Jaunā Gaita nr. 183, augusts 1991
Tenis Grasis. Rīga barikādēs. 1991.
Seši zīmējumi no Latvijas dizaina centra izdevuma, kas atspoguļo, kā četrās jūnija dienās zaudētā pašapziņa tika atgūta desmit dienās janvārī.
|
Tādus kāpostus Jūs te, Rīgā, sen neesat ēduši! Sanāk! |
Nākošajos vakaros Zaķu salā saradās muzikanti, pūtēju orķestri. Līdz ar viņiem daudz jauniešu − ģitāristu ar savām meitiņām. Iešņabojušies dancoja, vāvuļoja. Dala ēdamo − šie pirmie. Atved cigaretes, atkal tas pats. Sargi sāka triekt. Viņi pretī: mēs, mākslinieki, sūdzēsimies Paulam. Tad iesaistījās lauku šoferi un drīz laukums bija tīrs. |
Šoferis Jānis (no Talsiem) jau ceturto dienu bez maiņas. |
Ēna krīt pār upi − paša velna ēna.
Kā jau allaž, vēsture tiem piedos.
Jādzīvo būs tālāk, iespļaujiet man acīs. Uldis Bērziņš
|
Tenis Grasis. Vai tecēs asentiņš?
No Dzejas avīzes 4, veltītas Andŗa Slapiņa piemiņai, 1991. g. februārī:
Pēteris Zirnītis PIE MUMS
piecas maizes un divas zivis
|
Fragments no ideālista Andŗa Slapiņa vēstules Veltai Rūķei-Draviņai Zviedrijā:
|