KUKAŽIŅA MŪSDIENĀS

Indra Gubiņa. Dzilnas dziesma. Romāns. Regīnas Černavskas vāks un ilustrācijas. Toronto: Amber Printers & Publishers Ltd., 1990. 208 lp.

 

Sava jaunākā romāna pavedienu Gubiņa sāk šķetināt no mazliet neierasta izejas punkta. Romāna galvenajai personai, Aldai Bērziņai, jau sen aiz muguras cilvēka mūža spilgtākie notikumi - pirmā mīlestība, kāzas, bērnu piedzimšana, tālāk laimīga un saticīga ģimenes dzīve. Lasītājs ar Aldu iepazīstas pēc viņas vīra nāves. Alda, Kanādā dzīvojoša latviete, ir jau pensijas gados, un agrāku laiku izpratnē būtu ierindojama pelēku un bezkaislīgu Kukažiņu kategorijā. Taču, kā jau minējuši arī citi recenzenti, šī romāna savdabīgumu rada autores sniegtais ieskats tieši šādas vecākas sievietes sirdī un dvēselē un atklājums, ka tur mājo gluži tādas pašas ilgas, vēlmes un alkas, kādas mēdz piedēvēt tikai jaunāku gadagājumu pārstāvēm. Šis ir mīlestības romāns, neskatoties uz to, ka visām galvenajām personām jau pāri sešdesmitiem. Jā, arī sieviete pensijas gados vēl spēj dziedāt "dzilnas dziesmu", kā autore metaforiski apzīmē Aldas vēlīno mīlestību. (Latvju tautas dainu 1928. gada laidienā N. Transehe norāda, ka dzeņu dzimtai piederīgajai dzilnai nav nekādas īstas dziesmas, bet gan gaišs, skanīgs vilinājuma sauciens.)

Romāns uzrakstīts pirmajā personā, un jau sākumā Alda atzīstas, ka stāstīs tikai par sevi. Tā arī ir. Vaļsirdīgi, izjūtu pa izjūtai, Alda izvērš savu sirdi uz ārpusi kā žāvējamu dūraini. Gluži vai ar klinisku rūpību Alda sevi izpēta un lasītājam atklāj divus plašus emociju lokus: sēras par vīra pēkšņo nāvi un uzdrīkstēšanos vēlreiz meklēt mīlestību un tuvību ar pretējā dzimuma pārstāvi. Aldas it kā savtīgā pašatklāsme lasītāju negurdina. Tieši otrādi. Liekas, ka Aldas stāstā kaut ko tuvu un varbūt pat sev grūtā bridi noderīgu varētu atrast dažādu paaudžu un abu dzimumu pārstāvji. Ieskats simpātiskās un garīgi stiprās latviešu sievietes dvēselē ir saistošs un izsauc gan līdzjūtību, gan apbrīnu. Vīra Ģirta pēkšņā nāve Aldu dziļi satriec, bet nesalauž. Viņa prot soli pa solim atkal attaustīties dzīvē un ikdienā, prot rast mierinājumu zvaigžņu mirdzumā, sniega rotaļās, dārza ziedu priekā, sāļa jūŗas ūdens šļakatā uz sejas. Alda turpina izjust garīgu tuvību ar mirušo vīru un dabas parādībās dažkārt saskata zīmes, ko viņai varbūt sūta vīrs no viņpasaules. Te, protams, nav runa par slimīgu iztēli, bet par sirdsmiera rašanu, apjaužot racionālajam prātam netveŗamas sakarības ar Visumu.

No daudzām citām atraitnēm Aldu atšķiŗ tas, ka liktenis viņu līdz šim ir visai lutinājis, vai arī viņas atmiņa ir selektīva. No laulības kopdzīves ar Ģirtu viņa atceras tikai labos un tuvos brīžus. Pēc Ģirta nāves viņu nenomāc nekādas materiālas rūpes. Alda turpina dzīvot ērtā savrupmājā ar dārzu un var atļauties ceļot ne tikai uz dziesmu svētkiem Amerikā, bet arī uz Eiropu un tālo Tenerifas salu.

Pavisam maz vietas Aldas stāstījumā ieņem attiecības ar meitu, kuŗa dzīvo atsevišķi, bet vēl nav precējusies. Arī citi radi un draugi pieminēti tikai gaŗāmejot. Kā kontrapunkts Aldas liktenim risinās viņas smējīgās un mutīgās draudzenes Astras stāsts. Arī Astra jau trīs gadus ir atraitne un zina pamācīt Aldu, ka ar asarām nekur netikt. Astra kopš vīra nāves sameklējusi draugu Juri, bet otrreiz precēties nevēlas, jo iemācījusies cienīt vientulību un neatkarību. Ne tā Alda. Aldas pāri plūstošā sirds grib ar kādu dalīties visā skaistajā, ko dzīve var dot. Viņa ilgojas pēc tuvības ar kādu, pēc siltas rokas uz pleca. Un tad notiek, ka Aldas "dzilnas dziesma" pievilina Ēriku Silu, kuŗam ļoti pie sirds iet Aldas iejūtīgā izpratne, kad viņam nomirst sieva. Abu biklās mīlestības stāsts, kuŗš Ērikam izvēršas par gulbja dziesmu", ir šī romāna kodols.

Romāna fabula nav risināta lineāri chronoloģiskā secībā, bet atklājas veiksmīgi sakārtotu atmiņu fragmentu kolāžā, kas lasītāju nemulsina, bet uztur možu viņa interesi. Savas varones mīlestības jūtu skalu, kā arī attiecības ar Ēriku, autore iztirzā visai vaļsirdīgi, taču nekad nepārkāpdama smalkjūtības un gaumes robežas. Gubiņas spriganā latviešu valoda lasās ērti un patīkami. Viņa nešķiežas ar vārdiem, bet ar knapi nomērītiem līdzekļiem prot uzburt reljefas ainas un izteiksmīgas situācijas. Pāris vietās sajucis ģenitīva un akuzatīva lietojums aiz prepozīcijas "uz", un "apgāda" vietā lietots trimdas valodnieku nopeltais termins "izdevniecība". Toties autore pieturas pie mīkstinātā ŗ lietošanas, par ko viņai liels paldies! Paldies arī par interesanta un pievilcīga tēla pievienošanu latviešu literatūras sieviešu galerijai.

 

Biruta Sūrmane