Andrejs Dripe
DIENASGRĀMATAS FRAGMENTI
Andrejs Dripe. I. Bulmanes foto.
Atkal pārlasīju savas vecās dienasgrāmatas, kas rakstītas kaŗa un pēckaŗa gados. Likās itin interesanti ieskatīties to laiku notikumos un domāšanā. Varbūt te fiksētie fragmenti var piesaistīt arī svešuma tautiešu uzmanību? No 1951. gada rudens abi ar sieviņu strādājām Smiltenes rajona Palsmanes ciema Spalviņu pamatskolā.
No 1952. gada 5. janvāŗa ieraksta:
Pašlaik skolā brīvdienas. Pāris dienas nodzīvoju pie sievas vecīšiem pa Sūnām, uzstādīju viņu Telefunkenu un noklausījos Amerikas balsi. Atkal runāja Robums Nātre. Viņš paredz drīzu kaŗa sākumu, stāstīja par krievu bravūru ar kuŗu tie grib maskēt savas bailes. Tad pacelsies divi karogi, viņš teica. Uz vienu būs rakstīts: Par Staļinu un komunismu! uz otra: Par brīvību un tēvzemi! un es nešaubos, tāpat kā Jūs, zem kuŗa nostāsies latviešu tauta. Un vēl viņš teica: Vērojiet laika zīmes un nenēsājiet smaidu uz lūpām, bet savās sirdīs!
Arī bez visas Amerikas balss ir skaidrs, ka tuvojas kaŗš. Un atkal ar bailēm un bažām ir jādomā par to, kur kaŗa baigajās dienās paliks Ziga un mazais Andris. Par sevi nav ko domāt, mans ceļš ir skaidrs − plinti rokā un mežā, bet kā paglābt manus mīluļus? Te esmu bezspēcīgs, viss atkarīgs no gadījuma, šī baismīgā neziņa! Vai ilgi vēl vilksies dzīve bez rītdienas? Šovasar gan vēl nevarētu sākties, Eizenhauera divīzijas nav galīgi nokomplektētas. Zinu, ka mūsu likteņi ir tikai nieks, visas tautas atmodas priekšā, bet tomēr grūti pacelties pāri savai dzīvītei. Ja aizeju bojā es, tad lieta vienkārša. Iestāsies mūžīgā tumsa un manam līķim būs pilnīgi vienalga, vai valda amerikāņi, latvieši vai krievi. Bet kādu prieku par atbrīvotu Latviju varēšu sajust tad, ja palikšu viens un nebūs vairs Zigas vai Andŗa. Kaut liktenis ļautu mums visiem kopā sagaidīt jauno dzīvi!
No 30. marta ieraksta:
Nupat atbaucu no Rīgas. Abi ar Zigu mācības līdzekļu veikalā nopirkām skolai projekcijas aparātu. Manta jau lieliska, tikai kā iztikt bez elektrības? Nopirkām gan arī karbida lampu, tikai nezinām kā tā darbosies, jo nav paša karbida.
Skaists jociņš nupat nospēlēts ar mūsu dižrakstnieku Vili Lāci. Kā zināms, nesen Vilis uzrakstīja savu ūdensgabalu − romānu Uz jauno krastu. Tas bija tik samākslots un vājš, ka pat paši komunisti bija spiesti šo šedevru kritizēt. Bet šoreiz Vilītim radās pavisam negaidīts glābējs − Amerikas Balss. Tā tik sistemātiski savos raidījumos ņirgājās par Vili, tik labi aprādīja viņa literārā un politiskā tēva un skolotāja roklaižas stāvokli, ka pats tēvs vairs neizturēja, un gribēdams pierādīt, ka amerikāņiem nav taisnība, nosodīja Lāča kritizētājus un piešķīra viņam par šo savārstījumu savu Staļina prēmiju − 100 000 rubļu (t.i. tik, cik kvalificēts strādnieks nopelna visā mūžā). Jā, Amerikas balss šoreiz glāba Lāci. Interesanti, vai nodzenot kārtējo tēva pabalstu mūsu Vilim ienāks prātā aizsūtīt uz Vašingtonu pateicības vēstuli.
No 20. maija ieraksta:
Kā katru gadu, tā arī šogad, tautai negāja gaŗām valsts aizņēmuma mocība. Arī man atkal tika uzspiests nepatīkamais un riebīgais naudas izspiedēja − pilnvarotā pienākums.
No 24. maija ieraksta:
Stāvoklis paliek arvien draudošāks. Nesen Amerikas balss raidījumā runāja Feldmanis un Zariņš. Uzsvēra, ka komunisti Vācijā grib radīt otro Krieviju un atrisinājums nāks tuvākajās dienās. Mūsu tautieši okeāna otrā pusē nekad nav skopojušies ar brīvības solījumiem, bet šoreiz lieta tiešām rādās nopietna. Arī mūsu nabadzīgā prese pilna ar agresīviem izteikumiem. Ko var nozīmēt tādi vārdi kā: Nepieciešama aktīva politika, Ar ieročiem rokās, Vajag gāzt Adenauera kliķi, Tagad izšķiŗas Vācijas likteņi utt. Bet pilsoņu kaŗš Vācijā var nozīmēt Trešā pasaules kaŗa sākumu.
Arī Latvijā klīst dažādas baumas gan par gaidāmo mobilizāciju, gan par jaunām izvešanām. Mežos sarosījušies vēl atlikušie partizāni jeb bandīti, kā viņus sauc komunisti. Ko kaŗa gadījumā darīt, kas notiks ar Zigu un manu mazo vīreli? Jau kuŗo reizi paceļas šis jautājums. Strādā un smaidi, padomju (padumjais) skolotāj!
No 5. jūnija ieraksta:
Vakar bija skolas noslēguma sarīkojums, šodien mana dzimšanas diena. Atkal viens gads pagājis − otrais darba gads un 23. dzīves gads.
No 20. jūnija ieraksta:
Kļuvuši aktīvi jau par iznīcinātiem uzskatītie meža brāļi. Nesen Rauziņā ap divdesmit vīru liela grupa ienākusi vietējā veikalā rekvizēt savām vajadzībām produktus. Visi bijuši teicami nobruņojušies. Veikalvedi ieslodzījuši pagrabā, bet tā aitiņa sadomājusi pateikt: Slodziet mani vai neslodziet, es jau tāpat Jūs pazīstu. Pēc šāda paziņojuma sekojusi ātra rīcība − veikalvedei lodi pierē un viss.
Tūlīt sākās tīrīšanas akcijas. Tagad visur staigā patruļas. Palsmanes ciema padome nedarbojas, tās ēku ieņēmuši MGB vīri. Par ceļiem braukā zaļās armijas mašīnas ar kaŗavīriem, mežos tup maskēšanās tērpos apģērbti automātisti. Cik zināms, tad daži partizāni jeb bandīti jau noķerti. Valsts drošības ministrijai it kā ienākušas ziņas ka pašlaik Palsmanes un Smiltenes mežos sapulcējušies atlikušie meža brāļi no visas Ziemeļvidzemes. Protams, šādos apstākļos medīt un staigāt apkārt ar bisi plecā būtu pēdējā muļķība, tādēļ no skolas ārā neeju un par savu mīļo medību kaislību cenšos nedomāt.
No 24. decembŗa ieraksta:
Nupat Grundzāles ciemā uziets partizānu bunkurs. Notikusi kauja un vairāki partizāni krituši (dažs saka − trīs, dažs − pieci, dažs − pat deviņi, ej nu sazini). Divi dzīvi palikušie sagūstīti. Ar nošautiem, miličiem, iznīcinātājiem un MGBešņikiem esot aizvesta pilna smagā mašīna. Tas gan, liekas, būs krietni pārspīlēts.
Izbrīnu rada fakts, ka vēl septiņus gadus pēc kaŗa beigām tomēr atrodas vīri, kas dzīvo mežā. Viņu uzmanība un izturība kļūst leģendāra.
Kā runā, tad iekrituši ar to, ka diezgan bieži gājuši uz Virešiem, pat iegriezušies tējnīcā iedzert. No turienes laikam arī izsekoti. Tas, ka bunkurā atrasta arī svaigi cepta maize, liecina par sakariem ar vietējiem. Apcietināšanas starp bunkura apkārtnē dzīvojošiem cilvēkiem ir neizbēgamas. Arī dzīvi saņemtie, droši vien, mocības neizturēs un sāks runāt. Tā pamazām krīt pēdējie mohikāņi.
No 1953. gada 29. janvāŗa ieraksta:
Slīdu arvien dziļāk tajā purvā no kuŗa pašreizējos apstākļos velti laukā ķepuroties. Šodien kolhozā Drošā nākotne izvirzīja deputātu kandidātus ciema padomei. Vēlēšanas notiks pirmajā martā. Un viens no šiem laimīgajiem, no tiem, kuŗiem tauta dāvā savu uzticību, esmu arī es. Uz tādu brīnumu pilnīgi nebiju sagatavojies. Šodien, īsi pirms tam, kad taisījos iet uz Drošiem, uz aktīvistu sanāksmi (skolotājs bez ierunām ir obligāts aktīvists), man piezvanīja Pelckava no MTS politdaļas un paziņoja, ka esmu paredzēts kā deputāta kandidāts. Ātrumā neatradu nekādus būtiskus pretargumentus un tie arī būtu veltīgi. Viss taču izplānots. Un tā ar smagu sirdi devos uz kolhoza kantori.
Spilgts, kolhoza apstākļu raksturojošs gadījums, notika pirms sapulces sākuma. Kantorī iesteidzās kāds ar sniegu apbiris vīrs un lūdza palīdzību. Viņam Drošo olnīcas galā nokritis zirgs. Braucis mājā no meža darbiem un aizputinātajā ceļā zirgs vairs nav spējis pavilkt pat tukšas ragavas. Vecītis ne no mūsējā, bet no kolhoza Pirmais maijs. Vīri noklausijās stāstīto, pēc tam to pārsprieda, bet no vietas kustēt netaisījās. Jā, slikti jau tagad esot, ceļi smagi, zirgiem labības nepietiekot. Svešais klausījās, klausījās, tad atkal lūdza nākt talkā. Nekā. Tad viņš zvanīja uz savu kolhozu, bet arī no turienes nekādu palīdzību nesolīja. Vīrs kļuva pavisam nelaimīgs. Viņam par zirgu jāatbildot, kas notikšot, ja tas izlaidīšot garu. Pamazām mūsējie sarosījās. Priekšsēdētāja Ruka ieteica paņemt līdzi siena klēpi. Bet kur lai to ņem? Pierunāja teļkopi Ozolu Broņislavu, lai aizdod. Viņa gan dievojās, ka pašai neesot, teļi stāvot bez barības, bet beigās tomēr mazu vīšķīti dabūjām.
Gāju līdz arī es. Arā putenis. Tikko kāja noslīd no ragavu slieču pēdām tā sniegā līdz vēderam. Tikai pieejot pavisam klāt varēja saskatīt pakritušo, sniegā ieputināto zirgu un ragavas. Ap zirga galvu vējš jau paguvis uztaisīt ieapaļu sniega valni. Nogrābām sniegu no galvas − nāšu caurumi tomēr vaļā, arī acis gausi pakustējās. Pacēlām galvu, bet tā nokrita atpakaļ kā koka gabals. Arī ķermenis pussastindzis.
Mūsējie sastājās pūlitī un sprieda, ka zirgs tūliņ atstiepšoties: Tas nav dzīvotājs, redz jau pavisam auksts. Tikai svešais uztraukts skraidīja ap lopiņu. Varēja redzēt, ka viņam ne tikai no atbildības bailes, bet tiešām zirdziņa žēl. Puika, nu celies! Celies Puika!, viņš lūdzās zirgu un grābāja nost sniegu no iekritušā lopiņa vēdera. Kādu soli no zirga purna sniegā guļ līdzpaņemtais siens. Pēkšņi pamanu, ka pēdējos spēkus saņēmis zirgs stiepj galvu pēc siena. Piestūmu sienu viņa purnam. Dzīvība atgriežas. Visi kopā mēģinājām kustoni uzsliet kājās un beidzot tas izdevās. Stutējām viņu no visām pusēm, kamēr lopiņš aizgūtnēm rija sienu. Pēc tam aizvedām uz Lāču Ērika māju, jo tā ir vistuvāk. Kaulu izspīlēto, izģindušo augumu vilkdams, nožēlojamais kustonis klunkurēja aiz pavadas.
Līdz nāvei nomocīts, izbadējies lopiņš un skrandainā vatniekā ietinies cilvēks − lūk, mūsu kolhozu bagātība un perspektīva! Bet ne tā to attēloja biedrene Pelckava, kad atgriezāmies kantorī. Viņas mute mala brīnumainus vārdus, cilāja procentu simtus. Kāda brīnišķa šodiena un kāda simtreiz saulaināka rītdiena mūs gaidot sociālisma zemē ģeniālā Staļina vadībā. Komunisms jau esot vistuvākās nākotnes jautājums. Un tagad visiem pacilāti jāizvirzot kandidāti ciema padomes vēlēšanām. Paraudzījos apkārt. Vienaldzīgas, darba dienā nogurušu cilvēku sejas, kas atrauti no mājas un atpūtas. Skuķi kaktā ķiķina par kaut ko tādu, kam nav ne vismazākā sakara ar sapulces temu. Novēršos un acu priekšā atkal uzpeldēja tikko redzētā aina ar bada nāvē mirstošo, nodzīto zirgu, kuŗš krampjaini rij pasviesto purva grīsli.
