Labāk zīle roka

Nekā mednis kokā;

Bet Gorbačovs

Labāk kokā.

Lai gādā 1991,

Ka Gorbačovs mēms un viens

Tup kokā,

Bet latviešiem brīvības zīle

Tiek rokā.

* Šis maģiskais novēlējums nu ir piepildījies. Red.

Tā ir –

pārlasot tos dažus savus pantus,

uzkrīt kas agrāk neaptverts,

zināmas zilo puķīšu ligas pazīmes –

kur tad ironija, pravieša skats, nav

riktīgas žults, nav šis, nav tas,

jo ir patiesība, es šķielēju uz tām

saldām kompetēm, cēlām puķkartīšu

jūtām, tik šķisti pierakstītām

tik Tev, La Belle Dame Sans Merci –

kas gan liks Tev apžēloties

nu lūdzu, varbūt pat uzsmaidīt

mazliet, jo Tevi piesaucu kā nekad.

To var nopirkt

pavisam lēti, tikai 12 dolārus,

kādu rublīti varbūt

vai kaut ko attiecīgu lirās un markās.

Piesēd,

iededz lampu,

atver vākus, palasi drusku!

Zināms risks jau vienmēr ir.

Ne jau katrreiz viss tik lēti beidzas.

Kaut kas jāsaka par detonācijām,

kas ilgi sūrst un neatlaižas,

kad vārds iekožas kā ērce,

un labpatiku grauž, kad

jāieskatās, jājūt, jāsaredz

tik vienkārši, tik maigi nesaudzīgi

it kā viss būtu rīta skaudrā

gaismā mērkts, kad skaita dzīvos,

kad grēcinieks un soģis lomās dalās,

un varbūt jāatbild ir kāpēc tā.

Tātad tomēr azarta spēle,

ir zaudētāji un tie otri arī.

Nekādi atstatumi

nemaina tuvību –

nekāda tuvība

nemaina atstatumu.

*

No tevis es iegāju vārdos,

no vārdiem es atgriežos tevī –

kas kuŗu pārdzīvos?

*

No tevis klusums,

un es to salīdzinu ar to,

ko tu teici.

*

Roku rokā

mēs par visām lietām bijām

vienādās domās.

*

Strīdos

nekad nebija pamata zem kājām –

mēs karājāmies virs bezdibeņa

un gaidījām kritienu.

*

Šodien es uzcēlu mūŗus ap sevi –

tu tos nojauc

ar saviem smiekliem.

*

Tavos pirkstgalos beidzas

pasaules radība.

Un sākas.

*

Tavu,

manu roku

nepiepildāmība.

*

Tevī

sevi mīlu –

es esmu kā jūŗa

bezgalīga un dziļa.

*

Tu esi manī,

kad zinu tevi sev blakus –

bet kur tu esi,

kad zinu tevi sevī?

*

Tu sapņo –

un es atkal reiz nezinu,

kur esmu.

*

Tu stāsti savu sapni

un smejies.

Es klausos

viena.

*

Tu piecēlies,

bet es vēl ilgi guļu

tava ķermeņa siltumā.

*

Vakar vēl domāju –

Ja kritīšu,

tad tikai tevī.

Šodien es krītu,

jo tevis vairs nav.

*

Vienmēr bija kāds svešums ap mums –

vispirms mans,

tad tavs;

vispirms mazs,

tad liels.

*

Visas pārestības atgriežas

kā melni putni.

*

Viss atkal kļūst izmaināms –

dienas,

vietas

un – es.

*

Arī sava veida nodevība –

iet citu ceļu nekā to,

pa kuŗu es tevi domās pavadu.

*

Es aizveŗu acis

un tu esi –

es paveŗu acis

un tu esi.

*

Atsaukt

tevi

no laika atpakaļ

sava

laika sākumā.

*

Zem visiem vārdiem

tava ķermeņa ainavas.

*

Es guļu tavā sapnī

tavu plaukstu apsegta.

Uzmanies!

Katra ietrīsēšanās

var mūs nodot!

Pagriezies uz otriem sāniem –

tur tu vari mani apkampt.

*

Visos vārdos ar tevi

dalījos –

tagad man vairs nav

neviena.

*

Mani vārdi kā rudens lapas

krīt. Tikai trīs karājas

kāda zara galā –

es tevi mīlu.

*

Es sastingstu bailēs –

no laika bez tevis.

*

Es sazogu teikumus,

kuŗos tu paveŗ acis.

*

Es tevi lasu uz priekšu

uz atpakaļ,

krustām un šķērsām –

bez kā man pietiktu.

*

Es mīlu visu,

kam tavas acis,

tavas rokas pieskaŗas.

*

Es nīstu visu
kas tavas acis,
tavas rokas
no manis attur.

*

Kaŗš tas bija,

kaŗš –

un nepārtrauktas

miera sarunas.

*

Ko tu domā? –

Tevi,

tikai tevi.

*

Kur beidzas

mani pirkstgali –

sākas tavi.

*

Lapa nodreb,

kad lietus piliens tai pieskaŗas –

tā es nodrebu

tavā pieskārienā.

*

Mana neizbēgamā greizsirdība –

es tevi gribu

tik vientuļu

kā sevi.

*

Es esmu no tevis atteikusies

pie teikuma:

Es tevi mīlu.

*

Es dzīvoju tavas domas par sevi –

tu saki:

es varētu raudāt.

*

Tevi pazaudēju

sevī –

nu plēšos kā tuksnesis

bez dzīvības.

*

Lietaina svētdiena,

un vējš no ziemeļrietumiem –

bet tur tak tu nemaz neesi!

*

Visi vārdi pār­-

pilni tava klusuma,

bet es mēģinu sa-

­runāties.

*

Es skaitu dienas –

tās nepaiet.

Tagad es skaitu stundas.

*

Es šķirstu vecas lapas,
vecus vārdus,

vecas jūtas.

Sevi.

Kellija Čerrija

(Kelly Cherry)

DZIESMAS PADOMJU KOMPONISTAM

(No teksta mūzikas ciklam –10 dziesmas)

No angļu valodas atdzejojis Valters Nollendorfs.

ĀRIJA GAISAM

es elpoju, jo tu elpo: gaiss, tātad, ir

mīlestība un dzīvība – skābekļa skūpstīšana.

Kad nopūšos, es pieskaŗos tavai ādai.

Vēsma, kas dzied manās plaušās,

reiz varbūt bij tava elpa,

okeānam atpūsta pāri.

Tik tas, ka tu dzīvo, paglābj mani no nāves.

IZMISUMA DZIESMA

Es sapņoju, ka tu sapņo,

ka tu mani skūpsti. Tava mute pielīp manai

kā pie mušpapīra muša; mans kakls izliecas zem tavām rokām

kā straume pār klinti; mana mugura ir karsta un nebūtiska kā tvaiks

no tējkannas uz plīts. Pēc vakariņām es aizšauju durvis.

Gaisma sūcas no debesīm. Kā kosmoss nakts atšķels dienvidus

no tālajiem ziemeļiem un atstās mani bez tevis kā agrāk.

MIESAS DZIESMA

Uzliec savu muti uz manas

un muzicē ar manu balseni:

mana rīkle ir izslāpusi flauta, ko tikai skaņa var atveldzēt.

Katrs sirdspuksts ir nots: izsūc savu mākslu kā asinis no manas miesas,

māci mugurkaulam un cīpslām dziedāt,

muzicē ar mani visu cauru nakti.

DZIESMA DIVĀM ZEMĒM

Viņš ir mana viena iemīļotā zeme,

bezpartejisks kā zāle. Šeit esmu brīva

kā gaiss, lai ceļotu visur un skatītu slavenas vietas.

Rītausmā īstā pasaule piebrauc ar miliča auto,

spļauj granti un prasa pēc manis.

Mani plaksti aizslēdzas gaismas skaļajam klaudzienam.

DZIESMA PAR IZTRŪKUMU UN IZMISUMU

Kad neatrodu viņu mājā, es mirstu.

Kā astronoms es pētu debesis.

Mūsu vientuļais mēness dodas cauri saviem gurdajiem griežiem,

kā tāšu strēmeles atlobot gaismu no bērza.

Klusums slīd gar tukšas baznīcas solu rindām; tas pil no tumšā kristību trauka.

Visu nākti es mirstu, meklējot viņu.

Manas rokas un kājas pamazām atmirst; mana sirds stājas.

DZIESMA PAR DOŠANU

Es atveŗos, rūpīgi izņemu sirdi un dodu to tev.

Es izkasu galvaskausu un kā kaviāru sniedzu tev smadzeņu šūnas.

Es laužu savus kaulus kā maizi; esmu iztukšota kā kauss.

Kad dziedu, no balsenes izlejas skaņa kā asins
no vēnas; tā izplūst gaisā, un debesis sārtojas.
Ņem, ēd, dzer; šī mana miesa, noasiņota.

DZIESMA PAR OTRU RADĪŠANU

Kā akmens krīt skaņa

būtībā; ūdeņi dalās,

ūdeņi saplūst; viļņi izplatās, atritināti.

Šī ir otra radīšana – ne kaulu gaišā gaisma,

kas, tikai pamājusi, sākas un stājas,

bet tā, kuŗu atbalso mūžība,

mīla – dziedātais vārds, Dieva skaņās rokas pasaulē iemests.

APOGIATŪRA

Mīļais, mīlētais, cerētais, klausies:

Tālu no tevis esmu es bāla kā mēnesnīca dienā, kā ziemas pievakare.

Zūdošā gaismā atviz zaroti ragi – tuvojas brieži. Es ievelkos sevī kā gliemezis čaulā,

sačokurojos kā žūstošas lapas upmalā, ausi pie zemes, klausoties.

Pukst akmens sirds, smagums vaid; elpa atsitas aukstā mālā; es dzirdu nāves

ritmisko takti, līdz beidzot zeme guļ mēma. Manās acīs ir smiltis, manās asarās sāls.

Es lieku akmeni pagalvī guļot; mana kokle pakārta vītolā raudot.

DZIESMA AR PIEZĪMI

Nopūšoties es viņam dvēseli

iedvešu mutē; viņa mēles gals ir

asmens, kas mani sagriež vārīgākajā vietā.

No viņa lūpām es uzlaizu sāli, kamēr viņš asaras sūc,

izslāpis kazāks pēc kaujas. Viens no mums raud.

Šī dziesma nav dziedāta.

DZIESMA, KAS PAREĢO LAIMI

Es viņa rokas skūpstīšu vispirms.

Kad viņš manai pierei pieskarsies, aizlidos mokošās domas

kā pavasaŗa cīruļi Latvijā.

Es ļaušu viņam savā miesā launagot kā apslēptā dārzā.

Viņš skūpstīs manas rokas.

Un kad viņa pierei pieskaršos, mokas tur dziedēsim.

Tad dziedāsim.

Autores piezīme: „Cikls Dziesmas padomju komponistam (Songs for a Soviet Composer, Singing Wind Press: St. Louis, 1980) sacerēts kā teksts latviešu komponistam Imantam Kalniņam. Lasītājiem, kas pareizi izprot Baltijas nāciju tiesisko neatkarību, virsraksts „Dziesmas latviešu komponistam” varētu būt licies pareizāks. Es lietoju vārdu „padomju”, uzsveŗot Latvijas kā okupētas zemes statusu cikla sarakstīšanas laikā. Šis ir svarīgs fakts, lai saprastu attiecības, kas dziesmās notēlotas.” (K.Č.)

Kellija Čerrija (Kelly Cherry) ir amerikāņu rakstniece un dzejniece. Sešu prozas grāmatu autore. Sestā iznākusi 1991. gadā un saucas Kad trimdā izraida sirdi. Meditatīva autobiogrāfija (The Exiled Heart. A Meditative Autobiography, Baton Rouge: Louisiana State University Press, 1991). Tajā aprakstīts Čerrijas mīlestības stāsts ar latviešu komponistu Imantu Kalniņu no 1960. gadu vidus līdz 1970. gadu beigām. Dzejoļu cikls Dziesmas padomju komponistam radies šīs mīlestības ietekmē. Valtera Nollendorfa atdzejojumi radušies laikā no 1989. līdz 1991. gadam.

Jānis Ramba

svešā

tu raudi

svešā

tu kliedz

svešā

Ik brīdi manī

tu dziļāk un dziļāk steidz

tikai kristāldzidri vārdi

laužas caur saullēkta dusu

kāri kā baloži cilvēkus knābā

pasmaida mūžīgu smaidu

bet izkūst zem tava loga

tikai trolejbusi uz nomali iet

lieliem un steidzīgiem soļiem

vientuļi gluži kā mirušie

vientuļi gluži kā dzīvie

bet izkūst zem tava loga

un tālu Ir gājušas sāpes

tālu ir aizgājis rīts

tikai es zem tava loga

izkustu izsacīts

acis es varu turēt vaļā

un visu ko vēlos

iekārot neievērot vai apsmiet

es varu pat aizvērt acis

muti es varu laist savā vaļā

un visu pēc kārtas

apspēlēt apdziedat vai apmelot

es varu arī sakniebt lūpas un klusēt

sirdij es varu atļaut

pēc pašas ieskatiem

rikšiem skriet vai lēnītēm

vai dunēt vai klusi dudināt

es varu arī tai iebarot miega zāles

tikai pirksti cenšas noturēt

tavu gaišo matu šķipsnu

un nevar citādi

pelēkā vasaras rītā

man pāri nolija

tavas pēdas:

nogurums

zaļš matu rullītis

un lūpu krāsa uz tukšas krūzītes malas

manī ir miglas par maz

es aizņemos no pļavas bet

tik un tā nepietiek:

nekādi nevaru noslēpt

un atdzesēt

karstu sūrstošu vientulību

mežonīga deja ar tukšu telpu

ko tava dvēsele sen jau pametusi

savādi iesarkani sviedri

kāpj arvien augstāk un augstāk;

es slīkstu un nespēju sajust

vai vismaz tava miesa vēl ir kopā ar mani

I

Saulei

piemiedz acis!

tu, dzeltenā, spīdīgā kaķene!

piemiedz acis!

nē!

nevis vienu, bet abas!

tāda tu man patīc –

tumsā raudzīdamās un acis piemiegusi

II

Dziesmai

tu pati esi mute un balss un

skaņa un cauri sev plūsti

plūsti izlocīdamās skaisti

plūsti ausis meklēdama –

nē!

nāc taisni man mutē!

dziedāsim kopā!

es kļūšu par tevi,

tu par mani,

dziesmiņ

III

Dzimtenei

vai gribi vai nē –

diezgan es esmu skrubinājis

tavu resno kāju īkšķus –

Kolku un Ainažus.

tagad es beidzot esmu Rīgā,

kur atveras Daugavas grīva,

man vairs nerūp pat higiēna,

man ir labi