Imants Zemzaris

MĀJĀ! MĀJĀ!

  

Imants Zemzaris. Ingrīdas Bulmanes uzņēmums.

Mā-jāā! Mā-jāā! Šis divu skaņu gaŗi stieptais sauciens ir matriarhāls. Tas ir simbolisks sauciens.

Gribētos, lai latvietī iemājo patiesās mūzikas vērtības. Lai viņš kļūst dzirdīgs, jūtīgs, uzņēmīgs pret mūziku, pret tās bagāto spektru, lai tiecas, lai gribīgi izseko visai tās attīstības gaitai līdz pašiem jaunākajiem virzieniem. Lai viņš kļūst īstas, labas mūzikas fans. Un, lai gan skaņu sfēra latvieša gēnos varbūt ieprogrammēta savādāk nekā austrietim, vācietim, čeham, tomēr − kamēr vēl klīdīs leģendas par operas popularitāti un mājas muzicēšanas kultu pirmskaŗa Latvijā, kamēr kārosies pārlasīt Zentas Mauriņas ar mūziku saistītās dienasgrāmatas lappuses, kamēr simfoniskos koncertus redzēšu apmeklējam Miervaldi Birzi vai Jāni Liepiņu − es nebeigšu to vēlēties. Izrādās, mūziku labprāt klausās mākslinieki − savās darbnīcās, gleznojot, skaņuplatēs vai pa radio. Tomēr gribētos aicināt uz dzīvu kontaktu koncertzālē. Arī gleznas jau tagad rāda krāsainais televizors, taču ...

Nevar piespiest iemācīties dziedāt vai spēlēt, nevar piespiest baudīt, izdaiļot dvēseli. Bet ir runa par profesionālu vajadzēšanu. Jo ir tēlotājas mākslas pārstāvji, kuŗu audekļi cieš no muzikalitātes trūkuma. Tie ir par klucīgu, lempīgu, nesensiblu, nenervozu. Pamatīgums, kas nejūt, nedzird un maz ko grib. Bieži režisora darbā trūkst muzikalitātes. Aktieŗa darbā. Kinooperatora darbā dikti trūkst. Es apskaužu A. Tarkovska filmas par operatora darbu tajās. Apskaužu N. Mihalkovu, kad viņš runā par mūzikas īpašo lomu. Viņš cēlies no aristokrātiem ... Alberta Bela prozā netrūkst mūzikas, viņš var koncertus neapmeklēt. Mūsu labo dzejnieku dzejā arī netrūkst. Acīmredzot ir divas mūzikas: dzeja un mūzika ...

Un tomēr liekas pavisam savādi, kad kāds nopietns un cienījams inteliģents paziņo, ka viņš esot sajūsmā par rokoperu „Lāčplēsis” − tas viņam lielākais gada muzikālais pārdzīvojums ...

*

Visai mūsu mūzikas kultūrai jāpārnāk mājās. Lietuviešiem bija festivāls „Sugrižimas” (Atgriešanās). Komponists F. Bajors ilgāku laiku dzīvoja Amerikā, apzināja turienes tautiešus − kolēģus, savāca notis, atveda tās, gādāja par iestudēšanu. Mums tāds festivāls (neoficiāls, neafišēts − tomēr pat plašāks) turpinās vairāku gadu garumā. Sākot ar Tālivalža Ķeniņa viesošanos un trim koncertiem 1989. gada maijā, ar Gundara Pones diriģēto autorkoncertu. Tad atbrauca Laila Saliņa, Pauls Berkolds, Dace Aperāne, Andrejs Jansons, Andris Vītoliņš un citi. Visbeidzot − koŗi. No tā visa īpaši paliek prātā Tālivalža Ķeniņa simfoniskais koncerts un Lailas Saliņas solovakars ar 20. gadsimta programmu. Mūsdienu repertuāra vokālo paleti, tā estētiku, visu kontekstu (dzeju, virzienus) Laila pārvalda teicami, tie viņai šķiet piesavināti pilnīgi pašsaprotami, no bērna kājas (tēva nopelns?). Mūsdienu dziedammūzikas apguvē viņa daudz varētu palīdzēt mūsu vokālistiem. Mūsējie dzied labām, skolotām balsīm, taču itin visu, arī jaundarbus − vispārromantiskā manierē. Esam jau pie tā pieraduši, priecājamies par to pašu. Lailas programmā bija Imanta Mežaraupa „Trīs dziesmas” ar Gunara Saliņa dzeju. Imants šajās dziesmās šķita pirmoreiz „izvīstījies”, ieguvis vajadzīgo niknumu. Varbūt tas nācis pēc Latvijas apmeklējuma? Bija arī Alberta Jēruma cikls „Mūzika” − ļoti smalks darbs, kaut kosmopolītisks, − tam netrūkst līdzinieku Eiropas labā kamermūzikā. (Alberta Jēruma jubilejas gadā un joprojām mēs te, mājās, tik maz zinām par viņu ...). No Ņujorkas koŗa programmām visvairāk palikušas Longīna Apkalna „Bēru dziesmas”. Jau (vēl) 1961. gadā viņš ticējis mūsu folkloriskās ritmikas (tik pieticīgās, ja salīdzina ar daždažādām zemeslodes ritmikām − tropiskām, orientālām) suverēnai pastāvēšanas spējai, iedarbes spēkam. Sešdesmito gadu otrā pusē tai (un ar to saistītiem komponentiem) pie mums sāka ticēt Pauls Dambis („Sieviešu dziesmas” − 1966., „Kurzemes burtnīcā” − 1967.), tā iezvanot jauno folkloras vilni” stājmūzikā.

Vērtīgs ieguvums (atguvums) mums ir Tālivalža Ķeniņa simfoniskie opusi, jo īpaši tādi kā 7. simfonija, oratorija „Gloria”, „Tumsas skumjās balsis”, Partita stīgām. Tāpat arī Gundara Pones partitūras „Avanti” un „Titzarin”, kas zināmā mērā līdzinās spožā un paradoksiem bagātā stilā uzrakstītām filozofiskām esejām. Un Pones kamerdarbs „Gran duo funebre” − tik ļoti mums rakstīts. Gribam tuvākā laikā iepazīt pārējos šo abu izcilo personību − simfoniski domājošo mākslinieku sacerējumus. Mums svarīgi sekot arī viņu estētiski teorētiskajiem secinājumiem periodikā, autoranotācijās, lekcijās, tiešā saskarsmē.

*

Bet te − mājās − vai esam patiesi mājās? Varbūt mums vairs nav māju, vai arī tās zaudējušas svētību?

Vai mūsu opera ir mājās − bez pārliecinoši uzvestas nacionālās operas, bez nacionālā jaundarba?

Vai mūsu balets ir mājās? Nē − viesturnejā kaut kur. Autobusos mēro milzu attālumu no lielām zālēm uz klubiem. Ko rāda? Uzsildītus eklektiskus konservus. Bez māju piesaistes, savdabības, pašapziņas. No kurienes šis „Russian ballet”, kas diez kāpēc izskatās pus-krievisks? ...

Viesojoties Rīgā, Tālivaldis Ķeniņš runāja par izolāciju, kādā atrodas mūsu komponisti. Par izolācijas saknēm, par patreizējo situāciju. Mums nav elektroniskās studijas, tāpēc meklējumi šajā aktuālajā mūzikas sfērā ir vēl tikai iedīglī. Un vispār, ja padomā, neviens no jau labi aprobētajiem 20. gadsimta virzieniem un tehnikām mūsu mūzikā nav izņemts cauri konsekventi. Tikai pieskaroties. Arvien bijusi sīksta turēšanās pie pārbaudītām (vēlromantiskām) tradīcijām (mājām?). Kāda tad vispār ir eksperimenta un tradīcijas proporcija (mākslā, ne politikā un kaŗa mākslā!) latviskajā mentalitātē?

Izolētība? Taču tagad, kad informācija par strāvojumiem pasaulē kļuvusi jau samērā pieejama, mēs muzikālajā jaunradē tomēr esam nemierā ar sevi: kādēļ tik pasīvs eksperimentēšanas un meklēšanas gars, arī − spēles gars? Juris Ābols mēģināja izskaidrot: „Mūsu paaudzes (kaŗa, pēckaŗa) misija bija saglābt un saglabāt to, kas pēc kaŗa vēl bija palicis pāri: folkloras, garīguma, mantojuma atliekas. Tāpēc mums raksturīga vairāk tāda smagnējība, domu smagums, grūtsirdība, gausums”. Un tomēr − vai tad pa šīm pēdējām desmitgadēm nav paveikts, kaut visai tradicionāliem līdzekļiem, itin nekas paliekošs? Gribas teikt, ka apzināti un nopietni strādāts (īpaši Paula Dambja, Pētera Plakida, Pētera Vaska centieni) pie autentiskas, tīras un saturīgas mūsdienīgas latviskas mūzikas valodas izveidošanas. Vai tagad, kad 20. gadsimts pie beigām, jums šāda fundamenta joprojām nav? − ne pa jokam izbrīnīts varētu jautāt civilizētas zemes pārstāvis. Jā, pēckaŗa periodā pamati (un starpposmi) tikuši šķobīti, atrauti, sārņoti, plicināti, apzināti neapzināti un necienīti. (Varēja mācīties empīriski no Emiļa Melngaiļa folkloras vākumiem, rakstiem, taču viņš nebija pedagogs. Latvisku pamatu zinātājs un pedagogs bija Jēkabs Graubiņš, tādēļ viņu aizsūtīja tā patālāk ... Jānis Ivanovs savā mūzikā nevarēja nebūt latvisks (jo bija dziļi zemniecisks). Bet vai šī vērtība tika kā tāda arī pasludināta, ieteikta, mācīta? Par to, kā viņš pats mācīja (gribēja − negribēja, drīkstēja − nedrīkstēja mācīt), man nav liecinājumu. „Kā tad toreiz īsti bija?” − mēs, divi jaunākie, reiz aizgājuši ciemos pie profesora Ādolfa Skultes, jautājām viņam. „Vai ziniet ko, vispirms iedzersim!” − uzaicināja profesors, un mēs pacēlām glāzītes ar špirktu, kas uzliets ļoti labām Karlsbādes zālītēm ...). Nīdēti, nīcināti pamati. Kavēts turpinājums. Un tikai tagad, tēlaini izsakoties, iemūrēti varbūt paši pirmie drošie un nemainīgie stūrakmeņi, uz kuŗiem pakāpjoties šīgada kompozīcijas fakultātes reflektanti, ja vēlēsies, varēs kāriem malkiem dzert visas radikālās un eksotiskās „skaņas un smaržas, plūstošas vakara gaisā”. Ņemiet kuŗas kultūrtautas mūziku gribat, − visiem radikālismiem ir apakšā stipri un seni nacionāli pamati. Somu jaunā Kaija Sāriaho var dzīvot un elektronikas laukā strādāt Parīzē, jo mājās ir fundamentālais Auļa Sallinena 20. gadsimta simfonisms.

Kādi tad ir mūsu mūzikas valodas „būvmateriāli”?

Būvmateriāls ir dzimtenes ainava − ziemeļnieciski lakoniska, askētiska, tradicionālo zemnieka darbu iekopta. Tā ir arī jūra, tās filozofiskums, gaisma. Tā ir daba, tas ir panteisms. Tā ir meditācija. Bet tas ir arī ekoloģiskais dramatisms. Tā ir latviešu daina. Komponenti ir arī visas citas folkloras formas. Sastāvdaļa ir mūsu profesionālā muzikālā klasika, tā klasikas daļa, kas likusi pamatus mūzikas valodas autentiskumam. Te jāmin Alfrēda Kalniņa dziesmas, klavieŗu un simfoniskās miniatūras. Emīlis Melngailis, protams. Jānis Ivanovs − mūsu lielais simfonists, komponists, kuŗš savā mūzikā realizēja pilnvērtīgu evolūciju no romantisma un impresionisma uz 20. gadsimta skaņu valodu un domāšanu D. Šostakoviča kategorijās. Būvmateriāls ir arī mūsu etnisko brāļu lietuviešu muzikālās daiļrades paraugs − ievērojami drošāk atrazdami savus pirmavotus, viņi tos palīdzējuši rast arī mums. Komponents ir „jaunā folkloras viļņa” estētika. Arī „jaunās vienkāršības” estētika un arī minimālisma estētika, kuŗas saknes nav jāmeklē Amerikā, tās rodamas mūsu folklorā (rituālismā). Tā ir „jaunās romantikas” estētika. Pēterim Vaskam kā impulsi noderējušas H.M. Gurecka un O. Mesiāna daiļrades, tajās viņš atradis mentālu radniecību. Paulam Dambim savukārt tuvi K. Orfa kompozicionalie principi.

Komponenti ir folkloras materiāli (senākais folkloras slānis). Tos sintezējot ar aleatoriskiem un sonoristiskiem līdzekļiem, Pauls Dambis 70. gados viskonsekventāk mūsu mūzikā iezīmēja „jauno folkloras vilni” − parādību, kas tajā laikā guva izplatību visā Padomju Savienībā. Pēc Volfganga Dārziņa folkloriskā starpperioda tā bija atgriešanās uz ģenerālās līnijas, autentiskās līnijas. Būvmateriāli ir diatonika, medalitāte. Pēteris Plakidis izteicās: „Kāpēc nevar būt sērija no septiņām skaņām?” Komponents ir koris kā mūsu vissakņotākais instrumentārijs, arī orķestra domāšanā jaušas koriskums. Raksturīgs ir tīrs stīgu sastāvs, tā monohroniskums. Tas ir faktūras lakoniskums, ritma lapidaritāte, smagnējība, kvadrātiskums. (Varbūt to nosaka pati latviešu valoda, kuŗai ir „darba” ritms un raksturs − arvien uzsvars uz vārda pirmo zilbi. Bet varbūt dziļi zemapziņā strādā dainas ritms (pārsvarā trohajs) un struktūra.

Lec, saulīte, lec, saulīte,
Spīdi mūsu sētiņā;
Ir mums tava gaišumiņa
Vajadzēt vajadzēja.

Formas lakoniskums, nesaskaldītība, monumentalitāte, viendabīgums. Lēni, bet pamatīgi nobriedināta viena, ģenerālā kulminācija. Aforistiskums, kas pieļauj „projekciju” izvērstā laikā un „telpā”. Žanrs − cenšas būt poētisks, brīvs no klasiskajiem žanru un formu rāmjiem, priekšnosacījumiem.

Pasaulē doties no mājām.

 

(Rīga-Sandomira, 1989-1991)