Jaunā Gaita nr. 184, novembris 1991

 

Gunars Bekmans

BASTARDS

 

Ka man kāds seko, to es pamanīju jau ejot pa Lomonosova ielu. Jerjomenko ielā es nogriezos pa labi un pieliku soli. Nākošajā stūrī pa labi atkal un Stranahina ielā atkal pa labi. Nu mēs bijām apgājuši apkārt veselam kvartālam un nonākuši atpakaļ pie Lomonosova ielas, un es joprojām nevarēju saprast, kāpēc man seko.

Tie laiki, kad izsekoja un izspiegoja tūristus, bija sen garām. Tagad taču bija trešais atmodas laikmets.

Ne tikai tas, bet vīrs ar spieķīti pēc ziķerzēna nemaz neizskatījās. Nē, kas tam kungam padomā, man bija jāzina.

Es apgāju ap stūri un pieplaku pie sienas. Nācējs paātrināja soļus, un vienbrīd likās, ka sirdījās, bet es nebiju pārliecināts. Tas varēja būt rudens vējš.

Kad viņš griezās ap stūri, es nostājos tam priekšā.

„Labs ir,” es teicu krieviski. „Jūs man sekojat. Kāpēc?”

Viņš smaidīja, atvieglots.

„Valna Maciņ, tev joprojām gryūti leidza tikt,” viņš teica skaidrā latviešu valodā. „Skrīn kaj nagudris. Tu taču esi Aloizis Marcinkevičs, vai tad nā?”

Nolādēts. Dubultnolādēts. To smaidu es pazinu. Krunkas vaigā, dziļas kā vagas, tērauda zobi šur un tur, bet taisni tāds augstprātīgs smaids piederēja manam skolas, nē, klases biedram Malnavas lauksaimniecības vidusskolā.

Kažim!

Kažiks, Blondais sapnis - meiteņu mīlēts, skolotāju dievināts, un draugu?! To viņam bija tik daudz, ka brīvdienās tēva mājā (tēvs viņam bija robežsargs) iegriezās tikai, lai apmainītu veļu.

Populārākais no visiem skolniekiem, klases zieds un - lielākais bastards, kāds jebkad ir dzīvojis.

Apsvieda kažociņu otrādi, ka nebija ko redzēt. Pārmainīja krāsu ātrāk nekā iesprūdis chameleons.

Vienu dienu viņš ir pelēki zaļš mazpulku vadītājs, nākošo - sarkanāks par sarkanu komjauniešu organizētāju. Vienu brīdi šim pie krūts ir roveru nozīme sudrabā, un viņš dzied „Tev mūžam dzīvot Latvija”, otru - sirpis un āmurs, un dūri pacēlis rauj „Varen plaša mana zeme dzimtā”.

Bija tāds vienīgais klasē.

„Tu taču mani atcerīs. Kazymirs Dorsans! Nu ka! Malnovā sēdējām uz vīna sūla, mīlējām vīnu meiteni. Vairs naatcerīs?”

Jā, atceros gan, kā tad nu nē.

14. jūnijā viņa rajons tika izmēzts no budžiem, kulakiem un fašistiem tīrāks, kā jebkurš cits novads Latgalē. Nestāsti man, ka tur viņam nebija savi nopelni.

Kaŗa sākumā pagāns pazuda, bet pēc kaŗa viņa karjera šāvās uz augšu kā padegusi petarde. Komjaunatnes pirmais sekretārs, partijas kontroles komisijas otrais sekretārs, valsts drošības komitejas priekšnieka pirmais vietnieks. Aizgāja pensijā ne vairāk, ne mazāk kā Latvijas PSR Augstākās padomes prezidija priekšsēdētājs.

„Kažiks?! Nu sveiki, sveiki! Nemaz nepazinu. Kaut kas traks, un es atkal nevaru saprast, kāpēc man te viens dzenas pakaļ.”

„Tā iet, ka maisies viens pa ielām. Pašāvu tev uz trotuāra garām, tad, kā man kāds būtu iedevis pa pieri: bet tas taču izskatījās pēc Maciņa! Es stāvu un blisinu acis, tikmēr tu jau gabalā. Saukt nevaru, balss tāda aizsmakusi; bija jādzenas pakaļ. Tu gan. Bišķi pilnāks vidū, plānāks galos, bet citādi tāds pat vien... Nu, ko dauzies te pa Rīgu? Paklausies, tu tak zini, ka parīt mums ir sabraukums Malnavā?”

Es teicu, ka zinu.

„Labs ir, bet zini ar, kas tur ieradīsies? Tur būs Anna Ivanīca! Jā, jā, mūsu pašu Annele! Vari iedomāties? Jā, kā tad! Es viņu pierunāju. Nē, nu kā iznāca: mēs sarakstījāmies, un vienā vēstulē es saku, ka man apnicis vienam, vai viņa negrib precēties.

Jā, bet kā es zinot, kāda viņa tagad izskatoties. Nu, es saku, lai tik brauc šurp. Ja viņai būs vēl tikai viena tūkstotā daļa no tā, kas bija, es ņemu viņu ciet... Starp mums runājot, es precētu viņu tāpat, vienalga kas...”

Interesanti. Man nodoms bija gluži tāds pat. Tas ir, precēt Anneli. Un es esmu viņu redzējis. Personīgi. Dziesmu svētkos Kalifornijā. Viņa dzīvo Holivudā. Bija apprecējusi miljonāru, šķīrusies, apprecējusi otru. Tagad atraitne.

Arī mēs sarakstāmies. Arī es viņu bildināju. Arī mēs norunājām satikties Malnavā. Un visu šo laiku es domāju, ka es biju tas, kas pierunāja viņu uz šejieni braukt.

Ak, tad tādas ir tās lietiņas. Sāncensis. Labs ir. Kas tad viņam tāds bija?

Mētelis viņam nebija vairs pēc pēdējā griezuma. Droši vien vēl no specveikalu laikiem. Šalle, tā nekas, izskatījās tīri jauna. Spieķītis? Nu, tik tāds, ko suņus pagaiņāt. Platmale ari tāda pavalkāta. Tāpat smaids. Ne vairs tik arogants, visu uzvarošs.

Tomēr, visā visumā viņš izskatījās sasodīti labi.

Jā, bet komunists, partijnieks, stagnāts. Kur tad nu ar tādu? Kā tad tāds var Annai patikt? Nē. Atklāti sakot, man viņš riebās.

Vēl vairāk. Tā palama, Maciņš, man nekad nav patikusi. Un viņš bija tas, kas man to iedeva. Par to vien varētu šim gāzt.

Bet tas bastards joprojām ir par mani garāks un staltāks. Un prot stāstīt: ... kad tā labi padomā, mums gan bija meičas! Vot, tā bija klase! Un čaļi ar. Kas par manšafti! Kā mēs sitām tuteni! Atceries pēdējo spēli? Kā mēs saklapējām pirmklasniekus? Divpadsmit pret vienu! Kas par spēli! Tu un es, pa diviem vien mēs iesitām, ko? Deviņus vārtus! Atminies?”

Jā, tur viņam bija taisnība, sports mums abiem padevās. Varējām sist bumbu cauru dienu. Vai spēlēt basketbolu. Vai volejbolu. Es cēlu, viņš gremdēja. Divi vien mēs bijām gatavi stāties pretim kuram katram sešniekam.

„Vai tu pēc skolas ar vēl spēlēji? Es vēl drusku situ, līdz ... Ā, ko tur ... Tagad tikai ar spieķīti. Redzu, ka tu arī vienu kāju tā kā pievelc.”

Aha, to viņš man piespēlēja labi.

„Tas man no 44. gada. Dabūju šrapneli. Džūkstē.”

Es vēroju, kā viņš sarāvās, kā sāpēs. Diez, vai tāds maz zina, ko nozīmē cīnīties par... nu par...

„Es saņēmu savējo divus gadus agrāk. Pie Starajas Rūsas.”

Minūti, tikai minūti, mēs skatījāmies viens otrā asi. Asi, bet saprotoši, kā toreiz futbola laukumā, kad gāju sist stūri. Tomēr, ne gluži. Ne gluži kā toreiz.

Kaut kas bija pa vidu, kaut kas bija starpā. Tur bija Baigais gads, tur Vasara zaigā.

„Kā dzirdu, tu esot kļuvis slavens Austrālijā. Ar gleznošanu.”

„Ne tik slavens kā tu Latvijā. Ar politiku.”

„Ko tad nu vairs, tikai valsts pensionārs ... Nudien, nudien ... Ā, bet ko tad mēs te tā uz stūra stāvam, uznāks vēl lietus. Es tev teikšu ko. Esmu ceļā uz ēdnīcu. Eju tur vienmēr iedzert buljonu. Tas tālu nav. Atnāc līdz, es tev izmaksāšu.”

Ko darīt man nebija. Vakar drusku iemetu, šorīt nokavēju ekskursiju uz Siguldu. Tā es te klīstu viens pa ielām. Uz lietu tiešām taisījās. Bet ielaisties ar tādu? ... Nē, lika drusku pagaidīt ... Tomēr, varbūt, ka uzzināšu ko par savu ģimeni, par savu tēvu.

Restorāns nebija tālu. Tas saucās „Ulan Bator”, piederot mongolim, un tam tādu esot ari citās lielākās pilsētās: Minskā, Kijevā, Ļvovā.

Virsdrēbes mēs novilkām jau priekštelpā. Nolāpīts, pat mati viņam vēl turējās. Ne tā kā man, nav pat godīgi, ko pieglaudīt.

„Labrīt, Dorsāna kungs!” gaŗām steidzās melnmataina viesmīle.

„Labrīt, Vilmiņ!” aizlicis plaukstu mutei sānis, viņš pačukstēja: „Mis Daugavpils, 1989.”

Acīmredzot Dorsāna kungs bija regulārs un gaidīts viesis, uz kuŗu galdiņš nostūrī jau gaidīja, Mēs ieslīgām tam katrs savā pusē un tad, kad jauna blonda meitenīte īsos, īsos svārciņos pienāca klāt, notika sekojošā saruna: „Labrīt, monsieur Dorsan! Parasto?”

„Jā, Mišele, bon jour. Vecajam klases biedram ar. Tu taču buljonu dzer? Jā. Un konjaku. Cherie, pameklē gan to labāko. Azerbaidžānieti. Vieni pudelīti, lūdzu.”

„Tres bien. Un gribēsit kaut ko pieēst klāt?”

„Oui, oui. Duci speķa raušu.”

„Jā, tie ir labi. Ils sont magnifiques.”

„Kā iet ar valodu?”

„Pas mal. Daudz vēl jāmācās.”

„Atnāksi rītvakar?”

„Varbūt.”

„Viņa mācas franciski. Grib iet nākamgad licejā. Ne šeit, Francijā,” viņš teica, kad meitene bija aizgājusi.

Bija sācis līt.

Mēs novīstījām duci pīrāgu, divas vistu kājas, trīs cūku ribiņas, četrarpus pelmeņus un pa pārim šokolādes eklēru. Konjaka pudele, jau ceturtā, sāka bezkaunīgi rādīt dibenu, un bijušais valstsvīrs, reiz ticis pie vārda, nelaidās no tā vairs vaļā:

„ ... ministri raustās kā pidriķi. Nu, kas tā par valdību? Kā tad... nu kā tad tā var?”

Bija pēdējais laiks man apprasīties par ģimeni.

„Tu biji valdībā... Par manu tēvu ar ko z-zini?”

Viņš noskatījās uz mani kā apustulis uz mācekli.

„Ko? Es nerunāju par to ... Es runāju par to valdību, kas bija, kad gājām skolā. Velns ar ārā, vai tu klausies ar, vai tikai snaud? Kā lelle. Tikko noliek slīpi, tā acis ciet ... Nē, es runāju par Ulmani ... Saproti? Pikšu Kārli. Tu tak atceries? Tautisko ilgu piepildītāju ... Vot, manas ilgas palika nepiepildītas. Tā kā tu taisījies uz Mākslas akadēmiju, tā es uz Kaŗa skolu! Mācījos valodas. Zubrījos ... Zini, kas bija mans ideāls. Kļūt par militāro atašeju Francijā... Jā, tu vari iedomāties? Staigāt pa Champs Elysees Latvijas armijas formā un militāri, bet nevērīgi sveicināt daiļās parīzietes. Tas bija mans sapnis...”

„Vai par manu tēvu ar ko...?”

„Un kas notika? Aizklapēja skolu ciet. Atdeva valsti āžiem. No brīvības tik tik palika pāri kā piemineklis ... Nedabūjām pat izmest villu. Sargi jau mums bija visādi: robežsargi, mežsargi, aizsargi, vārtsargi, bet, kad bija jākaro... Nevarēju to ciest... Nevarēju...”

„Tu par manu tēvu ar...?”

„Somi, tie ir pavisam kas cits. Gudrāki, daudz gudrāki. Latvieši? Velns ar ārā, tiem nav drosmes pat aizbāzt mani aiz restēm. Liekuļi visi. Zaķu pastalas. Kā citādi lai tādus sauc? Suņa bikses? Jēra cepures? Teļa auti?”

„Par manu tēvu...?”

„Labs ir, tu saki, ka bija pārspēks. Bija jau, bet atdot tik daudzsološu valsti par neko? Bez cīņas? Tikai ar parakstu? Nē, to gan nē... Pat poļi stājās pretī fričiem...”

„Vai par manu...?”

„Nākotne bija čupā. Kas te vairs atlika. Izdzīt velnu, tas ir kas. Izālēties. Visas pasaules muļķi, apvienojieties! Lai spēle sākas! Uzbāz sarkanu bumbuli sev uz deguna un spēlē klaunu. Dzen vienu joku pēc otra. Vienu trakāku par otru. Taisi jampadraci. Fizkultūra, urā, urā ...” viņš sāka dziedāt, bet drīz apklusa.

„Par manu...?”

„Viss notiek ar spoguļiem. Ilūzija. Teātris. Jo stulbāk, jo labāk. Un tu ķēmojies līdz. Zini, kas ir tas neticamākais? Tas neticamākais ir tas, ka neviens to neuzķēra. Neviens nesaprata, ka tā bija tikai tāda ākstīšanās. Farss. Joks. Viens neiedomājami kolosāls joks... Tikai... - joks kļuva par īstenību ... un bija jāspēlē līdz ... bija jāspēlē līdz ... Lūk, tādi ir tie likumi ...tādi... Ei, kas tad ar tevi? Tu kļūsti tāds rūtains. Starp citu, zini, ko nozīmē Ulan Bator? Zini? Sarkanais Varonis ... Uz veselību!”

„Tu esi monstrs ...” es teicu un noslīdēju pagaldē.

 

*

 

Kā tiku uz hoteli, nezinu. Laikam taksītī.

Otrā rītā man sāpēja viss, sākot no uzacīm uz augšu. Prātīgākais likās pakārties, bet nebija striķa. Nākošais prātīgākais - iebāzt galvu ledusskapi. Skapja nebija. Trešais prātīgākais - gulēt gultā un vaimanāt, un to tad es arī darīju.

Trešajā dienā es aizdrāzos uz Ludzu.

Greizais kalns un pilsdrupas, pārējais, kā jau katrā tipiskā krievu mazpilsētā. No latviskā nebija palicis nekas. Bet es jau latvisko nemeklēju. Man bija darīšana pilskalnā.

Tur, aiz zināma akmens, zināmā vietā mani gaidīja eļļainā lupatā ietīts Mauzerītis un aptvere ložu.

To es biju paslēpis, atkāpjoties 1944. gadā. Katram gadījumam.

Tajā pašā dienā es vēl nonācu Malnavā.

Tā kā skola vēl nebija sākusies, mums apmešanās bija paredzēta internātā.

Man atlika laks pārģērbties un nobeigt kortelīti konjaka, kas bija paņēmies līdz.

Es izskaloju muti, uzsvaidzināju paduses, iesmaržoju zodu un devos lejā.

Balle bija jau sākusies. Es iegāju zāles priekštelpā. Tumšs. Kamēr es stāvu un grozos, dzirdu: „Pst.”

Skatos, no kurienes tas varētu nākt. Tad atkal: „Pst.”

Koridora gaisma mazliet telpā ienāk, bet es nevienu saskatīt nevaru. „Pst. šeit.”

No kakta izlien bāls, sadudzis večuks melnā vakara uzvalkā un pieskrien klāt klusi kā zirneklis. „Vienu dolāriņu, lūdzu.”

„Ko?”

„Vienu dolāriņu, lūdzu.”

Es izvilku žūksnīti no kabatas, nolobīju dolāra zīmi un iedevu.

„O, austrāliešu,” viņš jutās vīlies, bet paņēma. Jūs esat no fakultātes?”

„As? Ne, as no Baškīrijas,” teica vecis un atvilkās atpakaļ tumsā.

Zāles durvis atdarījās, un iznāca divas dāmas.

„O, kāpēc te tumšs? Kas te vienmēr griež to uguni nost?”

Tās aizgāja uz dāmu istabu, uguni neuzgriezušas.

Pie ieejas zālē es saskrējos ar divām citām.

„O, labvakar!”

„Jūs esat?...”

„Jā. Esmu.”

„Nē, es laikam jūs nepazīstu. Mans vārds ir Ausma Spirāja. Un šī ir Margrietiņa de Gumbra.”

„Sauciet mani par Deizī.”

„Labs ir, Deizī.”

„Jūs nupat kā ieradāties?” pirmā neatlaidās. „Te ir milzīgs vīriešu trūkums.”

„Jā, nupat.”

„Jūs dejojat lambadu?”

„Nē.”

„Žēl. Kā jūs sauc?”

„Aloizs. Aloizs Bonaparts Marcinkēvičs.”

„Pašlaik ir dejas pārtraukums. Redzēsimies vēlāk, Bonapart. L'etat, c'est moi,” viņa pamirkšķināja ar aci, un abas aizsteidzās turpat, kur iepriekšējās.

Zālē tiešām izskatījās, ka vīriešu ir mazākumā.

Anna ar Kažiku stāvēja dejas grīdas malā, aplikuši rokas viens otra viduklim, un runājās ar diviem citiem pāriem. Acīmredzot, nūjiņa Kažikam vajadzīga nebija.

Es paliku stāvam pie durvīm un izlikos kožļājam kožļājamo gumiju.

Pie tuvējā galdiņa sieviete ar sarkansirmiem matiem stāstīja: „... viņiem bija bērns, bet viņš to nezināja. Vilis tika iesaukts leģionā, un tā tas palika.

Viņai gāja grūti, ak Dievs! Viena pati ar bērnu. Vecāki un brālis aizvesti, otrs brālis leģionā. Bēga viena pati. Tika līdz Tukumam, tur bērns saslima.

Nu, un tad iedrāzās krievs iekšā. Ne nu vairs ārsta, ne slimnīcas, nekā. Domāja jau, ka bērns neizturēs, nomirs.

Gadījās viens krievs: poļitruks, komisārs vai kāds tur lielāks šiška. Tas apņēmās palīdzēt. Bet tikai tad, ja viņa nāk šim par sievu. Varat iedomāties tādu bezkaunību? Ko viņa, nabadzīte, varēja darīt, bērns bija jāglābj.

Beigās šī apsola ar, un tā viņi nonāk Rīgā. Bērnu izglābj, un tas atveseļojas.

Tad pēc kara Vilis dabū zināt, kas noticis ar Bellīti (viņas īstais vārds bija Izabella). Ka viņa ir apprecējusi krievu un ka viņai labi neiet. Krievs ir Rīgā liels činavnieks, dzeŗ bez jēgas un ir briesmīgi rupjš pret viņu un padēlu. Lamā tos un spārda. Vilis dzīvo Vācijā un palīdzēt nekādi nevar.

Tad vienu dienu, tas bija tajā ziemā, kad nomira Staļins, Vilis lido uz Helsinkiem. Bet visa Somija, visa Skandināvija ir vienā putenī, vienā miglā. Lidmašīna nevar nosēsties. Nezinu, vai nu samaitājies motors vai pietrūcis benzīna vai kas, bet lidmašīnai jātiek zemē, cik ātri vien var. Vienīgais lidlauks, kas nav ietīts miglā, ir Rumbulā pie Rīgas. Pēc lielas tielēšanās krievi piekāpjas un atļauj lidmašīnai tur nolaisties. Pasažierus, to vidū Vili, ielaiž lidlauka kafejnīcā apsildīties.

Kā es dzirdēju, tad viņš esot rakstījis ar pienu uz letes virsas, bet es drīzāk domāju, ka būs iedevis kādu zīmīti vienai no apkalpotājām vai kādai apkopējai, kas tad piezvanīja Bellai un pateica, ka Vilis ir Rīgā.

Nu viņa grib par visu varu redzēt Vili un parādīt tam dēlu. Bet vīrs piedzēries – nelaiž. I lūdzas un lūdzas, bet vīrs sakauj viņu vēl kārtīgi un dēlu, kurš iet mammai palīgā, ar, un iegrūž abus guļamistabā. Pats paliek otrā istabā un turpina dzert.

Bella viņu pa atvērtām durvīm redz. Viņa atvelkas gultas galā, izņem no naktsgaldiņa vīra pistoli, notēmē, aizmiedz acis un šauj. Taisni tanī momentā viņas dēls, kas bija nokritis aiz gultas kājgala, ceļas augša. Veselu mirkli viņa nezina ko nošāvusi, dēlu vai vīru. Tad viens no tiem saļimst. Tas ir vīrs.

Nu viņa steigā apģērbjas, saģērbj dēlu un metas ārā pa durvīm. Viņi skrien tumsā pa visu pilsētu, meklēdami taksīti, bet šādā laikā taksīša neviena nav. Pēdīgi šī sadabū vienu, kas par labu samaksu ir ar mieru šos uz lidlauku aizvest.

Viņi nonāk tur, bet kafejnīca ir jau ciet. Viņi ieskrien uzgaidāmās telpās, pieskrien pie loga un redz svešzemju lidmašīnu. Viļa lidmašīnu. Viņi izskrien ārā, vicina ar rokām, bet tā ieskrienas, paceļas pretim rīta gaismai un - aizlido.”

Es vairs tālāk neklausījos; mani klases biedri bija mani pamanījuši un sauca pie sava galda.

„Pārtraukt! Mierā!” kāds komandēja. .Mums bija tā feinākā sienas avīze visā skolā, un te nāk mūsu mākslinieks.”

Mēs sasveicinājāmies pa sportistu modei, ar plaukstu galiem. Kad visu vārdi bija atminēti, ar vīriešiem sadzerts, sieviešiem paglaimots, pienāca Anna ar Kažiku. Gaŗā zelta lamē kleitā ar melnām korāļa krellēm viņa izskatījās starojoša.

Kažiks melnā uzvalkā, melnā kakla saitē. Pašpaļāvīgs, stalts, smaidošs. Blakus Annai, apskāvis viņas vidukli kā viņam piederošu. Un viņa viņu.

Piepeši man radās tāda sajūta, ka esmu ieradies šeit par vēlu. Ka spēle jau izspēlēta, man atliek tikai apsveikt uzvarētāju.

Kas bija šie vīri ar vēderiņiem un sirmiem matiem? Papiņi ar brangām sievām un vājām krūtīm. Vecīši ar pusmūža kūkumu plecos un nieru plankumiem uz rokām.

Sieviņas ar krāsotiem vaigiem un bezkrāsainiem vīriem. Tantiņas ar pārilgviļņotiem matiem un bieziem rumpjiem. Ar neīstām skropstām un varikosām dzīslām.

Mana klase? Kur palika brašie zēni un daiļās meitenes? Kur?

„Ak tad Ķengurzemes pārstāvis beigās pielēca klāt gan. Nu tad sveiki, Aloiz!”

„Hallo, Anna.”

„Jūs divi jau esat tikušies.”

„Ar biedri Dorsānu? Jā, mēs tikāmies.”

„Hallo, Maciņ.”

„Priekšsēža kungs.”

„Kāpēc tad tik formāli?” iesaucās Anna. „O, es saprotu gan. Tikai tu un Kažis esat pratuši novērtēt šī vakara svinīgumu. Jūs divi vien esat tērpušies tuksēdos. Apbrīnojami!”

„Ja neskaita to vecīti priekšnamā.”

„Jā, kas ir ar to? Katru reizi, kad nāku iekšā, viņš man prasa naudu,” žēlojās vīrs tumši sarkanos svārkos un laka kurpēs, saukts Mūlais. Kādreiz no Sasmakas, tagad Sinsinati.

„Ā, tas būs vecais Končiks,” viena no kundzēm zināja teikt. „Agrāk viņš lasīja cigarešu galiņus, bet, kopš atmeta smēķēšanu, ir, tā sakot, pacēlis skatu augstāk. Kādreiz bija Centrālās Komitejas loceklis, tagad - kopmītnes kurinātājs.”

„Tas tikai pierāda veco patiesību - nespriest par vīru pēc drēbēm,” es pasteidzos piebilst. „Aiz tām var slēpties daudz kas. Piemēram, bijušais padomes prezidija priekšsēdis, vai bijušais KGB funkcionārs vai, nedod Dievs, tautas bende.”

„Un kas slēpjas aiz tavējām? Ciniķis?” Anna pārtrauca. „Lai nu kā, Aloiz, tu formālā izskaties pavisam glīts. Tāds tu vari droši braukt ziemeļmeitas lūkoties.”

„Būs jau jābrauc. Tā saka, ka inuitu sievietes esot tās visuzticīgākās.” es pārlaidu acis visam viņas augumam un apstājos kaut kur vidū. „Biju gan domājis stūrēt vairāk uz dienvidiem, bet, kā liekas, ceļš tur jau aizņemts.”

„Vismaz neesi atmetis sieviešiem ar roku. Patīkami dzirdēt. Vēstulē tu sūdzējies, ka būšot jāuzdod.”

„Ne sievietes. Sekss.”

„Vai tie neiet kopā?”

„Ne katrreiz.”

„Nav sinonīmi?”

„Ne manā vārdnīcā.”

„Anna, tev ir jāsaprot mākslinieki,” iejaucās Kažiks. „Tiem sekss ne vienmēr sakrīt ar pretējo dzimumu.”

Daži iesmējās.

„Vai tas ir no partijas īsā vai gaŗā kursa?”

„Tas nav ne no īsā, ne garā. Tas ir no mutes savaldīšanas kursa. Ja neesi izgājis tam cauri, varu iemācīt.”

„Tu un kas vēl? KGB?”

„O, kungi, kungi!” sauca atkal Anna. „Nepārcentīsimies nu. Kaži un Aloiz, lūdzu. Kas ir ar jums? Šis ir mūsu klases sabraukums, ne sabrukums ... Redziet, kur nāk jau orķestris atpakaļ. Iesim dejot! Vispirms ar tevi, Kaži, tad Aloizu,” un viņa parāva Kažiku prom, pirms tas paspēja ko iebilst.

Es paliku pie alus pudeles un sāku tai lobīt etiķeti.

Es nezinu, vai viņi dejoja ilgi, vai es dzēru ātri, bet, kad viņi atgriezās, es biju nolobījis jau krietni daudz pudeļu. Es biju aizrāvies ar to un runājot ar Mūlo tik tālu, ka, kad man teica: „Tava kārta, Aloiz,” es nemaz nereaģēju.

Tikai kad viņa pieliecās man pie auss un čukstēja: „Gribi dejot?” kāda burvīga smarža vilināja un apreibināja mani pavisam.

„Šūr.” Es cēlos augšā, nokritu atpakaļ. Bija jāceļas vēlreiz.

„Varēsi?”

„Ja var nagu maucējs, varēšu es,” es šļupstēju.

„Aloiz!”

Viņi atraisījās viens no otra. Kažiks panāca uz priekšu un nostājās man pretim.

„Ja tev ir man kas, ko teikt, saki. Ja nē, kniedē ciet.”

„Ko teikt? Jā, man ir kas, ko teikt,” es centos neļodzīties. „Kur ir mans tēvs? Ko tu esi ar viņu izdarījis?”

„Klausies, un klausies labi. Kur tavs tēvs ir, es nezinu. Viņu aizveda pirms es ... Aloiz, es neesmu nogalinājis nevienu, es neesmu nodevis nevienu, es neesmu licis arestēt nevienu. Es neesmu arī izglābis nevienu. Bija laiks, kad es domāju, ka tādu nāciju kā mēs, nav vērts taupīt. Es kļūdījos. Tautu, kas zaudējusi pusi no inteliģences un tomēr pastāv, ir vērts saudzēt. Saknes mums ir dziļas, tikai pietrūkst dažreiz, nu, duhas...”

„Es tev parādīšu duhu,” es metos tam virsū. Kažiks pieliecās un kulaks aizgāja pa gaisu. Es pakritu.

„Kungi, tā nē. Tā neiet”, nāca padomi. „Ja gribat kauties, izejiet laukā.”

„Okē. Gribi? Iziesim ārā.”

Es raušos kājās.

„Lai nu šoreiz paliek”.

„Nē, nē, gribi? Iziesim. Let's go.”

„Jā, varbūt, ka drusku svaiga gaisa mums abiem nenāktu par sliktu.”

Es biju jau daudzmaz vertikāli:

„Gribat, lai es tieku no šī komīša vaļā?” Kad neviens neatbildēja, es griezos pie Annas: „Anna, gribi, lai es tieku no viņa vaļā? Uz visiem laikiem?”

„Ak, Aloiz, nerunā muļķības.”

„Nē, nē, nē, ko tu teiktu, ja es nolaistu priekšsēdi no kātiem?”

„Ak, ko tu te muldi.”

„Nē, nē, nē, ko tu teiktu?”

„Ak Aloiz, nekļūsti taču par bastardu.”

Viņa smējās, kā es streipuļoju. Viņi visi smējās.

Pie durvīm Kažiks man palīdzēja. Viņš bija vienīgais, kas nesmējās.

Viņš izlaida mani ārā pirmo.

Mēs izgājām ārā.

Un tur es viņu nošāvu.