Latvija pēc I pasaules kaŗa. Uzņēmumi no National Geographic Magazine 1924. g. oktobŗa izdevuma.
Mazais ganiņš seko tēva pēdās.	Lietuvietes krauj ogles Liepājas ostā 1920. gadu sākumā. (Ernest Peterfly)

52

Somewhere on the road from Riga we passed the invisible boundary between literate Latvia and provincial Russia ... In Daugavpils the Russian frontier makes its presence felt not as a bothersome formality, but as a dead line of commercial life... But that is not the nature of the Letts or the Russians. They stick it through, the Lett by determination, the Russian by philosophy. The Lett is friendly, shrewd, conservative, persevering, without the Nichevo spirit of Russian fatalism. Having waited so long for his opportunity, having won his freedom against such odds, he is determined to make the most of it. [„Kaut kur ceļā no Rīgas mēs krustojām neredzamo robežu starp skoloto Latviju un provinciālo Krieviju. ... Daugavpilī var jau sajust Krievijas robežas klātieni, nevis kā apgrūtinošu formalitāti, bet kā saimnieciskās dzīves beigtu līniju. ... Bet tas nav ne latviešu ne krievu dabā. Viņi iztur līdz galam, latvietis aiz apņēmības, krievs aiz filozofiskās pārliecības. Latvietis ir draudzīgs, gudrs, konservatīvs, neatlaidīgs, bez krievu fatālisma „ničevo” gara. Tik ilgi gaidījis šo izdevību, izcīnījis savu brīvību tik izmisīgos apstākļos, viņš ir apņēmies to izmantot cik vien labi iespējams.”]

− „Latvia, Home of the Letts (One of the Baltic Republics Which Is Successfully Working Its Way to Stability)”. Maynard Owen Williams, The National Geographic Magazine. (Washington) October, 1924.

 

Redakcijas piezīme: Šī raksta slīdīšu „attēli” citēti no augšminētā 1924. gada oktobŗa raksta Vašingtonā (ASV) izdotā žurnālā National Geographic Magazine.

 

Kompasa adatas, noskurbušas, neklausa. Virzienu apvērsums! Pulkstenis rāda pagātni, nākotni, tikai citu vietu laikus. Domas šaudās, joņo, skrien − pāri un atpakaļ. Tik ātras maiņas, kā moments sarūk, nāk steidzīgi nākošais un aiz tā vēl viens, uzreiz neiespējamais − iespējams, irst drošs savienojums ar pieredzes enkuru dziļi zemapziņas slāņos.

Izlūkgājiens pie ungāriem un čechiem beidzies, satiksmei jāsitas cauri uz darbu kā parasts − bet šodien ceļš ved citā pasaulē. Vilina tālāk. Aiz apvāršņa, pirmsākumos, ilgi aizliegtā, ielenktā zonā. Tās pašas mašīnu rindas līku un loču, biklas zaļās un sarkanās ugunis, tāda pat steiga, visapkārt tie paši likteņi ierastās sliedēs − un tomēr sajūta, ka horizonti atkāpušies, kaut kur nojūk pēdējās robežas, puvuma smaku uzvandījuši no gaismas bēg sikspārņi, mēs elpojam brīvāk, brīnāmies, ceram un baidāmies no jauna. Ko nu iesākt? Gada laiki sametušies ačgārni: vēlā vasarā − atplaukstam. Jūk aprēķini. Koki zaļo zaļāk šodien, putnu čivināšanā iezagušies dīvaini meldiņi, vējš čukst trauksmainus solījumus. Kā lai tos saprotam? Viss ir iespējams, bet uzreiz īsts, tiešs un grūts. Ikdienas sīkumi liek pavīpsnāt, jo beidzot skaidrs, ka tie sīkumi vien ir. Tiem pāri − kaut kas lielāks.

Nāk brīva Latvija. Baltija nāk. No izsūtījuma nāk atpakaļ pasaulē un roku sniedz. Mēs esam uzreiz bagātāki. Priecīgi. Gandarīti. Bezgala lepni. Dezorientēti. Dvēselē niez ceļa kartes. ‘Vai, Dieviņi, citu gadu atkal kopā līgosim?’ Un kā vēl! Un kā! Bet tik daudziem jau − sapņu laiva aizgājusi...

Tik krasi − un krāsās − viss mainījies. Nakts un diena, tanki un puķes, dūre un dziesma, asinis bruģī kā punkts. Viļņas un Rīgas modeļa barikādes Maskavā, pučs un vijolnieks bērēs, Marksa piemineklim uztrieptais ‘Visas pasaules strādnieki, piedodiet!’ Atkal Sv. Pēterburga, un ‘revolūcijas’ melu plēve nost: septiņdesmit gados ‘izcīnīts’ − bankrots. Visur uzbāzīgā televīzijas acs kā autopsijas rentgens pie nocirstiem ļeņiniem, apmulsušiem ģenerāļiem, runātājiem tribīnēs, no jauna atvērtām sejām: tie negrib būt vergi! Kāškrusti Lubjankas sienās, varas nemākulība pat pašnāvībā, karogi, karogi, dogma šķīst podos dedzinātu papīru pelnos, lai kā vēl plika bendes mēle trinas tālu rajonu izpildkomitejās un muld vēl un nesaprot, ka pietiek, ka cauri, ka inscenējums beigts, cilvēks grib dzīvot. Sāpes ilgi čūloja zem sabiedrības neizlasāmās čaulas. Kropļoja kaulus un smadzenes. Un izšķīla jaunu cilvēku, tikai ne paredzēto.

Tur nu viņš ir: trausls, apžilbis, nokavējies demokrāts − ideju autiņos. Stāv sociālisma graustos, grūtu darbu priekšvakarā. Neviens viņu neapgādās − vai viņš to saprot? Paša darbi, ne ‘plāna’, paša uzņēmība noteiks nākotni. Tie būs viņa centieni un mērķi, ne ‘vadības’. Vai viņš zina, ka brīvi arī kļūdīties un zaudēt? Viņš no jauna dzird sirdsapziņas, lepnuma balsis. No jauna kūsā atrofējušies, pusbeigti instinkti. Ir jātīra, jāceļ, jādzīvo, bērniem jāatstāj kas labāks. Jābūt − tam labākam, civilizētākam. Bet vai tā nav jau pazīstama tēma? Atbalss: ‘Labāks...’ Sprakšķ šāvieni, kāds kliedz ‘Urrā!’ Ekrānā pēkšņi noraustās filma ar zaldātiem kartupeļu laukā, izplēn pūlis pie tankiem, sastingst runas vīra mājiens, noriet satelīts, vietā nāk retrosērija − ‘Prāgas pavasaris’, Budapeštas izvarošana, melnbaltas slīdītes plūst no cīņām atpakaļ pieticībā un ir 1924. gads un lasām: Latvietis, kā Rīga, ir savāds jauktenis. Viņam ir primitīva zemnieka īpašības, arī uzņēmīga biznesmeņa. Portfeli stiepjot biržas virzienā, viņš tomēr izsauc laukus. Lai arī pilsētnieks pēc paskata, droši vien neveikls pie zirga galvas un lemeša stūres, tik un tā liekas, ka viņa ciltskoks stādīts laukos.

Šodien latvietis savā zemē ir vēl savādāks − un nezināmāks − jauktenis. Piecdesmit grūtus gadus saglabājis cieņā lauku sētu, vai viņš brīvi atkal izies to atjaunot? Sadala lielās baltu baronu muižas un no vienas zemas gala līdz otram ceļas jaunas ozolvainagu kronētas jumtu spāres. Sadalīs kolhozus − un? Vai ‘šeftes’ pilsētā pievilcīgākas − lai par piegādi rūpējas cits? Latvijas bagātība ir laukos. Kas to uzies, apgaros un cels no jauna? Rīga ir luksa pilsēta un salīdzinājumā lauki, no kuŗiem bagātība nāk, liekas nabadzīgi un drūmi. Piecpadsmit gados toreiz uzplauka lauki. Cik ilgi šoreiz? Katru dienu Rīga (tirgū) atjauno savienojumu ar laukiem. Kādi nu lauki uz tirgu nāks − un kāda būs kopējā dziesma?

Kas īsti, pēc pilsonības likumu pieņemšanas, būs ‘latvietis’ − un par cik patīkamās īpašībās ‘latvisks’? Vai viņš (un viņa!) pratīs un gribēs strādāt, vai ‘sociālisma’ lūžņos nepaliks iepinies arī darba tikums? Poļi (tāpat − čehi, ungāri), uz brīvu tirgu pārejot, slēdz nerentablus uzņēmumus, sūdzas par bezdarbu − bet netīro darbu veikšanai importē krievus un ukraiņus (kopā jau pusmiljons). Apvienotā Vācijā tādiem ‘viesiem’ uzbrūk jaunfašistu bandas. Vai brīvības lepnumā ņemsim talkā jaunu kalpu šķiru − un tad nicināsim viņus? Fabriku atjaunošana ne tikai laistu tirgū nederīgas mantas, bet arī Rīgā ievestu komunistu strādniekus tādā skaitā, ka valsts drošība būtu apdraudēta. Pravietiski! Bet tagad − kuŗas fabrikas slēgt, kuŗas modernizēt? Kuŗām cerības sacensties pasaules tirgus vietās, cik kalpo militāriem nolūkiem, kuŗas iedragā vidi? Kuŗās darba spēks svešs, monolītisks, neuzticīgs ‘jaunai kārtībai’? Vai Baltijas mērogā varēs izveidot ne tikai koptirgu, bet arī sakarīgu rūpniecības, izejvielu un darba spēka stratēģiju? Visur Latvijā pārbūvē tiltus, atjauno lielceļus, saved kārtībā ēkas, krāso izkārtnes. ‘Sociālisma’ mantojums ir nolaista, izpostīta vide, kvalitātes, kvalitātes apziņas un atbildības novešana nožēlojamā līmenī. Lēnām atjauno Prāgu, Budapeštu un atjaunos Rīgu − bet tālāk, provincē, atpakaļpalicība ir tik liela... Vai to iedzīsim, ja ceturtdaļmiljons darba roku no Baltijas izceļos? Par cik un kā palicējus ‘asimilēsim’? 

Varbūt Rīga patreizējai Latvijai ir pārāk skaista. Ne viens vien tūrists par to ir jūsmojis − neievērojis noplicināto. Rīga, nesen pilna barikāžu, šāviņu izrautām bedrēm, tagad rosās ar neatturamu dzīvību. Skaidrs! Tās ir brīvības, cerību straumes. Varbūt drīz varēsim atkal liecināt, ka Rīgai, tāpat, kā Pēterpilij, ir savs īpats laikrādis. ... Varbūt te sākās dienasgaismas ietaupīšanas sistēma, jo pilsētnieki to izmanto cik vien maz iespējams ... vasaras baltās naktis ievieš parašas ... Rīgas naktsdzīve iekustas vēlu un sasniedz pilnu ātrumu krietni pēc pusnakts. Bet nevar teikt, ka Rīga tīrībā sacenšas ar jebkuŗu priekšzīmīgu Eiropas pilsētu kamēr jēlas notekas gāž Daugavā, ūdeni nedrīkst dzert un par to vairākums nospļaujas. Visa Baltija smagi slimo ar ievazātu mafijas sērgu, un to nežēlīgi jālikvidē. Novākts Ļeņins bet, tāpat, kā Čechoslovākijā un Ungārijā, ne visi padomju ‘uzvaras’ un ‘atbrīvošanas’ pieminekļi. (Tikai Prāgas centrā ir komunisma upuŗu piemiņas vieta.) Kā visur bijušā austrumblokā, mainās ielu nosaukumi. Daudzi latvieši prot trīs valodas... bet iegūtā brīvība ļaudīm liek šķībi skatīties uz krievu un vācu... Pēc septiņu gadu simtu nežēlīgas izmantošanas un tad niknām cīņām pret Vāciju un Krieviju, latvieši necieš divas ienīstas valodas izkārtnēs virs viņu pašu. Necietīs arī šodien, lai gan „Eelu dselszeļu peeturas weeta” Parīzes Metro stila dzelzs kalumā liekas gluži jauki...

 

Tramvaja pieturas zīme Rīgā. Cara laika krievu un vācu valodas uzraksti aizsegti vai aizkrāsoti.

Latvijas kokmateriālu sagatavošana eksportam. Klio − National Geographic Magazine, 1924. g. oktobris.

 

Bet tās ir ārišķības. Visās Latvijas pilsētās, un it īpaši Rīgā, nepieciešama gaumīga atjaunošana. Dvēselīga! Budapeštas modelis: lai nāk valūta, lai būvē ko un kur grib. Rezultāts: ‘komerciālas’ ielas un kvartāli, kuŗus grūti atšķirt no citām Eiropas pilsētām, sludinājumu, izkārtņu džungļi, Donavas krastā lielas biznesmeņu viesnīcas, un (Peštas pusē) − atšķaidīts raksturs. Prāgas modelis: pacietīga, plānveidīga restaurācija, ja veikalam vieta − labi, bet ne kliedzošā iekārtojumā; uzmanība pret proporcijām − vecpilsētā neviens moderns debesskrāpis, neaiztiktas, nepieblīvētas tradicionālas pulcēšanās vietas. Rezultāts: dzīva pilsēta ar dabīgu, jauku ritmu. Abās daudzas ielas pilnīgi nodotas kājniekiem, bet Budapešta liekas drusku samocīta, kamēr Prāga drīz būs skaistākā pilsēta Austrumeiropā. Un − kur Rīgā liks Makdonaldu, vai, kā baumo, ar skatu uz Brīvības pieminekli? Ungārijas ‘privatizācijas’ ministrija nolēmusi, ka katram otram jaunam restorānam jābūt ... picērijai; vai Latvijā būs tādas pašas birokrātiskas ērmības? Vai Vecrīgu pārveidos ‘butiku’ pilsētiņā? Vai dolāri iespiedīs jaunas stikla un betona viesnīcas (jā, tās ir vajadzīgas!) vecos, vēl glābjamos kvartālos kā mākslīgus zobus? Ļoti, ļoti uzmanīgi: Rīga var būt vienreizēja, to var tik pat viegli (ja ne vieglāk) ‘progresa’ zīmē samistrot un padarīt neglītu.

Visvairāk jāmainās parašām − un grūti ies ar normālas pieklājības, pretimnākšanas, savstarpējas uzticības un palīdzības atjaunošanu. Arī šīs civilizētās īpašības ‘dvēseļu inženieri’ paguvuši nosaimniekot līdz kliņķim. Gadiem ilgi... latvieši krāja naidu un patriotismu tai dienai, kad abi palīdzēs atkal iegūt brīvību. Patreiz grūtības rada tas, ka naids pats no sevis iet uz priekšu... Latvijā nevalda šovinisms. Pastāv vispārējs miers un drošība, bet katrs krieva vai vācieša ieņemts postenis cietīs uzbrukumus. Tāpat ies līdzskrējējiem. Prāgā nupat pieņemts likums, kas aizliedz bijušiem čekas un iekšlietu ministrijas ierēdņiem ieņemt valsts posteņus vismaz 5 gadus, un šo vārdu sarakstu publicēs. Ko Latvijā? Cik tālu tiesāt (kad redzēsim Rubika prāvu?), uz kādiem pamatiem izlīgt, sākt no jauna? Ir viena lieta pārmācīt (vai atlaist) nepieklājīgu apkalpotāju veikalā − bet kā ar uzņēmumu vadītājiem, skolotājiem, ministriem? Vai te vajadzīgi īpaši likumi (kādi?), vai ticēsim ‘dabīgam attīrīšanas procesam’ (Gaišākās vietas katrā pilsētā ... ir skolas. Jauno cilvēku raža ir daudzsološa)? Grūtā pārejas posmā, kā līdzsvarot tautas vēlēšanos pēc pārmaiņām (ja ne atriebību) un praktisko, resp., kompetentu tālāk saimniekošanu? Vai latvieši būs vienīgie ‘tīrie’, noteicēji? Kuŗš metīs pirmo akmeni?

Kas šodien iekustinās atgriešanos pie zaudētām vērtībām? Rakstnieki, kuŗiem uzreiz grūti bez valsts pabalsta? Jaunsaimnieki − ar gandrīz tukšām rokām? Daudzi jauni latvieši krita atbrīvošanas cīņās pret vāciešiem un krieviem; bet neviens nespēs novērtēt Latvijas parādu vecajām lauku sievām. Tāpat, kā izstīdzējušie latviešu lauku zirdziņi ... viņas neizskatās lieliskas; bet viņas ir. Bez viņām zeme, kuŗu saucam par Latviju, vienkārši nebūtu... Šodien viņas ir zemes mugurkauls, un baltākā apkakle, slaidākais kakls operā tā negrezno jauno valsti kā šīs krunkainās vecās sievas, kuŗas nostrādā gaŗās vasaras dienas, tad cauri ilgai, grūtai ziemai, lietū un saulē, sniegā un slapjdraņķī, braucot uz tirgu un pārdodot ražu − mundras, drosmīgas, izturīgas klimatā, kas atrunātu Titānu. Kāds būs jaunās Latvijas mugurkauls?

Vai drīz varēsim teikt: Lai cik skaista Latvijas galvaspilsēta, tieši laukos šo cilvēku cīņa imponē visvairāk. Zeme atplaukst? Vai atplauks arī atgūta Abrene?

Slīdīšu sērija pie beigām. Priekšpēdējā: Liepāja un Ventspils dzīvo i pagātnē, nākotnē... kā ostas Krievijai. Latvija sevi piesaka kā svarīgu transitzemi, un pagātnes pieredze tai nāks par labu. Normāla tirdzniecība, skaidrs, bet vai jāpaliek arī liktenīgām ‘bāzēm’ − izmaiņā pret naftu un elektrību? Droši vien izdevīgs aprēķins, bet cik ‘gudrs’, cik vajadzīgs? Vai tāda būtu ‘neatkarība’? Kas, šodien, ir ‘neatkarība’?

Bet tad pietiek, nav iespējams vairs vienlaikus izturēt pagātnes-nākotnes bēgumu-paisumu. Ir šis neticamais eiforijas, cerību mirklis, un tas jau ir daudz. Varbūt nevajag pārcelt apliecinājumus pareģojumos, lai cik vieni ar otriem saistās un saskan − laiki mainās, laiks iet uz priekšu, sekundes tek. Atkal jāiet, jāizšķiŗas.

Un mēs visi kopā iekāpjam pēdējā: On the 23rd of June country wagons bring great loads of leafy boughs into town for Saint John’s Eve, when young and old participate in the festivities. They wreathe their heads in garlands, the farmers fix on poles small barrels filled with wood or tar and ignite them, and the farmers’ wives serve great quantities of flat, round cheeses, called Saint John’s Day cheese, to be consumed in the intervals between singing and drinking. [„Divdesmit trešā jūnijā lauku rati ieved pilsētā milzīgus vezumus lapotu zaru Jāņu vakaram, kad jauni un veci piedalās svinībās. Viņi vij vaiņagus sev ap galvām, lauksaimnieki uzliek mazas mucas pildītas ar malku vai darvu uz stabiem un tās aizdedzina, un lauku sievas pasniedz milzīgus daudzumus plakana, apaļa siera, ko sauc par Jāņu sieru, ko uzēd dziedāšanai un dzeršanai pa starpu.”]

Lai ilgi, ilgi līgo brīva Latvija!

 

Juris Mazutis

Jāņu vakars. J. Rieksts, National Geographic Magazine, 1924. g. oktobris.