PERIFĒRIJAS CENTRĀLĀ NOZĪMĪBA

Linguistics and Poetics of Latvian Folk Songs. Rakstu krājums. Sakopojusi Vaira Vīķe-Freiberga. Kingstonā un Montreālā: McGill-Queen's University Press. 1989.

Profesores Vairas Vīķes-Freibergas sakopotais un rediģētais izdevums par dainu lingvistiku un poētiku ir monumentāls, kā to varētu sagaidīt no autores un redaktores, kas ir katrā ziņā viena no izcilākām latviešu zinātnieku personībām vairākos zinātnes laukos, goda grādu un diplomu apbalvota. Viņa ir savākusi 19 esejas, kuŗu autori nāk no astoņām zemēm, pašai piedaloties ar četriem rakstiem. Lielākā daļa no autoriem ir pasaules līmeņa zinātnieki, ievērojamas autoritātes savos laukos, un tos, primadonnas vārda labākā nozīmē, piedabūt pie sējuma vajadzīgās zinātniskās disciplīnas ir ne vienmēr cilvēcīgi iespējams. Un tā dažas no esejām ne pārāk cieši ietilpst sējuma tematiskā apjoma robežās. Piemēram, slavenā lietuviešu semiotiķa Aļģirda Greimasa etimoloģiskās piezīmes par baltu mītoloģijas dievu vārdiem, ir raksts, kas var izsaukt apbrīnu par autora autoritatīvām zināšanām, bet nepieskaŗas dainām. Kā jau daudzi sakopojumi, izdevums drusku cieš no mainīgās specifikas līmeņa. Ir raksti, diezgan vispārēja rakstura, kuŗu novērtēšanai nezinātniski ievirzītam ziņkārīgam lasītājam nebūtu vajadzīgas priekšzināšanas. Bet ir arī esejas ar specifisku technisko žargonu, kuŗu izprast var tikai otrs līdzīgi iedziļinājies speciālists. Un tā specifiskam profesionālam dziļumam bieži nav laterālas sakarības ar iepriekšējo un sekojošo. Bet šī ir neizbēgama lietu būtība, un ne jau nožēlojama. Apriet mēnesi, šķiet, nes ierobežotu labumu rējējam, un nav zināms, vai mēness par to žēlotos.

Kā jau virsraksts norāda, sējuma centrā ir dainu strukturālās formas, mazāk iesaistot ētiski estētiskos novērtējumus un vēsturisko fonu. Šāda ievirze ir varbūt pati optimālākā, ja rakstu valoda nav Latviešu. Ar angļu valodu, kā zināms, ir iespējams sasniegt plašāku lasītāju loku, un mūsu ģeopolītiskā perifērija var pievirzīties tuvāk centram (te nav domāta Maskava), iepazīstinot nelatviešu lasītāju ar latviešu kultūras un folkloras bagātībām un dainu īpatnībām. Taču ir tūliņ jākonstatē, ka dainas nav pārtulkojamas, t.i. pārtulkot var kaut kādi semantisko ziņu, bet, kā Roberts Frosts reiz teica, dzeja ir tas, kas pazūd ar tulkojumu, un sevišķi, ja tā ir folkloriska, kur ritmi, skaņas un visi citi elementi, strukturālie un semantiskie, ir saliedēti nesašķeļamā kopumā. Un tā latviešu valodas nepratējam dainu pasaule ir tikai daļēji pieejama. Bet ar šo sējumu dainas nepaliek galīgi izslēgtas no Vakareiropas apziņas loka, un varbūt tieši šodien ieskats dainu pasaulē var būt visai iezīmīgs. Kaut arī dainām nav vēsturiskās perspektīvas un varoņdarba individualizētais vēriens - elementi, kas pievelk popularitāti - dainu "aukstā" retorika, kur sāpes un prieki netiek skaļi jo skaļi izkliegti, varētu derēt kā pretstats mūsu laikmeta pārkarsētajiem verbāliem izplūdumiem. Dainu augstākais tikumības likums - dzīvot saskaņā ar dabu, dieviem un cilvēkiem paliek nemainīgi svarīgs, centrāls, visos laikos un vietās. Un tā, līdz ar Latvijas atgriešanos no uzspiestās perifērijas Eiropas, un varētu arī teikt cilvēces saimē, šis sējums gūst nozīmību, kas pārsniedz akadēmiskās pētniecības robežas. Par to lai gods un slava, ja tas vēl būtu vajadzīgs, Vairai Vīķei-Freibergai un visiem tiem, kas piedalījušies šinī pasākumā.

 

Juris Silenieks