Maruta Cīrule

ANNAS BRIGADERES KOMĒDIJAS

Redakcijas piezīme − Īss iepazīstinājums pie Marutas Cīrules raksta par Brigaderes komēdijām:

Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja zinātniskā darbiniece Maruta Cīrule jau ilgāku laiku pētījusi Annas Brigaderes dzīvi un daiļradi. Brigaderes plašajā korespondencē un dienasgrāmatās viņa ir atradusi pamatu dažai labai jaunai biogrāfisko faktu un personības interpretācijai.

Marutas Cīrules apceri par Annas Brigaderes komēdijām esam saņēmuši un publicējam laikā, kad rakstnieces lugas gūst jaunu aktualitāti un jaunus veidus uz latviešu skatuvēm dažādās pasaules malās.

 

1903. gadā, veseļojoties pēc pārciestas operācijas, Anna Brigadere speŗ pirmos soļus uz komēdijas pusi un brīnumaini ātri un viegli uzraksta pašu pirmo latviešu pasaku lugu Sprīdītis. 1907. gada 21. septembrī Luīzei Stumbergai rakstītā vēstulē stāstot par otras pasaku lugas Princese Gundega un karalis Brusubārda tapšanu, rakstniece piemin jaunā žanra tuvību komēdijai un uzsveŗ tā patstāvību: „Man tagad lielas šaubas par visu to darbu, teiks atkal: jā, nav ne drāma ne komēdija. Un nav! Bet pasaka! Bet ej tu to iestāsti”. Arī abi pārējie šī savdabīgā žanra darbi Maija un Paija un Lolitas brīnumputns saista ar brīžam maigo, brīžam spridzīgo humoru. Tajā pat 1903. gadā Anna Brigadere pirmoreiz izmēģina roku arī pašā komēdijas žanrā un uzraksta „Berga Bazāra kalendārā 1904. gadam” iespiesto, citur nepublicēto viencēliena joku Ritenis par vēl jaunās latviešu pilsonības zelta jaunatnes veidošanos. Arī vēl nākošajā − 1904. − gadā Anna Brigadere atgriežas pie komēdijas mazajā viencēliena formā. Laikā, kad rakstniece vēl ir atturības biedrības Auseklis dāmu komitejas priekšniece, viņu lūdz pārtulkot kādam komitejas sarīkojumam piemērotu ludziņu. Atnestajā lugu blāķī neko tulkošanai pūliņu vērtu neatradusi, Brigadere vienas stundas laikā − gluži vai vienā elpas vilcienā − uzraksta jautro „aufjērungu” − skicīti Čaukstenes, kur vēl samērā labsirdīgi izzobo vai ik dienas vēroto jaunizcepto latviešu „dāmu” muļķību tās dažādajās izpausmēs − kārkluvācietībā, lielībā un pašcieņas trūkumā. Čaukstenes vispirms izmēļojas Ausekļa dāmu komitejas sarīkojumā Olava skolas zālē, bet uz teātŗa skatuves pirmoreiz parādās Liepājas Labdarības biedrībā 1907. gada 1. decembrī.

Turpmākie trīs gadi pēc Čauksteņu spontānās sacerēšanas ir tik nomācoši, ka par komēdiju rakstīšanu nav ne domas.

Pēcrevolūcijas šausmu laikā, gaiši smiekli vajadzīgi, lai noturētu izmisušās, baismu un naida pārņemtās dvēseles līdzsvarā, bet smaidīt nav spēka. 1905. gada vasaras nogalē iesāktajā un 1906. gadā pabeigtajā drāmā Ausma gan pavīd arī pa traģikomiskai ainiņai. „Streikotājas” kalpu meitas revolūciju uztveŗ kā „mizieri”, vecais Zāmels gluži kā Ķencis romānā Mērnieku laiki cer laikmetu griežos gandarīt senās ilgas pēc „sava kaktiņa, sava stūrīša zemes” un kaut mūža nogalē iemantot „Ače to gabalu no kalna ežas ... līdz pļavām”.

1907. gadā rodas galvenokārt maza apjoma darbi. Rakstīšanai laiku atņem latviešu valodas skolotājas darbs Šulces sieviešu proģimnāzijā un no 1908. gada arī laikraksta Latvija literāriskā pielikuma redaktores pienākumi. Māsīcas Annas Zīvertes − Triloģijas Laukmaļu Ancītes − mājās Kalnamuižas „Pļavniekos”, kur rakstniece kopš gadsimta sākuma mēdz pavadīt vasaras, mitro telpu un ļaužu biezuma dēļ nav viegli sakoncentrēt domas un nepazaudēt noskaņu. 1907. gada 11. aprīlī Anna Brigadere raksta Luīzei Stumbergai: „Nu jau 2 nedēļas kā taisos uz rakstīšanu, bet netieku un netieku: skola, Latvija pa starpām. Un ar rakstīšanu nemaz man vairs neveicas”. 21. septembrī: „Es gan atbraucu no laukiem augusta beigās, bet Rīgā man tūlīt gāja kā nekā tik nelabi, ka nositos vien kā pliks pa nātrām. (...) Uz laukiem jutos labi, tikai strādāt tur, kā jau Jums zināms, nav iespējams”. 1909. gada 22. augustā: „... kādi mums tie apstākļi vispāri mūsu dzīvē un sabiedrībā, tad viņi nevis veicina mākslas pasākumu kaut kādu, bet katrs darbs ir tikpat kā zagšus jāizrauj viņiem no rokām”. Vienīgais 1907. gadā uzrakstītais skatuves darbs ir groteska „Pazaudētais šņudaugs” jeb „Pekles sodrēji aktieŗu vakaram”, ko 1907. gada 3. martā izrāda Rīgas Latviešu teātrī. Par lugas saturu, māksliniecisko vērtību un apjomu nekas nav zināms, jo, aktieŗu nevērīgās attieksmes aizvainota, rakstniece manuskriptu sadedzina. Pētera Ērmaņa „Biogrāfiski literāriskā studijā” par Annu Brigaderi minēts, ka groteska bijusi rakstīta jambos.

1908. gadā sarakstītajā viencēlienā Zvanīgs Zvārgulītis atkal sastopamies ar drāmas Ausmā varones Maijas garamāsu − gudro, nosvērto, savas jūtas grožos noturēt spējīgo sievieti, kuŗa nekad nekļūs par pašas kaislību verdzeni. Marta tiecas pēc dvēseles pilnskaņas sevī un līdzcilvēkos. Viņa novēršas no sīkajiem ļaudīm, kuŗi nav spējīgi dziļi just, un, dzenoties pakaļ varai un zelta spozmei, fiziskai baudai un mākslinieces karjerai gatavi sabradāt itin visu un visus, kas gadās pa kājām. Mazliet ieskicētas arī mīlestības un uzticības, sieviešu emancipācijas, mākslinieka personības ētikas problēmas. Lieli jautājumi, nopietns tvērums. Te nesaskatīsim ne humora labvēlīgo smaidu, ne ironijas viegli nicīgo smīnu, ne satīras aizkaitināto izsmieklu. Autores dotais žanra apzīmējums „liriska komēdija” liekas nepamatots. To varam atzīt vienīgi tad, ja uzskatām, ka traģēdijas parodija, par kādu viencēlienu brīžiem padara remarkās paredzētā „kapeikas dvēselīšu” „dēmoniskā”, „liesmainā”, „karstā”, un „eksaltētā” darbošanās arī ir komēdija.

Lugas pirmizrāde notiek tikai 1909. gada 14. novembrī, Pārdaugavas sabiedrības teātrī. Tajā pat gadā Jānis Brigaders to izdod arī atsevišķā grāmatā.

1908. gada vasarā un rudenī top Annas Brigaderes pirmā lielā komēdija Pie latviešu miljonāra. Arī šajā četrcēlienu lugā rakstniece turpina risināt jau agrāk izvirzītos jautājumus. Tā pati diletantisku mākslas „censoņu” līnija, kas Zvanīgā Zvārgulītī. Tā pati jaunās latviešu pilsonības zelta jaunatnes līnija, kas Ritenī. Tā pati „kaunīgo latviešu” līnija, kas Čaukstenēs. No revolūcijas drāmas Ausmā līdz pilsonības komēdijai Pie latviešu miljonāra atskanējušas savtīgo un liekulīgo „tautas sviedru” aizstāvju kareivīgās frāzes.

Annas Brigaderes drāmaturģijā agrāk nesastapts tēls ir komēdijas galvenais varonis − kulturālais, darbīgais, dāsnais, cilvēcīgais (arī ar vienu otru vājību apveltītais) mecenāts Siltars, par kuŗa prototipiem noderējuši Augusts Dombrovskis un Jānis Brigaders.

Rakstniece ir pārliecināta, ka ikvienam mākslas darbam nepieciešams tikumisks, tātad dzīves gaišos spēkus stiprinošs, mērķis. Raibajai „nullīšu” sabiedrībai viņa pretstata Zigrīdu un Ansi, kuŗi grib tapt lieli paši ar savu prātu un darbu. Tikai ar šādiem godīgiem, enerģiskiem, patstāvīgiem jauniešiem tauta var saistīt savas nākotnes cerības.

Brigadere raksta Luīzei Stumbergai 1909. gada 22. augustā: „Nevaru izprast, kā var turēt tik ilgi dusmas, kur dzīve tak tik īsa. Man žēl tādu dusmotāju.” Pateicis mantkārīgajiem radiem savas domas par viņu būtību, Siltars nenolaižas līdz sīkmanīgam dusmu izvirdumam un neizsviež mantojuma kārotājus pa durvju durvīm, bet aicina visus pulcēties pie viena galda un baudīt viņa labumus.

Lugas pirmizrāde notiek Rīgas Latviešu teātrī 1909. gada 11. martā. Ap to pašu laiku Pie latviešu miljonāra iznāk atsevišķā grāmatā.

No 19. gadsimta 80. gadu vidus līdz remarkas „Priekškars” uzrakstīšanai 1924. gada vasarā stiepjas komēdijas Sievu kaŗi ar Belcebulu tapšanas vēsture. Darba pirmsākumi meklējami jau 1886. gada ziemā, kad Anna Brigadere sāk strādāt par Rīgas fabrikanta Gēlinka bērnu audzinātāju un apmetas viņa savrupmājā Aleksandra ielā 141. „Mana dzīves vieta bij grezni ierīkota māja lepni koptā dārzā, bet pa labi un pa kreisi un tieši pāri pretī bij fabrika pie fabrikas. (...) Lielās dzelzslietuves caur saviem milzīgajiem dūmvadiem spļāva ugunis kā virdoši krāteri, tumšos vakaros un naktīs visa apkārtne spokaini atblāzmojās kā no ugunsgrēka. (...) Bet ugunis, kas nekad neizdzisa, bij sarkanās kvēllampiņas pie dzertuvju durvīm. Caurām naktīm tās zvīļoja kā izkāmējušu vilku acis, jo dzertuves ap fabrikām bij vienvietis kā augoņi ap tuslu miesu. Vakaros, sevišķi svētvakaros, kad bij algas izmaksa, dzertuves bij grūdin pilnas. Un viņu priekšā uz melna sola sēdēja sievas, bieži arī bērni, līdz vēlai naktij. Sievas sūdzēja viena otrai savas bēdas, lādēja savu dzīvi, raudāja, vaimanāja un gaidīja pacietīgi, vai vīrs taču neiznesīs no kroga kādu kapeiku iztikai. Dzertuvju troksnis, lamas, kliedzieni nereti tika iznesti arī uz ielas. Esmu redzējusi rupjus dzēruma skatus, izmisuma ainas, kas mani vajāja vienmēr. Tai laikā es jau sāku saprast šo tautas postu un sievietes pazemojumu. Bezgala nospieda tas, ka sievietes tik pacietīgi un bez cerības visu to panesa,” autore atceras.

Protests pret vēroto tautas nodzirdīšanu aizved rakstnieci uz atturības biedrību „Auseklis”, no kuŗas viņa gan drīz izstājas, visu mūžu tomēr palikdama konsekventa atturībniece, īpaši uzsveŗot inteliģences pienākumu rādīt mazāk skolotajai tautas daļai veselīga dzīvesveida paraugu.

I pasaules kaŗa priekšvakarā izlasījusi avīžu chronikā par kādas Daugavas salas sieviešu enerģisko rīcību, piespiežot valdību slēgt krogu un kroģeri atstāt salu, Brigadere atskārš, ka aprakstītajā notikumā slēpjas īsti dramatiska pretspēku − posta un labklājības principu − sadursme, latviešu dramaturģijā vēl neapstrādāta viela un iespēja modināt sievietes nomākto pašcieņu, ticību savam spēkam un nozīmei. Lai gan paziņas brīdina no riskantā temata, kuŗš modināšot pret lugas autori naidu, rakstniece ķeŗas pie jaunā darba, kuŗš tomēr lāgā negrib veikties.

Klibo veselība. 1911. gada 23. septembrī Brigadere raksta Luīzei Stumbergai: „Vienu dienu migrēna no kreisās, trešo dienu no labās puses, un šīgada kartupeļi un viens pods rūgta sviesta var sarūgtināt manu dzīvi uz nedēļām, varbūt vēl ilgāk. Redz, no kādām lietām mēs esam atkarīgi! Man ir žults un citi akmeņi (t.i. esot jo man gandrīz tagad pastāvīgi sāpes tai novadā), un aizliegts man ēst gandrīz visu iz kā pastāv mūsu dienišķā uztura, sevišķi gaļa, jā, bet ar ko lai nu „barojas” − ? Katru reizi, kad es šai muļķīgā stāvokli nokļūstu, man gribētos rakstīt tādu komēdiju par ‘ģēnija’ atkarību no viņam nederīgām barības vielām, bet, kad vēders sāp, tad humora arī sāja”.

Veseļodamās Olgasrūe pansijā, viņa 1913. gada 30. jūnijā raksta Jānim Rapam: „Es atnācu še ar labām cerībām uz darbu, no kuŗām gan vēl maz kas ir piepildījies. Kaut tak nebūtu atkal un atkal šo smago fizisko traucējumu, kas visu izsit iz rokām. Ja man būtu vēlēta ikdienas stunda intensīva darba, cik es būtu laimīga! Bet nu klausies: komēdija Kaŗš ar Belcebulu nogrima šaubu miglās. Pirmo cēlienu uzrakstīju, bet visam tam darbam trūkst ‘fundaments’. Es viņu varētu uztvert kā švanku, bet kur es ķeŗos klāt, viela sabiezē tumsā kolorītā, fabula negrib piespiesties pamattonim, negrib ietilpt iepriekš uzstādītā rāmī. Un tomēr − mans protests ir tik degošs, ka man to gribētos kaut kādā veidā izteikt. Bet vēl jāatliek un jānogaida: tipi ir labi nostādīti, kaut tik fabula būtu lietojama”.

I pasaules kaŗam sākoties, Anna Brigadere uzrakstītos komēdijas skatus un darbības ieskicējumu noglabā labi tālā rakstāmgalda atvilktnē un jau ar 1914. gada augusta pirmajām dienām sāk rosīgi strādāt Latviešu Palīdzības komitejā − raksta uzsaukumus, Rīgas Latviešu biedrībā reģistrē pilsētas rezervistu sievām piešķirtā pabalsta lūdzējas un, apmeklējot viņu mājokļus, vēlreiz pārliecinās, ka šaurība, trūcīgs ēdiens un apnēsāts apģērbs tur bieži iet rokrokā ar slimībām un ģimenes galvas dzeršanas kaislību. Kaŗa laiks uz komēdiju sacerēšanu nevedina. Toreizējie iespaidi vēlāk parādās romānā Kvēlošā lokā un 1920. gadā avīzē Latvijas Vēstnesis publicētājā rakstā „Latvija dzeŗ”, kur autore ar tādu kaismi kā reti kuŗā citā darbā aicina protestēt pret tautas iznīcināšanu ar viņas pašas rokām: „Ir laiks protestēt. Ne sīkām, nevarīgām balsīm, bet ar kliedzieniem, kas skan pār visu zemi. Kas to darīs? Varbūt tā jaunā sieviete, kuŗu četri inteliģenta izskata, glīti ģērbušies vīrieši gaišā dienas laikā piespieda bēgt no piedauzīgas uzbāzības. Viņa aizbēga ar tik dziļu sašutumu un riebumu. Viņa sauks savas māsas, viņa aģitēs, viņa biedinās savus brāļus, ka tie neiestieg smagajā alkohola nakts pamašās. Un, kad latviešu sieviete negribēs, tad arī nebūs vairs ne dzērāju, ne krogu Latvijā. (...) Lai mātes, sievas un līgavas pilnīgi apzinās alkohola kaitīguma priekš tautas nākošām audzēm, un viņām vairs nebūs priekš dzērāja neviena glāsta”.

1921. gadā Anna Brigadere turpina jau pirms kaŗa iesākto komēdiju Sievu kaŗi ar Belcebulu, un Ilustrētā Žurnāla 1922. gada 1. nr. parādās lugas fragments, taču darbs pie drāmas Hetēras mantojums piespiež Sievu kaŗu manuskriptu atkal atlikt malā. Sen iesākto un pašas bieži vien apšaubīto lugu rakstniece pabeidz tikai 1924. gada vasarā, un pirmizrāde Nacionālajā teātrī notiek 1925. gada 20. februārī.

Abās pēdējās Annas Brigaderes komēdijās – „Lielais loms” un „Kad sievas spēkojas”, − tēlota atdzimstošās pēckaŗa Latvijas lauku pasaule, un tajās ir vairāk viegluma un lielu problēmu nenomākta dzīvesprieka nekā agrākajos skatuves darbos. Tās patiesi ir „jautras spēles” par „paņem, kas dabonas”.

Pieccēlienu komēdiju Lielais loms Brigadere uzraksta 1925. gada vasarā un rudenī. 1926. gada 20. janvārī lugu pirmoreiz rāda Nacionālā teātŗa trupa. 1925. gada beigās lugu izdod grāmatā. Lugā izmantoti autores dzimtās puses − Kalnamuižas − Bibliotēkas biedrības pašdarbības teātŗa veidošanās laika apstākļi un reāli notikumi. Par komēdijas „dzinējspēka” − inteliģentā un darbīgā Jāņa Rudža prototipu noderēja rakstnieces māsīcas „Pļavnieku” saimnieces Annas Zīvertes dēls Jānis. Ar Joskes un Fackes tēliem lugā ieskanas nopietnāku, jaunās valsts likteni apdraudošu parādību atbalsis. Lugai un 1920. gadā Latvijas Vēstnesis publicētajam rakstam „Nabags, bet godīgs” ir kopējs mērķis − aicināt sabiedrību uz godīgu, radošu darbu.

Arī pēdējās komēdijas Kad sievas spēkojas dīgļi meklējami Kalnamuižā, kur rakstniece jaunībā dzirdējusi stāstu par divu sāncenšu kautiņu vīrieša dēļ.

Kad sievas spēkojas pirmizrāde Nacionālajā teātrī notiek 1929. gada 2. oktobrī. Tā paliek pēdējā rakstnieces komēdija, lai gan savu laiku gaida vēl vairāki komiski sižeti. Anna Brigadere nekad neuzraksta jau 1907. gadā iecerēto komēdiju par Rīgas Jūrmalā redzēto „viltus francūzi”, kuŗš veikli muļķo lētticīgos pilsoņus un aizbēg ar viņu naudu. Viņa nepagūst izmantot arī pierakstītos komisko pasaku sižetus par atjautīgo ķēniņieni, kuŗu vīrs padzen no pils, ļaudams līdzi ņemt visdārgāko, kas izrādās viņš pats, par zvejnieku un zelta zivtiņu, bārenīti un mātesmeitu. Iecerē paliek arī komēdija Rozā abažūrs. Divdesmito gadu nogalē un trīsdesmito sākumā Anna Brigaderi arvien vairāk nomāc jauna pasaules kaŗa draudi, sabiedrības ētiskais sabrukums, draugu un līdzgaitnieku aiziešana aizsaulē, pašas slimība un vientulība. 1929. gada 31. septembrī viņa raksta Luīzei Stumbergai: „Bet ja Jūs rakstāt par pārmērīgo mākslas, resp. mākslinieku dievināšanu, tad tā ir tik ārišķas dabas, ka ne īstam māksliniekam, ne īstai mākslai nav gar to nekādas daļas. (...) Par tik, par cik tu esi īsts, par tik tu esi vientulis. (...) Patiesībā − ja tu pašlaik neesi nolēcis no piektā stāva, vai arī netaisies uz rokām rāpties ap zemeslodi, tad nevienam nav nekāda vajadzība zināt tavas domas...”

Dienasgrāmatā 1930. gadu sākumā: „Bet ja es nomeklēju visu lielo pasauli, neatrodu cilvēku, kuŗa roku varētu satvert cieši, cieši tumšā naktī, bezgala sāpēs.

Vientulība dod diženumu un sāpes, gaišredzību un sāpes, gudrību un sāpes. Ar visu, ko tā dod, iet līdz sāpju, sāpju trīskārt pildīts mērs.”

1933. gada 24. jūnija naktī Anna Brigadere aiziet mūžībā.

Viņas rokrakstus pāršķirstot, acīs iekrīt 1911. gada 12. septembrī rakstītas rindas: „Tikai vistraģiskākais dzīves varonis var tēlot komēdijas.”