un uzbrauktuvēm, kur ceļi nekad nekrustojas, kā tas noteikts labākos ceļu būves noteikumos.

Nobraucot uz Smiltenes šoseju, viss likās vienaldzīgi pasvešs, ainas, kuŗas varētu viegli izmainīt vai samaisīt ar citām, līdz parādījās liels ozols ceļa vidū, un kaut kas tagadnē sasaistījās ar pagātni. Tas bija tas pats ozols, ko tu atceries kā zināmu kuriozitāti, jo tas tik vareni stāvēja ceļa vidū, un abas braucamās līnijas pa labi un pa kreisi apgāja dievbijīgi tam apkārt. Tu tomēr mazliet brīnījies par tādu iekārtu, un šodien tas bija solījums, ka aiz ozola, kas neizskatījās daudz mainījies (tu jau gan viņu nekad nebiji sīki ievērojis, jo pa to ceļu pārāk bieži nebija jābrauc, un tas vienmēr bija kādā automašīnā, varbūt vienreiz ar pajūgu, kad braucām pie Blīgznas uz Palsmani), pavērsies daudz redzētu, pazīstamu ainu, kādas tās ir atmiņā glabājušās. Tuvojoties Smiltenei tomēr viss pazīstamais pazuda, jo ceļš esot bijis pārtaisīts, un iebraucām Smiltenē no citas, nepazīstamas puses. Bija baznīca apmēram tāda pati, kā tā palikusi atmiņā, bet ne koki, ne mūris, ne tirgus laukums, ne Konzuma veikals vairs nebija tur. Viss izskatījās šaurāks, mazāks, plakanāks.

Šoseja uz Valmieru un Cēsīm gar Sprogu māju tev iezīmēja kaut ko neskaidri pazīstamu, kas šur tur sakļāvās ar atmiņu paliekām, bet tālākā ceļā uz Blomiem viss pazīstamais pazuda, šoseja izskatījās mazāka, tagad kokiem apaugusi, bet tie bija sveši koki, kalni bija kļuvuši zemāki, un skatoties tagad grūti saprast, ka tev bija zināmas bailes no šiem pauguriem, ar riteni braucot, un tik bieži tu stūmi riteni kalnup, lai taupītu spēkus tālākam braucienam. Pie Blomu vecās pils slējās stalažas kā tajos gados, kad to beidzot pārbūvēja, bet tas jau bija tad, kad tu vēl pat lāga puika nebiji. Tu vēl tīri labi atceries, ka savā laikā pils melnie, tukšie logi bija tik biedinoši. Un tad nāca amatnieki, un, kad pils bija atjaunota, reiz tu biji kopā ar māti uz pūtēju orķestra koncertu, un pūtējiem tu gribēji parādīt savu muzikalitāti, vicinot ar kāju takti. Tad bija vēl arī Silvas izrāde, kuŗa tev ļoti patika, un tu apbrīnoji mūziķus un aktieŗus, kas drāzās augšup un lejup no skatuves uz orķestra vietu, jo bieži viņi bija kā aktieŗi, tā mūziķi gandrīz vienlaicīgi. Un tu atceries, ka māte aizsardžu formā vadīja kādu svinīgu aktu, runāja un izklausījās drusku sveša, esot bijusi uztraukusies, viņa vēlāk teica. Bet no visiem šiem atmiņu fragmentiem šodien acs neredz neko, kas apstiprinātu tavus atmiņas tēlus.

Ceļš lejā uz dzirnavām bija pazaudējis savu dramatisko stāvumu. Tu tik labi atceries, kā, reiz braucot ar Auziņu Jāņa, rentnieku dēla, riteni, kam bremzes nedarbojās, tu laidies lejā no kalna un izbailēs redzēji, kā apakšā uz šaurā tilta divi pajūgi aizsprostoja visu ceļa platību. Bet tu kaut kā tiki pļerkstīgajiem večiem pajūgos gaŗām bez negadījuma, tikai ar izbailēm. Tagad nokalne likās lēzena, lēna, plata, dubļaina un diezgan banāla, zaudējusi savu seno dienu spraigumu, un grūti būtu iedomāties, kā ritenis te varētu sasniegt pārdrošu ātrumu. Dzirnavas pašas pamestas, cauru jumtu, netīras, bez dzīvības zīmes, tipisks foto skats no vietas, kas grimst neapturami nabadzībā, pamestībā, banalitātē. Ceļš no Blomiem uz Ceriešiem, kur tu labi atceries gandrīz katru grambu, no kuŗas bija jāvairās, lai ritenis neapgāztos tur ieslīdot, katru to vietiņu, kur lietainā laikā varēja sagaidīt peļķes, no katru stāvāku nogāzīti, kas mājup braucot uz Ceriešiem prasīja dūšīgu pumpēšanu, šāda ceļa vairs nebija. Apkārtējās mājas bija pazudušas, ceļi norakti, šur tur pa kokam, pa krūmu pudurim, kādus tu atmiņā neredzi. Te nekas nebija, ko redzēt un salīdzināt ar atmiņās glabāto, jo šīs bija svešas vietas. Vienīgi varbūt Siļķītes skolas ēkas biezie mūŗi, gan galīgi nomelnojuši tagad, izsauca kaut ko blāvi līdzīgu skatiem atmiņās glabātiem un, protams, pārformētiem.

Un jo tuvāk braucām vietām, kurām būtu vajadzējis būt nepārprotami pazīstamām, jo dziļāk, man šķita, mēs braucām iekšā kāda svešādā apvidū, kur tu sevi neredzi. Tas bija brauciens svešumā, un ne vienkārši nepazītā vietā, jo tas, kam vajadzēja būt pazīstamam, bija kļuvis nepieņemami neglīts. Krustceļi bija nozuduši, tāpat kā taisnleņķa trīsstūris, ko veidoja mājas un pagasta ceļi pie Ceriešiem, un tīrumi tagad bija sadalīti gaŗās slejās. Vecā egle ar laukakmeņu blāķi pakājē, ap kuru vienmēr vajadzēja mācēt apbraukt, dzenot kartupeļu vagas vai vadot ecēšas, tagad bija nozudusi. Apstrādāt šādu lauku, protams, būtu daudz vieglāk. Tīrumu galā bija vecu, salīkušu, groteski saplakušu, izļodzījušos liepu rinda. Tādu tu liepu ceļu neatceries. Liepu ceļš bija Ceriešu iezīme, jo augstienes galā to varēja redzēt gandrīz no Trikātas, kādus 20 kilometrus notāļ. Tuvāk piebraucot, izrādījās, ka liepu ceļš tagad bija tik šaurs, ka tas vairs nebija lietojams kā ceļš, likās it kā pieciests, kā kādreiz jāpiecieš veci, ienākumu neienesīgi nabagmājas iemītnieki. No vecākajām liepām, kas bija tuvāk mājas pusē, vēl viens otrs piepju un audzēju sakropļots stumbrs bija palicis. Lielā vīksna ar dziļo dobumu, kur pa laikam mitinājās pūces, protams, vairs nebija. Un tā no varenā liepu ceļa, pa kuŗu it sevišķi sestdienas vakaros Silenieku ģimene tik bieži pilnā sastāvā staigāja ne bez pašapmierinātības, nekā vairs nebija. Dažas liepas jau bija palikušas, bet tās iedvesa vienīgi vecumu, pamestumu, kroplumu, kas nelikās kontrastējam ar neizteiksmīgo apkārtni.

Piebraucot pie dzīvojamās mājas, pretī dvesa neglīts svešums. Ne celiņa, kuŗa grantēto virsmu tev pa reizēm vajadzēja skujiņas rakstā iekasīt sestdienās, ne puķu dobju, kas gan mājas priekšpusē nebija cītīgi koptas, ne vairs tās sētas, kur uz zedeņiem piena kannas gaidīja vakara slaukumu. Uz lielās kūts pusi, kur agrāk bija tāds kā zālājs, tagad varena mēslu čupa dominēja pagalmu. Kūts, ko tu atceries kā gandrīz majestātisku celtni, lielu, drusku uzmācīgu ar savām lielo laukakmeņu sienām, tagad izskatījās sarāvusies, neglīta, un jumta čokurs viļņoja kūkumains kā govs mugura. Kādreiz sarkani krāsotā koka virsbūvē vēl tagad saskatāmas tā neglītā sarkanā paliekas, krāsa, ko tēvs laikam cenas dēļ bija izmeklējis. Kūts galā gubenis bija pazudis, un dzīvojamā māja, šķiet, pielīduši tuvāk kūtij. Tu labi atceries to paslīpo celiņu, kas gar sētu un rentnieku dārziņu veda uz kūti un gubeni. Tāda vairs nebija, nedz jebkādu zīmju, ka kaut kas tāds tur kādreiz būtu bijis. Mājas jumts tagad bija dakstiņu, atbaidoši pelēku, kuŗu neglītumu vēl pastiprināja jumta izbūvei izdauzītie logi. Pie pažobelēm karājās kādi žāvēšanai nolemti stādi - kāds tipisks skats no minimālisma eksistences. Priekšiņas vairs nav, un mājā ieiet, iekāpjot tieši no dubļiem. Tu to atceries kā ēku, kas bija veca un nemoderna, taču tik tīkami dzīvojama. Tagad šī ēka ir kļuvusi izteikts nabadzības un neglītuma stereotips. Arī t.s. jaunā kūts izskatījās salīkusi, pelēka, netīra, bez līdzības ar to, ko tu atceries kā gaišu egļu dēļu un zilganu laukakmeņu celtni. Tagad tā bija daudz tuvāk mājai, kurpretim tev tas ceļš reizēm likās gaŗš. Tu palaikam dabūji samazgu spaiņus stiept cūkām, stilbiem berzējoties gar spaiņa malu un dziru uzgāžot uz kājām. Celiņš gāja gar lielo vīksnu, kas, tāpat kā visas citas no tās ģenerācijas, bija pazudusi.

Itin dabīgi, sevi es neredzēju šajos skatos, un tam, ko tu redzi, nav nekādas sakarības ar to, ko es redzu. Taču gribētos ticēt, ka es un tu esam ne vien viena ķermeņa iemītnieki, bet arī viena prāta un psiches veidoti un veidotāji. Ja viss šeit ir svešs, nesaistīts ne ar kādu personīgu piederību šajās vietās, tad šī atsvešinātība jau nenāk no tā vien, ka politiskās varas ir mainījušās, citi cilvēki, svešinieki ir te atnākuši dzīvot no tālienes, un laika zobs un cilvēka nolaidība, bet vēl jo vairāk neapdomīga rīcība, ir mainījusi to, kas bija 46 gadus atpakaļ ... ja viss te ir svešs, tas vairāk tāpēc, ka es esmu kļuvis svešs, un varbūt, ka es un tu nekādi lielie radinieki vairs neesam, lai gan oficiālie dokumenti apstiprina mūsu asinsradniecību.

Jā, visapkārt nekas neizsauca deja vu. Tik promejot bija jāapstājas pie ozola, pie zibens ieplēstā ozola kādus gadus sešdesmit atpakaļ. Tas auga liels un varens, savā ozola majestātiskumā, metrus 5-6 no mājas, verandas pusē. Tu atceries to lietaino rītu, kad pie brokastu galda sēdot, noplaiksnījās balta gaisma, ar kuŗu līdzi nāca apdullinošs troksnis, gandrīz kā pasaules gala vēstnesis, ar kuŗu izbeigtos viss. Tu atceries postažu, kas valdīja laukā ap ozolu. Verandas logi bija izbiruši, pa celiņiem ap ozolu mētājās zari, un varmācīgi norautas ozola mizas strēmeles, gaišas, svaigi noplēstas gandrīz pusstumbram līdz galotnei bezpalīdzīgi visapkārt. „Tas jau neizturēs”, tu dzirdēji vecākus ļaudis sakām. Tika spriests, vai ozolu nevajadzētu nocirst, jo ataugt tas nevarēja, un pusdzīvs, nedrošs ar savu noplēsto pusi, tas kādā vētra vēl varētu uzgāzties cilvēkiem un mājai. Bet laikam nolēma, ka ļaus kokam pašam aiziet no dzīvajiem, it kā tā nociršana būtu tāda pusslepkavība. Un tur viņš vēl bija šobrīd, pēc gadiem sešdesmit, gan kraupaināks, mizai sabiezējot ap zibens nomizoto sānu, un varētu domāt, ka stumbram gan būtu vajadzējis būt pa šo laiku, mizas nepasargātam, galīgi sapuvušam, puvei pārņemot visu koku. Bet ozols vēl tur bija, spītīgs, nejauks paskatā, kroplīgs ar savu pusnoplēsto mizu, taču it kā nepieļāvigs, pieprasot tiesības dzīvot savās vecuma dienās, kurpretim viss, kas viņam bija apkārt, ēkas, krūmiņi un dubļainās takas, viss bija kā izķēmota kopija, groteska karikatūra no tā, kas tev glabājās atmiņā. Nekā vairāk no pagātnes te nevarēja atrast.

Kapsētu varēja atrast, tikai vadoties no kapsētas kalna, kas, koku apaudzis, no tālienes likās it kā laiku neskarts. Gar kapliču kāpjot kapsētas kalnā, likās vēl šur tur pazīstamas iezīmes: līkumotais celiņš, tagad gan abās pusēs kapu apņemts, kapu vietas, gan pamestas, gan vēl svaigi koptas, būtu varējušas būt tās, ko tu redzi atmiņās. Bet visa kopaina bija tik ļoti sveša. Viss likās tumšs, nomācošs, pamests, un tu tikai ar piespiešanos saredzēji līdzību ar to, ko tu redzi skaidri. Un tā vecā taciņa, kuŗai vajadzēja vest augšup uz Rozenbergu un Bodes kapu vietām, kuŗas tu tiki gandrīz ik reizi, būdams Strēlniekos, apmeklējis, kļuva arvien svešāka.

Bet pēc brītiņa kāds noteica: „Nu, te jau ir”. Mēs stāvējām pie dzīvžoga apņemta četrstūra. Kapu kopiņas bija tikpat kā pazudušas, ne plāksnītes, ne pieminekļa - un nevarēja jau arī būt, jo esot bijuši grandiozi plāni, kuŗus kaŗa laiki bija apstādinājuši - neliecināja, ka te guļ opaps un omamma. Laukumiņa stūrī stāvēja ozols, ko tu atceries kā tādu necilu koku (tāpēc, ka tu to salīdzināji ar zibens nodrāzto vareni Ceriešos), un kas tagad izskatījās it kā saplacis, nevarīgs, taču līdzīgs tam, ko tu redzi. Tu visskaidrāk redzi opapa zārku: kā to puiši laida kapā un, galvgalim paslīdot, kā zārks ar dobju troksni atsitās pret kapa dibenu, un kā bērinieku pulku pāršalca apspiestas šausmas. Ozols varbūt tomēr nebija tik niecīgs, varbūt pat spītīgi varens savā pamestībā, vientulībā. Visapkārt bija maiņa, un maiņa te tik bieži nozīmē atkāpšanos no kaut kā pieņemamāka, pat augstāka, kamēr ozols, likās, pats noliedza katru kompromisu ar ko zemāku.

Tagad kapsēta paplētusies uz visām pusēm, un tur, kur agrāk sākās priedes un nekoptais mežs, tagad ir terases ar kapu kopu rindām, un pašā kalngalā kā pēdējais ir Ojāra Vācieša kaps, vieta, kuŗu viņš esot pats izmeklējis, jo no turienes varētu redzēt Gauju. Varbūt savā laikā būtu vajadzējis to redzēt, bet tagad vairs neredz. Tas gan varētu būt nesvarīgi, jo Gaujas tuvums ir jūtams, vismaz tiem, kas grib to just. Vācieša kapa vieta ir plaša, grantētu celiņu apņemta, ar svaigām puķēm, jo šīs bija Dzejas dienas, un latvieši mīl savus dzejniekus, savus māksliniekus, ar visu viņu grēkošanu pret mietpilsoniskās pieklājības normām, kas varbūt arī ir iemesls, kāpēc viņi tiek cienīti, jo viņi bieži dara to, par ko mietpilsonis tikai sapņo. (Gleznotājs „Irbīte” jau nebija izstumtais, šķiet, viņam tikai patika tādu spēlēt.) Katrā ziņā Carnikavas kapsētā es redzu tik maz no tā, ko tu redzēji. Mūsu skats jau nekad nesaplūdīs vienā, bet vienmēr gribētos, ka tie tuvinātos, lai varbūt būtu tā sajūta, ka dzīves pieredze nav fragmentēta. Bet pagātni meklējot atdzīvinātu, nesasaistībai nevar izbēgt.

Atrast ceļu uz Strēlniekiem bija neiespējami, jo tilts vairs nepalīdzēja, būdams pārvietots, tāda ceļa nebija, ne lielo vītolu rindas, ne arī kādas ceļa zīmes, kas rādītu uz Strēlniekiem, jo Strēlnieku vairs nebija. Tikai vadoties no pretējā Gaujas krasta, iebraucām pa kādu ceļu, kas varētu būt bijis tuvu Strēlniekiem, bet tu neredzēji nekādu līdzību ar atmiņā glabātiem tēliem. Ēku vairs nebija. Pāri žogam, aiz kuŗa plosījās nikns suns, varēja redzēt tipisku priekšpilsētas mājeli, daļēji krūmos paslēptu. Redzamam nebija nekāda sakara ar pagātni. Bija jāšaubās, vai uz šīs vietas kādreiz būtu varējuši būt Strēlnieki. Bet, kad sākām ar mājas iemītnieka, kurš te bija dzīvojis kādus divdesmit gadus, palīdzību identificēt vietas, mēs uzķērāmies uz Bastejkalna. Tu atceries to kā varenu zemes uzbērumu, ceriņiem apaugušu, ar terasveidīgu celiņu apkārt puskalnā. Pašā augšā tu atceries pundurkoku un mazu „placīti”, ar soliem gar malām un puķu dobēm, laukakmeņu nozīmētām. Tas bija dūšīgs uzbērums, ko opaps esot izdomājis daļēji, lai tiktu vaļā no zemēm, kas nākušas no kādiem būvdarbiem. Bērns vai pusaudzis, tu uzskatīji Bastejkalnu kā iespaidīgu vietu, it sevišķi tās kāpnes, kas veda uz pundurkoku, kuŗa lapotne veidoja tādu kā saules sargu. Pundurkoks pats tev vienmēr likās drusku kroplīgs, drusku grotesks ar saviem līkajiem, žuburainajiem zariem. Bet tevi vienmēr iespaidoja Bastejkalna izdoma, plāns, pēc kuŗa opaps to bija īstenojis. Tagad redzēju tādu zemes čupu, labi ja trīs metru augstu, nekoptu krūmu apaugušu, kur nekultivētais bija pilnīgi pārņēmis reiz cilvēka plānoto un kopto, it kā vēl lieku reizi apstiprinot, ka kultūra ir nepārtraukti kopjama. Pundurkoks bija kļuvis vēl pundurīgāks, kā vēl groteskāka imitācija no tā, ko tu atceries. Taču pundurkoks bija tur un bija vienīgais, kas piešķir taviem pagātnes tēliem zināmu īstenību. Viss cits bija svešs tavai acij. Un daļēji arī vienaldzīgs, jo tu atradies vietā, kur tu nekad nebiji sevi redzējis, kuŗai nebija gandrīz nekāda sakara ar tevi. Un bez tavas līdzdalības es biju tikai tūrists vietā, kur tūrismam nebija iespējas plaukt.

Šis bija brauciens nevis atpakaļ bērnības un jaunības pilnībā, bet zināmā tukšumā, kas nejauki kontrastējās ar tevis iztēloto un cerēto. Marsel Prusta pagātnes meklētājam viss iznira krāsains un pilnīgs, kad viņš nejauši ielika mutē liepu ziedu tējā iekritušo madlenas kūkas gabalu, kuŗa garša viņam tad atraisīja visas bērnības atmiņas. Man nebija ne tējas, ne kūkas. Bet līdzīgi Prusta pagātnes meklētājam, kā viņš to konstatē sava ceļojuma beigās, laiks bija gandrīz visu līdz nepazīšanai izķēmojis, padarījis neglītu, grotesku. Dzīves pieredze Eiropas kaŗu mutuļos un pēc tam Amerikas plašumos un dramatiskos kontrastos bija deformējusi to, kas, tu domāji glabājās tevī, kaut kur atmiņu dzīlēs tik nepieejami, kā kaut ko absolūtu, kas ir jauno iespaidu neskarams. Redzētais un pieredzētais pasaulē bija padarījuši visu mazāku, šaurāku, lēzenāku mazāk dramatisku. Un, protams, nevajadzēja jau sagaidīt, ka bērna un pusaudža impresijas turpinās pusmūža un vecuma perspektīvā. Tavai bērnībai nebija daudz saites ar mani šodien. Te bija gandrīz pilnīga diskontinuitāte. Vienīgi varbūt tie trīs ozoli, Smiltenes šosejas vidū, Ceriešos Carnikavas kapsētā, un Strēlnieku pundurkoks kaut kā sasaistīja pagātni ar šodienu. Ķeltiem esot ticējums, ka kokos dzīvojot pagātnes gari. Citos ticējumos koki ir svēti, jo tie sasaista zemi ar debesīm. Gribētos pievienoties šiem ticējumiem, jo šie koki daļēji bija izbēguši no laika iznīcības, vismaz it kā sasaistīja pagātni ar šodienu. Viss cits, ko es redzēju, nebija iekļauts tavā redzes aplokā. To, ko es neredzēju, nebija viegli pieņemt kā neesošu. Atgriezies es ilgi biju samulsis, noskaities, ka pagātne var tā nozust bez iespējas to atsaukt, bez iespējas atrast tās pēdas šodien. Bet laikam var.