ACULIECINIEKA DOKUMENTS

Julijans Vaivods. Septiņi mēneši Liepājas cietoksnī (1944. gada 9. oktobris - 1945. gada 9. maijs.) Rīgā: Liesma, 1990. 268 lp.

Julijans Vaivods, ko 1987. gadā pāvests ieceļ kā līdz šim vienīgo latvieti par kardinālu, grāmatas ievadā min, ka dienasgrāmatas veidu viņam iemācīja Preiļu pilsētas skolā, kuŗā viņš iestājies 1909. gadā. Ja arī nekā nezinātu par J. Vaivoda dzīvi, fakts, ka autors kā pusmūža cilvēks apraksta Kurzemes cietoksni, lasītāja ziņkārībai pievieno uzticēšanos viņa vēsturisko ziņu atlasei un izvērtējumam. Lasītājs nepieviļas - ar katru lappusi atklājas arvien vairāk autora kulturālā un dziļi humānā personība, un dienasgrāmata atspoguļo šo maz zināmo, bet tik svarīgo laiku visai daudzpusīgi, vienlaikus arī konkrēti un vienreizīgi.

Autors min, ka šo dienasgrāmatu pasācis, lai vingrinātos mašīnrakstīšanā, būdams kancelejas darbā bez palīga: " ... te nav nekā sevišķi liela, bet nav arī maza, jo vismazākie notikumi toreizējos apstākļos bija sava laika cilvēkam lieli un svarīgi." Tomēr šī nav dienasgrāmata, kas rakstīta paša autora atmiņai vai savu izjūtu, pārdzīvojumu atzīmēšanai un analīzei. J. Vaivods, uzsākdams to, apzinās savu piezīmju nolūku: " ... kaut kad tautieši iepazīsies ar cietokšņa iemītnieku pārdzīvojumiem."

Par "chroniku" šo darbu nevar saukt, kaut arī autors lieto šo terminu. Grāmata ir daudz par subjektīvu un personisku, un tieši tāpēc to iespējams lasīt lielai auditorijai, nevis tikai vēstures pētniekiem. J. Vaivoda personiskums parādās vēsturisko faktu atlasē, bet to iekrāso arī autora izglītība, amats, vecums un, varbūt visvairāk, pats autora rakstības vai "pasniegšanas" veids.

J. Vaivods par katoļu mācītāju iesvētīts 1918. gadā un Latvijas republikas laikā paspējis strādāt daudzās draudzēs gan Latgalē, gan Kurzemē. Pēdējā gadā Liepājā viņam uzlikta milzīga pienākuma slodze: jāapkalpo Liepājas diecēze, jo visi bīskapi pēc vāciešu pavēles tika aizvesti oktobrī uz Vāciju, un Kurzemē palikuši tikai nedaudzi katoļu mācītāji - lielākā daļa devušies trimdā. J. Vaivods piebilst: " ... liekas, ka Dievs negrib, ka garīdznieki izbrauktu, jo arī šodien, līdzko 4 bīskapi uzkāpa uz kuģa, tūlīt sākās uzlidojums". - "Labāk riskēt ar dzīvību citu labā, nekā uzņemties to pašu risku, glābjot savu dzīvību", un Vaivods paliek dzimtenē sava amata pienākumu dēļ, kā arī izjuzdams sevi par Latvijas tautai piederīgu. Viņam jāvada 2 baznīcas kancelejas, jāapkalpo ap 5 000 draudzes locekļu. Šķiet, šī lielā darbu nasta neļauj Vaivodam tikties ar citiem latviešu iestāžu vadītājiem. Zinot, ka turpat Liepājā tad darbojās Latvijas pašpārvaldes iestādes ar evakuācijas štābu, Satiksmes pārvalde, redakcija Tēvija, Tautas Palīdzība, kuŗai bija 56 algoti darbinieki, neviļus jāievēro, cik maz autoram ir saskares ar šiem ļaudīm, un viņš tos piemin, galvenokārt izrakstot informāciju no preses par politisko norisi. Dienasgrāmatās autori mēdz veidot tikai ierobežotu īstenības kolāžu no tiem elementiem, kas viņiem pieejami. Saziņas iespējas Vaivodam visai ierobežotas: katru otro dienu Liepājā iespieda Deutsche Zeitung im Ostland , dabūjama Tēvija , frontē iespiestais Latvijas Kareivis, bet galveno var uztvert ar radio ziņām.

Politiski svarīgie tā laika notikumi dienasgrāmatā atzīmēti pietiekamā daudzumā: 15. janvāri konstatēta Eiropas situācija ar Čerčila un Īdena sarunām Grieķijā, tāpat par triju lielo tikšanos Jaltā (92. un 116. lp), kur citēts arī Tēvijas 20. februāŗa ievadrakstā teiktais: Savienoto Valstu ārlietu ministrija oficiāli paziņojusi, ka tā vairs neuzskata trīs Baltijas valstis par patstāvīgām valstīm." J. Vaivods piezīmē, ka nu trim mazām, bet strādīgām un dzīvot spējīgām tautām izteikts nāves spriedums. Toties, kad Nacionālās Komitejas prezidents ģen. R. Bangerskis brauc no Vācijas uz Liepāju, J. Vaivods kā īsts chronists lapu pēc lapas pārraksta no avīzēm deklarācijas, to analīzes, uzņemšanas programmas un runas. Sākot ar martu, lielo notikumu gūzma aizēno Liepājas iekšējo dzīvi, un grāmata iegūst pelēcīgu toni.

Izrādās, ka pēc 50 gadiem lielie vēstures procesi visiem zināmi, un to deklarācijas, līgumi analizēti, tulkoti, pārspriesti. Bet toreizējā sabiedriski sociālā atmosfēra, mazo ļaužu, tautas ikdiena - par to vēstures aprakstos valda frāzes un vispārinājumi. Tā laika gaisotne vēl sameklējama mutvārdu atstāstos jeb - lūk - dienasgrāmatās. Tāpēc nozīmīgākais J. Vaivoda stāstījumos ir Liepājas pilsētā notiekošais, kuŗā autora līdzdalība der par aculiecinieka dokumentu.

Dienu pēc dienas sakopotas ziņas par uzlidojumiem un trauksmēm Liepājā. No tām var izsekot kā otrai, tā trešai Kurzemes lielkaujai - Priekules un Vaiņodes sektorā un Saldus cīņu telpā, kad pāri Liepājai klājās viens uzlidojums pēc otra, un ne vienu dienu vien bija jāskrien patvertnēs pa vairākām reizēm dienā. Sevišķi spēcīgs uzlidojums ir 14. decembrī ar lieliem postījumiem un vairāk nekā 10 cilvēku upuŗiem. "Raina parks izskatās pēc īstas kaŗa nometnes. Tur stāv dažādi kaŗa vezumi, sabūvēti bunkuri un dažādas būdas. Stipri cietuši arī koki. Vēl ļaunāk ir gājis Raiņa ielai. Uz tās nav gandrīz nevienas veselas mājas. Ielas puse uz ostmalu pieder pie "mirušā" rajona, kur visi civīliedzīvotāji izvākti." ... "Uzlidojumu biežuma dēļ dažas sievietes dabūjušas galīgu nervu sabrukumu, un pats esmu apglabājis pāris cilvēku, kuŗi trauksmes laikā miruši ar sirdstrieku." (75. lp)

Kā katoļu garīdznieks viņš atzīmē daudz sava darbības lauka notikumus: citēta sarakste ar bīskapiem, mācītājiem; minētas grūtības un likstas ar vācu iestādēm, bet tās Vaivods atrisina ar iedzimtu (vai iemācītu?) diplomātiju pēc principa "dot ķēniņam, kas ķēniņam pienākas, un Dievam, kas Dievam pienākas". Dievkalpojumi bieži notiek nevis baznīcās, bet privātās mājās. Neizbrīna pārpildītās baznīcas ne tikai lielajos kristīgo svētkos, bet arī parastajos dievkalpojumos. Luterāņi pāriet katoļticībā. "...veselām vienībām ar visām šautenēm vācu kareivji nāk uz savu dievkalpojumu, un daudzi iet pie dievgalda." (72. lp)

Garīdzniekiem jāapmeklē arī slimnieki, nespējnieki un invalidi draudzēs. Te atklājas tik grūti skati, tik liela vajadzība pēc palīdzības, ka arī Vaivodam nolaižas rokas. Viņš skicē vienu ainu pēc otras no atsevišķu cilvēku dzīvēm. Grūtdieņu ir milzums. 60. lp: "Divas vecenītes no Lietuvas, radu te viņām nav. Viena no vecuma palikusi bērnišķīga, otrai bez pastāvīgas cukura slimības vēl piemetusies kājā kāda vaina. Pēc bombardēšanas logu labi kaimiņi aizsituši ar finieri, jādzīvo pilnīgā tumsā. Atradu abas tumsā, sēdot gultā un ēdot kādu tumšu virumu, ko kaimiņiene ienesusi. Kartītes nevienai nav. Abas izskatās pēc īstiem Lācariem. Iedevu katrai pa simts markām un grūtu sirdi aizgāju mājā. Palūdzu kādu sievieti aiziet uz tirgu nopirkt viņām maizi." Un šādu ainu ir daudz dienasgrāmatā.

Autors papildina paša piedzīvoto ar saklausīto, ko viņš gan apšauba, bet viņa vēstījums tā tiek paplašināts. Pilsētā runājot, ka zviedri pieteikuši kaŗu vāciešiem, un februāŗa beigās jau izplatās baumas, ka katru mirkli gaidāmi zviedri un ka vācieši viņus ieraugot, tūlīt padošoties (125. lp). Stāsta, ka "ostnauda" tikšot izņemta no apgrozības bez maiņas, un jaunā nauda jau redzēta atbraucējiem no Prūsijas. Protams, katrs pieraksts aizskaŗ dzīves grūtības, un acu priekšā atklājas straujā saimnieciskā lejupslīde šo 7 mēnešu laikā.

Visā šinī daudzpusīgajā saturā atainojas spilgts Julijana Vaivoda pašportrets: aktīvs, sava laika ļaudīm piederīgs cilvēks, ar augstu ētisko ideālu noturību, dziļi reliģiozs katoļu mācītājs, iejūtīgs un līdzjūtīgs, ar lielu iekšēju atbrīvotību un vienkāršību, pie kam apveltīts ar literārām spējām. Viņam palikuši rokrakstā 8 sējumi sprediķu, un arī šī dienasgrāmata rāda rakstītāja prasmi likt valodu lietā. Tēlotam ikdienas notikumam pieslienas ainas no J. Vaivoda plašā izglītības un pieredzes lauka - paplašinātas ar parunām, teikām, sakāmvārdiem no antīkās pasaules, kristīgās literatūras, poļu, krievu, ukraiņu, jā, pat ebreju, čigānu un turku kultūras (gaužām maz Vaivods lieto latviešu folkloru!). Apzinīga papildviela, manuprāt, ir arī daudzās atmiņas no Latvijas republikas - gan par 3 cukura karotēm, gan par bezdarba pabalstiem un Ulmani. Šie pienesumi it kā līdzsvaro to laikmetīgo faktu daudzumu, kas akmens smagumā draud nosmacēt lasītāju. Šis papildmateriāls nav jūtams kā balasts, tas iedarbojas uz lasītāju ar vispārinājuma un mierinājuma apjausmu, kaut arī šur tur pavīd pamācīgs rādītājpirksts. Autora izteiksme ir vienkārša, tuva sarunvalodai, bet literārā rokrakstā ieslēpts arī viņa tik tikko ieskicētais personiskais pārdzīvojums, kas dod dienasgrāmatai tās intimitāti un siltumu.

Tagad Latvijā publicētas daudzas liecības par deportētajiem un Sibirijas laiku. Par Kurzemes cietoksni ir gauži maz faktu. Tāpēc šī grāmata, kuŗas autors kardināls Julijans Vaivods arī Mordovijas nometnes izcietis un miris 1990. g. 24. maijā Rīgā, ir nozīmīgs materiālu kopojums, kas dos kādus vēstures fragmentus. Bet izdevums paliks arī literatūras lauka dienasgrāmatu žanrā kā ļoti simpātiska, plašam lasītāju pulkam derīga lasāmviela.

 

Valentine Lasmane