SPĒKASIEVAS. MĪLĒTĀJAS UN NĪDĒJAS.

Šāds virsraksts sekojošām piezīmēm iešāvās prātā, domājot par kopsaucēju trim teātŗa izrādēm, kas kuplināja bagātīgo sarīkojumu virkni 9. Kanādas latviešu dziesmu svētkos 1991. gada jūlijā Toronto, Kanādā. Tik tiešām, kā lugu varones − Roze, Trīne, Atriebēja, tā autores − Aspazija un Lelde Stumbre, un tā arī režisore Baņuta Rubesa veidoja varen iespaidīgu latviešu spēkasievu talantu un kaislību galeriju. Jāmin arī vēl viens cits kopsaucējs, kāds būtībā bija paredzēts visiem svētkiem, proti, Latvijas un ārzemju latviešu kultūras straumju saplūšana un apvienošanās, jo visās izrādēs piedalījās arī Latvijas skatuvju profesionāļi.

Dziesmu svētku publikai bija reta izdevība izmeklēties dažādiem gaumes un drāmas izpratnes līmeņiem piemērotāko lugu un iestudējumu. Konservatīvāko skatītāju vairākumu droši vien īpaši sajūsmināja Rūdolfa Blaumaņa joku lugu „Trīnes grēki” Kanādas Daugavas Vanagu teātŗa iestudējumā, Gunāra Vērenieka režijā. Vērenieks ar palīgrežisoru Juri Freiju bija pieturējušies pie visumā tradicionāla Blaumaņa joku lugas traktējuma. Režisors jau iestudējumu uzsākot bija paskaidrojis, ka vēlas rādīt laikmetu, kad luga rakstīta. Šī pieeja skatītājiem nekādus pārsteigumus nepiedāvāja, bet pārsteiguma elementam pilnīgi trūkstot diemžēl iezogas mazliet gaŗlaicības, kuŗu kliedēt labi pazīstamu lugu iestudējot šķiet būtu režisora izdomas uzdevums. Šajos „Trīnes grēkos” vienīgi Juris Freijs bija papūlējies, Ābramu spēlējot nesniegt ierasti šablonisko Blaumaņa žīda tēlu. Vēl jāpiezīmē, ka minēto spēkasievu paraugu galerijā jāierindo arī valdonīgā Mazbērzu māte (Vija Vare), kas apskatāmajā izrādē gandrīz vai apēnoja pašu grēcīgo, bet pa laikam mazliet pagauso Trīni (Skaidrīte Pūpēde). Atsvaidzinošu spirgtumu un enerģiju izrādei piešķīra Dailes teātŗa aktieŗu Mirdzas Martinsones un Ivara Elerta piedalīšanās Mazbērzu kalpones Mades un kalpa Brenča lomās. Atbilstīgi ņipri bija arī Ann-Marie Pētersone un Arnis Kalniņš kā Lielbērzu kalpone un kalps. Patīkami pārsteidza šo jaunās paaudzes dalībnieku visumā pareizā latviskā intonācija. Pie intonācijas uzlabošanas toties jāpiestrādā citādi sološajai jaunās paaudzes aktrisei Sandrai Cifersonei, jo runas technikas pilnveidošana taču ir viens no elementārākajiem aktieŗa uzdevumiem. Paturot prātā, ka mūsu situācijā 19 personu lielu ansambli sadabūt vienuviet nemaz nav tik vienkārši, jāatzīst, ka pārējie tēlotāji savas lomas veica apmierinoši. Kā kuriozitāte atmiņā paglabājies pārlieku spilgtais Lielbērzu dārzs otrajā cēlienā ar dīvaino, orientālai pagodai līdzīgo lapeni. Acīs dūrās arī Trīnes līdz viduklim uzspraustais lindraks. Jāšaubās, vai kāda Blaumaņa laika meita tādu vaļību būtu atļāvusies, un skatītāju smieklus izraisīt ar sieviešu apakšveļas rādīšanu liekas gaužām nodeldēts un lēts paņēmiens. Taču vairums skatītāju smējās un bija ar izrādi ļoti apmierināti. Ko tad vairāk var vēlēties?

Leldes Stumbres „Rozi” Laimona Siliņa režijā uz dziesmu svētkiem bija atvedis Sanfrancisko „mazais teātris”, kuŗš ar šo iestudējumu atzīmēja arī savu 25 gadu darbības jubileju. „Roze” šķiet it kā māsa nesen redzētajai Stumbres lugai „Sarkanmatainais kalps”, kuŗā šis kalps, par klaidoni kļuvis, iejaucas un izposta lauku sievietes dzīves mierīgo ritmu. „Rozē” jaucēja un postītāja ir sieviete, kuŗas dēļ ne tikai rodas konflikts starp tēvu un dēlu, bet iet bojā arī šīs ģimenes sieva un māte. Lugas darbība notiek mūsu dienās, kā to īpaši liecina nedaudz apspēlētais jautājums par lauku māju atdošanu to īstajiem īpašniekiem, kas atgriezušies no izsūtījuma. Savijas arī dažādi citi pavedieni. Tēvam ir svarīgi, atgūt tieši šīs tēvu tēvu celtās un iekoptās mājas. Dēlam turpretī vienalga, kur viņš uzsāk jaunu dzīvi, lai tik būtu māja, zeme un mašīnas, ar ko zemi apstrādāt. Šim Latvijā pašlaik aktuālajam jaunsaimnieku tematam pievienojas un lugas gaitā to patiesībā nomāc tēva un dēla mīlestība uz noslēpumaino un vilinošo kaimiņieni Rozi, kas brīžam it kā spokojas abu vīriešu pārkarsētajā fantāzijā. Bet varbūt ir gluži otrādi, un vientuļās romantiskās sapņotājas Rozes iztēlē spokojas abi pielūdzēji? Kā nekā visa lugas darbība, dažkārt pat mazliet aiz matiem pievilktā veidā, norisinājās tieši Rozes mājvietā, tātad varbūt tikai viņas pašas galviņā? Katrā ziņā autore saistošā un intriģējošā veidā ieskicē jautājumus par mīlestību gan uz sievieti, gan zemi; par greizsirdību un paaudžu sacensību, par sievas un vīra, tēva un dēla attiecībām, bet atbildes nepiedāvā, atstājot atrisinājuma meklēšanu un uzminēšanu mazliet apmulsušā skatītāja ziņā. Lugai it kā pietrūkst skaidra fokusa, taču jāatzīstas, ka Ivara Lindberga vadīto raito izrādi vērot bija visai interesanti. Abiem „mazā teātŗa” veterāniem šī vārda labākā nozīmē, Brigitai Siliņai un Dainim Turaidam, pievienojās Latvijas Nacionālā teātŗa aktrise Ilze Rūdolfa un nesen no Latvijas atbraukušais Arvīds Sīpols ar Rīgas filmu skolas pieredzi. Visi kopā viņi veidoja teicami saliedētu ansambli, katrs izteiksmīgi un sekmīgi pildot savu īpašo uzdevumu izrādes norisē. Šis iestudējums lieku reizi attaisno „mazā teātŗa” 25 gadu pastāvēšanu, tādēļ novēlēsim tam vēl daudz baltu dieniņu un ludziņu arī!

Neapšaubāmi vislielāko furoru dziesmu svētku skatītājos izsauca Aspazijas „Atriebēja” Baņutas Rubesas un Nila Bārtleta režijā, Rīgas eksperimentālā teātŗa grupas „Kabata” izpildījumā. Aktieŗu ansamblī piedalījās Juris Bartkevičs, Ilze Blumberga, Indra Barkovska, Niks Ērglis, Ausma Kantāne, Dina Kuple, Ivars Stoņins un Juris Strenga. Kā zināms, „Atriebēja” ir Aspazijas pirmā drāma, sarakstīta 1887. gadā, pirmo un līdz šim vienīgo reizi izrādīta 1921. gadā. Lugas idejiskais mērķis ir dzimtbūšanas netaisno, pat noziedzīgo apstākļu ekspozīcija un nosodījums. Ar visu savu dzejas vārda degsmi Aspazija attēlo dažādu cilvēcisko pārdzīvojumu plosīgo un postošo spēku. Brutalitātei, varaskārei, naidam, atriebībai un valdonīgai, sev pakļaujošai mīlestībai pretī stājas gara spēks, žēlsirdība, piedošana un atdevīga, neko nepaģēroša mīlestība.

Režisore Rubesa nesen par savu „kredo” deklarējusi atziņu, ka luga īsteni dzīvo uz skatuves, nevis uz lapas. Lugas tekstu viņa izmanto tikai kā ieteikumu izrādei (JG 1990. g. maijā), kā jau to vērojām Aspazijas „Sidraba šķidrauta” un pašas Rubesas dziesmu spēļu „Varoņdarbi” un „Tango Lugano” iestudējumos. Acīmredzot Rubesa kolēģī Bārtletā atradusi domu biedru, jo minētais „kredo” bija atslēga arī „Atriebējas” inscenējumam. Daudz no Aspazijas teksta bija svītrots. Aktieŗu īpatnējais apģērbs vai tā trūkums, tāpat arī rūpīgi choreografētie žesti, vaibsti, kustības un izvietojums skatuves telpā maz atgādināja ikdienišķu cilvēku uzvešanos. Tas šokēja dažu labu krietnu latviešu skatītāju, kam kaut vai baltās vīriešu apakšbiksiņas kļuva par nepārvaramu klupšanas akmeni izrādes baudīšanā. Taču ja ļāvās aktieŗu izcilā tēlojuma maģijai aiznest sevi pāri realitātes slieksnim, tad pēc brīža vairs apzinīgi neredzēja nedz „piedauzīgās” biksiņas nedz arī centās par varītēm tūliņ atšifrēt dažādo stilizēto un simbolisko kustību un izdarību tiešo jēgu un nozīmi. No skatuves plūstošā spēcīgā un noslēpumainā blīvas enerģijas strāva vienkārši ierāva sevī, sagādājot dziļu un satricinošu, bet arī īpatnēji pacilājošu emocionālu katarsi un, velkot paralēles ar mūsu tautas situāciju šodien, varbūt pat modināja ticību nākotnei. Atmodināt, sapurināt, uzmundrināt, tas lugu rakstot droši vien bija arī Aspazijas mērķis, kuŗam režisori un izrādes veidotāji apskatāmajā izrādē pietuvojās ar mūsdienīgiem paņēmieniem. Domāju, ka sava laikmeta vētrasputnam Aspazijai pret šādu sava darba tulkojumu nebūtu iebildumu.

Telpu taupot šajās piezīmēs diemžēl palika vārdā nepieminēti vairāki aktieŗi kā arī techniskie darbinieki, kuŗi toties ir iemūžināti dziesmu svētku vadonī, programmu lapiņās un latviešu laikrakstu slejās. Atceroties, ka šejienes latviešu teātŗa pašdarbnieki, tāpat kā koristi, savām latviskās kultūras kopšanas izdarībām nododas no maizes darbiem brīvajā laikā, deldēdami lielus robus privātajos budžetos, visiem šiem pašaizliedzīgajiem latviskā gara spēkaļaudīm jāizsaka cieņa un pateicība!

Biruta Sūrmane