JG184 Nikolajs Bulmanis. No Raiņa pie Rēriha, Tones un Matveja

Nikolajs Bulmanis

NO RAIŅA PIE RĒRIHA, TONES UN MATVEJA

Latvijas likteņdienas! Deviņpadsmitais augusts Rīgā bija drūms. Zilas debesis mainījās ar brāzmainām lietus gāzēm. Skaidri bija saredzams, ar kādu varenu spēku tumšie lietus mākoņi tika dzīti no jūras pa Daugavu Rīgā iekšā. Gājēju pilnajās ielās pie katra jauna brāziena kā drūmas puķes izplauka lietussargi vai arī cilvēki pabēga namu durvīs. Zemlidojumos virs stacijas, virs Brīvības pieminekļa, virs tiltiem kā nāvi kārīgi vienači draudīgi dunēja armijas lidgriežu motori. Vai gala sākums? Īsā demokrātijas sapņa varmācīgās beigas?

Šai drūmē drosmīgi izskanēja Latvijas valsts vadītāju spēka vārdi. Nebīstaties! Suverēnā vara Latvijā pieder Latvijas tautai! Demokrātija uzvarēs! Kad Latvijas televīzija jau bija kritusi, pret pusnakti Latvijas radiofonā Māris Čaklais lasīja savu dzeju. Par virsū gāšanos un grūšanu, par kopā savākšanos un izturēšanu, nobeidzot ar lūgsnu Dievs, svētī Latviju... Divdesmitā augusta agrīnā stundā pa Dzelzavas ielu zem mūsu logiem vāro miegu pārrāva tanku kolonnas draudīgās skaņas. Vēlāk pilsētā normāla cilvēku kustība, ja neskaita okupācijas kaŗaspēka posteņus. Brīvās Eiropas radio raidītāja zvaigžņu stunda. Uldis Ģērmanis no Stokholmas saprātīgi analizēja, un Ieva Lešinska raiti stāstīja par demokrātisko spēku pretestības pieaugšanu Maskavā. Piedalījāmies četru latviešu tekstilmākslinieču (Astrīdas Bērziņas, Irisas Blumantes, Zintas Beimanes un Lijas Rages) izstādes atklāšanā Lietišķās mākslas muzejā Vecrīgā. Apliecinājums normālai Latvijas kultūrritei nemierīgos laikos. Latvijas valdība deklarēja, ka, ja līdz vakaram netiks pārtraukta bezjēdzīgā, valsts dzīvi traucējošā iestāžu un ēku okupācija, nākamā rītā sešos visā Latvijā sāksies ģenerālstreiks līdz okupācijas kaŗaspēka atiešanai savos novietojumos.

Divdesmitpirmais augusts Latvijā bija brīnumaini saulains un vasarīgs. Trolejbusu un tramvaju satiksme Rīgā bija apstājusies. Uz lielajiem ceļiem tanku posteņi (viens tanks noklāts ziediem?), kad izbraucam uz Kurzemi. Pulksten vienos Augstākā padome deklarēja Latvijas neatkarību, par ko uzzinājām kādas stundas vēlāk Dundagas pilī, kad augšējā stāva logā parādījās liela suņa, jaunas sievietes un bērnu galvas. Labi ir, viņa sacīja.

Monumentālu dimensiju vēsturiski notikumi. No apokalipses jausmām deviņpadsmitajā līdz brīvības saulei divdesmitpirmajā. Pēc tam tiem virsū elpu laupošā blīvā masā uzslāņojās politiskie notikumi un kur nu vēl ikdienas rūpes: stāvēšana rindā pēc biezpiena, zvalstīšanās pārpilnajos trolejbusos un dušā iesprukšana ar aprēķinu, lai ūdens vēl turētos ziepju noskalošanai.

Politiskie notikumi it kā plūda divās platās straumēs − komunistiskās iekārtas strauja un pamatīga noārdīšana un Latvijas valsts starptautiskā atkalatzīšana. Preses nama atgūšana, atgriešanās „māmuļā”, Alfrēda Rubika arests, Ļeņina pieminekļa nojaukšana ... Bronzas tēls bija milzīgs un pamatne turējās pretī dragātāja bumbas zvēlieniem turpat trīs dienas. Šais dienās visapkārt dzīvās satiksmes krustojumam vienmēr pulcējās liels skatītāju pūlis, kas uzmanīgi vēroja nojaukšanu un reizēm katru bumbas zvēlienu pavadīja ar daudzbalsu latviešu dabai attiecīgu klusinātu rēcienu. Pēc tam taksīša šoferis varēja tūristam paskaidrot ka, re, kā Voldiņa vairs nav, un pirms prombraukšanas es nobildēju dīgstošās zāles laukumiņu agrākā apaļā kioska vietā.

Tai pat laikā gandrīz kā lavīna Latvijas galvaspilsētai gāzās virsū ārzemju diplomātu un valsts vīru delegācijas ar akreditēšanās vizītēm pilī, gan Gorbunovam, gan Īvānam ieņemot cienījamo valsts vadītāja vietu. No mūsu pašu vēlēšanu iecirkņa Toronto rietumos (indiāņu vārds Etobicoke savulaik intriģēja mūsu emigrācijas rakstniecības senioru Anšlavu Eglīti) kā Kanādas premjerministra personīgais pārstāvis Rīgā ieradās Maikels Vilsons ar 50 cilvēku delegāciju, kuŗu vidū bija arī Kanādas latviešu pārstāvji.

Laiki mainījās un notikumi mutuļoja. Rubiks cietumā pieteica badastreiku, čekā dokumentu dedzinātājiem aizsprostoja skursteni, Latvijas ārlietu ministra vietniece Sandra Kalniete, Rīgas lidostā sagaidot ārzemju viesus, melnajam limuzīnam ar Latvijas standartiņu pakalpīgi atrāva durvis, viesnīcā „Latvija” četras dienas nīcināja tarakānus un žurkas, un mums tomēr izdevās saglabāt savam braucienam latviešu kultūras fokusu.

Piemēram personālizstādes: Raimonds Staprāns Arsenālā, Līga Purmale un Miervaldis Polis Kaļķu ielas salonā A, Andrejs Ģermanis Mākslinieku namā, Lija Būmane Lielajā muzejā, Māris Subačs Kolonnā, Herberts Siliņš Tukuma muzejā un Leonīds Ariņš ceļā uz Madonas muzeju. Kas par krāsainu buķeti Latvijas neatkarībai! Un cik skaisti jaunajā brīvē izplaukusi daudzveidība. Nav ko salīdzināt ar aizgājušā laika standartēdienkarti. Ja nu vēl uzskaitītu interesantās grupu izstādes, pastāvīgās muzeju ekspozīcijas Rīgā, Jelgavā, Tukumā un Liepājā, kā arīdzan viesošanos mākslinieku, nu jau senu paziņu, darbnīcās, tad jau varēsit teikt, ka tā ir tāda kultūras sakarnieka dižošanās!

Piektajā jaunās Latvijas brīves dienā Nacionālā teātrī skatījāmies un klausījāmies Valmieras teātŗa iestudēto Raiņa Daugavu ar Mārtiņa Brauna mūziku Valentīna Maculēviča šodienīgā režijā.

Atradīs, saliedēs, sadziedas, saliedēs,
Izvadīs ļaudis Latviju jaunotu,
Jaunu zvaigzni.

Piecas dienas pēc Latvijas neatkarības deklarācijas, bet, ak Dievs, pustukšai zālei! Rīdzinieki teica redzējām jau 1988. un 1989. Bet, vēlreiz ak Dievs, tas tak nav tikai vēl viens teātŗa gabals! Piektajā jaunās Latvijas brīves dienā? Vai tad jaunā Latvija patiesi tik dziļi iegrimusi rūpēs par tirgus ekonomiku un valsts diplomātisko pārstāvniecību noorganizēšanu ārzemēs? Arī 1. septembŗa dievkalpojums Domā, kas bija izsludināts kā pateicības dievkalpojums par jauniegūto brīvi, bija gan labi apmeklēts, bet ne vairāk. Neredzēja jaunās valsts vadītājus un deputātus, neredzēja Latvijas radošo inteliģenci (dzejniekus, komponistus, aktieŗus, režisorus, dekoratorus, zinātniekus, māksliniekus), ne korporeļus krāsās, ne skautus un gaidas uniformās, ne sportistus treniņtērpos. Arī dziesmu lapiņas nebija īpaši šim neatkarību svinību dievkalpojumam, bet tā vispār − „Latvijas valsts svētkos un piemiņas dienās.” Bet Latvijā jau šobrīd esot liels papīra trūkums.

10. septembrī Pētera Zirnīša prasmīgā vadībā Dzejas dienu ievada sarīkojums Mazajā Ģildē. Aizpuriete, Akmentiņš, Čaklais, Līvena, Auziņš − skaisti. No Amerikas Roberts Mūks un Ivars Lindbergs. Pēc nevajadzīgi gaŗa un pamācoša ievada pirmais savu dzeju lasa vācietis Mateas Knols. Lasa jau pavisam jauki, un arī Aizpuriete tulkojumus lasa ar izjūtu, bet iekšā tomēr skrubinās − vai tad pirmā brīvās Latvijas dzejas sarīkojumā nevarēja iztikt bez dižtautas pārstāvja?

Knuts Skujenieks nelasa savu dzeju, bet stāsta par savām šo dienu izjūtām. Visu mūžu, cik vien ilgi varam atcerēties esam karojuši. Esam bijuši cīņas pozīcijās pret ļaunumu un meliem. Tagad esam uzvarējuši, un mums jāizšķiras, ko ar uzvaru darīt. Skaidrs, ka vecā cīņas pieeja jaunajam laikam ir nederīga. Tagad visa atbildība par nākotni ir tikai mūsu, un aizbildināšanās ar netaisnībām un nejēdzībām vairs neder. Šodien jādomā ne tikai par latviešu tautas, bet par Latvijas valsts interesēm. Tas prasīs pilnīgi citu domāšanas un darbošanās veidu. Un tas nebūs viegli.

Māra Zālīte lasa izvilkumus no savas jaunās rokoperas Eža kažociņš. Šķiet Mārā ir tāds maigums, kas ir arī viņas stiprums, tāda dziļa gudrība. Viņas pieeja pašapzinīga, šarmanti neformāla. Salīdzinājumā viens otrs no iepriekšējiem kolēģiem sāk viesties tādā kā mazliet samākslota, piepacelta patosa pozīcijā. Un tad beigās, līdzīgi Knutam paliek rūpe par Latvijas rītdienu un ticība.

− Es biju ezis, kas es tagad esmu?

− Mēs visi esam dzīvi un tas ir loti daudz!

Dzejas dienu lielais sarīkojums pie Raiņa pieminekļa Raiņa dzimšanas dienā 11. septembrī. Pieminekļa ietvarā puslokā latviešu dzejnieki, pa kreisi „Sonore” dziedātāji (tie paši, kuŗus gaidījām un nesagaidījām Toronto dziesmu svētkos jūlijā) ar diriģentu Edgaru Račevski. Visapkārt cilvēki. Varbūt pāris tūkstoši. Daudzi no skolām atvesti jaunieši. Viscaur zināma cilvēku kustība, bet pūļa aizmugurē tāda kā tirdziņa murdoņa. Imants Auziņš priekšplānā pie mikrofona atklāj sarīkojumu. Televīzija, fotogrāfi. Šķiet visi pareizie vārdi − par tautas ciešanām, par iegūto brīvību, par dzejas cēlo misiju un kultūras dziļo nozīmību. Visam jāpiekrīt, un tomēr nevar atkauties no tādas mītiņa sajūtas. Jādomā, ka kultūras jaunrades − mākslas dzejas primārais uzdevums ir laikmetam atbilstīgas formas meklēšana un atrašana jau izsenis atklātu būtisku patiesību apliecināšanai. Un tā vien liekas, ka šī forma ar vārdu brāzmām, ar puslokā izvērstu dzejnieku pulciņu, ar dziesmas skaņām no pusloka kreisajā pusē izvietotā koŗa sirma maestro vadībā, viegli murdošai ļaužu masai ir kāda aizgājuša laika forma, kas šobrīd vairs pieciesta tikai aiz inerces.

Skaidrītes Kaldupes romantiskās vārdu krelles savijas skaistā rotā, bet vai tās atrod nozīmīgu atbalsi? Vai klausītāju elpa kļūst īsāka un sirdspuksti straujāki?

Uldis Bērziņš vaid, ka kultūra šodien nevar sevi uzturēt. Bet kur un kad demokrātiskā iekārtā, brīvā tirgus ekonomikā kultūra nav „situsies ar badiem”? Un varbūt latviešu dzejas bums pieder pagājībai? Varbūt šodien ir prozas laiks, ir vēsturiskās patiesības meklēšanas laiks, ir dokumentālā vārda un it īpaši attēla laiks?

Un tad atkal vācu dzejnieks Mateas Knols. Bet, ak Dievs, viņš pat nelasa savu dzeju, bet Berlīnes birģermeistara, vai kāda cita turienes birokrāta vēstījumu latviešu tautai. Vai mums patiesi šis dižtautas polītiķa vārdojums jāklausās pirmajā Raiņa dzimšanas dienā Latvijā jaunotā? Mani pārņem patiesa kauna sajūta, līdzīgi kā dziesmu svētku simtgadē Klīvlandē, kad latviešu emigranti kājās piecēlušies skaļi aplaudēja Džūlijas Eisenhoveras politiskajiem niekiem, bet nevērīgi trokšņoja, kad Imants Sakss stāstīja par latviešu dziesmu svētkiem. Liekas, ka emigrācijā uzaugusī paaudze šai kūkumošanai tikusi pāri, bet Alberts Bels Longbīčas svētkos vēl tikai pirms pāris gadiem atklāšanas reizē bučoja Amerikas karogu!

Bet tas vēl nav viss! Kāds Rīgas aktieris heroiskā baritonā, nepatīkami hiperbolizētā teatrālismā ņēmās Knola lasījumu pārcelt latviski. Un tad es vairs nevarēju izturēt un gaŗām Staļina nolikvidēto boļševiku krūštēlu galerijai devos meklēt mieru Valdemāra ielas mākslas muzejā. Muzejā trešdienās ieeja bez maksas un visapkārt tāds liels miers.

Pirmajā stāvā pa labi Lijas Būmanes piemiņas un arī 50 gadu jubilejas izstāde (māksliniece mirusi pagājušā gada vasarā). Pašapzinīga stabila glezniecība augstā varēšanas līmenī. Prāvi formāti, muzeja kvalitātes darbi. Zvejnieku darba un sadzīves tēma. Tad vēl it īpaši zvejnieces, zivis, klusās dabas. Formas neizsīkumotas. Tēli apjomīgi, par iekšēju monumentalitāti vēstoši. Gleznas koloristiski dzīvas. It kā apliecinājums, ka Induļa Zariņa tonālās glezniecības skaidrojumi ir saprasti. Lūk, te pavisam dzīvi zaļie, te brīnumjauks violetā piesitiens. Uzliciens viscaur drošs, reizēm ar satraucoši vibrējošām faktūrām. Plašais izstādes klāsts caurcaurēm mākslinieces personīgā rokraksta iezīmēts, reizē liecinot, ka šī rokraksta izveidošanai kūmās stāvējuši viņas 1960. gadu Akadēmijas meistari. Klusās dabas reizēm gandrīz vai kā kaimiņos Indulim Zariņam gleznotas. Pārcilājot atmiņā tā vien šķiet, ka tik komplicētas figurālās kompozīcijas nav gleznojis neviens emigrācijas latviešu mākslinieks. Bet nezin, vai vispār ir mēģināts? Tas žanriskais, tā kā piepozētais, mazliet uzstutētais figurālisms tak ir par cēlo darba tēmu, kam ekspertu komisijas akcepts Ļeņina dzimšanas dienas, lielā Oktobŗa godināšanas vai kādai citai dižskatei ir pilnīgi drošs. Saprotams, ka te nav nekā vulgāri propagandiska un tomēr šī tematiskā glezniecība, šie sadzīves žanri ar darba cilvēku augumiem, sejām un rokām, ar zvejniecēm un zivīm nes sevī kādu ierobežojošu, atļautās mākslas ja ne nu zīmogu, tad apjautu. Liekas, ka citur pasaulē toreiz tā negleznoja. Visumā šai mākslai iezīmīgs zems uzdrīkstēšanās un novatorisma koeficients. Skatītājs no malas to izjūt kā drošu sekošanas, bet ne kā uz priekšu virzīšanas mākslu. Māksla kā sava laika un vides funkcija. Varam jau arī argumentēt, ka tā ir Latvijas mākslas akadēmijas skola, ka tā ir sešdesmito un septiņdesmito un gadu latviešu māksla. Bet tas jau bija laiks, kad Lijas Būmanes profesors Eduards Kalniņš deklarēja, ka „Akadēmija prasa radīt augstvērtīgā mākslinieciskā un idejiskā līmenī izpildītu tematisku diplomdarbu, kas atspoguļotu mūsu laikmeta progresīvās idejas un savu attieksmi pret to.” Tā nu tas bija. Prasīgi, kategoriski un ierobežojoši.

Pirmā stāva otrā pusē (ienākot pa labi) krievu 19. gadsimta glezniecības ekspozīcija. Romantiski ievirzīta ainava nereti ar simboliskiem elementiem un it bieži uz saldmes robežas. Portrets it bieži vai nu formāli stīvs vai salonisks, tad vēl klusā daba. Jā, tur ir lieli vārdi: Aivazovska sārtie saulrieti un miglā tītie burukuģi, Iljas Repina portrets un Bogdanovs-Beļskis. Darbi, kas visam muzejam piedod klasi vai arī provinciālu pelēcību, kā vien vēlaties. Ne velti krieviem Repins ir viņu nacionālās mākslas stūrakmens, bet amerikāņu mākslas teorētiķis Klements Grīnbergs savā pazīstamajā 1939. gada esejā „Avangards un kičs” izmanto Repinu kā tipisku kiča piemēru. Lielos vēzienos runājot, tā ir akadēmiskā sekotājmāksla, uz kuŗu tika būvēts nesen aizgājušā laika sociālistiskais reālisms. Krievu māksliniekam un domātājam Nikolajam Rēriham (1874 -1947) šinī muzeja pusē ir vesela galerija, kur valda pavisam spirgta misticisma un transcendentālisma iestrāvota atmosfēra. Tā vien liekas, ka tais zilajos kalnos un baltajos sniegos ir ieslēpies visu reliģiju un pārliecību Dievs. Anotācijā pie sienas paskaidrots, ka Nikolajs Rērihs „ir mākslinieks, kas tiecās radīt tautas masām saprotamus darbus.” Johaidī! Bet varētu jau būt arī tā?

No plašā vestibila ejot uz otro stāvu, pusstāvā skatītāju vairs nesagaida Ļeņina tēls. Cik gan daudzas un daudzējādā nozīmē dažādas izstādes šai muzejā atklātas zem šī tēla aizgājušajās dekādēs. Jaunās dzīves diktētas pārmaiņas. Arī nostalģija. Voldiņš, kā tautā saka, ir pazudis visā Latvijā. Laika garam nevar pretoties, bet savu vandālisma elementu šim procesam vēsture droši vien pierakstīs.

Visu muzeja otro stāvu ieņem 1990. gada beigās Berlīnes Kunsthallē rādītā izstāde „Negaidīta satikšanās − latviešu avangards 1910-1935.” Lai ietilpinātu izstādi Rīgas muzejā, oriģinālais Berlīnes variants bijis jāsamazina. Patiesi, tik varena agrīnā latviešu modernisma izstāde Rīgā nekad vēl nav redzēta. Matveja, Drēviņa, Grosvalda un visas Rīgas grupas vitāli meklējošā māksla no gadsimta sākuma līdz divdesmito gadu vidum. Bet kamdēļ līdz 1935. gadam, kad nozīmīgas modernisma tendences bija jau 10 gadus kā atmirušas? Ja mazinteliģentie vācu cenzori vēl 1943. gadā saskatīja Latvijā avangardisma izpausmes (pēc to laiku modes to gan nosaucot par izvirtušo mākslu) izņemot no tā gada latviešu mākslas kopizstādes Leo Svempa, Jāņa Kalmītes, Džona Tīdemaņa, Veronikas Janelsiņas un vēl dažu citu darbus (1), tad šodienas Berlīnes kuratori izstiepuši latviešu avangarda mūžu par apmēram 10 gadiem un piepulcējuši šai elites grupai tik nepiederīgus papildinājumus kā Ansi Cīruli, Samuilsu Haskinu, Jāni Kugu, Jūliju Madernieku, Ernestu Brastiņu, Herbertu Silu, Kārli Sūniņu un Hildu Vīku. (Daži no šiem autoriem Rīgā vairs nebija izstādīti). Katram šim autoram jau ir sava īpatnība, diemžēl viņu iekļaušana izstādē apgrūtināja saskatīt, kā Parīzes avangarda strāvojumi izpaudās latviešu mākslā šī gadsimta otrajā un trešajā dekādē. Kamdēļ tad tā? Galvenokārt tamdēļ, ka kuratora māksla ir būtībā vienpatnīga dziļumā urbšanās, kur ar deviņu cilvēku, lai arī cik zinīgu, kolektīvu gudrību vairāk kā uz virspusēju viduvējību nevar cerēt. Neko te nemainīs arī 208 lappušu dārgs, krāsu reprodukcijām bagāts katalogs, jo Madernieka tautisko rakstu stilizējumi tepiķiem, Oto Skulmes gandrīz saloniskais dubultportrets no 1932. gada vai Ernesta Brastiņa naivi sirsnīgais gleznojums par „mazs kaķītis, mazs zaķītis” tēmu nekādi nav iestīvējami avangarda pat visplašākā definīcijā.

Pirmajā otrā stāva zālē Grosvalds, Kazaks un pie gala sienas rāmā paletē Aleksandra Drēviņa pašportrets. Bēgļu meitenes no 1915. un 1916. g. Grosvalda klāstā, ar īpašu kultūrvēsturisku nozīmību saista Tones (ar vijoli), Ubāna un Drēviņa portrets no 1915. gada. Varbūt mēs tā esam pieraduši pie Grosvalda mazo akvareļu skiču (strēlnieku, bēgļu un austrumu ciklu) īpašā viegluma un šarma, ka no tām darinātās gleznas var tikt uztvertas kā studiju palielinājumi eļļā. Kā vecs draugs no muzeja pastāvīgās ekspozīcijas skatītāju sveic dižais „Vecais bēglis” (katalogā gan uzrādīts kā „Bēgļi”). Otrajā zālē izstādītas Ugas Skulmes, Beļcovas, Ubāna un Sutas gleznas. Viengabalaināki, vairāk sevi atraduši šķiet Ubāns un Suta, bet tā varētu arī būt kuratoriāla nejaušība. Trešajā zālē Valdemārs Tone, Oto Skulme un Jānis Liepiņš. Pieci 1920. gadā gleznotie Tones sieviešu portreti (varētu arī būt portretu studijas vai vispārināti sieviešu tēli) ir tie paši skaistākie izstādē. „Divas sievietes”, „Sievietes pie loga”, „Sieviete ar balodi”, „Vakars” un „Portreta studija” daudz reproducētas, pirmo reizi skatītas kopā orģinālā. Varbūt Tones daiļrades augstākais punkts? Nemaz nenoliedzot savu vājību, man viegli saprast, kā toreiz konservatīvā Rīgas mākslas gaisotnē šie darbi varēja sajūsmināt svaigas atziņas meklējošo jaunatni, kaut arī pašam Tonem toreiz bija tikai 28 gadi. Prātā nāk, kā Arnolds Nulītis, jau vecs vīrs būdams, Toronto ar neslēptu sajūsmu atcerējās − kā gan viņš to varēja ar tikai tādu švīku acu vietā! (2)

Atpakaļ nākot gaŗajā, šaurajā ielas puses galerijā grafika. Lielas Vidberga un Padega kolekcijas, katra ar diametriāli pretēju noskaņu, bet abas ar smalku līniju un augstu zimētprasmi. Interesanti, bet nez vai iederas no Parīzes modernisma atvasinātā avangarda koncepcijā, ja vispār avangardā? Visilgāk gribas kavēties pie Romāna Sutas trīsdesmito gadu zīmējumiem. Ļoti būtiska tā laika elegantās Rīgas izjūta.

Īpatnēja fascinācija Tīdemaņa 1936. gada zīmējumam (brūnā eļļas krāsā uz papīra) „Trīs māsas”. Sieviešu rokas kā koku saknes. Vai zīmēt neprasme piespēlēta kā uzdrīkstēšanās distortācijā? Arvien no jauna mulsinoši modernisma jautājumi!

Otrā stāva vestibilā neliels tā laika Rīgas fotogrāfiju klāsts un elegantais Baltara porcelāns. Sigismunda Vidberga „Sieviete tautastērpā” vai „Koklētājs” − nevar neapbrīnot šo smalkumu uz balti liektās porcelāna virsmas un tai brīdī neliekas svarīgi, vai tie iekļaujas latviešu avangarda mākslā vai ne.

Otrā muzeja pusē vispirms krāsains teātŗa mākslas kaleidoskops. Dekorāciju un kostīmu skices. Neesmu drošs par cik še krievu teātŗa mākslas ietekme, par cik spilgts, varbūt pompozs dekoratīvisms?

Noslēgumā mazāka zāle ar 16 gleznām par sievietes tēlu tā laika latviešu mākslā. Interesanta ideja, bet bez Tones tā šķiet gandrīz kā buķete bez krāsas un smaržas. Priekšpēdējā zālē fascinē Niklāva Strunkes darbu viengabalainība ar viņam vien raksturīgu kubisma vokābulos balstītu māksliniecisko rokrakstu. O, jā! Kā skaisti akmentiņi tur mirdz 12 Voldemāra Matveja maza formāta eļļas studijas. Pilsēta, mūris, ainava, lauks − ar skopiem izteiksmes līdzekļiem radīta harmoniski rezonējoša noskaņa. Piecas no šīm studijām darinātas 1913. gadā − vienu gadu pirms Matveja nāves, kad viņam ir 36 gadi. Patiesi, Voldemārs Matvejs nav bijis tikai mākslas teorētiķis.

Pēdējā zālē Padega, Tīdemaņa, Svempa un Liberta gleznas. Padega daudzredzētā „Madonna ar ložmetēju”, kā Padega māksla lielā mērā vispār, mēģina pārsteigt ar tematiski neparasto, šablonam pretstatīgo, negaidīto. Jānis Kalmīte reiz teica, ka varētu arīdzan saukt − madonna ar spēļu lietiņu.

Leo Svempa trīs darbi šai galerijā šķiet vēl ļoti meklējoši, un Džons Tīdemanis, lai gan savpatnīgs, krāsains un uzmanību prasošs, tak ir cita opera no cita laika. Ludolfs Liberts savukārt un, domājot par viņa vēlāko daiļradi − pārsteidzoši, harmoniski iederas izstādes pamatdominantē.

No muzeja atpakaļ nākot, pie Raiņa pieminekļa bija klusums un daudz ziedu.

Ja jūs man prasītu, kas tad neatkarīgās Latvijas pirmajās trīs nedēļās bija tas visskaistākais, tad pilnīgi apzinoties, ka mēs satikām daudz skaistu un stipru cilvēku, es jums atbildētu − ozoli. Ozolu Latvijā ir ļoti daudz, un tie ir cits par citu skaistāki. Vecās alejās gatavi dot ēnu, ja vien vajadzēs, mežos slēptu spēku glabājot, kapsētās senčus sargājot, pakalnos gatavi trauksmi saukt, lauku vidučos it kā atrādoties, bet drīzāk gan uz darbu aicinot. Stipri cilvēki un skaisti ozoli − kā vispār var neticēt Latvijas nākotnei tādu ritmu un harmoniju vēstošas gadskārtas (1991.) rudenī!

Nikolajs Bulmanis

Vēres:

(1) Žanis Unāms − Zem Barbarosas šķēpa. ASV: Aka & Gauja. 1975. g. 95. lp.

(2) Par 1920. g. Tones daiļradi un personālizstādi skat. Anšlava Eglīša grāmatu Voldemārs Tone, Latvju grāmata 1944. 29.-34. lp.