Velta Rūķe-Draviņa

PAR ANDREJA PUMPURA ROMĀNU KURMIS

 

Red. piezīme: Raksts ir nedaudz paplašināts referāts, kas tika nolasīts Andreja Pumpura 150 gadu jubilejas zinātniskajā konferencē Lielvārdē, 1991. g. 21. septembrī.

JG redakcija sveic raksta autori, izcilo zinātnieci un spēka sievu Dr. Veltu Rūķi-Draviņu viņas 75 g. jubilejā 1992. g. 25. janvārī.

 

Īstenībā tāda romāna nav. Ir tikai romāna pirmās divas nodaļas; trešā aizsākta. 1900. gadā Mājas Viesa Mēnešrakstā Kurmis bija jau apsolīts, bet 1902. gadā Pumpurs pēc smagas slimības nomira, un tikai 1911. gadā Dzimtenes Vēstnesī parādījās romāna fragments. (1)

Līdz šim Pumpura daiļrades pētnieki šim prozas darbam bija veltījuši maz vērības. Arī Jānis Kalniņš romānā Andrejs Pumpurs (1964) tikai pavisam īsi piemin rakstnieka šaubas un neziņu, vai vispār turpināt iecerēto Kurmi: Viņš pasāk romānu par kādu spēka vīru Kurmi, kas dzīvojis klaušu laikos, kad Kurzemē iebruka Napoleona armija. Viņš raksta šo romānu, bet spalva tek negribīgi. It kā viņš tagad patiesi nerakstītu šai dienai, bet vakardienai, kas jau aizgrimst laiku tumsā līdz ar viņa jaunību. Viņš īsti nezina, vai kādam vajadzīgas rindas, kas gausi virknējas romānā. Kas tās gaida? Dzejnieks jūt, ka viņš neraksta to, kas ir vajadzīgs. (355. lp)

Visplašāk par Kurmja rašanās laiku un sacerēšanas grūtībām, kā arī par jau nobeigto fragmentu māksliniecisko vērtību raksta Jāzeps Rudzītis nesen iznākušajā grāmatā Andrejs Pumpurs. Rudzītis mēģina precizēt laiku, kad Pumpurs sācis darboties ar Kurmi, un saista to ar Panevēžas posmu, t.i. ap 1890. gadu sākumu, kad varētu būt sacerēta romāna pirmā nodaļa. Jāzepu Rudzīti nodarbina arī doma par to, kāds būtu bijis romāna turpinājums, ja Pumpurs to būtu varējis nobeigt. Viņš ir arī pirmais pētnieks, kas Kurmja tēlu ierindojis t.s. cildeno laupītāju ciklā, minot līdzīgas tēmas citu tautu folklorā, kā arī tēla izmantojumu latviešu un lietuviešu literātu darbos. (2)

Par Kurmī attēlotajām personām un to prototipiem ir plašāki pētījumi ne vien Jāzepam Rudzītim jau agrāk par jaunu izdotajā Pumpura darbā Tēvijā (priekšvārdu daļā), bet arī V. Villerušai viņas vēl nepublicētajā rakstā „Mīļās mātes personība un klātiene A. Pumpura dzīvē un darbos”. (3)

Kaut arī Pumpuram nebija lemts romānu nobeigt, tomēr jau pirmās nodaļas var literatūrzinātniekus interesēt vismaz divējādā ziņā. Vienkārt, tās atklāj viņa savdabīgo daiļrades procesu un ideju pasauli, kas mums jau daļēji zināma no Lāčplēša. Otrkārt, Kurmī vairāk nekā citos Pumpura sacerējumos ietvertas ziņas par dzejnieka dzimtu, romāna tēlos iemūžinot Lielvārdes apkārtnes savdabīgos cilvēkus.

Saviem darbiem Pumpurs meklē varoņu tipus un atrod tos tautas teikās vai (kā viņš pats dēvē) piestāstos. „Meklē” varbūt nav īsti pareizais apzīmējums: rakstnieka bērnība aizrit apkārtnē, kas pati ir vēl piesātināta ar folkloru, seniem ticējumiem un nostāstiem. Tautas garamantas viņam nemaz nav īpaši jāmeklē, tās jau tur ir visapkārt. Tajās vēl ir dzīvi arī Lāčplēša un Kurmja tēli, bet seno prūšu varonīgo cīņu laikmetā Pumpurs liek darboties arī viņu vadonim Erkum Muntem (tā paša nosaukuma darbā).

Latviešu tautas teiku krājumos, nodaļā par stipriniekiem, atrodam dažādus spēkavīrus, arī Lāčausi jeb Lāčplēsi un Kurmi. Pēc Jāzepa Rudzīša norādes, teika par Kurmi pirmoreiz nesaīsinātā veidā publicēta 1885. gadā Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Rakstu krājumā (3. sēj., 114-117). Ir ziņas, ka Kurmis daudzināts arī plašā Piebalgas apkārtnē, tāpat kā Zemgalē savā laikā īpaši populāra bijusi teika par spēkavīru Ojāru. Tautā pierakstītais teikas variants stāsta par ērmīgu savādnieku Kurmi, kas aizstāv apspiestos ļaudis, atņem bagātniekiem viņu negodīgi iegūto mantu un nodod to tiem, kam trūkst. Kurmim piemīt kaut kāda maģiska spēja, tā ka viņš spēj saraut visas važas, aizmukt no cietuma un saviem vajātājiem, ja vien pats to grib. Kad beidzot pats apnicis dzīvi, viņš ļaujas sakalties un tā sakalts palicis, kamēr miris. (4) Romāna 1. nodaļa saucas „Krievu ķērāji”. Darbība attiecas uz pagājušā gadsimta sākumu, kad Napoleona armija atstāj Kurzemi; 1814. gadā savienotie karapulki sasniedz Franciju, un, Parīzi ieņemot, krīt arī latviešu kaŗavīri, kas tur nonākuši, kopā ar Krievzemes kaŗapulkiem. Tur ir arī Kurmis, kas ievainots un tur atveseļojas.

Kaŗa un nemiera apstākļos krievu armijai nepieciešami rekrūši. Tēlotajā laikmetā kaŗa dienestam vajadzīgos jaunekļus neizlozēja (kā Pumpura dzīves laikā), bet bija izdots rīkojums nepieciešamo rekrūšu skaitu vienkārši saķert, un šis nepateicīgais uzdevums bija jāveic pašiem pagasta tiesas vīriem. „Bēgt varēja ikkatrs. Un ja kāds izbēdza, tad tas šinī gadā netika nodots. Var domāt, kā jaunekļi slēpās pa ķeramo laiku. Tie nevienu nakti negulēja istabā, bet pa pagrabiem, rijas augšā, pelavu un salmu gubeņiem, pirts lāvām un tā pr.” raksta Pumpurs romānā. Kurmis ir viens no tādiem tvarstītiem. Krievu armijai bija svarīgs tikai rekrūšu skaits; nodevēji un spiegi varēja uzrādīt tos, kas bēguļoja un kas tad tika saķerti, tādējādi atbrīvojot kādus citus. Kurmja mukšana noķērājiem, slēpšanās draugu mājās un sišanās ar tvarstītājiem veido romāna pirmās nodaļas dramatismu.

Savā daiļradē Pumpurs lielu daļu vielas mēdza iegūt no dzirdētiem nostāstiem. Tā arī Kurmī, stāstot par Kurmja paziņām − jauno meža sargu Puigu un piķieri Dugaju rakstnieks parindē piemetina: „Puigu un Dugaju kā sirmgalvjus, sarakstītājs bērns būdams vēl redzējis un no viņiem daudz piestāstus par veciem laikiem noklausījies.” Jauno dienu atmiņās Pumpurs spēcīgiem otas vilcieniem uzbur abu šo savdabju raksturus un neparasto izrīcību. Galveno personu vārdi romānā tātad nav izdomāti. Savā autobiogrāfijā Pumpurs piemin Dugaju, kas „nebēdāja ne Dieva, ne velna, kā īsts burvis ar ļauno skolu, senču gudrības glabātājs, lepns, varmācīgs māju patriarhs, kas baznīcā nav kāju spēris”. Torbēnu māju saimnieku rakstnieks dēvē par Dugo resp. Dugaju, bet dokumentos viņa vārds rakstīts ar T−, un „Juris Tugais” likts arī lielvārdiešu uzstādītajā kapa zīmē Mazjumpravas Meža kapos. Turpat atdusas arī „Kurmis” tēlotās Dārtiņas prototips, Pumpura „Mīļā māte”. Savukārt par Puigu no Pumpura atmiņām uzzinām, ka „flinšu meisters Puiga, kas runāja un lasīja vāciski, bij pasaulē daudz redzējis un piedzīvojis.” (5)

Ir interesanti salīdzināt latviešu tautas teiku ar teikas pārveidojumu Pumpura romānā:

Tautas teikā, kā jau pasakās un teikās mēdz būt, tuvāk par Kurmja izskatu nekā vairāk neuzzinām kā to, ka „vienā Vidzemes apgabalā dzīvoja ērmīgs un brīnišķīgs vīrs, ko Kurmi sauca.” Pumpurs savu varoni individualizē. Kurmis ir slaiks, stalts, skaists, tumši zilām acīm: „Viņa slaikais stāvs pieņēma visu savu staltumu, skaistais ģīmis bija apskaidrots un tumšzilās acis zibiņus meta.” Tautas teika par Kurmja dzīves vietu tikai vispārīgi min: „vienā Vidzemes apgabalā”. Turpretim Pumpurs savā romānā sīki apraksta notikumu vietu: „Daugavas malā, kur straujā Kazamačkas straume beidzas, starp Lindes un Liel-Jumpravas muižas robežām, Kurzemes pusē uz paša krasta atrodas krogs, kuŗu sauc par Robežkrogu ...”. Tā ir rakstnieka dzimtā puse. Arī romāna tālākajos notikumos tiek pieminētas mājas, kas faktiski bijušas Pumpura dzimtajā novadā. Rekrūšu ķērāju vajāto Kurmi Dugajs noslēpj „Kraukās”; tā saucās mājas, kuŗās 1838. un 1839. gadā dzīvojis rakstnieka tēvs Indriķis Pumpurs. (6)

Arī notikumu laiks romānā ir skaidri pateikts: „Bij augusta mēneša beigas, kad kādas jaukas dienas vakarā minētā Robežkrogū notikās jautra dzīve.” Šo precīzo ziņu dēļ Pumpura romāns vairs nešķiet dēku romāns, bet drīzāk iederētos vēsturisko romānu virknē, atspoguļojot notikumus noteiktā vietā un noteiktā laika posmā.

 

Stipri atšķirīga un sīkdaļās parādīta ir arī Kurmja personība. Tautas teikā Kurmis raksturots kā „liels bagātu un varmāku ienaidnieks, bet nabagu un nospiestu ļaužu draugs ... Kurmja lielākais mērķis, pēc kā viņš dzinās, bija bagātiem varmākiem naudu nozakt un to nabagiem izdalīt.” Pumpurs savā romānā ļauj tuvāk iepazīt Kurmja idejisko nostāju, kad viņš apspriežas ar Dugaju. Vienojoties par mūža draudzību, Kurmis uzsver: „vienalga, kur ar mēs katrs neesam, mūsu uzdevums lai ir, nelikties sevi nomīdīt un palīdzēt arī mūsu citiem brāļiem turēties uz kājām; tagad ir kaŗa un grozības laiki visās zemēs, var pie tam arī latviešiem nākt citi laiki.” 

Kaujoties ar saviem vajātājiem, Kurmis tiek vaļā no rekrūšu ķērājiem, bet principā viņš nebūt nav pret iešanu kaŗaklausībā, vienīgi ne tādā tik necilvēcīgā veidā: „es brīvā prātā ietu kaŗa pulkiem līdzi un ņemtu dalību visos kautiņos, visās zemēs priekš tautu svabadības; bet tā kā viņi gribēja mani saķert un kā dumju puiku nodot rekrūšos, − nē, ar to tik es nebiju mierā, es zvēlu pašam pagasta vecam tā pa galvu, ka tas bez samaņas kā sapuvis nolikās gar zemi.” Aiz šiem vārdiem mēs jūtam līdzīgu notikumu atblāzmu paša rakstnieka mūžā, kad viņš kā savvaļnieks aizgāja uz Serbiju. Kurmja sarunās ar Dugaju atklājas arī viņu atšķirīgie uzskati jautājumos par attiecībām starp muižas ļaudīm un zemniekiem. Kurmim grūti attaisnot muižas meža sarga Dugaja izdarības, jo „pie visas tavas krietnības tu, ar kungiem kopā dzīvodams, taču arī vienu daļu palīdzi noplītēt mūsu nabaga brāļu grūtā darba sviedrus − un tas pēc manām domām nav labi.” Dugajs aizstāv savu viedokli: ja ne viņš, tad tai vietā muižas darbā stātos kāds cits, droši vien, vāczemnieks, kas vēl apsmietu latviešu zemniekus, turpretim viņam, šai amatā esot, iespējams daudzkārt aizstāvēt savus tautas brāļus. Atcerēsimies, ka arī Pumpura tēvs kādu laiku bija muižas ierēdnis (vīndedzis), kam bagātās un lielās muižas dzīve bija labu labā, bet kas varbūt reizēm arī jutās tāpat kā kritizētais Dugajs Pumpura romānā.

Lāčplēsis Pumpura eposā veic savu pirmo varoņdarbu, pārplēsdams lāci. Arī Kurmim ir savs varoņdarbs, gan ne lāci uzvarot, bet steidzoties palīgā Krauku māju jaunavai Dārtiņai, kad viņai uzmācas muižas piķieris. Abos gadījumos varoņi paši neuzbrūk, bet aizstāvas resp. aizstāv kādu, kam uzbrukts. Kad lācis brūk virsū vecajam tēvam, Lāčplēsis metas starpā un pārplēš lāci kā kazlēnu vidū pušu. Kad vācietis mācas virsū latviešu jaunavai, Kurmis steidzas palīgā. Romānā rakstnieks diezgan dramatiski apraksta pašu cīniņu. Dārtiņai, ganot lopus, svētdienas rītā mežā uzbrūk muižas vācietis un grib viņu par vari bučot. Dārtiņa kliedz. Kurmis ar lēcieniem ir cauri birzij, „sagrāba ūsaini aiz zaļās svārku apkakles un nosvieda to riteniski kādā dūņainā dobjumā.” Vācietis lādēdamies uzbrūk Kurmim, ar paceltu dūri mēģinādams iekraut pa ģīmi, „bet šis manīgi atsita dūri un pašu aiz krūtīm sagrābis pacēla augšā un kratīja tā, ka tam zobi klabēja un asinis pa muti un degunu sāka tecēt, − tad to palaida vaļā, pieteikdams, lai nu esot mierīgs, citādi iešot vēl sliktāk! Kad atsteidzas Puiga un, bažīdamies par labu saticību ar muižas ļaudīm, spriež, ka viņš būtu juties spiests iet vācietim palīgā, Kurmis atcērt: „no kungu kalpiem es nebīstos arī no diviem.”

Ja Pumpura Lāčplēsis ir stiprs un mazliet lācīgs, tad Kurmī Pumpurs ielicis vairāk gara spēka nekā fiziska pārākuma. Viņš tiek tēlots kā augumā sīkāks par Puigu; Puiga ir plecīgāks un galvas tiesu pārāks, bet „viņš izmērīja Kurmi ar acīm, bet laikam šo skatienos kaut ko sajuta, kas ir lāča spēku remdina, tādēļ tik atteica ...”. Arī tautas teika piedēvē Kurmim garīgu maģisku burvestības spēku.

Kā jau romānā iederas, Pumpurs intrigu sarežģī ar mīlestības un greizsirdības tēmu. Pēc iznesīgās un izdarīgās saimnieces Dārtiņas sirds un rokas tīko ne tikai Puiga un Dugajs, bet kopš pirmā vakara Krauku mājās arī Kurmis nav vienaldzīgs pret viņu. Krogu, kuŗā iebēdzis Kurmis, rekrūšu gūstītāji tomēr aplenc, pieliek sargus pie durvīm un logiem un paši ar izvilktiem zobeniem dodas krogā iekšā. Redzēdams pārspēku, Kurmis ļaujas, lai viņam sasien rokas uz muguras un pieliek sargu. Bet tiklīdz ienāk Lindes muižas piķieris un sāk viņu apsaukāt, izaicinoši sitot knipus zem deguna, notiek kaut kas līdzīgs tam, kā teikts teikā, ka „nekādi valgi, nedz ķēdes viņa nevarēja turēt. Kurmis visas saites sev kā niekus nokratīja...” −

Kurmim Pumpurs piedēvējis vairākas cildenas īpašības (par kādām nerunā tautas teika) − iet taisnus ceļus, nelūkojot pielabināties vai piekukuļojot savus vajātājus. Kurmis noraida visus savu labvēļu ieteikumus un palīdzības mēģinājumus („varbūt pie unteroficieŗa un zaldātiem varētu ar naudu ko izdarīt...”, „vajadzēja tik zaldātiem dot krietni dzert un unteroficieŗiem kādus rubļus naudas, lai tie būtu vienu aci aizmieguši un nakti − gan tad tiktum vaļā”) un labāk brīvi izvēlas iestāties kaŗadienestā kā savvaļnieks, jo „ne mūžam necietīšu šo pazemošanu, ar kādu tie mužiki ākstās. Es negribu, ka ar mani apietas kā ar arestantu.” Atvadoties viņš vēl Dugajam piemetina: „... tagad būšu brīvs no viņiem un arī no visas citas varmācības. Ja nāks mūsu zemei brīvi laiki, kā malvas paužas, − tad ticiet droši, arī Kurmis dzimtenē ieradīsies un tad parādīsim darbos, ka esam vērti labāka likteņa.”

Kaut kas no tādām rakstura īpašībām, kā Dugajs raksturo Kurmi („mierīgs, pacietīgs, tad atkal ātrs, uzņēmīgs un grozīgs”), mums zināms arī par paša rakstnieka straujo un svārstīgo dabu.

Romānā notēlota tā laika (t.i. 19. gadsimta sākuma) ikdiena zemnieku saimniecībās. Krauku mājas ir mežu vidū; biezajās eglēs iekārtots alus brūzis un kalēja smēde. No vectēva laikiem saimnieki ir lieli dravnieki; mežā ir dravas, bišu dārzā vairāk par 100 bišu kokiem. Medus ņemšana, kopšana piekrīt tēviem, un bišu svētkos, ko svin vismaz trīs dienas, sabrauc viesi, „bišu kopenieki”. Mēra laikā cilvēki bija izmiruši; saimnieka vectēvs, laikam žemaitis, ienācis no tālāka novada, apprecējis latvieti un iekopis pirmos līdumus un pļavas. Sākumā vectēvs nav klausījis nevienam kungam, bet „tēva laikā jau ieradušies zviedru mērnieki, izmērījuši zemi un uzlikuši klausības Liel-Jumpravmuižai par labu.” Visi apkārtnes zemnieki ir lieli grāmatnieki, labi dziedātāji. Sevišķi sievietes gādā par izglītību: saimnieka māsa Dārte māca bērnus lasīt, ir visādos darbos izdarīga un jāj tikpat droši un braši kā jebkurš puisietis. Saimniekojot, viņa liek galdā visādus lauku gardumus. Brokastīs saime sēžas pie galda, „aplikta ar plāceņiem, bļodiņām ar biezu pienu un sviestu virsū, tad vēl pilns siets ar sausiem, sālūdenī novārītiem zirņiem, kuŗus tāpat saujām katrs grāba un bēra mutē, pie tam ar karoti no lielās liepas bļodas piestrēba maisījumu no salda un rūguša piena.” Mežā tiek šauti rubeņi, tos cep pusdienām, piedzeŗot klāt alu.

Gaišajā krietnās un gudrās Dārtiņas tēlā Pumpurs, gan nesaucot viņu īstajā vārdā, iemūžinājis Krauku mājas saimnieka Jēkaba māsu Edi no Pumpura mātes Zemuļu dzimtas, to pašu vēlāko „Mīļo māti”, ko dzejnieks arī citur pieminējis ar cieņas un apbrīnas jūtām. Ne velti Pumpura un Zemuļu dzimtu pētniece V. Villeruša varējusi teikt: „Dzejnieks no Pumpuriem mantojis uzvārdu, no Zemuļiem daudzas ētiskas, morāles vērtības. Tādēļ arī šis skaistais Mīļai mātei celtais piemineklis ne vecajos kapos, bet dzejnieka darbos.” (7)

Romāna otrā daļa aizved mūs uz Franciju, uz kādu jezuītu klosteri Parīzes tuvumā, kur iekārtota slimnīca. Pagājuši divi gadi, Napoleona armija ir sakauta. Klosterī no ievainojuma atlabis arī kāds „jauns krievs”, kas īstenībā nemaz nav krievs, bet „no kādas latviešu tautas no Krievijas Ost-Zejas jeb vācu provincēm” (kā teikts romānā). Tas ir Kurmis.

Jezuītu ordeņa priekšnieks labi pārzina katoļu ticības izplatību, pēc tam luterisma nostiprināšanos Vidzemē; viņš būtu ar mieru apdāvināto jaunekli uzņemt klosterī, ja vien tas gribētu pāriet katoļticībā. Kurmis beidzot nolemj izmēģināt, sākumā kļūstot par klostera mācekli, t.s. „novici”.

Kaut kādas atskaņas par ārzemju klosteriem ir arī Lāčplēša 4. dziedājumā, kad Koknesis un Laimdota tiek aizvesti uz Vāciju: „Koknes’s arī mierā likās, Ņēma līdz ar jaunekļiem Dalību pie mācīšanas kādā lielā klosterī... Kur par viņa izmanību, Spēku visi brīnījās.” (8)

Mūsu uzmanību saista Kurmja personība un viņa idejiskā pārliecība arī šeit, Francijas klosterī. Vispirms jau izceļas garīgais pārākums. Apbrīnojama ir Kurmja valodu prasme, spēja ātri apgūt daudzas valodas. Jau romāna 1. nodaļā atklājās, ka Kurmis prot ne vien latviski, bet arī vāciski, un ar krievu virsnieku viņš sarunājas krieviski, jo kādu laiku ticies ar krievu zaldātiem. Francijā pāris gadu laikā viņš pagūst iemācīties arī latīņu un franču valodu. Kad klostera priekšnieks atvainojas, ka neprot latviski (kaut gan starp ordeņa brāļiem esot arī latviešu un leišu valodas pratēji), Kurmis lepni paskaidro, ka viņi var sarunāties arī franču valodā.

Šai sarunā tiek skartas arī cilvēka tiesības, mūsu dienās tik aktuālais temats. Sirmais klostera priekšnieks domā, ka Eiropas nemieru īstais vaininieks nav vis Napoleons, bet ka tas ir Dieva sods par neticību, kas ieviesusies gan valdnieku dzimtās, gan pašā tautā. „Bet Dieva prāts, kā mūsu kristīgā ticība māca, nav nekas cits, kā dabisks likums būt labam cilvēkam un uzskatīt arī citus par cilvēkiem ar vienādām tiesībām.” Kurmis iebilst: ja viņam būtu līdzekļi, viņš tūlīt atgrieztos tēvijā, bet (krievu) kaŗaspēkā viņš tāpat, kā zemas kārtas cilvēks, augstāk par apakškareivi netiktu. „Kur še nu ir cilvēku vienādās tiesības, kā jūs, svētais tēvs, to nupat izskaidrojāt?” Klostera priekšnieks atzīst, ka Kurmim taisnība: cilvēce nav līdz šim šo likumu ievērojusi, bet viņš ir pārliecināts, ka „tomēr mūžīgi tas tā nepaliks. Nāks laiki, kur arī zemākas kārtas tiks pie savām tiesībām...”.

Domas, ko Pumpurs še liek pateikt klosteŗa priekšniekam, nav svešas tām, ko Laimdota lasa priekšā Lāčplēsim Burtnieku pilī: „še nu ir darbalauks cilvēces draugiem aizstāvēt, sargāt Tautas no maldīgām ticībām, kuŗas brīvības garu Valdzināt dzenas un grozās tik zināmām kārtām par labu.” (9)

Tā nu Kurmis paliek par tādu kā mācekli klosterī. Sākumā viņš ir tīri apmierināts ar šādu bezdarbīgu dzīvi, bet drīz vien iepazīstas arī ar jezuītu noslēpumiem, viņu mērķiem un līdzekļiem, kas „ne ikreizes saskanēja kopā ar labu sirdsapziņu un tikumību.” Te nu romānā sākas visādi sarežģījumi ar dēku, piedzīvojumu un pārsteigumu raksturu. Klosterī kopā ar vecīgu abatu ierodas arī jauns klostera māceklis Francis, kas vēlāk izrādās par sievieti − abata draugaļu Francisku. Franciskā iemīlas arī Kurmis, viņi slepeni satiekas, bet kad Franciska nonāk stāvoklī un gaida bērniņu, viņi vairs klosterī palikt nevar. Nozaguši klostera vērtslietas, abi aizbēg. Viņi iegriežas Parīzes priekšpilsētā pie kāda žīdu veikalnieka Mozus, bet tur priekšā jau ir un viņus pārsteidz laupītāju virsnieks Ferrans. Naudu par nozagtajām dārglietām viņi saņem, bet „Kurmim gribot negribot bij jāiet laupītājiem līdzi.”

Romāna 3. nodaļu Pumpurs tikai paguvis iesākt. Tā saucas „Starp laupītājiem laupītājs”. Ievadījumā rakstnieks norāda uz zagļu un laupītāju bandām, kas pēc visiem kaŗiem (arī pēc Ziemeļu kaŗa Vidzemē 18. g.s. sākumā) klejo un laupa, kā tas tai laikā notiek arī Francijā. Pašā Parīzē jo sevišķi aktīvs ir Kartušs, par kuŗu Pumpurs laikam lasījis, jo viņš piezīmē, ka „Par pēdējo sarakstītas vairāk grāmatas, kuŗas lasot tiešām jābrīnās par viņa pārdrošību, izveicību un asprātību.” Līdzīguma ar tautas teikas varoni Pumpura Kurmim šai nodaļā ir tikai tik daudz, ka arī teikā Kurmis nolaupa kungam naudu, ko nepatur sev, bet nodod muižnieka apkrāptajam nabaga zemniekam. Teikā pieminēts arī, ka Kurmis ne vienu reizi vien nonācis cietumā, bet no tā izkļuvis ar īpašiem burvju vārdiem „melnā grāmatā”.

Romāns tātad palicis nepabeigts. Bet Jāzeps Rudzītis savā jaunajā grāmatā hipotēzes veidā uzskicē arī romāna turpinājumu. Pēc viņa domām romāns arī tālāk būtu veidots tautas teikas ietekmē: kādu laiku Kurmis varētu būt saistīts ar minēto Kartušu, bet pēc tam atgriezies Latvijā un tur kļuvis par soģi latviešu verdzinātājiem un apspiedējiem, varbūt pat kļūstot par kādas nelielas bruņotas zemnieku grupas vadoni. (10)

Romāna 2. nodaļā, kur Kurmis un klosteŗa priekšnieks filozofē par netaisnību pasaulē, skaidri izpaužas Pumpura pārliecība par cilvēku vienādajām tiesībām, kas tiks panāktas ja ne viņa dzīves laikā, tad nākotnē. Tā nav vienīgā aktuālā ideja, ko atrodam Pumpura darbos. Viena no tādām ir arī viņa doma par EIROPU kā „mūsu māti”. Nezinu, vai ir vēl kāds cits latviešu rakstnieks, kas jau pirms vairāk nekā 120 gadiem (1870.) būtu tā cildinājis Eiropas kontinentu kā Andrejs Pumpurs. Viņš bija daudz ceļojis, saticies arī ar tālu zemju cilvēkiem, klausījies viņu stāstos un vērojumos. Baltijas Vēstnesī (ar parakstu -rs) ir iespiests viņa raksts „Eiropa” (11), kuŗā Eiropa tiek salīdzināta ar citām pasaules daļām, atzīstot eiropiešu dzimtenes lielos dotumus, kādu nav citur: „Cik daudz jaukas jausmas nemodina pie mums jau tie četri gadalaiki vien”, „Mūsu putni, pēc spalvām skatot, nav tik skaisti, kā viņās siltās zemēs, bet jo vairāk dziedātāji”, „Mūsu mežu un pļavu puķītes, zināms, nezaigo tā, kā siltu zemju ziedukrūmi iekš visām varavīksnes pervēm. ... un tak viena Eiropas kaķupēdiņa, viena zilacīte mūsu dziesminiekus vairāk jausmina, nekā tāda spīguļodama kaktus puķe jeb smaržīga magnolija.” Un nobeidz šo rakstu Pumpurs ar aicinājumu: „Turēsim tādēļ, kā labi bērni, cieņā mūsu māti Eiropu! Lai viņa mums nekad neapnīk!” Tagad, kad Latvija gatavojas atgriezties Eiropā, šie Pumpura vārdi skan sevišķi laikmetiski.

 

NORĀDES

(1)  Analīzei izmantots romāna (fragmenta) pārpublicējums grāmatā Andreja Pumpura Raksti II (Rīgā 1925), 299-344.

(2)  Jāzeps Rudzītis, Andrejs Pumpurs (Rīgā 1991), 245-258.

(3)  Ar pētnieces laipnu atļauju esmu varējusi ieskatīties viņas manuskriptā.

(4)  „Stiprinieki”, Latviešu teikas un pasakas XV (ASV 1970), 270-271.

(5)   „Andreja Pumpura atmiņas”, Andreja Pumpura Raksti II (Rīgā 1925), 145-147.

(6)   Kraukās (2) Jumpravā minētas arī J. Endzelīna Latvijas PSR vietvārdos I daļas 2. sēj. (Rīgā 1961), 125, kur nav dota skaidra vārda etimoloģija, bet norādīts uz paralēlēm pārējās baltu valodās.

(7)   Manuskriptā „Mīļās mātes personība un klātiene A. Pumpura dzīvē un darbos.”

(8)   Andrejs Pumpurs, Lāčplēsis. Ar Jāzepa Rudzīša ievadapcerējumu un komentāriem (Rīgā 1988), 207.

(9)   Turpat, 190.

(10)  Jāzeps Rudzītis, Andrejs Pumpurs (Rīgā 1991), 254-256.

(11)  Andrejs Pumpurs (ar parakstu -rs), „Eiropa”, Andreja Pumpura Raksti II (Rīgā 1925), 375-383.