DOKUMENTĀLAIS AR MĪTISKĀM IEZĪMĒM
Anita Liepa. Ekshumācija. Dokumentāls romāns. Rīgā: Liesma, 1990. 477 lp.
Anitas Liepas dokumentālais romāns ierosina pārdomas par literatūras un vēstures saskarsmi, mijiedarbību un, kā daži domā, konkurenci. Tā kā daļa no romāna darbības norit Padomju Savienībā Staļina valdīšanas laikā, gribētos pieminēt krievu rakstnieces Tatjanas Tolstajas recenziju par vēsturnieka Roberta Konkvesta (Robert Conquest) grāmatu Lielais Terors (The Great Terror), kas analizē Staļina briesmu darbus. Tolstaja ļoti atzinīgi novērtē Konkvesta dokumentālo plašumu un dziļumu. Bet līdz ar atzinību Tolstaja norāda uz darba ierobežotību: Konkvests ir izsmeļoši atbildējis uz jautājumu "Kā?", bet viņa pamatīgais darbs atstāj "Kāpēc?" neaizskartu. Te Tolstaja piezīmē, ka Konkvests ir darījis visu, ko sagaida no vēsturnieka, kuŗš vāc, sakārto un analizē faktus. Bet lai saprastu Staļina teroru, dokumentācija, lai arī cik pilnīga, nav pietiekama, jo notikumu secībai pietrūkst kauzalitātes, un šo periodu, kas nav vienreizējs Krievijas vēsturē, varbūt tikai jaunākais un briesmīgākais, nevar izskaidrot racionāla prāta robežās. Nevarētu runāt par kādu bioloģisku vai vēsturisku liktenību. Te būtu vajadzīgs, kā Tolstaja norāda, kāds neredzīgs tautas dziesminieks, kāds murminātājs vārsmotājs vai absurdā teātŗa lugu rakstnieks. Kafka, Jonekso būtu tie, kas spētu radīt priekšstatu par šo Staļina laiku. Tolstajas tēzei ir daudz paralēles ar Dienvidamerikas rakstnieku uzskatu, ka viņu pienākums ir atklāt vēstures melus un nepilnības. Jaunās Pasaules vēsture ir rakstīta no iekaŗotāju viedokļa, kur izmantotais un apspiestais indiānis vai Āfrikas vergs figurē tikai kā kāds kolonizācijas instruments, kā kāda vinjete baltās rases uzvaras chronikā. Vēstures nepilnības varētu izlabot ar iztēli, ko kritiķi ir nosaukuši par maģisko reālismu. Anitas Liepas dokumentālais romāns, kaut tas arī neatbilst Tolstajas prasībām, kā atbildēt "Kāpēc?", un tālu stāv no maģiska reālisma, nav tikai faktu uzskaite, bet, iezīmējot līdzības ar mitoloģiskiem tēliem, liek domāt par ļaunuma un varmācības metafiziku.
Ekshumācija ir daudzējādi dokumentēts romāns. Tur atrodam vēstules, fotogrāfijas, oficiālu dokumentu novilkumus, izgriezumus no laikrakstiem utt. Romāna darbība balstās uz šiem materiāliem, ko autore papildina ar paskaidrojumiem un iestarpinājumiem vietās, kur tie ir pietrūkuši vai nav bijuši pieejami. Kaut arī, kā zinām no autores dzīves, stāstījumā ir daudz autobiogrāfisku faktu, teksts nepievēršas tēlu personiskai dzīvei, izjūtām, pārdzīvojumiem. Galvenā stāstījuma līnija izseko divu brāļu virsnieku likteņiem, gan tuvskatos, gan attālinoties no specifiskā, aptveŗot 20. gadsimta konvulsijas no I pasaules kaŗa līdz padomju varas beigu sākuma. Kaut arī brāļi iet katrs savu, ideoloģiski diametrāli pretēju, ceļu, viens Latvijas armijā, otrs Sarkanajā, abus nolikvidē zem tās pašas absurditātes zīmes, kad indivīds pazaudē katru iespēju savu likteni izšķirt, kad lolotais un darītais, kad ideoloģiskā pārliecība, komunisms vai nacionālisms, vairs neatškiŗ vainīgos no nevainīgiem. Šinī gadsimtā, kas varbūt ieies cilvēces vēsturē kā visnežēlīgākais, upuŗi un bendes, skatītājs un darītājs, visi ir vainīgi un visi ir jālikvidē. Te rēgojas Kamī veidotais romiešu ķeizara Kaligulas tēls, kas savā vizionārā ārprātā ne tikai grib imitēt dievus, bet iemiesot pašas dzīves bezjēdzību, izškirt cilvēku likteņus tikai tāpēc, ka viņš to var darīt.
Romāna beigās autore apraksta brāļa meitas pūles atrast nonāvētā virsnieka kapa vietu tālajos Sibirijas plašumos. Šis ceļojums ir kā odiseja, kur parādās dažādu mitoloģisku tēlu atblāzma. Viņas Ariadnes pavediens cauri birokrātiskiem labirintiem, tiesas zālēm un cietumiem, vīdamies bieži pārtrūkst, un tikai nesalaužamā spītība noved viņu tur, kur varētu būt meklētā kapa vieta. Viņa ir kā moderna Antigone, kas, nespēdama savu radinieku uzcelt no mirušajiem, vismaz grib atdot cilvēcīgo cienu nāvē. Viņa grib samazināt to absurditāti, ko polītiskā vara, necilvēcība un varmācība grib apstiprināt, nogremdējot cilvēka ciešanas un cerības vienaldzīgā nenozīmībā. Ar šo dimensiju romāns pārsniedz dokumentālā robežas, un bezpersonīgais tonis, bez iejūtas rezonances, liek lasītājam domāt par dzīves svarīgākiem jautājumiem: vai ir jēgas runāt par cilvēces progresu? Vai cilvēku ciešanas var attaisnot ar kādu nākotnes vīziju par taisnīgāku sabiedrību, ja arī tāda piepildītos?
Romāna īstenošana, kā autore pati īsi paskaidro, ir bijusi otra odiseja cauri izsūtīto nometnēm, tiesas zālēm un cietumiem, daļēji šī manuskripta dēļ, kas ticis konfiscēts un sadedzināts, bet līdz ar to tikai vēlreiz pierādot, ka manuskripti nesadeg, jo to gars nav sadedzināms. Un tāpat kā Antigone, autore nav uzdevusi sekot savai iekšējai dziņai. Romāns raksturo zināmu "atklātības" perioda žanru Latvijā, kuŗa izteiktākais piemērs varētu būt Via dolorosa, staļinisma upuŗu liecības. Franču kritiķis Rolans Barts reiz salīdzināja literatūru ar Orfeju, kas ved savu mīļāko no pazemes, bet ceļā nedrīkst uz viņu atskatīties. Un tā literatūrai ir jājautā cilvēces paši svarīgākie jautājumi, bet tādā veidā, lai jau nav iepriekš pateikta meklētā atbilde. Anita Liepa varbūt pilnīgi neatbild jautājumiem, ko Tolstaja prasa no literatūras, bet paceļot šos jautājumus jau daudz kas ir piepildīts.
Juris Silenieks
