AKMENS RAKSTI

Arturs Goba. Ceļš uz Bitarīnu. Rīgā: Sprīdītis, 1990. 368 lp. 22 fotoattēli (bez numerācijas). Uz vāka A. Alkšņa zīm. Vāka iekšpusē novada senceļu, pilskalnu un svētkalnu karte.

Arturs Goba sniedz bagātīgu vēsturisko materiālu par seno Tālavu. Sākotnēji romantiskā ierosmē meklējot seno Beverīnu, grāmatas autors, pieņēmis Ojāra Ozoliņa piedāvāto sadarbību, nonāk sūnām klātas latviešu senkultūras ainavā - ar īstiem kulta akmeņiem, svētvietām un šodien jau aizmirstām zintīm un rakstu zīmēm, kas rāda tautas likteņgaitas līdz pat šodienai. Tāpēc grāmata lasāma uzmanīgi un pārlasāma.

Novadpētnieka Ojāra Ozoliņa pārliecību, ka izdevies atklāt unikālu archeoloģijas objektu, zinātņu speciālisti uzņem bez atsaucības, pat ar aizliegumu tālāk pētīt, jo oficiālajā zinātnē valda pašpārliecināts uzskats, ka šādi brīnumi latviešu senatnē neiespējami. Oficiālo nostāju raksturo A. Gobam atstāstītie kāda vadoša archeologa vārdi: "Aizbrauksim arī uz to kalnu un pierādīsim, ka tur nekā nav!"

Izrādās tomēr, ka Die's nav mazais bērns. Ozoliņa iecirtīgā neatlaidība ar draugu palīdzību ceļ gaismā līdz šim Latvijā pirmo apzināto kalendāra akmeņu apli, ar tajā ierīkoto kultu vietu - Bitarīna kalna zvaigžņu lūkotavu Ziemeļvidzemē, pie Vijciema. Mežs un sūnu sega cauri gadsimtiem saglabājuši dārgu senatnes mantojumu, un tautas atmiņa caur gadsimtiem - teiku, pēc kuŗas Ozoliņš vietu uzgājis. Ar šo atklājumu Vijciemā tiek nopietni izaicināts latviešu oficiālās zinātnes godīgums - gan okupētajā dzimtenē, gan "brīvās pasaules" trimdā.

Nav jau noticis nekas tāds, ko saprātīgs cilvēks uzņemtu kā pārdabīgu brīnumu. Vispārējs ieskats baltu kultūrvēsturē ļauj šo atradumu uzlūkot kā normālu. Tas nu paveŗ iespējas pētīt tālāk uz fakta, ne vairs hipotēzes pamata. Vijciema akmeņu aplis ir Eiropā tik parastais saules un mēness gaitas kalendārs un, līdz ar to, kulta vieta. Būtu jābrīnās, ja baltu ciltis tāda nepazītu. Jo īpaši tālab, ka dainās skaidri norādīts par gadskārtu, spīdekļu ceļiem un ritmu, visu to saistot ar mītu. Tāpēc mazliet pārsteidz, ka tikai 1986. gadā Vijciema akmeņi kļūst saprotami sakarā ar lietuviešu pētījumiem Birutes kalnā. Labs piemērs, kā okupācijas režīms kavē informācijas plūsmu sev nevēlamā izziņas kategorijā.

Megalītu un kalendāra akmeņu pētījumi Eiropā veikti visai sen, ieskaitot mēness ciklus, Dieva gatves, enerģijas līnijas un ūdens āderes. Rūpīgākais veikums akmens apļu ģeometrijas uzmērījumos ir divu skotu - tēva un dēla Tomu (Thom) veikums, ko oficiālā zinātne pēc lielām debatēm un datoru analīzēm arī atstāja kā atklātu, it kā šaubīgu jautājumu. Proti, rezultāti esot "neticami precīzi" akmens laikmeta cilvēka spējām ... Der salīdzināt, vai Tomu proponētais megalītiskais jards (My = 2.722' resp. 829.66 mm) darbojās kā mērvienība arī Baltijas krastos. Jāpiebilst, ka Vācijā kaŗa apstākļu dēļ tika pārtraukti cerīgi iesākti pētījumi ģeomancijā. Pēc kaŗa sabiedrotie šos žurnālus iznīcināja, jo tos finansējis SS dižgars! Vārgs mierinājums Ojāram Ozoliņam, bet tomēr - ne jau viņš vienīgais. Eģiptoloģijā gājis vēl jautrāk. Lai gan A. Goba nedod savu pētījumu bibliogrāfiju, manāms, ka okupētajā Latvijā zinātniskā informācija ieplūst caur krievu filtru, kas dažkārt spiež izgudrot velosipēdu no jauna, piem., kāda V. Ivanova secinājums attiecībā uz 4n + 2 kodu. Solsberijas (Salisbury) laukos esošais Stonehenge nebija jāatrod (331. lp). Tūkstošgadu gaitā, kopš uzcelts, tas vēl nekad nav bijis nozaudēts. Tādu blāķi klajā laukā nepamanīt vienkārši nav iespējams. Tomēr, labāk Guršteina raksts nekā nekāds.

Pirms lasītāji var īsti novērtēt A. Gobas, O. Ozoliņa un daudzo tautas līdzautoru sarūpētās bagātības, jāaprod ar dīvaino A. Gobas terminoloģiju. Konsekventi lietoti māņi, māņticība, elkdievība, pagāni, bezdievība taču runā pretī gan pasniegtajam faktu materiālam, gan paša autora saucienam 332. lp: "Beigsim reiz savus sentēvus pieskaitīt Eiropas kultūras provincei!"

Pret to jāiebilst, jo māņi, māņticība ir muļķīga noticēšana aplamai iedomai. Elkdievības būtība ir fetiša-objekta, nevis šī objekta simboliskās nozīmes pielūgsme. Pagāni ir nosaukums romiešu zemniekiem. Viņi piekopa savas senās paražas un neiekļāvās Romas žīdu organizētajās pirmajās kristiešu draudzēs, kas, starp citu, bija pret Romas valsti vērstas subversīvas vienības. Krusta kaŗu laikā vārdu pagāni pārnesa gan uz "neticīgajiem suņiem" austrumos, gan uz baltiem.

Bezdievība (ateisms) ir aplams jēdziens, apsaukājot pat visprimitīvāko reliģisko ticējumu, jo arī tur pastāv kaut kāds dievības priekšstats. Zemāku un augstāku dievu un dieviņu birums, attiecībā uz latviešiem, vēl arvien turpina "jaukt gaisu" pēc misionāru receptes. Jāatškiŗ jēdzieni "pielūgt" un "godināt". Tāpēc - beigsim lietot propagandas žargonu un runāsim par mūsu sentēviem skaidrā valodā.

Apsekojot tālāku apkārtni un pievēršot uzmanību vecu ļaužu atmiņām, tās vedot kopsakarībā ar Vijciema akmeņiem un citām "blēņām", skaidrojas senās Tālavas ikdienas dzīve, sabiedriskās un politiskās norises un topogrāfija. A. Goba to visu rekonstruē veiksmīgi, ļoti uzskatāmi un gleznaini. Viņa loģiskā argumentācija balstīta saprātīgā dzīves īstenības izpratnē. Teika par daiļo igaunieti, pat igauņu nīstā "melnā pils" Beverīna, ir samērā nevainīgi atklājumi. Uzmanība pievēršama lietām, ziņām un domām, kas gadsimtu gaitā apkaŗotas, sistemātiski iznīcinātas, noklusētas.

Pretēji līdz šim pastāvošam uzskatam izrādās, ka latvju ciltīm bijuši savi krīvi, tāpat kā pārējiem baltiem. Ojārs Ozoliņš ir viens tāds Zemgales krīvu tiešs pēctecis. Laikaveči, zintis un burvības, raganu dinastijas, raksti - viss pieprasa rūpīgus tālākus pētījumus. Šai ziņā "ceļš uz Bitarīnu" tikai sācies.

Zināms, euforija par "eksakto zinātņu" nemaldību kombinācijā ar kristiānisma interesēm un "marksistisko filozofiju" vēl ilgi kavēs izglītotus cilvēkus tuvoties "blēņām" un kokačiem, lai tos paglābtu no meliorātoru un ideologu centības. Der atcerēties, ka pat "latviešu folkloras pētniecības zelta laikā" (1920.-1930. gados, Janīna Kursīte, 7. lp) profesors Pēteris Šmits, rakstot par mitoloģiskiem tēliem (skulptūrām), tos nemaz neredzējis, brīdina, lai tikai neiedomājas, ka "šie tēli būtu bijuši kādi ievērojami mākslas darbi" (Latvijas Saule 3,1923). Zinām, ka vairāki tādi pārdoti par misiņa vērtību, tātad bijuši lieti vai kalti metallā. Šos tēlus sāka iznīcināt jau 16.gs. mācītāju vizitācijās. Bet dažs labs akmens Ūziņš izdzīvo ar visām bitēm uz krūtīm līdz pat mūsu dienām un aizved mūs uz Eiropas akmens laikmeta aizlaikiem, pie lietuviešu archeoloģes Marijas Gimbutes akmens ezīšiem un Kaupiņiem. Tik dziļas ir baltu mitoloģijas un reliģiskās saknes.

Cirgaliešu cirvim tomēr būs radu raksti ar akmens laikmeta brieža raga cirvi. Pērkona cirvis būs vēlāks, slīpēts no akmens, vēl vēlāk - bronzā liets. Trīsdesmitajos gados no Latvijas vēstures pamatskolai domātā izdevumā bija nozudis vecajās grāmatās redzamais zarainais Pērkona tēls. Pareizās domāšanas inženieŗiem licies drošāk šīm parādībām nepievērst uzmanību.

Tai laikā E. Brastiņš un citi, nemaz nejuzdamies "pirmie", rakstīja par Jāņa un Janusa paralēli, kas ievērota jau sen. Tā nu 145. lp minētie "pirmie" paralēļu ievērotāji, pateicoties režīma filtram, aizkavējušies. Likumsakarīgi, ka 60 gadu laikā nav revidēts uzskats par Jāņa vārda žīdisko izcelsmi, ka Jāņu saulgrieži svinami kā sikāru bandītu aģitprops, latviski pārdēvēti kā Jāņa Kristītāja svētki, neraugoties pat uz vēsturisko tīstokļu atrašanu romiešu nopostītās Kumranas (Quamran, A.D. 68) apkārtnē. Jāņa vārda vēlā ienākšana personvārda lietošanā būs gan līdzīga parādībai, ko ievērojis vēsturnieks Dr. E. Dunsdorfs: Vidzemē Ūziņš visai bieži seno sētu, bet nekad to saimnieku vārdos.

Par Ūziņu pašu un pieguļas akmeņiem, par "puišu trakumā" kritušu meitu buŗampīņu un Māras pirts aprakstiem, par cēlīšiem un melnās piepes potēšanu bērzos un citām zinībām, gudrībām, paražām jālasa rūpīgi un atkārtoti - jo grāmatā savākta tāda informācijas bagātība, kādu kopš kaŗa beigām vienkopus citur neatrast.

Plašs un specializēts darbalauks paveŗas seno rakstu zīmju izpētē. 287. un 291. lp pretrunīgi parādītas, sajauktas pavasaŗa un rudens zīmes. Par Segļu māju pirts durvju svētzīmi (305. lp) var piebilst, ka ziemeļnieku Ing-rūna ir ļoti līdzīga. Arī nozīmē - Ing uz slēģiem, durvīm, sienām lika kā aizsardzības, radīšanas, izvēršanās zīmi. Tā atbilst sauļotā staba profila līnijai.

Taisnība A. Gobam, ka mīļie latvieši "zaudējuši jebkādu nojēgu par savu seno auglības dievu Velnu", tikai apzīmējums "dievs" te pavisam jauc valodas jēgu. Derētu pievērst uzmanību Velna aktīvajai un vientulīgajai darbībai pret svešu varu fizisko un idejisko uzmācību iepretī Dieva pasivitātei un padomam vien. Pat Pērkons šai ziņā kļuvis flegmātisks, lai gan kaut kad aizpērn mēģināja nospert pravieti Billiju Grēmu (prezidenta Buša garīgo vadoni) Vemblejas stadionā Londonā, bet netrāpīja.

Seno krīvu filozofiju no Smukā Reiņa pāris aforismiem restaurēt nevar. Tā rodama dainās un folkloras materiālā vispār. Atliek sākt domāt pašiem, jo materiālā kultūra un lietderīgā informācija vien, bez stabila pasaules uzskata, ir nepilnīga. Svētkalns bez domas un rituāla satura ir tikai ģeoloģisks veidojums. Tautai tas jāiekļauj dzīvē.

Lai gan pārāk vēlu, tomēr beidzot jāsarosās izcelt savu svēto akmeni no svešu ideju zaņķa, no purva, kur tas iegrūsts cerībā nomērdēt tautas gara spēku. Dainas rāda, ka latvietim ir bijis un ir tikai viens Dievs. Piedēvētā daudzdievība ir misionāru triks.

A. Gobas grāmata ir ļoti vērtīga, autentiska folkloras un archeoloģijas materiāla pirmpublicējums. Autoram nav iemesla justies pazemīgam profesionālo speciālistu priekšā, savas domas izteicot. Algotais birokrāts-eksperts taču nav dzimis, lai atšifrētu akmens rakstu.

Grāmatu atkārtoti pārlasot, atliek ar goddevību apbrīnot to latviešu noturību, kuŗi veic savas tautas kultūrvēstures liecību apzināšanu un glābšanu no plānotas iznīcības. Ceļš uz Bitarīnu ved domāšanas kalnā; no tālas senatnes tas izvedis tautu cauri drūmajiem gadsimtiem. Tas izvedīs cauri arī divi mesiju debesvalstību bankrotiem.

Izdzīvosim, ja iesim latviešu Velnam palīgā. Dievam par padomu varēsim pateikties pēc tam.

 

Imants Bite