VALDEMĀRA TONES SIMTGADĒ

 

Latviešu gleznotājs Valdemārs Tone dzimis 1892. gada 23. martā Annenieku pagastā Zemgalē, miris 66 gadu vecumā 1958. gada 30. jūlijā Londonā. Galvenokārt ar vispārinātu intravertu sievietes tēlu, kailfigūru un klusās dabas gleznojumiem Tonem neapšaubāmi ir nozīmīga vieta latviešu mākslas kopainā. Visdziļāk Tone savu vārdu Latvijas kultūrvēsturē tomēr šķiet ierakstījis kā personība, kā sava laika un tā jaunās paaudzes mākslinieku iejūsminātājs un ietekmētājs. Pirmā Latvijas neatkarības laika mākslinieku paaudze lielā mērā ir izaugusi Valdemāra Tones zīmē. Anšlavs Eglītis nekrologā Tonem raksta: Gan tikai retais no daudzajiem māksliniekiem, kas radās un veidojās brīvvalsts laikā, būs izvairījies no tiešas vai netiešas Tones ietekmes. (Laiks, 1958. g. 23. aug.) Kad, rakstot šīs rindas, veŗos nezināma autora trīsdesmito gadu Tones fotoportretā, es varu apjaust viņa personības suģestējošo spēku, arī nekad dzīvē viņu nesaticis. Iekšējs miers un ārēja elegance. Atvērtība pret cilvēku kā garīguma nesēju un skaistuma iemiesojumu. Pārliecinošs sava argumenta izklāstā, bet vienmēr bez skaļuma vai bravūras.

Ja Krišjāni Baronu iedomājamies kā sirmu viru ar gaŗu baltu bārdu un mazām brillītēm, tad Valdemāru Toni šķiet neiespējami iztēloties kā vecu cilvēku. Tad nu šī vienmēr elegantā mūžam spēka pilnbriedumā esošā vesela laikmeta mākslas iedvesmotāja simtgadei publicējam trīs autoru piemiņas rakstus.

Gleznotājam Arnoldam Treibergam nesen apritēja 85 gadi. Latvijas mākslas akadēmijā iestājies 1931. gadā. Dzīvo Pensilvānijā un vēl joprojām aktīvs latviešu emigrācijas mākslas dzīvē.

Tatjana Suta kā Aleksandras Beļcovas un Romāna Sutas meita agros gados dzīvojusi līdz Rīgas mākslinieku grupas priekiem un bēdām. Daudzus gadus kā Latvijas televīzijas mākslas režisore veidojusi nozīmīgus raidījumus par latviešu mākslas notikumiem un personībām. Plāno rakstīt plašu monogrāfisku apceri par Rīgas grupu.

Laimonis Mieriņš dzimis 1929. gadā un māksliniecisko izglītību ieguvis Anglijā. Nozīmīgs latviešu bezpriekšmetīgās glezniecības pārstāvis. Latviešiem emigrācijā daudzus gadus pazīstams ar apcerēm par latviešu mākslas norisēm dzimtenē. Pamatoti varam viņu saukt par Valdemāra Tones pēdējo skolnieku.

1991. gada 5. septembrī Tatjanas Sutas laipnā izkārtojumā viesojāmies pie Margas un Arvīda Spertālu meitas Asjas Strēles. No viņas krājumiem tad šai burtnīcā jau minētais Tones fotoportrets no trīsdesmitajiem gadiem un tam laikam raksturīgs Tones un viņa Jelgavas draugu grupas uzņēmums (šīs fotogrāfijas Rīgā pārfotografēja Juris Krieviņš). Tai pašā reizē Spertālu mājas dārzā nofotografēju šeit reproducēto Tones gulošo un grupas portretu. Šie visi ir pirmpublicējumi.

Sarunā pie kafijas tases Asja Strēle atcerējās, ka senajos trīsdesmitajos Arvīds Spertāls priecīgi vēstījis, ka, lūk, šodien gaidāms „dienests”, jo no Rīgas iebraukšot „brūtgāns”. „Dienests” bija Spertāla apzīmējums raksturīgajām draugu grupas pārrunām, kad ciemojies Tone un „brūtgāns” bijis viņa nosaukums pašam ciemiņam. Meitēns Asja savukārt no Tones iesaukts par „sērgu”, jo pie pirmās izdevības bijusi ciemiņa klēpi. Toreiz un tagad! Tagad Asja Strēle strādā Latvijas televīzijā un atcerējās kā nesen omona varoņi viņu līdz ar citiem televīzijas darbiniekiem brutāli nolikuši pie sienas un, rupji lamādamies, draudējuši ar nošaušanu.

Valdemāra Tones simtgadē, domājot par viņa nozīmību Latvijas kultūras vēsturē un par daudzajām zīmēm Latvijā un citās pasaules malās, kas to apliecina, Jaunā Gaita saka paldies visiem minētajiem, kuŗi palīdzējuši šis Valdemāra Tones piemiņas zīmes veidošanā.

Nikolajs Bulmanis

 

 

 

TONEM GAŖĀM SLIDOT

 

Kā zēnam man patika izstādes, muzeji un gleznas. Tās bija pasaules pasaulē. Pirmo reizi glezna saistījās ar tās radītāja vārdu kaut kad agros 1920. gados Pilsētas mākslas muzejā. Glezna grima violetā tumsā, no kuŗas tik tikko iznira sievietes apveids ar drusku skaidrāku seju un vēl skaidrākām saujām ar balodi. Man sāpēja ņirgas par šo gleznu. Kas viņā patika? Dziļais koptonis un tās uzbūve, kāds daiļums matemātikā. Ar Toni biju iepazinies jau agrāk Daugavas izrādē. Toreiz vēl neapzinājos, ka dekorācijas bija Tones. Bez priekšmetiem, vienīgi tonis. Blakus jāmin, ka tad Latvijai bija kritisks brīdis. Latvijas armija ira Bermonta uzbrukumā. Dažas drošsirdīgas galvas (Markus Ozols starp tām) nosprostoja pāreju Daugavai. Atnāca Raiņa Daugava, un tās izrāde cēla un stiprināja garu. Un dziesma Daugavas abas malas to spēja arī nākotnē. Sen aizmirsts ka Tone šai jūsmai bija devis noslēpumainu ietērpu.

Sekoja glezna Pie loga, vieglā gaišā tonējumā, vieglā ēnā sievietes seja. Saistīja atkal uzbūves noslēpumainais iespaids. Klusās dabas, kur priekšmeti iznirst no ēnas vieglā gaismā izmeklētos toņos. Un atkal uzbūve ir tā, kas piepilda gleznas šarmu. Toni sāk interesēt precīzāks zīmējums un veidojums. Dambergu ģīmetne. Gleznas samēri, uzbūve glabā kādu mīklu skatītāja atrisināšanai. A. Liepas jaunkundzes ģīmetnē vēl jauns, ka toņi un uzbūve risina cilvēka raksturu. Sievietes tēlam Tone rod jaunu irdenu glezniecības veidu. Irdenam glezniecības veidam vajag rupja audekla (tos varēja iegūt no lina audekla latvju cukurmaisiem) un biezu krāsu uzlicienu. Bieza eļļa izskatās taukaina; lai to novērstu, Tone jauc eļļu ar olas temperu. Tai lielāks saturs un blāvs spīdums. Un viņš panāk brīnišķīgus krāsu mirdzumus. Nezinu vai viņa sievietes raksturot kā raksturus vai tipus. Abus? Tone tic, ka vārds raksturo cilvēku (varbūt veido cilvēku). Rodas sērijas gleznu ar to pašu vārdu, ja 3-4 var saukt par sērijām, kas raksturo šo vārdu − Ilze, Anna,... Raksturo ne tikai sejas zīmējums, bet arī stāvs, krāsu dziesma gaismēnas rotaļā.

Esmu iestājies Akadēmijā un sasniedzis Tones klasi aktu gleznošanā. Lai tiktu līdz aktu gleznošanai, bija jābeidz grupu zīmēšana (Liberts), grupu gleznošana (Ubāns), galvas gleznošana (Ubāns). Vai! Gribēju vēl ko pieminēt par Tones gleznošanas techniku. Latvijā bija gleznotāji, kuŗus varēja nosaukt par technofīļiem. Populārākais no tiem bija Kārlis Brencēns. Viņš pētīja, rakstīja, sludināja par technikas nozīmi un svarīgumu. Bija profesors šinī nozarē. Ne vienmēr teorija attaisnojās praksē. Tā daži uzjautrinājās, kad kāda Brencēna gleznas virsma sasprēgāja. Technofīļi bija i Ubāns, i Tone. Tone savās gleznās pazīmēja ar ogli uz grumbuļainas virsmas (cukurmaisu), radot gaisotnīgu iespaidu. Tādā veidā Gricēvičs zīmējis archibīskapa Grīnberga portretu. Šie pazīmējumi Tonem bija tik rūpīgi un augstā mākslinieciskā līmenī, ka bieži pārspēja pašu gleznu. No visiem Akadēmijas skolotājiem varēja gūt kaut ko, pat no dekoratora Vītola, kuŗa darbība Akadēmijā bija minimāla. Bet man visvairāk deva Ubāns un Tone. To pašu tematu viņi mācīja ļoti dažādi. Ubāns aplūkoja katra audzēkņa darbu, klusā balsī to izanalizēja un ieteica ko un kā darīt. Viņš bija bagāts ar zināšanām, kā gleznot. Kādreiz man bija jāseko meistaram, bet negribēju pārtraukt viņa stundu. Tad dzirdēju, ko viņš teica nākošajiem. Un šie padomi bija diametrāli pretēji. Pārvarējis savu pārsteigumu, sapratu, ka viņa padoms ir tāds, kā katram pēc viņa domām vajadzīgs. Ubāna teorija bija, ka glezniecība ir gaismēna un katrai sava temperatūra. Gaisma ir auksta, ēna silta.

Ienācis klasē, Tone apstaigāja audzēkņu darbus, apstādamies pie tāda, kas likās sološs, saaicināja audzēkņus un sāka vienpusīgu sarunu par mākslu. Tās bija skaistas esejas. Tanīs bija filozofija, mākslas vēsture, iespējamības. Gleznas uzbūvi bijām aplūkojuši pie Liberta pirmajā kursā. Liberts bija tāds, ko varētu apzīmēt ar amerikāņu vārdu sophisticated: cēls, distants, ar inteliģentu runu. Zods pacelts, skats gar degunu uz leju, bet ... pati laipnība. Biju kādreiz viņa darbnīcā. Mani pārsteidza viņa pindzeļu gājums. Prieku sagādāja Liberta dekorācijas, fantastiskas konstrukcijas, gaišas krāsas. Liberts atbalstīja savējos, bet zem sava līmeņa tikai Rožlapu, Vasariņu.

Ubāns bija zēniska izskata. Neuzbāzīgs. Draudzīgs. Dalījās zināšanās izšķērdīgi (zinot viņa zināšanu bagātību, varbūt ne tik izšķērdīgi). Blakus Purvītim mūsu labākais peizāžists. Bija greizsirdīgs uz to, jo visos amatos Purvītis bija priekšā. Latvijā Purvītis maksāja lielākos ienākumu nodokļus daudzo amatu dēļ (Akadēmijas rektors, dabasskatu darbnīcas vadītājs, Muzeja direktors, profesors universitātē ...). Biju Ubāna darbnīcā Koknesē. Kādā kaktā bija gleznu klāsts. Ubāns teica: „Tās vēl gatavojās. Tām jānostāv kādus gadus un tad jānobeidz.”

Tonem bija iespaidīgs stāvs. Slaids. Gaŗāks par vidusmēru (ja nemaldos, spēlēja tīri labi volejbolu). Ļoti labi ģērbies. Neuzkrītoši, gaumīgi. Kādu laiku viņam presē bija labākā apģērba slava. Viņu varēja apzīmēt par aristokrātu. Arī viņš skatījās no augšas uz leju ar viegli zobgalīgu, viegli labsirdīgu skatu. Reiz Georgs Šēnbergs, viens no retajiem Akadēmijas ģēnijiem, kuŗš vienmēr gruzdēja vai kvēloja, sūdzējās Tonem: „Profesor, ko lai daru, no visa ko gribu, spēju tikai 50%.” Tone paskatījās uz Šēnbergu un mierīgi teica: Jūs jau esat laimīgs, man izdodas tikai 25%.” Biju Tones darbnīcā. Kauns, ka maz to atceros. Viņa darbnīca bija tā, ar ko Rīga lepojās ārzemniekiem. Tādi bija Dailes teātris, Tones darbnīca un arī jaunbūvētie bērnu dārzi. Tones darbnīcā atceros vienā malā paaugstinājumu ar krēslu un apgaismošanas ierīcēm apkārt. Un kādu gleznu, kuŗu Anšlavs brīnišķīgi aprakstījis Cilvēkā no mēness (pirmajā versijā) − Klusā daba. 

Domāju, ka Tone bija sasniedzis ļoti augstu līmeni mūsu glezniecībā. Ievērojamais angļu mākslas kritiķis Ēriks Ņūtons (Eric Newton) izsakās par Tones „exceptional quality of ... art” un kā viņa īpatnību uzsveŗ humānismu, kas izpaužas portretos ar noskaņu un izjūtu un saskata klusās dabās mirdzumu. Man liekas, ka Tone mantoja savas puses − Zemgales − gaumi. Un tā izpaudās krāsās un toņa izteiksmes meklējumā. To darīja arī citi latviskās mākslas meklētāji, piemēram Milts, Avens, Kalmīte un Skušķis. Mēs to saucām par gleznieciskuma meklēšanu. Un šinī nozīmē latviešu gleznotāji ir sasnieguši līmeni, kādu reti meklēt pasaulē. Slīdoša gaisma, dziļa ēna, krāsai un tonim ir sava noskaņa un raksturs.

Arnolds Treibergs

 

VALDEMĀRU TONI PIEMINOT

 

Valdemāra Tones glezniecība, kā atzīst viņa kolēģis Niklāvs Strunke, attīstījās kopā ar to pasauli, kuŗa karoja, veidojās un auga reizē ar Latvijas valsti. 20. gadu sākumā viņš ir Rīgas mākslinieku grupas biedrs un nostājas modernās mākslas principu aizstāvju pusē iepretim tradicionālistiem. Piederība šai mākslinieku kopai ir profesionālās varēšanas un personības ranga apliecinājums, jo Rīgas mākslinieku grupa sastāvēja no spilgtiem, individuāli atšķirīgiem talantiem, kuŗi katrs atbilstoši savam temperamentam un subjektīvajam pasaules redzējumam centās savā mākslā apliecināt latvisko mentalitāti.

Viņu krasās individuālās atšķirības var raksturot, kaut vai savstarpēji salīdzinot divus šīs grupas biedrus − zemgaļu cilmes gleznotājus − Ģedertu Eliasu un Valdemāru Toni. Ģ. Eliass − veselīgi smagnējs savos zemes spēka pilnajos lauku žanros un plikņos, turpretim V. Tone − arvien netveŗamas garīgās auras apņemts − kā sieviešu portretos, tā aktu gleznojumos, kas ir viņa glezniecības spēcīgākā daļa. Neatkarīgi no tā, kuŗš ikreiz ir bijis V. Tones modelis − meitenīgā Ilze, pilnmiesīgā Helga, dvēseliski gaišā Marga vai sevī vērstā Anna, visas šīs sievietes Valdemāra Tones audeklos tiek apzīmētas ar paša Tones personības īpatnību; tās tiek ievīstītas caurspīdīgas krāsu gaismas šķidrautā, nesot sevī V. Tonem vien zināmo apgarotības noslēpumu. Ne velti viņš pētījis gaismas problēmas profesionālā risinājuma atslēgu tādu pasaules mākslas meistaru kā Pjero della Frančeskas un Rembranta darbos. Un nepavisam nav būtiski, kādā stilistiskā koncepcijā V. Tone panāk šo krāsu gaismas vērtību pārvēršanu transcendentālajās. Tikpat dziļu šķīstījošu katarsi izraisa viņa agrīno konstruktīvo sieviešu tēlu caurspīdīgie veidoli (gleznas Pie loga un Divas sievietes 1920. g.), kā vēlāko gadu reālistiski risinātās Annas ģīmetnes. Tēla apgarotības pakāpe, kas ir mākslinieka mērķis, abos gadījumos sasniegta vienlīdz pārliecinoši, pie tam tīri gleznieciskiem līdzekļiem. Ja konstruktīvajos darbos V. Tone gleznu kompozīcijā izteiksmīgi kontrastē figūru plaknes un nosacīto seju ovālus ar kādu viegli tik tikko ieskicētu efemēru loga aizkara plastisko kontūru, tad 30. gadu reālistiski risinātajos audeklos viņš savu modeli telpiski interpretē fona pakrēsli, kas palīdz izcelt iekšējo gaismu sieviešu sejās un kailķermeņos.

Stilizēt un atmest lieko drīkst atļauties tikai tas, kurš pilnīgi pārvalda formas klasiskās likumības; ka V. Tone tās pārvaldīja, liecina viņa tēlnieciski kompaktie, reālistiskie vīriešu portreti, piem., Edvarda Virzas portretiskā galva jaunības posmā, kā arī V. Tones kluso dabu gleznojumi ar augļiem, traukiem un drapērijām, kur viņš sevi atestē kā smalks Šardēna tipa klusās dabas priekšmetu harmonijas veidotājs audekla četrstūrī.

Valsts mākslas muzejā Rīgā tagad rūpīgi tiek vākti darbi no privātkolekcijām. Īpaši daudz skaistu V. Tones gleznojumu pēdējos gados muzejs ieguvis no Margas Spertāles atstātā mantojuma. Jelgavas teātŗa scenogrāfs un gleznotājs Arvīds Spertāls un viņa dzīves biedre − kostīmu māksliniece Marga Spertāle bija tuvi Valdemāra Tones draugi. Viņi abi bija tikpat dedzīgi itāļu kvatročento mākslas cienītāji kā Valdemārs Tone un ir šā stila meistarus pētījuši oriģinālā kopīgajos ceļojumos pa šo skaisto zemi. M. Spertāles meitu − Asjas un Leldes privātkolekcijās vēl šobaltdien saglabājušās vērtīgas V. Tones gleznas − to laiku liecinieces, kad pēc Jelgavas teātŗa izrādēm Spertālu tuvējās lauku mājās salasījās viņu draugi − mākslinieki un aktieŗi, lai pie kafijas tases radoši pastrīdētos un paklausītos mūziku. V. Tone šais vakarēšanās bieži spēlēja vijoli − tas bija viņa vaļas prieks kopš jaunības gadiem.

Stagnācijas gados padomju varas apstākļos ne tikai V. Tones, bet arī daudzu citu ārzemēs dzīvojošo latviešu mākslas meistaru darbi, īpaši 20. gadu modernistu gleznojumi, tika nopelti un turēti slēgtos muzeja fondos. Tagad tie ir atkal augšāmcelti un uzmirdz visā savā profesionālajā perfekcijā. 1990. gada izstāde „Negaidīta tikšanās” Rietumberlīnē apceļojusi arī Holandi, bet tagad apskatāma Rīgā Valsts mākslas muzejā.

Domājams, ka šodien neatkarīgajā Latvijā godam ar personālizstādi muzejā tiks atzīmēta V. Tones 100. dzimšanas diena, lai objektīvi varētu novērtēt šī neparastā un dvēseliski smalkā meistara, kuŗš, tāpat kā Jānis Rozentāls, pratis ieskatīties un pavērt mums savās gleznās latviešu sievietes gaišo dvēseli, mūža devumu.

 

Tatjana Suta

 

 

PIEZĪMES PIE VALDEMĀRA TONES SIMTGADES

 

Vecākās latviešu organizācijas Anglijā, otrā pasaules kaŗa laikā dibinātās Latviešu Biedrības Lielbritānijā, sabiedriskā un kulturālā darba zenīts sakrita ar lielo latviešu emigrantu ieplūdumu no DP nometnēm Vācijā. Provincē rosīgu darbību attīstīja Bradfordas nodaļa. Tās vēlākais priekšnieks, gleznotājs un grafiķis Alfrēds Kalniņš savā mājā vadīja nelielu mākslas studiju. Ar kluso dabu palīdzību, retāk ar modeli, tikām ievadīti tonālās glezniecības izpratnē. Vēlāk Kalniņš ieteica, lai tālāk papildinos pie Valdemāra Tones Londonā. Taču pirmā saskare ar Toni un viņa mākslu man bija agrāk un citā sakarībā.

1950. gadu sākumā Anglijas latviešu dziesmu dienas notika Bradfordā, ar mākslinieku un daiļamatnieku izstādi Šiplejā, Saltēras institūta telpās. Tone piedalījās ar trim darbiem: diviem portretiem un pamaza formāta ceriņu studiju, kas nebija dārgi nocenota. Atminos Tones pārsteigumu par manu interesi to pirkt... viņš beidzot atdeva par puscenu! Tagad šī eļļas studija atrodas Valsts mākslas muzejā, Rīgā.

Uzsāku regulārus braucienus uz Londonu, līdzi stiepjot mājās gleznotās klusās dabas. Toreiz Tone dzīvoja Londonas dienvidos, kādas mierīgas ielas nama pirmajā stāvā. Tas bija neliels divistabu dzīvoklis, studija. Visas sienas bija noklātas dažāda formāta gleznām. Vienmēr jutos Tones un viņa viesmīlīgās kundzes gaidīts. Padoms netika liegts, viņa analīzes bija pamatīgas, mudinošas, bet Tone atlīdzību atteicās ņemt. Mājup allaž devos pacilātā garastāvoklī un jaunu nodomu pilns.

No personīgās saskares ar Toni sevišķi atmiņā palikusi glezniecības semināra nedēļa Latviešu mājā Almēlijā, Velsas pierobežā. Tur uz kādu laiku bija apmeties arī ģenerālis Rūdolfs Bangerskis, kas izrādīja lielu interesi kluso dabu gleznošanas lietās, jādomā, ne jau aiz gaŗlaicības. Viņš bieži nāca manā istabā skatīties, kā cīnos ar kluso dabu. Jāatzīstas, ka manu uzmanību sevišķi saistīja gaŗie vakari mājās pārvaldnieka Skujēvica, Marijas Ķeņģes, ģenerāļa Bangerska un Tones sabiedrībā. Klausījos pārrunās par latviešu nesenās vēstures posmiem un to dalībnieku likteņiem abās pusēs.

Valdemārs Tone mira 1958. gadā Londonā. Drīz vien iestājos Līdsas mākslas koledžā, lai turpinātu profesionālo izglītību. Bija jāpārvar divu pasauļu sadursme. Laika tecējumā nenozīmīgais pazudis un lēnām izkristalizējies paliekošais.

Svešniekiem Tone varēja likties mazliet rezervēts, aristokrātiski atturīgs. Tomēr aiz šīs ārienes slēpās silta personība. Manā atmiņā viņš palicis arī kā ļoti smalkjūtīgs un diplomātisks cilvēks: parasti nemēdza izteikties par laika biedriem, māksliniekiem, un, ja to darīja, tad ļoti piesardzīgi. Viņš nemēdza arī teoretizēt vai publicēties mākslas lietās. Vienīgais toniskā miera izņēmums, cik atceros, bija žīdu izcelsmes britu skulptors, Epšteins. Tone nekādi nevarēja ciest viņa ekspresīvās skulptūras un vienmēr dusmojās par Epšteina pašreklāmas paņēmieniem. Nezinu, vai viņi bija pazīstami, bet Tonem daudz kontaktu ar angļu māksliniekiem nebija.

Bez emigrācijā darinātajiem darbiem, no kuŗiem lielu daļu redzēju Londonā, 1970. gados Rīgā iepazinos ar Valsts mākslas muzeja fondiem un arī ar viņa darbu klāstu Margas Spertāles darbnīcā. Pēdējais bija sevišķi interesants: tuvu ģimenes draugu, Margas un viņas māsas Helgas Kivickas (dzīvoja Anglijā) portreti, plikņi, puķes, klusās dabas u.c. Tones pēcnāves izstādes Rīgā mugurkaulu veidoja šīs un Tones kundzes Anglijas kolekcija.

Emigrācijas periodā Tonem personālizstādes bija Londonā 1951. gadā, domāta plašākai angļu mākslas sabiedrībai, un arī Gēteborgā un Stokholmā 1953. gadā, kad apgāds Zelta Ābele izdeva viņa darbu mapi. Neskatoties uz Tones paliekošo vietu mūsu glezniecības vēsturē, izstādei Londonā bija ļoti niecīga atbalss, ja neskaita saprotamu emigrantu aprindu interesi. Kāpēc?

Tones konservatīvā glezniecība, tonālā gaismēnu pieeja toreiz reto interesēja. Anglijā un rietumos vispār bija iesākušies neapturami abstraktās modernās mākslas uzplūdi, kas aizstūma nebūtībā daudz dziļi ieskaņojušās konvencijas. Reālisms un tā paveidi pazaudēja savas valdošās pozīcijas, kas īsteni nav atgūtas šodien. Zināmu popularitātes norietu piedzīvoja arī tie angļu mākslinieki, kuŗi negribēja vai nevarēja mainīt savas paletes... piemēram, ļoti spējīgs gleznotājs un ilustrators Mintons izvēlējās pašnāvnieka ceļu. Starp izņēmumiem atzīmējams lielais īpatnis Stanlijs Spensers un, protams, skulptors Henrijs Mūrs, kas bija vienmēr mainīgs un nepazina jaunrades sastingumu. Varbūt šai kontekstā būs netaisni vai ironiski atgādināt Tones mākslas avangarda periodu tūlīt pēc pirmā pasaules kaŗa...

Te gan jāpiebilst, ka ar toreizējās Anglijas mākslas dzīves konjunktūras realitātēm un modernās mākslas centieniem Tone nerēķinājās. Viņš mierīgi risināja savai personībai atbilstošas glezniecības problēmas. Ko līdzīgu jau galu galā darīja arī viņa laika biedri emigrācijā, šodien varam tikai spekulēt, kā Tone gleznotu, ja būtu palicis komunistiskā Latvijā. No rietumu perspektīvas raugoties, latviešu māksla attīstās relatīvi noslēgti un, kaut kādu iemeslu dēļ, konservatīvā gaisotnē, lai gan izpildījumā tai ir neparasti augsts profesionālais standarts.

Un cik sekmīgi ir bijuši neskaitāmie latviešu mākslas propagandas mēģinājumi Maskavas paspārnē literatūrā, mūzikā, tēlotājas mākslās? Latvijas brīvvalsts sākuma gados Londonā uzveda (tikai vienu vakaru!) Raiņa Jāzeps un viņa brāļi iestudējumu ar vēlāk slaveno angļu aktieri Donaldu Volfitu titullomā. Pasākums beidzās ar fiasko. Nezinu, vai tam bija kāds sakars ar Raiņa kandidatūras izgāšanu Nobela prēmijai literatūrā. Vēlāk 30. gados Kultūras fonds rīkoja pāris ceļojošās tēlotājas mākslas izstādes pa lielākajiem Anglijas centriem. Pārlasot tā laika kritikas atsauksmes, jākonstatē, ka interese ir bijusi korekta, bet atturīga. Arī emigrācijas apstākļos ir darīts viss iespējamais. Bez atsevišķiem iespaidīgiem starptautiskiem izrāvieniem mūsu māksla sveštautiešiem šķiet provinciāla un tāpēc maznozīmīga. Problēma, ja par tādu tā uzskatāma, protams ir daudz sarežģītāka, bet uztraukties un runāt par lielo tautu sazvērestību te nevarēs.

Tone profesionālo izglītību ieguva privātās studijās un tradicionālajā Penzas mākslas skolā Krievijā. Pirmie Tones darbi ir stiprā renesanses meistaru techniskā iespaidā: lazējumi utt. Tad notiek ass un pēkšņs lūzums − Tone kāri uzņem dažādu pēcimpresionistu, arī kubistu un konstruktīvistu idejas, tās sintezējot savām vajadzībām. Šis interesantais periods ir īss un neatstāj paliekošas pēdas viņa tālākajā attīstībā, jo Tone pēc temperamenta nav novators.

Tonālā gaismēnu glezniecība ir augstās renesanses auglis, bet sevišķi Mikelandželo nopelns. Kā ģeniāls skulptors, ar krāsas palīdzību un perspektīvas dzīts, viņš efektīvi modulēja jeb „gleznoja” skulpturālas idejas plāksnē, tādejādi sagandējot tīro glezniecību, pateicoties sekotājiem, līdz šī gadsimta sākumam.

Tone saprata krāsu mijiedarbes mākslinieciskās izteiksmes potenciālu ļoti labi un idejiski nebija naidīgs, taču savā jaunradē neatrada tai vietu. Par cik Tone bija spiests rēķināties ar Purvīša konservatīvi vadīto Mākslas akadēmiju, kur strādāja kā pasniedzējs, par cik viņa jaunības degsmi atvēsināja jaunās Latvijas valsts pilsoniskā pašapmierinātība, tas ir cits jautājums.

Tones daiļrades lauvas tiesu sastāda klusās dabas, portreti un plikņi, bet ainavas ir retums. Anglijā esmu redzējis tikai vienu Spānijā uzgleznotu dabas skicīti. Arī zīmējumu kā neatkarīgu tēlotājas mākslas līdzekli viņš lieto maz. Politiskas kataklizmas, konflikti vispār vai novērojumi sabiedrībā Tones mākslā neatspoguļojas, ieskaitot autoritāro Ulmaņa režīma laiku, pret kuŗu viņš izturējās draudzīgi. Tones māksla nekad nav bijusi naratīva, vismaz populārā izpratnē. Nav īsta pamata Tonem pārmest piemērošanos mietpilsoniskai gaumei, kā to bieži komerciālu apsvērumu dēļ darīja Jānis Rozentāls. Regulāru ienākumu viņš saņēma no pasniedzēja darba Mākslas akadēmijā. Tāpēc Tone varēja atļauties būt Tone.

Tones darbu uzbūve ir vienmēr simetriska, līdzsvarota un stabila. Tur nav nekā uzbudinoša, šokējoša, draudoša, arī tematiski. Viss konstruēts parastā redzes leņķa skatījumā. Skatījumā, kas apstiprina jau zināmo, ierasto pasauli. Pasauli, kur nekas nemainās, pasauli, kas ir mūžīga kā saule debesīs ... reizē intīma un juteklības pilna pasaule, kur skatītājam atļauta personīga interpretācija un absolūta izdomas brīvība. Tā ir mierīga, garīgi nosvērta, romantiska cilvēka visuma uztvere, tiešuma pārdzīvojuma atklāsme.

Neskatoties uz Tones reakciju pret sava laikmeta modernismu, viņa mākslas vēstījums spēj imponēt, īpaši mūsdienu programmētā pūļa psichozes gaisotnē, vienalga vai tas baudītu grūstošā sociālisma-marksisma vai kapitālisma labumus. Imponē tāpēc, ka Tones māksla ir senas, dziļas latviskas izjūtas motivēta. Nāk atmiņā viņa izvadīšanā, Goldersgrīna krematorijā, Londonā, atskaņotā tautas dziesmas melodija Saulīt’ tecēj tecēdama...

 

Laimonis Mieriņš

 

Meitenes galva 2. lp un Gaidas Trēziņas portrets ņemti no 1953. gadā Stokholmā M. Goppera publicētās reprodukciju mapes Tone.