Jaunā Gaita nr. 184, novembris 1991
| Juris Mazutis
|
|
| MEIKAS BALĀDE |
Piezīme: Meikas klostera
bibliotēkā Austrijā saglabāti
Ēzeļa pakavi bruģi klab, no lapām lec groteskas ēnas. Sardze met kauliņus: sliktais, vai labais caur miglu tuvojas lēnām?
Paroli! Balss: Lai miers ar Jums un patvērums man Dieva namā. Kurienes? Nopūta. Kaŗa un tumsas. Šķiltavas iekožas kramā.
Ceļinieks mūks. Papīru tarba ar tāltālu gudrību čukstiem. Meikā tos jānotver pierakstes darbos ik vēsmu, ik elpu, pukstu.
Pie svecēm un lāktuŗiem bikli sēž mūki ar tinti un spalvām, liek burtu pie burta, krāsainus stiklus saules staru ap galvām.
Lai gaisma mūžīgi nenodziest, lai dzīvo katrs vārds kā savienojums, lai domas krājas un paliek un briest, lai dzirkstele glabājas mums.
(Meikā, 1991. g. oktobrī.)
|
|
Šinī numurā ievietota daļa no 9. Kanādas latviešu dziesmu svētku abu
rakstnieku cēlienu dalībnieku dzejoļiem. Šis kopojums ir spilgts
pierādījums, ka latviešu dzeja nevien elpo tā ir spirgta, bagātīga
un dzīvo līdzi mūsu tautas bēdām un cerībām. Rakstnieku cēlienu
izkārtotājs Laimonis Zandbergs katrai reizei bija devis zīmīgu
nosaukumu: |
|
Arnolds Lūsis
|
 |
| MIĶELNĪCAS |
Vēl jau rudens saule skaisti Miķelnīcas pļavā zied, Vēlos ziedus saplūkusi, Vasara kad dusēt iet.
Un tu bažīgs jautā klusi: Vai tev nāks tā atpakaļ, Varbūt sausā kokā dzenis Tev Jau krustu kaļ?
|
| ES NEZINU |
Es nezinu, vai brīvība Būs tautas laimes atslēga, Ja brālis brāli apkaŗos, Ko tāda brīvība mums dos?
Kas tautu ved uz vienību, Lai katram sava daļa tiek, Neviens lai aizmirsts nepaliek, Vai tas tā būs? Es ticu būs.
Dievs sāpēs rūdījis ir mūs, Vēl tikai sārņi jānovāc, Lai sirds top tīra, godīgs prāts.
Tai dienā Augšāmcelšanās Mūs Jaunai dzīvei aicinās Un Latvija ar saules smaidu Ikvienam teiks: Jūs mājās gaida.
|
| LATVIETIM |
Ar saliektu muguru netiksi tālu, Ar čukstiem tik runāsi valodu bālu, Ikviens tevi stumdīs, Tevi kalpinās, grumdīs, Pat brīvību atguvis, Paliksi vergs.
Lai tevi nicina, lai tev! nievā, Meklē spēku pats sevī un Dievā, Neskrej ar baru, Nicini varu, Brīvību atguvis, Nekļūsti vergs.
|
| Velta Toma |
|
| 1991. g. JANVĀRĪ |
Ko lai uz mājām rakstu? Papīrs spoži balts. Nakts zīmes zvaigžņu rakstus, sniegs uzsnigs paldens
Tie būs viedi buŗamvārdi jaunai paaudzei: svešais jodu, pērkona spārdīts, tam līdzi neej
Jo visos mūžos minams sens rūnu raksts: latvjus nespēs iznīdēt, zināms, ne uguns, ne nakts.
|
| VEĻU VIESI |
Veļu valodu vienu visas dvēseles runā tāla ikdienas dunai vizmo Aizsaules diena.
Nākot iedami ejam veļu vedējiem vidū veidi viešas bez sejām, Veļupi pārbriduši.
Viena valoda visiem viesos velalņus vedot saule lapkritī izdziest soļus, čukstienus bedot.
Zeme, cilvēki, mājas atplūst aizlaiku dvesmā bijis, būšu un esmu viesis no Neapstājas.
Veļu valodu vienu visas dvēseles runā tāla ikdienas dunai vizmo Aizsaules dienas.
|
|
|
|
Gunārs Saliņš
|
|
| SAPŅOTĀJS |
Kārļa Skalbes Saulrietos
Tas Jāņu vainags? Tas sapņotājam, tam, kas te nāk un iet, viņš nāk un iet jeb tā tikai šķiet?
Lūk, lieveņa stikliem viņš cauri iet, kā būtu no gaismas tikai jeb tā tikai šķiet?
Un tad mums pašiem viņš cauri iet un mēs mirdzam kā logi, kur saule riet,
mēs mirdzam kā logi, kur saule riet tikai tas vairs ir, kas šķiet
|
|
Aina Zemdega
|
|
|
BARGĀ LAIKĀ 20.1.91 |
|
| 1. |
Zemei pārmilzis pekles izsviests negaiss aizdzen sauli, nosit lakstīgalu, Izdzen sermuliņu no alas. Deg meži. Irbes, stirnas, vilki bēg dūmos elsodami, dzirkstīm spalvā, acis izvalbītas ballēs.
Bet liesmās grimstošā mežā iznāk cilvēks kailu galvu, nekā rokās un saka: Es ticu! paceltās plaukstās saķeŗ uguns asmeni un pārvēršas pelnos jaunai audzei. |
| 2. |
Ne lietus glābj, ne piestāj vējš. Liesmas līdz saulei. Bet saule sviež uguni atpakaļ. Uz jumtiem sarkani gaiļi klaigā. Gultās krīt gruzdošas zvaigznes. Līdz viņš izstiepj roku, saķeŗ uguns šautru un degot Ieraksta debesīs: Latvija! |
| 3. |
Atskrien putns asinīm spārnos, nomet man plaukstā sarkanu lāsi, aizlido. Tālumā sveces piespiestas krūtīm, tumsas aizdegtas, elpu sargātas plīvo lāsodamas. |
| 4. |
Nesaki, ka nedzirdu, ka neredzu, ka mani neievaino Tava brūce tāluma gūstam stikla sienas tērauda lējuma.
Šai malā mūži muzejos krājas, tur nāves mirkļi pērk dzīvi. Būris pakārts okeāna vidū. |
| 5. |
Septiņpadsmit vasaras iemet bezlaika ziemā pekles izperēts mirklis, bezsejas vergs asinīm cimdotu roku. Piere pret bruģa akmens, pirkstos sasalis sniegs. Pēdējā dzīvības lāse sarec dzintarā. |
| 6. |
Bez skaņas dzeļ purva zāle, dadža krūms, dzeļ bite, roze un cirsmā čūska un izsāp.
Pēdējais dzēlums no uguns mēles, kas melnā stobrā, iecērt kliedzienu laikā un nebeidz, nebeidz sāpēt.
|
| IEVAINOTAIS |
Tās nav asaras tumsā satumsušas kā piens no mātes asinis tek pār lūpām, pār krūtīm uz ielas un ieraksta mani bruģī, asinīm aizzīmogotu.
Vēl mani pirksti silti un mitri. Vēl sarkani suloju, vēl esmu... Saldsāļa dzēriena pielijuši mute Vēl dzirdu tālumā kā dziesma, kā čuksti. Vēl esmu...
Nakts virve ap kaklu velk dziļāk. Tumsā ieķēries sevī dzeŗu. Vēl dzeŗu... Bet savā sulošanā nakts nežēlību jaušu un padošanos.
Sausums saldē lūpas, rokas dedzina tumsa. Nakts virve velk sevi dziļāk, Dziļāk... Irstu
|
|
Knuts Skujenieks
|
|
|
Knuts Skujenieks un Imants Lapiņš DV namā Toronto (izstādes atklāšanā). V. Neimaņa foto. |
|
| POGA |
Kā ķirsis, kuŗs galotnē sargā Pēdējo pārpalikušo ogu, Tā es sargāju sadilušajā kreklā Vienu vienīgo pogu.
Kad vairs nav ne suvenīru, ne cerību Un kad nasta kļūst aplam grūta, Es azotē paknibinos gar pogu, Kuŗa ir tevis šūta.
Par spīti gadiem un badiem, Par spīti sniegam un miegiem, Tu mani piediegusi caurumainajai dzīvei Ar mīlestības un mūžības diegiem.
Nakts dienu pieveikusi. Es raugos Vienā vienīgā gaišā logā. Tas nav logs. Mūžs mans uz krūtīm deg Tevis iešūtā pogā.
|
| ĢITARA |
Ģitāra drēbes pārvalkā,
Lai tā arī paliek. Klusums labāks kā nelaime lēta. Guli mierīgi, guli, ģitara, Drēbes pārvalkā Iemarinēta!
Guli klusi un mierīgi, ģitara! Guli tikai un pieņemies spēkā! Atnāks spēkmanis, Tas tevi pārvērtīs Neapdzēšamā ugunsgrēkā.
|
| * |
Melna kafija. Melna debess un melna zeme. Melna vakardiena un melna šodiena. Cīnās par tiesībām dzīvot Viens apgaismots logs.
|
| TAURE |
Kas tā par tauri uzverdusi un nodzisdama kā slīcējs kā stundas bruņinieks aizšauts pilsētas sargs
Kāds cilvēks pārbauda sevi un bīstas no sava spēka
Taure pacelies vēlreiz
|
| DŪMI |
Dūmi, kur jūs lidojiet, dūmi? Dūmi, kam jūs tik drūmi? Un vai vispār ir priecīgi dūmi?
|
| ULTIMA THULE |
Tā šaurā zemesjostiņa Pie kuŗas tu nolikts stāvi Ir ULTIMA THULE Robeža Starp dzīvību un starp nāvi
Tā mūžīgā sāpe Kuŗu tu ciet Kā saspringtu egles stopu Ir ULTIMA THULE Starpsiena Starp cilvēku un starp lopu
Tas kauns par visiem Ko sirdī tu nes Ar niknumu un ar dergu Tā ir vislielākā pūle Visbeidzamā ULTIMA THULE Starp gūstekni un starp vergu
|
| VĒSTURE |
Ir manī vēsture tās kauns un slava Bet ne kā sejsega vai nāves krava Un ne kā tornis kurā zvanīties Un ne kā dievnams kuŗā klanīties Tek vēsture un nezin sākumu Un algu neprasa par nākumu Nekas nav izputis nav miglā tīts Bet cietiem burtiem skaidri ierakstīts Es klausos vēsturē tek runa lēna Un lēnām attīrās no ceļa ēna Tek vēsture tek līkumlīkumos Tek rupjos lauzumos tek raibos sīkumos Aiz darba darbs un gads aiz gada veļas Man tajos ir kā kalnā jāpaceļas Kur nav vēl karoga nav uguns kurts Tur man ir jāpieraksta tālāk burts Man nesargāties kailam vidū stāvēt Nekādam mērim mani nenonāvēt Ja visu glabādams par jaunu vētīšu Un nevis vakaru bet rītu svētīšu
(No Krājuma Sēkla sniegā, 1990., Liesma, Rīgā.)
|
|
Lolita Gulbe
|
 |
| DOMA LAUKUMĀ |
Kas ir gājuši pāri taviem akmeņiem pirms manis? Akmeņi gludi kā maizes donas baro mūsu dienas Vecrīgas izturība, Vecrīgas spēks. Tagad arī es tavos akmeņos ierakstu sevi. Vējš nopūtis pēdas un tomēr es esmu daļa no tevis. Kāds akmens jau juta manu mīlestību. Kāds akmens jau zinās.
|
| * |
Kur ir mani buŗamie vārdi? Sadedzināti senos sārtos, iesējušies pie papardes saknes, aiz bērzu tāss, izziedējuši biškrēsliņos un ķimenēs, iekalti sudraba saktās. Man neiečukstēti, nezināmi, nemantoti. Un tomēr naktīs kā atbalss no tumša, sen nocirsta priežu sila, viņi dun manā asins ritmā. Ne vairs piena vai vilku vārdi, bet mīlestības mīlestības vārdi manai tālai sudraba zemei.
Esmu ragana bez mājām, bez citiem vārdiem.
|
| * |
Ušņas un zirnekļu tīkli aizaudzis ābolu dārzs. Kādreiz dārzā baltie dzidrie krita no koka paukšķēdami, plīsdami savā sulā. Sula tecēja man pār zodu un pirkstiem. Tikai bija jāuzmanās no lapsenēm, lapsenes bija kāras jau toreiz. Vecā vinda kaulains pirksts, biedinoši svārstās un rāda debesīm postu. Ieiet šeit grūti ušņas un nātras pāri ceļam un slieksnim. Iziet vēl grūtāk.
|
| * |
Kā akas vinda izturēja? Salā un lietos norūdījusies cieta kā kauls kā mugurkauls. Nesaliekts. Veco aku vindas un jūrmalas priedes ierakstās debesīs ar spītu, ar ziemeļu vēju brāzienu izturīgas un taisnas.
Un vientuļas, tik vientuļas Kā gājputnu ceļš rudens debesīs.
Varbūt veco aku vindas ticēja, ticēja tīram ūdens spēkam tāpat, kā priedes tic jūŗai.
Nesaliektas.
|
| * |
... un tad viņš apstājās un teica: Tur vairs nav nekā. Bet tur bija klēts, un pie liepas, no kuŗas satrunējis celms tik vietu rāda bija mājas. Mājas ar logiem, ar durvīm, ar sienām un Jāņu vainagiem, ar bērniem, teļiem un silta piena kannām uz soliņiem. Bija un viņš stāv un rāda ar roku tur bija un tur bija, tur, kur izpostītā zemē vējš vēl vecam šķūnim caura jumta ribas skaita. Tur bija. Tukšums skan viņa balsī. Tukšums un posts.
|
|
Aina Kraujiete
|
|
|
*
|
vien divi pie skrejošas upes mēs stāvējām katrs savā krastā man likās tu kaut ko saki pusčukstus? nē skaņi saucot bet tālums biezāks par mūri aizslējās priekšā balsij un neļāva aizstaigāt tai ūdeņiem pāri pie manis
nu mūžu minu neatminu ko bij otrpus upei man saklausīt?
šķirti katrs savā krastā mēs stāvam pie laika upes mēmi noskatoties kā projām slīd aizslīd gadu straume
(Laiks, 17.7.91) |
| PĀRNĀCĒJS | |
| I |
saņurcītu dvēseli liekača maskā bet ne kā Zudušais dēls un ne kā Antiņš (sen jau aprasts dzīvot bez jaunības sejas) stāv viņš pusvērtu durvju priekšā nedrošs ieiet |
| II |
projām, bet ne no sirds gads gadā gaidīts slepeni cerot un neticot reizē ka pārnāks un tomēr ausās vai durvis līdz galam vērsies vai soļi paies gaŗām?
|
|
Indra Gubiņa
|
|
|
Indra Gubiņa dziesmu svētkos Toronto lasa savus darbus. V. Neimaņa foto. |
|
| PAPĪRI |
Tu prasi kāda ir mana dzīve,
kas tagad ap mani? Nu klausies: istaba, logs, kuŗā maz iespīd saule, kļava aiz tā, rudeņos zeltaini skaista, bet iekšā visapkārt man papīri, un reizēm tie tā savādi čaukst it kā pats liktens tos plēstu. Un tad liekas visa dzīve ir tāds sapostīts grausts, kuŗā nez kādēļ ieslēgta esmu.
Arī sejas mīļas un labas uz papīra tikai man priekšā. Pie tām galvu savējo nespēju glaust, Uz pleca man neuzgulst roka neviena, un neelpo blakām neviens. Gandrīz aizmirsts jau kāds ir sirsnīgs pieskāriens. Zvaigznes kādreiz ieskatās rūtīs, bet parasti sastindzis liekas viss. Istabā visapkārt tikai papīrs.
Manās rokās ir glāsts. Bet kur to likt? Ne galdam, ne plauktiem pat ne kļavai aiz loga tas nav vajadzīgs. Grāmatas reizēm ieaijā mani. Bet viņām no manis ne bēdu, ne prieka! Es esmu bet būtībā lieka.
Tā nu tu zini. Papīros iesūcas manas dienas, un to saucam par dzīvi.
|
|
DZIRKSTS (Pēc kamerkoŗa Dzirsts pavasaŗa koncerta) |
Jaunas balsis, jaunas un gaišas sejas, dziesmas pretīm slīd gan sēras, gan gavilējošas.
Klausieties, Dzirksts dzied! un iedomājiet tie mūsu bērni, svešumā dzimušie, svešumā augušie, Ne mūsu valodā maizi sev nopelnot. Un tomēr viņu kājas Daugavas melnajā ūdeni mirkst, viņu rokas pret trim spīdošām zvaigznēm ceļas, viņu acis sentēvu izraktās akas meklē, un tur savai tagadnei veldzi un spēku smeļas.
Sper, pērkon, Daugavā! Ne pērkons vien tās balsis un atbalsis spers! Vēl slēgti, pusgruvuši brīvības vārti. Vēl aukstums, vēl ūdeņi stingst! Bet ledum ir jākust! Ja saule nespēs to izkausēs elpas ar dziesmu, ar mēnesstaru, kas slīd jūŗām pāri. Tik jāmeklē, jāatrod atslēdziņu! Ja neatvērs vārtus šīs balsis, jaunās un tīrās balsis iesals plašuma ledū.
Ziemas naktī, janvāŗa salā, ugunskuri kad dzirksteļoja, pilna degošu siržu tad bija Rīga un visa Daugavas mala. Arī šī Dzirksts kvēlojošs punkts mūsu tautas tumšajā naktī jo viņu domas pie tālajiem ugunskuru kūrējiem iet.
Pūru vērt, zintis celt, veidot, palīdzēt, nepelt! Sevi rast, viņiem dot, dziesmas spēkā savienot!
Mēs, kam sirmums jau iemeties matos, redzam nākotne gail! Vai cerības liesmai, vai drauds? Dzirksts dzied. Mūsu bērni auguši lieli no visas sirds, no savas svešumā veidotās latviskās sirds par tēvu zemi dziesmās gavilē, lūdz un raud.
|
|
|
|
| ATKĀRTOJUMS |
Kad glāzi vīna paceļ pie Lūpām, grūti pateikt vai laiks Iet uz priekšu, vai Atpakaļ.
Tieši tai iebristā brīdī Nav iespējams zināt vai laiks nav apgriezies, Un tu ej pretī pagātnei,
Kamēr pārējie, šķiet, Turpina iet uz priekšu. Galu galā kāda jēga tagadnei Allaž steigties pagātnei
Pa priekšu, ja tik un tā Priekšā būs izbijušais?
|
|
ATPAKAĻCEĻŠ VĒLĀS VIESĪBAS ILGAS PĒC DZIMTENES
|
Džina krāsā mēness Ieslīd uz loga glāzē
Brūnais ūdens vāzē placis Novīst mirušo atvērtās acis
Sirdsklauves
|
|
|
|
| KRITUŠIE DIEVI |
Šodien esot Elku gāšanas laiks Katrs velk uz savu pusi Katrs pats sev elks Tā ka izskatās Bez elkiem nevar iztikt Nu tad vairosim viņus miljonos biljonos Piekārsim katram pa astītei Uzaudzēsim pa radziņam Izņemsim laukā smadzenes Lai šis būtu elku ālēšanās laiks Dievišķa rotaļa Bez iepriekš izdomātām nodaļām Jo lūdzu neaizmirst Tie ir mūsu kritušie dievi Ar mūsu sejām Uz leju
|
| TELEVĪZIJA |
Es blenžu tai kastē un domāju, Kāds velnišķīgs prāts to izdomājis. Velnišķīgs? Nē, ātrāk jau pilnestīgs Pilns ar visas pasaules drazām. Nerunāsim par dabas piesārņošanu. Televizora kastē Ir vairāk indīgu mēslu Nekā no fabriku dūmeņiem var jebkad rasties. Dārgie līdzcilvēki, Tie mēsli, ko Jūs izplatāt dabā, Nāk no jūsu blenšanas Televizora nabā. Bet šis spektaklis ir arī Theatrum mundi. Tur rāda kaŗus, epidēmijas, epifainomenus, pakšu spridzinātājus, Bušus, bučošanos, zemes trīces, kaislē trīcošus mīlniekus, Izvirtuļus, gurnu un vēderdejas, pave- dējus, ercbīskapus un kā vajag dzīvot, kad viss pagalam. Tā ir ļoti aizraujoša spēle Uz dvēseļu tuksneša skatuves, Un mēs nevaram tajā neskatīties. Tā spēle esam mēs.
|
| Ivars Lindbergs |
 |
| * |
Mūsu koki jau sen tikai dzelzs dzintaru raud. Mūsu sievas vairs neraud, jo asaru vairāk nav un dēli pirms laika vēl mirst. Mums ir jāatdzimst par jaunu! Mans tēvs tavam tēvam... bet tavs vectēvs manai tantei... Mums ir jāatdzimst par jaunu! No seniem grēkiem, no nesenām muļķībām, no svešām apgaismībām mums ir jāpārdzimst. Mums ir jādzimst no jauna, no tās gaismas kas ir tikai mūsu. No sidraba birzes, no veļu upes, no dzintara kalna Bungatiņa pirtī. Mums ir jādzimst no jauna kā vienai varenai balsij, mazai bet vienotai balsij. Brīvi mums jādzied šī mūsu senā dziesma par jūru, par zemi, par sauli kopā ar Viņsaules veļiem un vēl nedzimušiem bērniem.
1991. g. janvārī.
|
| * |
Nu jau pietiks savas neērtās sirdapziņas kā labi paēdušiem kaķiem kažokus laizīt, nu jau pietiks tos karogus dāvināt! Nu jau viņi paši sevi kā karogus pāri barikādēm pacēluši, Nu jau viņi paši ar savām asinīm Rīgas ielas tīras ir skalojuši; Nu jau viņi paši Ir savus kritušos kā karogus cauri pilsētai iznesuši. Dāvāsim sirdis, rokas, prātus, acis, dāvāsim uzticību! Dāvāsim mīlestību!
1991. g. janvārī.
|
