Pienākusi X stunda. Titullapa no laikraksta Diena 1991. gada 20. augustā.

Mūžam zili ir Latvijas kalni... Lilija Dzene un Jānis Peters

1987. g. 3. oktobrī Saulrietos, Vecpiebalgā.

 

 

MEZGLI

 

 

Visiem! Visiem! Pienākusi X stunda!

Diena, 1991. g. 20. augusts

 

Mūsu stunda ir pienākusi.

Armija bloķē svarīgākos objektus, bet tauta parāda savaldību un gatavību. Diena, 1991. g. 22. augusts

 

ASV atzīst Baltijas valstu atjaunoto neatkarību

Laiks, 1991. g. 4. septembris

 

Neatkarīgai Latvijai novēlu...

... neiesalt savā valstiskumā. Bet savu spēju lokā palīdzēt Lielkrievijai tālāk sadrumstaloties[1]. Lai Latvijas likumdevējiem ir saprašana, ka valstiskums ir process un nevis gala mērķis. Valstiskums lai ir kā likteņzvaigzne: sava, individuāla, autonoma, konkrēta un pilnīgi atšķirīga no visām citām zvaigznēm. Nepielūgt valstiskumu kā abstrakciju. Meklēt drošību tautu nevis valstu savienībā. Lai pasaules muļķi upurējās un upurē uz valstiskuma ešafota. Jaunā Latvija lai būtu daļa no „jaunās pasaules kārtības” un lai Latvijas valstsvīriem ir vairāk gudrības savu lomu spēlējot, nekā prezidentam Bušam šīs kārtības dzimšanā. Valstiskums izauga modernās Eiropas XV. g.s. politiskā vidē. Savu mūžu tas ir izdzīvojis. Ar Padomju savienības sabrukšanu arī sabruka absolūtā valstiskuma teorētiskie pamati. Latvija stāv uz vēsturiska laikmeta sliekšņa. Lai tās pilsoņiem rodas apziņa piemērota šim laikam.

 

*

 

Let us now praise famous men. Sāksim sastādīt atjaunotās Latvijas republikas varoņu listi. Kandidātu netrūks, un saraksti ar laiku augs gaŗāki un biogrāfiju apraksti puķaināki. Kas teica pirmo vārdu, kas atrada atslēgu, kas uzjāja stikla kalnā? Būs tādi, kas teiks, ka latviešu tauta pati, ar dziesmām, ar gājieniem, ar barikādēm atjaunoja Latvijas republiku − un viņiem būs taisnība. Bet bija arī indivīdi, kas bija svarīgāki nekā citi. (Būs tie, kas teiks, ka atsevišķa persona ir mazsvarīga, ka agrāk vai vēlāk latvieši būtu atraduši to pašu atrisinājumu. Un viņiem arī ir taisnība.) Kā divus galvenos es izvēlētos Jāni Peteri un Mavriku Vulfsonu. Viņu devums pārsniedza Latvijas robežas. Varētu teikt, ka abi bija politiski ģēniji. Bet politiskā ģenialitāte nav tas pats, kā ģenialitāte zinātnē vai mākslā. Politikā vairāk ir darīšana ar instinktu nekā prātu, par sagadīšanos nekā plānu, īstā laikā un vietā Jānis un Mavriks novilka gājienus, kas padomju sistēmu, Vulfsona gadījumā arī visu pasaules diplomātisko tīklu, samezgloja. Peters perestroikas piedāvāto brīvību pārvērta revolūcijā, kas ne tikai Latvijā vien, bet visā PSRS satricināja varas pamatus. Petera vadībā latvieši, kas agrāk nebija izcēlušies ar oratorijas māku, piepeši sāka neikdienišķi labi runāt, ar saturu, stilu, pacēlumu. Petera paša runās kulminējis padomju dialektiskais viltīgums, pa brīžam viņš runāja kā kungs un tad kā kalps, kā cietējs un kā glābējs. Viņš varēja būt utilitāri tiešs pragmātists un tad izsmalcināti ētisks ideālists. Aiz Petera runu šauriem nolūkiem vienmēr plūda plašāki ūdeņi. Viņš veda tautu, bet arī ļāvās vesties. Oratorija viņam iznira no viņa rakstura, no tā ko romieši sauca par gravitas − nopietnību, ētisku normu stabilitāti. Viņa roka nekad nedrebēja un ne savu tautu, ne līdzcietējus, ne demokrātismu nekad nenodeva.

Arī Mavrikam Vulfsonam pēc uzsāktā ceļa roka nedrebēja. Abi ar Jāni viņi uzsita pa banku savas karjeras, pat savas dzīvības viņi lika uz spēles. Vienā gājienā Mavriks atrada Krievijas Achila papēdi un atslēgu Baltijas jautājuma internacionalizēšanai. Pašā atmodas sākumā Vulfsons pacēla Hitlera-Staļina pakta noziedzīgumu un ar to iedzina Krieviju stūrī. Viņš nesavtīgi un bez apstājās pienagloja Baltiju pie Rietumu sirdsapziņas un Krieviju pie kauna staba. Pat Rietumu inteliģencei un izlīdzējiem viņš pierādīja, ka Latvija ir okupēta zeme − ka PSRS ir impērija, ne valsts. Hitlera-Staļina pakts bija republikas atjaunotnes alfa un omega. Pēdējais atslēgas pagrieziens Kremlī, lai gan tad vairs tikai formālā veidā, bija Hitlera-Staļina pakta anulācija.[2]

 

*

 

Absolution for Killers − A.M. Rosentāls New York Times. 1991. g. 10. septembris

Kas dzina leišus steigā „kaŗa noziedzniekus” amnestēt? Varam piekrist, ka maskaviešu kaŗa noziedznieka definīcija nebija tā pati, kas rietumos un ka viņu tieslietu prakse bija zem demokrātisko valstu līmeņa. Mēs arī zinām, ka padomju praksē žīdu šaušana nebija lielāks noziegums kā partizāņu ķemmēšana vai pretošanās sarkanarmijai − tas pats soda mērs tika piešķirts kā vieniem tā otriem[3]. No starptautiska tieslietu viedokļa padomju tiesas bija vai nu propagandiskas vai arī tikai administratīvas. Iznirstot no padomju despotiskā purvāja varam saprast kārdinājumu visu pagātnes netaisnību slogu noraut vienā rāvienā. Bet saķērās, kaut kas demokrātisks un internacionāls šeit nebija saprasts: leiši vienkārši nezināja, cik kaŗa noziedznieku jautājums Rietumos tiek ņemts nopietni. No vienas puses, Rietumi pilnīgi nezina, varbūt pat nemaz nezina, kā „kaŗa noziedznieka” jēdziens tika lietots tā saucamajās padomju tiesās. Vai mēs šeit runājam par vienu, diviem, vai desmitiem tūkstošiem notiesāto? Tas pats par sevi jau būtu bijis leišiem jāpaskaidro. Ja mēs runājam par kādiem 1000 amnestētiem „kaŗa noziedzniekiem”, no statistiskā varbūtības viedokļa vien kādiem trim vajadzēja būt iejauktiem žīdu vai citu civiliedzīvotāju šaušanā. No juridiskā viedokļa, nemaz nerunājot par morālo, ir aplami, katrā gadījumā no diplomātiskā viedokļa ir netaktiski teikt, ka viss tūkstots amnestēto bija nevainīgi. Jaunās pasaules tieslietu standartam ir jābūt augstākam nekā tam, uz kuŗa gruvešiem baltieši grib celt savas valstis.

Bet kādēļ leiši šo kļūmi pielaida? Es saskatu trīs iemeslus:

1. Tagad mēs zinām, ka Erkšķrozītei ar prinča skūpstu pietika lai atmostos, bet ne lai iegūtu laika garam pienācīgu apziņu. Šeit varam saskatīt no vienas puses demokrātiskās prakses trūkumu un no otras neziņu par pasaules jauno komunikācijas tīklu attīstību.

 

... Mēs tādi tikām izaudzināti. Pirmais solis, kas būtu jāspeŗ, lai mēs no tā aizietu, ir pašanalīze. Cilvēku, kuŗā izskaustas personības iezīmes, ir viegli izmantot − kā šāvēju, sitēju, vai vienkārši kā bļāvēju. Es skaidri redzēju, ka izmantoja omoniešus. Izmantoja un tad pameta. ... Iespējams, ka mēs paši nepiedzīvosim šo demokrātiju, kuŗas pamatus tikko esam sākuši celt. Tas bija mūsu pienākums. Iespējams, ka demokrātisku Latviju piedzīvos mūsu bērni vai bērnubērni. Mums ir jāsaprot, ka tas nebūs ne šodien, ne rit. Bet mums ir jāsāk kaut ko darīt demokrātijas labā. Mums ir jāpieļauj dažādas domas. Mēs nedrīkstam bļaut uz viens otru tikai tāpēc, ka otrs cilvēks ir izvēlējies kādu citu ceļu. ... Kinorežisors Juris Podnieks, „Mozus ceļā”, Literatūra un Māksla, 25.10.1991.

 

 

2. Emigranti nav informējuši baltiešus par kaŗa noziegumu jautājuma iztirzi Rietumos, it sevišķi Amerikā. Pēdējā ceļojumā laikā sarunās ar Latvijas ārlietu ministrijas un preses pārstāvjiem, nojautu ka iestādes, kam būtu bijis jāzina par šīm lietām, kaŗa noziegumu un antisemītisma jautājumos nebija informētas. Dažu kategoriju ziņas Vašingtonas un Minchenes emigrantu sakarnieki vienkārši ir ignorējuši. Neesmu drošs, vai Latvijas politiskās aprindas, pat vēl šodien, pilnīgi apzinās, ka daļa no emigrantu ideologiem, it sevišķi kaŗa noziegumu un žīdu jautājumā, vadās no nacistu iepotētām „patiesībām”. Varu vienīgi ieteikt Baltijas valstu diplomātiskiem un preses pārstāvjiem paplašināt savus informācijas sakarus. Lietuvas gadījums pierāda, ka pašreizējie informācijas piegādātāji nav bijuši sava uzdevuma augstumos.

3. Baltiešu valdību pārstāvji, kas gandrīz visi ir dzimuši pēc II Pasaules kaŗa, pilnīgi nezina, kas notika viņu zemēs kaŗa laikā. Agrāk vai vēlāk, labāk agrāk nekā vēlāk, baltiešu valdībām būs jāapzinās, ka viņām ir vajadzīga pilnīga informācija par nacistu izdarītiem noziegumiem savās zemēs, ko tikai ar parlamentāras izmeklēšanas komisijas palīdzību var iegūt. Šīs komisijas uzdevums būtu arī izmeklēt visu Maskavijas propagandas mākoni, kuŗā baltiešus ietina naidīga vara.

*

Rīgā tagad ir pieejami daži archīvi (specifiski vācu laika apriņķu policijas aktis) kaŗa noziedznieku lietā, kuŗi vēl nesen bija KGB kontrolē. Varu teikt, ka kaŗa noziedznieku tiesāšana būs uz visiem laikiem mainījusies. Šos materiālus varēs izmantot gan prokurori, gan aizstāvji. Varu arī teikt, ka čeka potenciālos latviešu kaŗa noziedzniekus bija saudzējusi: daudz informācijas no rietumu prokuroriem bija aizturēta. Sevišķi sagaidāmas pārmaiņas mazpilsētu policiju un aizsargu darbības atklāšanā.

*

Jaunus ieskatus kaŗa noziedznieku jautājumā man arī deva vācu laika Latvijas mazpilsētu prese, kas tagad ir archīvos pieejama. Šīs avīzes vēl gadu simtiem latvieši lasīs un brīnīsies. Grūti ticēt, kāda antisemītiska, apstulbota naida pārņemta bija latviešu prese 1941. gadā. Bez izņēmuma visas avīzes, arī radio programma Hallo Latvija, bija atdevušās Hitlera slavināšanai un žīdu iznīcināšanas aģitācijai. Šoreiz atļaušos izteikt vispārinājumu, ka okupācijas laika presē glābšanas riņķi nekur nepamanīju, presē hitlerisms bija pārņēmis latvisko līniju. Tēvija, salīdzinot ar novada avīzēm, vēl bija mērenības paraugs, pat patriotisks izdevums. Protams, ir jāzina, ka visas avīzes tika izdotas tikai ar Drošības policijas atļauju, to redaktori bija izmeklēti ļaudis un saturs bija noteikts, pa daļai diktēts. To saku, ne lai latviešu žurnālistus atvainotu, bet gan lai uzsvērtu, ka žurnālisti nevarēja nezināt, kam viņi strādā. No kurienes visi šie hitlerisma rāpuļi izlīda? No Pērkoņkrusta?

Jāpabrīnās, kādēļ tik maz no vācu laika žurnālistu vārdiem parādījās varas orgānu izdotajos pamfletos. Simbioze, simbioze, simbioze. Šeit maza nepilnīga redaktoru un izdevēju uzskaite: Nacionālā Zemgale, izdevējs un redaktors Mārtiņš Vagulāns (arī Jelgavas Drošības policijas organizētājs, pērkoņkrustietis, miris psichiatriskā slimnīcā Austrālijā); Bauskas vēstnesis, redaktors Mārtiņš Šimiņš; Ventas balss, izdevējs A. Beķeris, redaktors A. Cīrulis; Smiltenietis, redaktors F. Pomelnieks; Talsu vārds, redaktors Aleksandrs Jansons; Tālavietis, redaktors Jānis Vesets; Malienas ziņas, redaktors Edgars Stolbovs; Ludzas vēstnesis, redaktors P. Grīnvalds; Tukuma ziņas, redaktors Gustavs Grīnbergs; Daugavpils latviešu avīze, redaktors Roberts Obrams; Daugavas vēstnesis, redaktors Alberts Zembergs; Cēsu vēstis, redaktors Arvīds Pankulis; Taisnā vaga, redaktori Mārtiņš Vagulāns, Jānis Grīnblats; Zemgale, izdevējs Valdis Jursons, redaktors Andrejs Mazversītis; Sporta pasaule, izdevējs un redaktors Nikolajs Seglenieks; Jēkabpils vēstnesis, redaktors Alfrēds Ozols.

Starp rakstniekiem, kas novadnieku avīzēs piedalījās ar antisemītiskiem rakstiem, bija visi tie, kas jau mums ir zināmi no orgānu pamfletiem, kā Raimonds Čaks, Ādolfs Šilde un Tēvijas plejāde, bet lielākā daļa nekad ne emigrācijas ne padomju literatūrā nav bijuši pieminēti. Nepilnīga liste seko: Teodors Zeltiņš, Harijs Maldonis, Velta Maldone, Dr. inž. Jēkabs Vītols, Augusts Bročs, Imants Ilmājs, Kaspars Mežods, A. Silarājs, J. Zalcmanis, Jēkabs Kalniņš, Fēliks Bīviņš, Arnolds Šmits, F. Pomelnieks, Jānis Grīnblats, A. Vilde, Arnolds Strautnieks, Pēters Iklāvs, Oļģerts Liepiņš, E. Lauva u.c. Ko lai mēs no šiem kompromitēto vārdiem lai secinām? Viss viņu rakstītais ir ar augstu patriotisku patosu, prasot žīdu nāvi, tad kad tie vēl bija dzīvi 1941. g. vasarā un arī tad, kad viņi jau bija apšauti 1941. g. ziemā. Ja viņi ar dedzību kalpoja Hitleram, varbūt tad arī citām varām. Arī trimdai šo vārdu uzskaite dod jaunu piekrāšu.

*

Arī dzejnieki piedalījās žīdu šaušanas bachanālijā. Viens piemērs:

VIENĪGAIS VAIROGS

Es redzēju sapnī Hitleru,
Kas savā dzimtenē klīda
Un vaicāja man, kas esi tu?
Un es: Kā jūs es Marksu nīdu
Un ticēju Jūsu zvaigznei es,
Kā tautu cerībai drošai.
Kaut visur Cēzara laime, jūs nes,
Bet esiet par sevi moži!

5 pantus tālāk:

Kas esi tu? jautā viņš otro reiz.
Es atbildu: „Slavu jums paužu
Es savā poēmā lielā ikreiz,
Kad ģēnija darbus jaužu.
Bet zināms doties jums negribu,
jo vācis ne esmu, ne būšu.
Par lielām uzvarām tencinu,
Jums sargs es mūžos kļūšu.

Tad atmodies ilgi es domāju,
Kas notiktu Hitlers ja kristu.
Pirms pasaules žīdus uzveiktu?
Mūs visus tie krustā sistu.

Ai vadon turpini uzvaras,
To visa Eiropa vēlas.
Mūs vienīgais vairogs uzvaras tās!
Sauc milijonu sirdis kvēlās.

(1942. g. 5. jūlijā.)

 

*

 

Lai lasītājam rastos ieskats par to, kādā žanrā latviešu žurnālisti vācu laikā strādāja, došu gaŗāku citātu no 1941. g. 6. septembŗa Tēvijas raksta „Atrakto kapeņu baigās liecības”. Šis raksts tika pārspiests vairākās citās novadu avīzēs. Es izvēlējos tieši šo citātu, jo tam beigās ir pamācība. Šī raksta „patiesību” pārbaudīja Rēzeknes policija un atrada, ka ne viss „teiktais saietas ar patiesību”. Seko tiešs citāts no Tēvijas:

Daugavpils vācu frontes laikrakstā V. Dorster’s, kas 7. jūlijā apmeklējis Rēzekni, stāsta, ka drausmīgs bijis čekistu terors šajā skaistajā pilsētā. Atrokot kādu kapeni, tajā atrasts arī ārsta Dr. med. Paula Strūves līķis. Konstatēts, ka ārsta rokām „novilkti” cimdi. Tas nozīmē, ka viņam dzīvam rokas iebāztas vārošā ūdenī, pēc kam novilkta applaucētā āda. Kāju pēdās iedzītas naglas un nogriezta mēle. Kādai sievietei, kuŗu uzzīmēja par Hildegardi Kurikovu, nogriestas krūtis un izsisti zobi, bet zem pirkstu nagiem atrastas sadzītas adatas. Akindija Demisova no Rēzeknes stāsta, ka tur žīdu ārsts Kāns, kopā ar citiem amata biedriem − Anšļēviču, Feidelsoni un Poļjaku, ar iešļircinājumiem necilvēcīgā veidā paildzinājis nelaimīgo upuŗu mokas. Rēzeknes namīpašnieka Terentjeva dēlam dzīvam izgriestas ādas strēmeles no muguras. Jēlā mugura pēc tam apkaisīta ar pipariem un sāli. Visas šīs necilvēcīgās mocīšanas apliecina dokumenti un citi materiāli un liecības. J. Vv.

Šis apraksts ieguva Daugavpils apgabaltiesas prokurora uzmanību, kas aizsūtīja steidzīgu rīkojumu Rēzeknes apriņķa priekšniekam, nodot visu dokumentāciju par šo gadījumu, „... uzrādot kādas personas, kur un kad noslepkavotas, kad un kas atracis līķus, vai izdarīta to policejiski-medicīniska (vai citādi) apskate; pēdējā gadījumā piesūtīt arī attiecīgo aktu vai protokolu.”[4] Dokumentu paraksta Prokurora p.v.i. Ludvigs Strazdiņš un sekretāra v.i. V. Šteinmanis.

Pēc rīkojuma saņemšanas Rēzeknes policija uzsāka izziņu un nopratināja pusduci lieciniekus, ieskaitot Rēzeknes namīpašnieku Terentjevu, kuŗa dēlam rakstā bija teikts ka dzīvam izgriestas ādas strēmeles no muguras. Tēvs liecina:

Starp izraktajiem š. g. 7. jūlijā bij. milicijas pagalmā nomocītiem līķiem atrada mana dēla Jākova Terentjeva līķi. Dēla līķi es aizvedu mājās kur izģērbu, nomazgāju un labi aplūkoju. Pie dēla līķa atradu, ka tas ir nošauts ar vienu šāvienu galvā, ka arī bijis sists ar kādu cietu priekšmetu pa sāniem un seju. Līķa ādas strēmeles no muguras nebija izgrieztas, kā arī citas varmācības pazīmes nebija redzamas.[5]

Pārējo izmeklēšanas protokolu liecības bija līdzīgas: cimdi nevienam nebija novilkti, naglas pēdās iedzītas, vai mēle izgriezta. Pēc izmeklēšanas Rēzeknes apr. policijas I. iec. priekšnieks raksta izmeklēšanas rezultātus Rēzeknes apr. priekšniekam:

 

Iesniedzu ar izziņu un ziņoju, ka ne viss laikraksta Tēvijas, š.g. 6. septembŗa 59. numurā ievietoto rakstu „Atrakto kapeņu baigās liecības”, teiktais saietas ar patiesību. Hildegarde Kurikovs nav noslepkavota bet patlaban dzīvo Rēzeknē, Atbrīvošanas alejā 13. Starp noslepkavotiem nevienas sievietes līķis nav atrasts. Pilsētā klīstošām baumām, ka žīdu ārsti piedalījušies apcietināto spīdzināšanā, iecirknī nekādi pierādījumi līdz šim nav iegūti.

Rēzeknē, 1941. g. 13. oktobrī. Paraksta: I. iec. priekšnieks K. Ķerzums un darbvedis A. Balodis.[6]

 

Komentāri šeit ir lieki. Vienīgi tas, ka šī dokumentu virkne ir vienīgais zināmais gadījums, kad tieši vācu laikā Tēvijas raksts turpat uz karstām pēdām bija policijas pārbaudīts. Nedomāju, ka Tēvija labojumu jebkad iespieda. Arī neesmu dzirdējis, ka jebkāds no redaktoriem būtu atvainojies par tautas maldināšanu un naida kurināšanu. Ar gandarījumu ir jāatzīst, ka latviešu policisti, atšķirībā no avīžu redaktoriem, savu pienākumu šinī gadījumā izpildīja korekti. Ir jāiegaumē, ka visa hierarchija no prokurora Daugavpilī līdz policistiem Rēzeknē šo izziņu izvedot riskēja vismaz ar savu darbu.

*

Kto kovo? Kam ir brīvi runāt par ko? Kam ir tiesības kuŗu atsegt vai apvainot? Atsegšanās par pagātnes „grēkiem” Latvijā vēl ir sākuma stadijā. Bet raugs rūgst un interese aug. Mēs varam sagaidīt, ka nākošajos gados parādīsies daudz autobiogrāfiskas literatūras, kur būs gan atvainošanās, gan apvainojumi. Tā būs, pēc rakstītāja gaumes un temperamenta, auksti analītiska vai emocionāli pārslogota.

Kam ir tiesība runāt par kuŗa pagātni? Vai visiem, vienam par otru − vai izveidosies pieklājības priekšstati, sabiedriski ieturētas normas. Tas viss ir Latvijas intelektuālās dzīves nākotnē. Autobiogrāfija var izvērsties par spēcīgāko literatūras formu nākošajā piecgadē.

Kādas emigrantiem būs „tiesības” piedalīties šinī debatē? Arī to būs interesanti novērot − vai Latvijā literāti pieļaus „ārpusnieku” bakstīšanos?

Pirms šīs atklāšanās normas izveidojušās, sabangotā līcī ar savu sarūsējušo kateri iebraucis kolēģis un draugs Rolfs Ekmanis Literatūras un Mākslas 1991. g. 12. un 19. jūlija numuros ar rakstu „Vilis Lācis šodien un viņdienās”. (Red. piezīme: šis raksts pārņemts no ASV izdotā rakstu krājuma Latvija šodien 1989.-1990. g. izdevuma.) Par Vili Lāci Ekmanis raksta tajā pašā tendenciozā stilā, kuŗu viņš izveidoja 1960. gados un pret to nav ko iebilst − tā ir vēsture. Bet veselu lapaspusi viņš veltī vēl dzīvās Ingrīdas Sokolovas apsūdzēšanai, it kā atsegšanai, taisnības pateikšanai. Ekmanis mums saka, ka Sokolova labākā gadījumā ir literāra čekiste, ka viņa meloja pagātnē, kad Vilis Lācis vēl bija dzīvs, un joprojām melo atklātības laikmetā. Visvairāk Ekmanim kremt, ka II Pasaules kaŗā savainotā Sokolova uzsāka bērnu triekas ķertās Zentas Mauriņas popularizēšanu Latvijā. Pret Ekmaņa[7] Sokolovas ekspozē man ir daži iebildumi:

1.  Sokolova arī Latvijā ir kontroversijas degpunktā, un viņiem tur ir daudz labāka informācija, kas ir un kas nav Ingrīda Sokolova. Viena baltemigranta piecu kapeiku ieguldījums latviešu kultūrai procentu nenesīs.

2.  Viņš to dara ar ždānovisku švunku, karikatūrista šablonu garā, bez mazākām pretenzijām uz akadēmiski objektīvu literāru analīzi vai kritiku.

*

 

Mūsu stunda ir situsi.

Dienas titullapa 1991. gada 22. augustā.

 

 

Mudīte Austriņa divdesmit gadus atpakaļ mani pieņēma kā savu, it kā sazvērnieku, kuŗu es domāju viņai bija daudz, izkaisīti dažādās pasaules pusēs. Mēs netikāmies bieži − vienu reizi pa divi gadi, varbūt retāk, bet kad tikāmies, tad likās, ka mēs turpinājām to pašu sarunu, ko pēdējā tikšanās reizē bijām pārtraukuši. Tautas saplūdumu vietās viņai bija ieraža runāt caur lūpu kaktu − vai nu vienu vai otru, atkarībā no tā, kuŗā pusē sarunu biedrs stāvēja − pusbalsī, gandrīz čukstā. Varbūt viņas runas veids manī radīja iespaidu, ka esmu viņas ko-konspirators.

Pēdējo reizi tikos ar Mudīti uz kuģa Baltijas jūrā 1989. g. jūlijā. Drūzmēšanās pirms iebraukšanas Helsinku ostā mani sanesa kopā ar Kalifornijas latvietēm: Ligitu Andersoni un Mudīti Austriņu. Uz Mudīti man nācās divas reizes paskatīties, jo slimība viņas ķermeni bija ļoti samainījusi. Bet čivināja, kā vienmēr čivinājusi. Ligita bažījās par vīru Edgaru Andersonu − esot saņēmusi ziņu, ka jāzvana dēlam uz mājām. Viņa bija drūmu nojautu pārņemta. Kamēr Ligita pagriezās, Mudīte caur lūpu kaktu izlaida „Edgars ir sabraukts. Ligita vēl nezina.” Kuģis notrīsēja, piesitās krastam.

Pēcpusdienā ar Ligitu, Mudīti un Dr. Viju Staprāni tikāmies Helsinku ostmalas tirgū, sataisījām žāvētu reņģu, lašu un somu maizes launagu. Sēdējām uz ostmalas kāpnēm, ūdens skalojās pie kājām, kaijas riņķoja gaisā. Pieminējām jūrnieku Edgaru. Mudīte atvainojās − „Te saule spiež, iešu meklēt ēnu.” Ar to mirstīgā Mudīte pazuda manam skatam.

1991. g. 6. jūlijā ielidoju Rīgā. Indulis Ronis veda mani Moskvičā − čivinājām. Paceļu avīzi no blakus sēdekļa, lasu − Mudīte Austriņa (1924-1991) mirusi Cēsīs ... Induļa mašīna sagrīļojas. Indulis: „Ielas pilnas caurumiem un nepaliek mazāk.” Es: „Liekas jaunībā esi slalomu braucis?”

 

Andrievs Ezergailis