PAR DRAMATURĢIJAS BIBLIOTĒKU

 

Kāda itāliete nesen Amerikā man jautāja, no kurienes es esot, un, negaidījusi atbildi, teica, ka uzminēšot. Pēc kāda laiciņa, neveiksmīgi pūlēdamās uztaustīt īsto reģionu, viņa lūdza, lai es nosaucot vismaz kontinentu. Pateicu, ka dzīvoju Eiropā. Kad viņa bija nosaukusi visas Eiropas valstis, protams, izņemot Baltiju, ne tik vienreiz, bet pa 2, 3 lāgi, viņa ieturēja neticīgu pauzi, caururbjoši skatījās un tad jautāja: „Bet vai Tu esi pārliecināts, ka Tu tiešām dzīvo Eiropā?” Es par šo jautājumu sāku smieties, jo tas man šķita dziļdomīgs un daudz ko pasākošs. Jā, es nodomāju − pagaidām tik tiešām viss balstās tikai uz mūsu pašu pārliecību, ka mēs dzīvojam Eiropā.

Tas bija ceļojuma laikā pa Kaliforniju. Tad pagāja divas dienas, un Padomju Savienībā sākās kū, ak tā, piedodiet, pučs. Bet mēs tajā brīdī pildījām „tūres plānu”, baudījām Holivudas priekus − braucām ar vilcieniņu pa tiltu, kuŗu „kratīja” King-Kongs, pa tiltu, kuŗš „gruva”, un tad mums kādā „metrostacijā” demonstrēja mākslīgo „zemestrīci” − vilciens gāzelējās, pa kādu metro noeju mums virsū „gāzās” milzīga ūdens masa, otrā pusē „iekrita” griesti ar augšstāva preču vagoniem, sāka degt ... un mēs visi priecīgi šausminājāmies ... Brīdī, kad Latviju sāka ieņemt ēku pēc ēkas, un tur zemestrīce notika bez pēdiņām. Tad es to vēl nezināju un turpināju jautri bīties. Paģiras sākās nākamajā dienā, kad klusajā un mierīgajā Berklijā no mākslīgajām šausmām bija jāiedziļinās īstajās. Klusums, miers, komforts, vienīgi diktori runā un runā... Un īstajās metrostacijās aktivizējusies avīžu tirgošana. Un iekšpusē viss sagriezies. Zvana Baņuta, zvana citi... Trīs dienās jāmēģina saprast, kā dzīvot tālāk, ja apvērsums tiešām turpināsies... Atlikt atpakaļbraucienu? Bet uz cik ilgu laiku? Šo psiholoģisko stāvokli nekad nebiju domājis piedzīvot, taču šķiet, ka tad iejutos arī vienā otrā no tām izjūtām, ar kuŗām droši vien saskārušies tie latvieši, kas šobrīd dzīvo ārzemēs ... Taču pagāja trīs dienas un notikumi pēkšņi sagriezās tik laimīgi. Latvijas brīvība...

Jā, tā jau ir visjaunāko laiku un tomēr vēsture. Tāpēc atgriezīsimies pie ievaddaļas. Tātad − „vai tu esi pārliecināts, ka tu dzīvo Eiropā? ...”

Mans darbs bijis saistīts ar dramaturģiju nu jau ilgāku laiku. Vispirms − gandrīz trīs gadus Latvijas televīzijā, strādājot pie TV uzvedumiem, meklējot tiem lugas, tagad − nu jau četrus gadus strādājot par Dailes teātŗa literārās daļas vadītāju un domājot par tā repertuāru un reklamēšanu. Esmu nonācis pie dažiem secinājumiem par dramaturģijas situāciju Latvijā, kuŗus tad arī vēlos še izklāstīt. Proti − šajā jomā Eiropā mēs nedzīvojam.

Manuprāt, galvenais secinājums ir tāds, ka latvietim Latvijā ir ļoti skopas iespējas iepazīt dramaturģiju kā literatūras veidu. Lugu grāmatas iznāk ļoti maz. Piemēram, latviešu autoru jaunākās lugas iznāk (ja iznāk) stipri vēlu pēc to uzrakstīšanas. Ārzemju dramaturģijas jomā pie mums netiek izdoti pat izcilākie pasaules klasiķi, nemaz nerunājot par jaunāko pasaules dramaturģijas devumu. Dramaturgs un režisors Pēteris Pētersons pirms dažiem gadiem bija viens no grāmatu sērijas Dramaturģijas bibliotēkas izveidošanas iniciatoriem. Taču tās turpmākais liktenis ir problemātisks − jo... šīs grāmatas neizpērk. Pirmkārt, vaina esot tirāžā, kas svārstās no 3500 līdz 10 000. Mazas tirāžas esot komerciāli neizdevīgi izdot. Bet šī tomēr ir vairāk kultūras, nevis komercijas lieta. Un par to nāktos domāt tieši šādā aspektā. Otrkārt, šajā sērijā līdzās Ibsenam un Hauptmanim sāka iznākt lugas, kas nebūt nav „pirmās nepieciešamības produkts” latvieša grāmatplauktā un apziņā, piemēram, lugas par Ļeņinu un revolūciju, austrumvācieša F. Volta, rinda poļu lugu, starp kuŗām tomēr nebija savulaik sensacionālā S. Mrožeka. Protams, vērtīgi bija izdot krievu klasiķus A. Vampilovu un V. Majakovski, taču ... vēl līdz šim nav izdoti latviešu teātŗa skatītāju iecienītie T. Viljamss, E. Olbī, J. O’Nīls, neapšaubāmi nozīmīgie Jonesku, Bekets, Strindbergs, nemaz nerunājot par P. Šeferu, H. Pinteru, franču brīnišķīgajiem komediogrāfiem, pavisam jau neminot Koltesu, Stopardu, Šepardu... Un tas vienā lielā daļā nebūt nav saistīts ar kādiem autortiesību aizliegumiem, jo 1973. gada Konvencija lielas dramaturģijas vērtības nebūt neskar. (Starp citu, jaunajā Latvijas valstī autortiesību jomā būs nepieciešams milzīgs un rūpīgs darbs, no kā būs atkarīgs gan teātŗu, izdevniecību, gan žurnālu, bet visvairāk − lasītāju stāvoklis. Protams, daudz ko atrisinās normāla naudas sistēma, tad ar ārzemju autoriem varēs runāt darījumu valodā, nebūs, kā tagad, jālūdz atteikties no autorhonorāriem valūtā ...) Kamēr ir izdots tik maz no visām iespējamām vērtīgajām dramaturģijas bagātībām, tikmēr argumenti par to, ka lugas nelasa, man šķiet vienkārši nepiedienīgi. Un kāpēc tad lasīja 20.-30. gados, kad iznāca daudz glītu brošūriņu? Un kāpēc pat neliterāri žurnāli tad iespieda gan pašmāju, gan tulkotas lugas? Tagad gandrīz vienīgi Teātŗa Vēstnesis un Jaunā Gaita kaut ko pūlas darīt lietas labā. Vieglāk, protams, ir tā vietā, lai dotu lasītāja rokās lugu grāmatu, pierunāt viņiem pilnas ausis, ka viņš taču lugas nelasa vai ka dramaturģija ir teātris, nevis literatūra. Dabiski, ka daudzi jau sāk tam arī ticēt. Tikai nezin kāpēc citās valstīs konsekventi tiek iespiestas lugu grāmatas un par dramaturģiju domā arī kā par literatūru. Jo publikācijas veido to paliekošo augsni, kas ilgi var barot teātri. Neiespiestus eksemplārus meklē tikai daži interesenti īpašos nepieciešamības gadījumos.

Par tulkojumiem. Viens no populāriem saukļiem Latvijā ir − kāpēc tad tu nevari izlasīt to lugu krieviski, angliski vai vāciski? Tajās taču ir publikācijas. Labi, − bet kāds no tā labums latviešu kultūrai kopumā? Indivīds jau iegūst, bet tāds darbs neieplūst latviešu kultūras apritē, un tas ir milzu zaudējums. Turklāt cik tad būs to cilvēku, kas tā nu ies meklēt lugas svešvalodās. Un ja tiešām, tad droši vien krievu valodā, jo to vairāk zina. Arī es galvenokārt lasu lugas krievu valodā, jo tajā publikāciju klāsts ir nesalīdzināmi lielāks. Taču nelaime ir tā, ka no citām valodām krieviski ilgu laiku tika tulkotas lugas ar ļoti „interesantu” atlasi, ko es varētu formulēt šādi − tās „atspoguļoja pūstošā kapitālisma strādnieku šķiras nepanesami grūto dzīvi buržuju draudīgajā ielenkumā”. Protams, es pārspīlēju, bet tieši šādas ievirzes citzemju gabalus man ir nācies lasīt ļoti daudz. Pie tam − kvalitāte nav diezcik spoža. Objektīvu rietumu dramaturģijas ainu krieviski gūt nevar.

Tagad − par vienu ideju, kas jau sen mani nodarbina un kas varētu būt solis dramaturģijas apzināšanas un pieejamības virzienā. Proti, Latvijā būtu jāveido dramaturģijas bibliotēka, visiem lasītājiem pieejama bibliotēka, kuŗā bez lugu grāmatām tiktu vākti arī visi iespējamie lugu eksemplāri. Tas varētu izvērsties par kāda bibliotekāra mūža darbu, jo darāmā būtu ļoti daudz. Jāsāk no nulles. Pirmkārt, jāapzin un jāsavāc vienuviet visas lugas, kas bijušas uz latviešu teātŗa skatuvēm. (Piemēram, neticami, bet šobrīd jau vairs nevar atrast pat netālā pagātnē spēlētu lugu eksemplārus, jo tie ir vai nu nolietoti, vai kādā nelaimē sapelējuši un, dabiski, to atjaunošanai būtu jāiegulda līdzekļi un cilvēku darbs, vai arī vienkārši nav zināms, kādos privātos arhīvos šie eksemplāri varētu būt). Otrkārt, mēs ļoti maz domājam, lai cittautiešiem padarītu pieejamus latviešu dramaturģijas darbus. Piemēram, vai kāds zina, ka Ita Kozakēviča poliski ir tulkojusi M. Zīverta Kāds, kuŗa nav, interesanti, kuŗos arhīvos glabājas M. Zīverta dažu lugu tulkojumi zviedriski, norvēģiski, vāciski. Zviedru radio ir raidījis L. Stumbres lugu ... M. Zālītes Lāčplēsi angliski ir tulkojusi S. Rubene, utt. utjp. Jā, kaut kur tas viss ir, tikai ne vienkopus un ne visiem pieejams. Bet − jau uz Latviju brauc no Dānijas un Holandes, Zviedrijas un ... − un jautā: ko varētu iestudēt no latviešu dramaturģijas un kur varētu dabūt to izlasīt. Kuŗš atbildēs?

Treškārt, vajadzētu apzināt pasaules dramaturģijas tulkojumus latviešu valodā. Daudz kas ir pārtulkots − spēlēts vai palicis atvilktnēs teātŗu vai izdevniecību nevaļas dēļ. Ne tikai Latvijas teātŗi, bet arī ārzemju latviešu trupas meklē repertuāru. Meklē − kā var ..., bet ja būtu šīs „informācijas bankas” − bibliotēkas?

Un ceturtkārt, lai gan − pirmkārt: vai nebūtu brīnišķīgi, ja visas latviski uzrakstītās lugas atrastos vienkop ..., mēs jau vēl nemaz nezinām īsti, kāda šī kopaina īsti izskatās ...

Es esmu pārliecināts, ka uz šādas bibliotēkas bāzes varētu rasties daudzi nozīmīgi pētījumi (ne tikai literatūrzinātniski, bet arī socioloģiski). Manuprāt, šāds dramaturģijas centrs pamazām varētu nodibināt labus sakarus ar pasaules lugu izdevniecībām un aģentūrām, un tā varētu būt laba informācijas krātuve ne tikai Latvijai vien.

„Vai tu esi pārliecināts, ka tu tiešām dzīvo Eiropā?”

Mums ir jādzīvo Eiropā. Arī dramaturģijas jomā.

 

Uģis Segliņš