DZEJA UZGAIDĀMĀ TELPĀ

Aivars Ruņģis. Piezīmes un uzmetumi. Miniatūras. Otra burtnīca. Sakārtojusi Valija Ruņģe. ASV: Divsimt eksemplāru grāmatniecība. 1989. 67 lp.

 

Rakstnieku nedēļā Portlandē 1982. gadā pārrunāja domu par divsimt eksemplāru grāmatniecību. Tā dotu iespēju darboties līdz pēdējam brīdim, pieticīgā, lētā apdarē un mazos metienos publicējot jaundarbus, kas līdz turpmākam nonāktu bibliotēkās, dokumentāciju centros un vēl dzīvās emigrācijas inteliģences rokās. Domai bija un ir pamatojums, ja arī turpat desmit gadus vēlāk joprojām pastāv dažādi grāmatniecības veidi, un ainu vispār diezgan radikāli pārmainījušas Latvijas apgādu piedāvātās iespējas un vairāk vai mazāk reāli radītās cerības.

Lai kā, divsimt eksemplāru ceļš ir pēdējos gados noderējis veselai virknei Aivara Ruņģa darbu. Starp tiem ir divas miniatūru burtnīcas, sauktas Piezīmes un uzmetumi. Tās ir savukārt daļa no plašāka manuskripta, kam pagaidām dots jau daudz ietilpīgāks tituls: Es atzīstos. Es apsūdzu. Piezīmes uz trimdas vēstures lappušu malām. Ja te tūlīt nāk prātā kādas citas piezīmes, uz Livonijas chronikas malām rakstītas, tad asociācija nav nevietā - Piezīmju un uzmetumu 2. burtnīcā ir itin apjomīgi veltījumi Vizmai Belševicai.

Tie ir pa daļai jau septiņdesmitajos gados rakstīti un pa daļai jau citur publicēti. Vispār 2. burtnīcas saturs sarakstīšanas secībā ir tikai nelielā mērā 1.burtnīcas turpinājums. Gluži otrādi, te ir pārsvarā atkāpes, tālākā no tām gandrīz par veselu gadsimta ceturksni. Tam tomēr nav lielākas nozīmes, jo Aivara Ruņģa miniatūras var gan būt atbalsis dienas notikumiem, bet tās nebeidz skanēt tikai tāpēc, ka diena pagājusi.

Piezīmes un uzmetumi ir miniatūras dzejā. Autors pats vairākkārt dod savas ieceres veidam tādu precizējumu. Bet kā dzejnieks Aivars Ruņģis daudz nav pieminēts, un viņa vienīgais agrākais izdevums šinī žanrā ir septiņdesmito gadu dzejlapa Slīdošajās kāpnēs. Jo pazīstamāka toties ir Aivara Ruņģa publicistika, viņa apceres un pārdomas par laikmetīgiem jautājumiem.

Vai Piezīmes un uzmetumi tad nu būtu t.s. publicistiskai dzejai pievienojami sacerējumi? Jā un nē. Ja te vispirms nāk prātā žurnālistika dzejiskā maskā, tad atbilde visumā ir nē. Ja turpretim domājam par dzeju ar aktuālu sabiedrisku tematiku, tad Aivara Ruņģa miniatūras ir labs paraugs. Pretstatījums neizslēdz apvienojumus un pārejas, kas saistās ar blīvākas un runīgākas izteiksmes maiņām.

Publicista tieksme pārliecināt prasa savu devu optimisma. Tas pieder pie lietas un izpaužas pa reizei arī Piezīmēs un uzmetumos. Taču pamattoni miniatūrām dod kāda cita, skumīgāka stīga. Savu dzeju uz trimdas vēstures malām rakstot, Aivars Ruņģis ne tikai ļauj vaļu rūgtumam pret gara nabadzību sabiedrībā, bet atklāj arī grūtsirdīgu rezignāciju, kas publicistikā neiederētos, kaut gan ir tik dabīgi un saprotami, ka melancholiskas izjūtas daudzo svešuma gadu gaitā gājušas dziļumā.

Piezīmju un uzmetumu 2. burtnīcas ievadā Aivars Ruņģis lieku reizi atgādina, ka šī ir emigranta dzeja. Par tādu jēdzienu domājot, var atgriezties pie dzejoļa "No dienas grāmatas" iepriekšējā burtnīcā. Pirmajā brīdi var likties, ka te nav daudz jauna. Svešums, nogurums, lēni dziestošas ilgas pēc mājām, vairs nederīga atceļa biļete. Un tomēr šī desmit rindu miniatūra pasaka daudz būtiska par pusgadsimta gaidām, kas izbeidzas rezignācijā. Un pasaka tā, kā tikai dzeja to var. Jauna te nav atsevišķa izjūta vai doma, jaunatklājums ir pats dzejolis.

Amerika

        joprojām man ir sveša vieta.

Es tikai vairs nepretojos

svešiem tikumiem un likumiem

kā jau garā ceļā

                novārdzis ceļotājs.

Padevies liktenim,

                es dažkārt iedomājos

par savu atceļa biļeti

                un pamanu,

ka tā jau novecojusi.

Bet Amerika

                joprojām ir sveša vieta

un jāatzīstas,

                ka mūžs

gandrīz jau pagājis - kā uzgaidāmā telpā.

Apmēram vienlaicīgi ar Piezīmju un uzmetumu 2. burtnīcu tā pati Divsimt eksemplāru grāmatniecība publicējusi kādu Aivara Ruņģa referātu, kas rakstīts 1989. gada 18. novembŗa sarīkojumam Latviešu Studiju Centrā Kalamazū. Referātā minēta rinda racionālu argumentu pret atgriešanos uz dzīvi Latvijā. Vairāki no šiem argumentiem paliek spēkā vēl šodien, neskatoties uz polītiskajām pārmaiņām. Reizē gan liekas, ka visu emigrācijas vairumu te pārliecināt nemaz nevajag. Izšķiršanās palikt pie tam nezin vai būs radusies rūpīgu pārdomu rezultātā - vienprātība tad nebūtu tik liela.

Atceļa biļete ir novecojusi. Dzejnieka nojauta to zināja pirms publicista apsvērumiem. Grūtsirdība emigranta dzejoļos līdz ar to iegūst kādu laikmetīgu papildus kontūru, kas nepaliek lappuses malā vien, bet sniedzas pāri visam tekstam.

Var jau teikt, ka te nav autora roka vien. Laiks, tagadne dara savu, metot jaunu gaismu pār agrāk rakstīto. Piezīmēs un uzmetumos dzīvo un atbalsojas laikmeta un notikumu gaita, un tā neapraujas kaut kur pagātnē.

Publicista skats nākotnē lai paliek citai reizei. Dzejnieks ir atradis savu izlīdzinājumu:

Jo zem sniega jau dzīvo

citu pavasaru ūdeņi.

Un tur, kur reiz gāju es,

redzu jau pēdas, ko atstājuši

vēl nedzimušie pēcnācēji.

 

 

Mārtiņš Lasmanis