Džems Krīvs 1988. gadā.
Ar vārdu mākslinieks mums saistās priekšstats par bohēmieti, ekscentriķi, balamuti, patmīli, individuālistu. Mēdz teikt, ka mākslinieks ir īpatnējs putns, atšķirīgs no tautas. Ne tāds bija Džems Krīvs. Satiekot viņu uz ielas vai Sidnejas latviešu namā, neviens nevarētu sazīmēt mākslinieku. Varbūt matītu vidberģisku apkoptību apģērbā, kakla saites izvēlē, matu sasukājumā. Vēlākos gados, sāpīgu kaišu mocīts, atmeta arī šo pedantisko rūpību un parādījās pat bez kakla saites, kā to mēdz vīrieši saulainajā Austrālijā.
Ar Džemu Krīvu iepazinos un sadraudzējos 1957. gadā, organizējot Mārtiņa Zīverta Austrālijas turneju, kurā, meistaram līdzi spēlējot, rādījām viņa lugas Lielo Grēcinieku ielu un Pēdējo laivu. Pirmajai dekorācijas gatavoja gleznotājs Uldis Āboliņš, bet Pēdējai laivai dekorāciju metu bija zīmējis Niklāvs Strunke. Kad raudzījām, kurš varētu būt tik pretimnācīgs, lai no meta dekorācijas pārceltu uz skatuves, nonācām pie Džema Krīva. Viņš nekad neatteica pielikt roku kopējā darbā, likdams vietā daudzpusīgo mākslinieka talantu.
Pēdējās laivas darbība norit pazemes bunkurā. Džems Krīvs to izveidoja nevien viegli izjaucamu un pārvedamu, bet radīja arī veidu, kā to iekārtot kā lielās, tā mazās skatuvēs. Viņš izkalkulēja, iepirka materiālus, zāģēja, nagloja, krāsoja. Jau tad atklājās Krīva dekoratora talants, stils un ieskats par dekorāciju nozīmi. Viņš uzsvēra, ka dekorāciju galvenais uzdevums ir dot lugai to vizuālo gaisotni, atmosfairu un fonu, ko autors, lugu rakstot, ir iecerējis, tik dekoratoram tā jāatrod, resp. luga jāstudē. Lugā neiedziļinoties, to viegli var pārsālīt, uztaisīt lielgleznu, kura ietekmē skatītājus kā atsevišķs darbs, bet traucē un noēd aktierus un lugas dziļāko ideju. Ar Krīvu dekorācijām tas nekad nenotika. Viņš daudz piestrādāja arī pie dekorāciju apgaismojuma, krāsainības, atmosfairas, skatuves padziļinājuma. Būdams saskanīgu krāsu un paneļu cienītājs, ar maz līdzekļiem un izdevumiem veidoja katrai lugai īpatnējas un piemērotas dekorācijas.
Archīvi rāda, ka Krīvs Sidnejas latviešu teātrī (SLT) pirmās dekorācijas gatavojis Blaumaņa Pazudušajam dēlam un Anšlava Eglīša Sandrai 1955. gadā. Vēlāk viņš kļuva par vienu no galvenajiem SLT dekoratoriem. No pāris duču gatavotām dekorācijām sevišķi atmiņā palikušas Mārtiņa Zīverta drāmas Vara dekorācijas ar vienkāršo dramatismu un senlaicīgo atmosfairu un Fiasko ar katedrāles iekštelpu atrisinājumu, kad ar dažām speciāli krokotu drēbju kolonnām un Dievmātes bildi, kā arī sānu apgaismojumu, radīja pārliecinošu dziļumu un misticismu.
Anšlava Eglīša Mārim un Baibai, ar ko SLT apbraukāja Austrāliju un piedalījās Dziesmu svētkos Minsterē, Krīvs lietoja krāsainu drēbju salikumu un no lentēm veidoja skatuves aizmugurē varenu dimensiju logu, kas atvēra tāla skata proscēniju. Minsteres otram ciema kukulim − lugai Jolanta Durbe − dekorācijas uzbūvēja uz ritenīšiem, tādejādi ļaujot tās tumšajos starpbrīžos veikli pārgrozīt.
Pavisam citāds bija Goldoni Divu kungu kalpa skatuves ietērps. Asprātīgi izmantojot centrālkolonnu kā pamatdekorāciju, ātri veidoja Venēcijas pils iekštelpas un ārskatus.
1948. gadā ieradies Austrālijā, jau gadu vēlāk iestājās Sidnejas techniškā koledžā, kur mācījās zīmēšanu, glezniecību un specializējās pielietojamā grafikā. Maizes darbā viņš zīmēja uzrakstus un plakātus uzņēmumiem, bet brīvā laikā, lai tiktu projām no sausā melnbaltā komercdarba, kā pretstatu attīstīja savu glezniecisko, savu krāsu pasauli.
Pirmā patstāvīgā izstāde notika 1953. gadā. Viņš sadraudzējās un izstādījās kopā ar akvarelistu Uldi Āboliņu un gleznotāju Reini Zusteri. Trijnieka izstādīšanās kulmināciju sasniedza 1957. gadā, Dēvida Džouna plašajā galerijā Sidnejas centrā. Austrāliešu kritiķi uzteica Krīva darbus kā saprotošas, kontrolētas abstrakcijas.
1956. gadā, kopā ar diviem igauņiem un diviem lietuviešu māksliniekiem Krīvs un Āboliņš nodibināja gleznotāju grupu Six Direction, kas sarīkoja 4 kopējas izstādes Austrālijā. 1960. gadā grupai pievienojās citi mākslinieki, un izstādes notika Parīzē, Ņujorkā, Čikāgā un Detroitā. Vienu Krīva darbu − monotipiju − nopirka Parīzes Blaux d'Art mākslas muzejs.
1957. gadā Krīvs nodibināja privātu mākslas uzņēmumu Gai Art Studio. Vārds nenozīmē tagadējo populāro seksa kustības nosaukumu, bet radās no viņa vēlāk traģiskā nāvē mirušās dzīves biedres vārda. 1964. gadā Bligh ielā atvēra privātu mākslas salonu Little Galerie, kur bieži izstādījās latviešu mākslinieki. 1967. gadā pārvietojās uz lielākām telpām Pitt ielā, ko nosauca par Eldorado galeriju.
Uldis Āboliņš šo laiku un kollēgu raksturo šādi: Tas bija aktīvs laiks mums ieceļotāju māksliniekiem un tāpat topošiem, vēlāk ievērojamiem austrāliešu gleznotājiem. Izstāžu atklāšanās apmeklētāji drūzmējās galerijā, priekštelpās un līdz ielai kāpņu telpā. Džems bija no mums visiem stiprākais teorētiķis un radošo mākslu studētājs − mūžīgais meklētājs. Beidzamā laikā viņš pievērsās monotipijas technikai un mēģināja apvienot grafisko ar glezniecisko. Stilistiski sakausējot monotipijas melnās formas, nospieduma techniku apvienojot ar gleznieciskiem paņēmieniem, viņš panāca smalku eleganci, vai tumšu sarežģītu formu ritmā ietvertu teiksmainu kolorītu.
Džemu Krīvu visvairāk fascinēja monotipija. Par to viņš mīlēja stāstīt un ir uzrakstījis piezīmes par šīs savas mīļās mākslas formas technikas apgūšanu (Latvju Māksla nr. 17). Tā deva viņam neaprobežotu vaļu fantāzijai, nejaušību izmantošanai, nebijušu efektu radīšanai, kas veidoja īpatnēju sirreālisma paveidu. Viņa monotipiju Peldētāja nopirka Jaundienvidvelsas pavalsts mākslas galerija.
Jaunākās paaudzes māksliniece Dagnija Greste žurnālā Ritums vērtēdama Džema Krīva pēcnāves piemiņas izstādi 1990. gada jūnijā Sidnejas latviešu namā, cita starpā rakstīja: Interesanti atzīmēt, ka pēc vairāk nekā trīsdesmit gadu abstraktās mākslas paveidiem šajos Krīva darbos mēs drīzāk saskatām viņa ciešo saskari ar reālo pasauli nekā meklējumus abstrakcijās. Tagad Krīvu neviens neuzskata par abstraktu gleznotāju, bet gan sava laika mākslinieku, kam bija nepieciešams iepazīties ar gadsimteņa sākumā iesāktajām abstrakciju idejām Eiropas mākslas pasaulē. Vienīgā abstraktā lieta būtu viņa rotaļāšanās ar kubisma saskaldītām formām, lai savilktu kopā savu kompozīciju. Cilvēka tieksme atrast sava mākslinieka dzīves posmā tik ļoti daudzpusīgus darbus.
Džems Krīvs dzimis 1924. gada 28. jūlijā Rīgā. Cīnījies latviešu leģionā Viļa Januma pulkā sākot ar Krieviju, pāri Vācijai līdz gūstam Beļģijā. Piedalījies grāmatas Latviešu mākslinieki Austrālijā iekārtošanā, sarīkojis 8 patstāvīgas izstādes, zīmējis ilustrācijas žurnālam Mazputniņš, daudzus plakātus, diplomus un goda rakstus latviešiem, rakstījis recenzijas un apskatus par mākslas jautājumiem latviešu periodikā. Bijis kaislīgs šachists, galda tenisists un ūdens sporta cienītājs. Bijis Contemporary Art Society biedrs. Pieminēts austrāliešu mākslas izdevumos: Australian Painting 1788-1970 un Encyclopaedia of Australian Art. Miris 1989. gada 28. februārī Sidnejā.
