Māc. Māris Ķirsons

NAV IESPĒJAMS?

 

Es nesen kādā Kanādas latviešu avīzē, ko izdod Toronto, lasīju: „Brīvie latvieši noraida Augstākās padomes lēmumu.”

Tā kā, manuprāt, es esmu brīvs latvietis, domāju pie sevis, ko tad es esmu noraidījis?!?! Izrādās, ka PBLA (Pasaules brīvo latviešu apvienības) vadība te ir tā noraidošā. Un, ja ņem vērā, ka PBLA sastāda dažādas organizācijas, un, kaut visi Kanādā dzīvojošie latvieši ir bez izņēmuma LNAK (Latviešu nacionālā apvienība Kanādā) biedri, ALA (Amerikas latviešu apvienībai) pieder tikai kādi 8% Amerikā dzīvojošo latviešu (kaut kur es tā lasīju), vai tad ir godīgi teikt to, kas šinī avīzē bija teikts? Jeb, varbūt, te parādās kāda esoša, bet neatzīta, slepena dienaskārtība.

Pret ko tad Meierovics u.c. tik milzīgi protestē? Ka, ja gribi būt Latvijas pilsonis, tad tev jāatsakās no citu valstu pilsonības. Kāpēc?

Ja mēs palasām Augstākās padomes lēmuma ievadu, tā paša lēmuma, pret kuŗu tik milzīgi protestē Meierovics u.c. un kuŗu DVCV (Daugavas Vanagu centrālā valde) apzīmē „ne mazāk kā apvainojumu”, tad tur ir rakstīts tā: „Ilgstošās starptautiskās prettiesiskās aneksijas rezultātā Latvijas teritorijā uz dzīvi apmeties liels skaits PSRS pilsoņu, kuŗu iebraukšana un uzturēšanās nav akceptēta nevienā līgumā starp Latvijas Republiku un PSRS. Lai likvidētu PSRS okupācijas un aneksijas sekas Latvijā un atjaunotu Latvijas Republikas pilsoņiem viņu likumīgās tiesības...”

Vienkārša lieta. Un bez šaubām apsveicama. Nē! Jo PBLA vēsturiskais mandāts liek tai atbalstīt un aizsargāt arī tos latviešus, kam šobrīd „nav iespējams atteikties no pieņemtās pilsonības.” Nav iespējams!? Nevis nevēlas vai negrib, bet nav iespējams!

Varētu arī prasīt, cik no šiem, kam tagad „nav iespējams” atsacīties no pieņemtās pilsonības, nebija iespējams paturēt savu Latvijas pilsonību, ar kuŗu no Latvijas aizlaidās? Mani draugi Austris Grasis un Juris Kronbergs vēl šodien braukā pa visu pasauli, pat uz bijušo „lielo tēviju”, ar saviem „travel documents”, jo viņi ir kā bijuši no dzimšanas − Latvijas pilsoņi.

Un kā tad ir ar mums, kuŗiem tagad „nav iespējams” atsacīties no pieņemtās pilsonības? „Nu, mums bija tā jāpieņem. Vajadzēja tā darīt.” Nestāstīsim sev dumjības, un, galvenais, nemēģināsim paši tām ticēt. Mēs izvēlējāmies, dažādu iemeslu dēļ, tā darīt. Tas nebija obligāti Tā bija mūsu izvēle!

Ir arī interesanti, kā mēs noraidījām kā attaisnojamu un pamatotu motivāciju to, ka mūsu tautieši bijušā lielajā tēvijā teica, ka „vajadzētu Kompartijā iestāties, jo citādi netiks uz priekšu darbā, skolā utt.” Kāda bija mūsu atbilde? „Nē! Tā bija viņu izvēle! Ja viņi būtu bijuši īsti patrioti, tad viņi to nebūtu darījuši!”

Tā tad ir būtiska starpība starp to, ko cilvēks izvēlas darīt, un to, kas viņam jādara.

„Jā, bet mēs zaudēsim savas pensijas, ja atsacīsimies no Kanādas pilsonības!” Atkal dumjība! Un, ja tu man netici, tad piezvani savam MP [Kanādas parlamenta deputāts (Member of Parliament)] un paprasi. Viņš tev pateiks to pašu. Un, ja tu viņam netici, tad paprasi, lai tev iedod brošūru: Your Old Age Security Pension [Jūsu vecuma gadu nodrošinājuma pensija]. Kas tajā teikts? Paskatieties 2. lappuses 4. punktā.

Un kas tad Latvijas nākotnei ir svarīgāks, būtiskāks? Tikt vaļā no pēc iespējas daudziem migrantiem un maišelniekiem, kuŗi negribēs atsacīties no savas lielās tēvijas pilsonības, vai apmierināt, kā Visvaldis Klīve saka, „trimdotājus” un viņu sentimentalitāti?!

Vāciešiem ir formulējums: Zähkritik, un tas mums ir nepieciešams šodien. Un die Zähe nenozīmē apčubināt mūs rietumu pārpilnībā.

Taisni te sāk parādīties iepriekš minētā slepenā dienas kārtība. Vai mums bija jāatstāj Latvija, vai mēs izvēlējamies to darīt? Un, ja nu man zemapziņā ir vismaz neērti par to, ka es jaucu vajadzību un izvēli, tad sāk kļūt saprotama milzīgā turienes latviešu centienu un panākumu nolikšana un sevis uzpūšana.

Paklausīsimies vēl ko citu, kas rakstīts iepriekšminētajā avīzē: „Visus trimdas gadus ... visiem spēkiem cenšoties...”

Nebūtu korekti, ja es par kādu citu ko teiktu, bet, ja es gribu būt godīgs un taisnīgs, tad man pašam par sevi ir jāsaka, ka es nu neesmu ar visiem spēkiem nekad, nekur, neko centies dzimtenes labā, nemaz nerunājot par visiem trimdas gadiem.

Vēl ir interesanti novērot lielo neērtību, kāda ir radusies dažu organizāciju biedru aprindās, kuŗi ar lielu pompu vecos labos laikos ierakstīja savos statūtos, ka tad, kad Latvija atgūs brīvību un neatkarību, tie likvidēs savus īpašumus un atgriezīsies dzimtenē! Un ko nu? Jā, bet Latvija vēl nav pilnīgi brīva un neatkarīga; armija vēl nav pilnīgi izvākusies.” Tā tas ir. Bet iesākts ir, un dzimtene ir ceļā.

Un cik no mums, kad mūsu bērni sāka iet bērnudārzā, viņiem aizrādījām, ka vēl nav pabeiguši universitāti?! Vai mēs viņus atbalstījām tur, kur viņi bija, kad viņi tur bija?

Jā, bet tur valdība ir vēl pilna ar tiem, kam savā laikā bija Kompartijas biedru kartes kabatā, un komunistiem mēs nekad nevaram piedot un nepiedosim.” Tā var vienīgi teikt cilvēks, kas nepieder baznīcā. Jo Jēzus saka, ka vienīgais, ko nevar piedot un nepiedos, ir grēks pret Svēto Garu. Un Kompartijas biedru karte nav tas pats, kā grēks pret Svēto Garu!

Te ļaujiet man apstāties un konstatēt, ka vienmēr ir cilvēki, kuŗiem patīk un varbūt pat ir nepieciešams pārprast to, kas ir teikts, un tad par to uztraukties. Un te nu viņiem ir laba iespēja! „Vai nav traki? Ķirsons atbalsta komunistus!”

Kādā citā latviešu avīzē, kuŗu izdod Ņujorkā, es lasīju ko raksta Skaidrīte Ezera Līgatnē: Kā šis pagājušais laiks būtu mērojams? Vai ar prieku, ar bailēm, ar cerībām, ar neziņu? Šobrīd tas liekas kā jauns sapnis un arī kā skaists, neaizmirstams mirklis. Tas viss ir pagājis, tagad sākas tālāka ceļa meklēšana. Un tā mums būs grūta...

Tikai tagad es sāku atcerēties cietumos un Sibīrijā pavadītos gadus. Visu laiku par to pat domāt nedrīkstēju. Cik gan daudz viens cilvēks savā dzīvē var izdzīvot! Nebūtu mana jaunība un izglītība palikusi darba nometnēs, varētu daudz grāmatu uzrakstīt, bet galva ir trula un tukša, pat vēstuli vairs negribas rakstīt. Varbūt tas pēc visa pārdzīvotā? Es vēl tā īsti neapjēdzu, vai tiešām tā ir patiesība. Šo svēto Latvijas vārdu es esmu savā sirdī iznesusi cauri visām ziemeļu tundrām un taigām, un vai tiešām mums tas tagad ir brīvi izrunājams un pieder mums pašiem? Ar vīzēm mēs gājām aiz Polārā loka baltos puteņos, ar vīzēm es esmu ar mieru iet vēl, vēl un vēl šeit Latvijā, lai tikai mani mazbērni varētu dzīvot tādu dzīvi, kā dzīvo cilvēki civilizētā pasaulē...

Bērni jau diezin vai to piedzīvos, kas zina, cik ilgs laiks paies, kamēr mēs iemācīsimies strādāt un neplēsties. Ar katru dienu vairāk kaut kā nav, kaut kur jāmeklē izeja, bez visa kā jāmācās iztikt, bet mēs visi ticam un ceram, ka kādreiz būs labi, jo paši taču teicām: „Kaut ar vīzēm, ka tikai brīvā Latvijā.” Es savu mūža cerību esmu sasniegusi, vēl jāpalīdz bērniem šos grūtos laikus izdzīvot. Kad liksim visas darba rokas kopā, gan Latvijas zeme mūs pabaros. Saka taču, ka neviens latvietis savā zemē badā nenomirs...

Mēs visi gaidām, ka jūs mūs apsveiksit ar brīvu Latviju.

Kāpēc tik daudziem ir tik grūti to darīt? Iemesls ir vienkāršs. Šī realitāte ir izteikta grieķu vārdā: Homeostasis.

Ja kāds indivīds, ģimene vai sabiedrība ir identificējusies ar kādu situāciju ārpus sevis vai ar esošo iekārtu, tad, ja status quo mainās, tā instinktīvi pret šīm pārmaiņām aizsargājas, jo šīs pārmaiņas apdraud viņas līdzšinējo identitāti. Tāpēc tā mēģina sargāt, saglabāt esošo. Pat tad, kad esošā sistēma vai iekārta ir kaitīga pašam.

Ja mūsu raison d’être, mūsu identitāte, bija līdz šim salodēta ar to, ka esam nelokāmi pretkomunisti, stāvējuši mūžīgā brīvības sardzē utt, un kaut tagad Latvijas Universitātes komiltoņi bez bailēm raksta, kā dzīvojuši nomodā visu nakti, lai piedzīvotu Ļeņinekļa novākšanu, Latvija ir uzņemta ANO utt, tomēr nav iespējams priecāties par visu to, tad diez vai Skaidrītei Ezerai Līgatnē ir vērts gaidīt atbildi uz savu jautājumu. Brīva Latvija eksistenciāli apdraud tos, kas bija, un vēl ir, salodēti ar nebrīvas Latvijas esamību.

Vaclavs Havels savā lugā Audience bieži runā par dzīves paradoksiem. Tas ir taisni tas, ko mēs šeit sastopam.

Tā sabiedrības daļa, kuŗa identificējas ar zaudējumiem, un mēs trimdā esam galvenokārt nākuši kopā, lai pieminētu zaudējumus, jūtas apdraudēta no tās, kuŗa sāk identificēties ar uzvarām. Šīs uzvaras ir jānicina un jānonivelē, lai cilvēka psicholoģiskā persona nejustos apdraudēta.

Jo vairāk indivīdus vai sabiedrību definē pagātne un nevis nākotne, jo vairāk, neizbēgami, viņi paliek adiafora tagadnē!

Un, „Viss kā pa vecam”, ko mēs tik bieži apgalvojām, eventuālais rezultāts ir rigor mortis!

Bet Džons Henrijs Njūmans (John Henry Newmann) teica, ka dzīvot nozīmē mainīties, un, ja cilvēks ir pieaudzis, tas nozīmē, ka viņš ir bieži mainījies. Un te ir tā vieta, kur teoloģiskā vēlamība atsitas pret psicholoģisko realitāti. Ko nu?

Kīrkegārds (Kierkegaard) saka, ka dzīvi var saprast tikai skatoties atpakaļ, bet tā ir jādzīvo skatoties uz priekšu, un tas rada eksistenciālas bažas.

Ņemot to vērā, mums ir iespēja atcerēties to, kas bija, pat pienākums to darīt, bet, vēl vairāk mums ir iespēja, pat privilēģija, sapņot par to, kā vēl nav. Vai tev ir dūša šajos valstssvētkos ... sapņot?

 

Svētku runa 1991. gada 18. novembŗa sarīkojumā Londonā, Kanādā.