Jaunā Gaita nr. 184, novembris 1991
CIK LABI, KA MĒS GANDRĪZ VISI ESAM DZĪVI
Borha ložmetēji
rej jau klusi, klusi,
labi, ka vācu, nevis latviešu lode
mani trāpījusi.Pulkvedis Oskars Kalpaks
1919. g. 6. martā
Vitauta Ļūdena poēmā Airītes
(Karogs, 1991. g. 7.-8. nr.)
Latvijas neatkarības atgūšana 1991. gadā arī nāca caur lodēm, bet kopš trešās tautas atmodas sākuma 1980. gadu beigās, liekas, neviens latvietis nav no latvieša rokas kritis. Tāpēc arī pasaule šovasar mūs uzņēma un atzina ar atplestām rokām no Islandes līdz Ķīnai. Tā bija pelnīta atzinība visai dziesmotai latviešu tautai.
Ko vēlēt neatkarīgajai Latvijai? Ideālismu, iecietību. Atcerēties savus kritušos un rūpēties, lai dzīvie paliktu dzīvi un dzīvotu bez naida bultām. Lai pasaule turpinātu uz mums skatīties ar cieņu. Lai jaunsaimniekiem būtu ticība uz savu zemes stūrīti. Lai strādniekiem un zinātniekiem būtu mīlestība uz savu darba kaktiņu. Lai kultūras sargātājiem pēc maizes darba birojā vai laidarā būtu viegls solis uz koŗa mēģinājumu. Un lai mēs latvieši, Latvijā un emigrācijā domātu racionāli un palīdzētu ievēlētai valdībai būvēt Baltijas ceļu uz demokrātiju.
L.Z.
Helēna Hofmane
1991. GADA AUGUSTS LATVIJĀ
Andŗa Krieviņa uzņēmums. |
