Uģis Vilciņš

TOTS PEKLES RIJĀ

 

Ja viena no Kunga tēla iespējamām izpratnēm saistās ar vācu muižniecību, uz velniem atbilstošajā spirāles lokā iespējams attiecināt krievu carisma funkcijas. Loģiski šādā gadījumā būtu secināt, ka Rainis rijas iemītnieku tipus noskatījis impērijas uzturētajā apspiešanas mehānismā, tā ideoloģiskajos žņaugos. Ar cara-patvaldnieka represijām varam saistīt slotas kājas tēlu: „Opričņiki... vienmēr jāja ar suņu galvām uz slotām, piesietām pie segliem, lai apzīmētu to, ka grauž cara ļaundarus un slauka, mēž Krieviju!” − lasām N. Karamzina Krievijas valsts vēsturē.

Represīvā sistēma iezīmēta Tota sarunās ar velnenēm („Tu tā esi − dzīvžņaudzene: Vītnēm žņaudz, matos kar.”); te varētu rasties asociācijas ar stolipina kaklasaitēm. Turpat iezīmējas arī norādes uz spiegu aparātu un moku kambariem („Degunknābe, ostītajā ... sūrdedzele, sirdsrāvele”). Velnu barība un izpriecas pamatojas ļaužu ciešanās („Asar’ degvīns, divkārt degts...”). Nepārprotami skaidrs, kā šī sistēma neliecina par tiesisku valsti:

Kuŗš ir cietis pārestību,
Kuŗš ir brēcis palīdzības,
To liek piekaut velna soģis!

Tota dziesmā, kuŗā tik ļoti apmierina astainos un ragainos rijas iemītniekus („kā no pašas velnu dvēseles!”), skaidri iezīmētas globālas kolonizācijas tendences:

Virsuztupis saulei,
Vecais velnis,
Vēderu sildot,
Tuš, tuš, tuš.

Tomēr šeit minēto piemēru vairumam ir starptautiska ievirze, tie varētu attiekties uz jebkuru totalitāru, beztiesisku valsti. Ierobežot „Velnu nakts” simboliku noteiktos ģeogrāfiskos un hronoloģiskos rāmjos vienlaicīgi nozīmētu noliegt simbola kā bezgalīga tapšanas principa būtību, izraugot no tā vienu tapšanas punktu. Absolutizēt šo atsevišķo vienību.

Tumsas, stagnācijas un miroņa problēmas atspoguļojas arī jaunā Raiņa dienasgrāmatās, iecerēs, piezīmēs un agrīnajos darbos. Dienasgrāmatā 1882. gadā (pirms Lieldienām):

Es pēkšņi biju nogāzies no mākoņiem un izraidīts pazemē. ... Cilvēku cieņa bija pārvērtusies nicināšanā un izsmieklā, visur man pretī ņirdza riebīga karikatūra, miroņa galvaskauss rādīja kailos kaulus. ... Viss mans vājums, ko agrāk tā noliedzu, ņirgādamies iznāca manā priekšā...

Emocionālās piezīmes − sapņa un realitātes pretstatījums − pārsteidzoši līdzinās Spēlēju, dancoju tēlainībai, liek atcerēties Tota gaitas pie miroņiem un elles rijā. Saturiski līdzīgās rindas no J. Pliekšāna dienasgrāmatas un turpat pēc 33 gadiem tapušās lugas vēl varētu uzskatīt par vienkāršu − kaut pārsteidzošu − sakritību. Tomēr līdzīgas asociācijas, lasot Raiņa pierakstus pirms Spēlēju, dancoju uzrakstīšanas, raisās tik bieži, ka liek domāt jau par noteiktu likumsakarību. Reiz izveidojies domāšanas veids nemēdz pašos pamatos mainīties, un ir tēli, kas vārda mākslinieku pavada visu mūžu. Protams, nākamais dramaturgs tolaik pat nenojauta, ka rakstīs šādu lugu. Tomēr agrīnie pieraksti skaidri liecina, ka šīs problēmas viņu pastāvīgi nodarbinājušas, ka jaunais Rainis centies tās mākslinieciski iemiesot literārajos darbos. Dienasgrāmatas turklāt ļauj secināt ieceru personisko, autobiogrāfisko raksturu. Ne velti J. Pliekšāns 1897. gada decembŗa sākuma vēstulē Elzai Rozenbergai raksta:

Papīros ir tik daudz par manu dzīvi, tik daudz domu un ierosmju,... tie ir laba darba asni. Tu brīnīsies, cik smaržīgi kļūst šie augļi....

Jaunā Raiņa pārdomas, paša dzīves situāciju izpratne sevišķi nozīmīga tādēļ, ka pirmkārt, dokumentē dzejnieka domāšanu un ļauj apjaust iespējamās viņa veidoto simbolu tapšanas likumības. Otrkārt, līdzīgie tēli saista uzmanību, arī tiktāl, ciktāl tie iekļaujas, jau lugas pabeigtajos simbolos. Cik lielā mērā tie var būt norādes uz bezgalīgo tapšanas principu.

Lūk, atziņa, kas arī līdzinās Trejgalvja cilvēkam dotajam „mirlas” statusam:

„... apjaudu, ka mani gaida niecīga, nicināta dzīve un nepamanīta, vienaldzīgā nāve, un turklāt es pats visu to zinu un ciešu pekles mokas.” Šīs rūgtās pārdomas fiksētas dienasgrāmatā 1884. gada 2. aprīlī. Arī Spēlēju, dancoju Rainis risinājis līdzīgu motīvu − izzušanu no ļaužu atmiņas (miroņi Totam saka: „Neļauj mocīt mēs vēl tagad, Velnu rijā mūsu miņu Kājām mīt − kulā kulti... Cik mūs min, tik mēs dzīvi.” Proti, aizmirstības tēma cieši savijas ar domu, ka mūžs veltīgs, ja tautā nav ne miņas no pašu dzīvotā un paveiktā. Spēlēju, dancoju iezīmējas arī jaunā Raiņa skaudrajām pārdomām pieskanīga tēma: nicinātas, mocītas tiek arī ieceres, vēlmes, ilgas, ja tās netiek piepildītas. T.i., 1884. gada 2.aprīļa piezīme liecina par tumsas varu pār J. Pliekšāna eksistenci. Šī problēma vēlāk − jau tautas pagātnes aspektā − iemiesota „Velnu naktī”, taču princips viens un tas pats. Dienasgrāmatā 1882. gada 19. septembrī.

... tanī laikā, kad šis neticīgās, dēmoniskās domas mani mocīja, ... viņas mani pārvarēja, nospieda, padarīja nelaimīgu, blēdīgu, beidzot muļķi un visgalīgi ikdienas cilvēku (gluži rijas stagnācijas garam atbilstošu − U.V.), kas glupā iedomībā grib būt dzejnieks un kam ikviena spēka trūkst.

Šādu pesimismu rija cenšas ļaudīs uzturēt, uzvandot domas par dzīves bezjēdzību, centienu veltīgumu. Tā ir rijas vara cilvēka apziņā, vara pār pagātni (mirušie) un tagadni (vēl it kā dzīvais, eksistējošais cilvēks). Bet nu jau pilnīga Spēlēju, dancoju tēlainība (arī 19. septembrī):

„Uznāk labāks brīdis šim pusmiroņam, kas, tārpiem saēsts ... „Arī tārpu saēšanas briesmas lugā iezīmētas, jo nepārprotami. Rijā Tots Leldei, kad tā jau samierinājusies ar savu nāves miegu, dusmīgi saka:

Ha, ha! dusa! − Ļauna vara
...
Tevi pašu dancinās,
Līdz tev tārpi birs no pieres!

Tots un Lelde Rainim lielā mērā ir vienoti („Es pie jums − Leldē būšu”), turklāt Zemgus līgavas nāve skar visu tautu, tāpēc J. Pliekšāna „pusmiegs, pusmurgi, pusdzīve” (dienasgrāmatā 1882. gada oktobrī-novembrī) filozofiski asociējas ar Latves meitas nonāvēšanu. 1883. gada 13. oktobrī pierakstītais miega vai − citiem vārdiem − garīgā panīkuma, pamiruma, notrulinātības apzīmējums vēl ciešāk saistās ar nāves miega izpratni:

„Un šī letarģija mani vēl iznīcinās, jo tā ir tik stipra, ka ar visu gribas spēku es nespēju pret to neko darīt.” Nežēlīgi skaidri Raiņa vērtējums parādās arī 1906. gada 8. jūlijā rakstītajā četrrindē:

Dzīvību dzīvot nav vērts,
Kad nedzīvi locekļi lokās;
Nedzīviem vieta ir kaps −
Ņem mani, mūžīgā nakts.

Tādu nedzīvo eksistenci varētu dēvēt arī par trūdēšanu, un ne velti Tots Trejgalvim apvaicājas:

Vai tad dzīvie nevar trūdēt?
Daudzi trūd jau, dzīvi esot.

Cilvēks pats akceptē elles sludināto nāves statusu, ja vien viņa apzinātam padodas:

Kur man glābties, man, muļķim, kā man tālāk dzīvot, kā kļūt vaļā no šīs pekles, kā tikt atkal par cilvēku? Tādas iedomas jau nāk, kā no seniem laikiem ierasts, un es, muļķis, negribu ticēt, ka tāds pats palikšu, ka sevi nenonāvēšu, jo par daudz gļēvs, ka vaļā netikšu no savas pekles. (dienasgrāmatā 1882. gada 19. septembrī).

Turpat lasām:

„Vajga kaut labo smaku pie ļaudīm uzturēt, jo šai mašīnei (pašam J. Pliekšānam − U.V.) tak vēl jādzīvo viņu starpā.” Kā tas atgādina ainu, kad Tots māna rijas iemītniekus ar trūdiem! Vai kad velnenes ož „zemīgo galu”: „Laba smaka! velna smaka!” Šīs smaržas dēļ Tots gūst tiesības uzturēties rijā. Arī tas vēlreiz vedina domāt, ka Spēlēju, dancoju simbolu aizmetņi rodami paša autora biogrāfijā, velni − jaunā latviešu inteliģenta ikdiena.

Agrīnajā dzejolī „Gana gulēts” J. Pliekšāns raksta:

Vārīga roka
Šķelt piļu sienas,
Zibens ass padoms
Triekt tumšu miglu.

Arī migla šeit saistās ar miegu, un tā veicama ar apziņas līdzekli − padomu. Daudz runāts par tumsas tēliem Raiņa daiļradē, migla tikpat kā nav minēta, taču topošā dzejnieka vēstule Aspazijai no Rīgas cietuma 1897. gada 6. (18.) oktobrī ļauj konstatēt šo tēlu radniecību:

... ap mani viss apmācies kā šī diena. Es gandrīz fiziski ienīstu miglu kā visu, kas tumšs, bet ienīst nav pareizais vārds, tas ir taedium. [apnikums (latīņu valodā)]

Migla − tā ir potenciālas, bet nomāktas dzīvības eksistence. Spēlēju, dancoju miglas tēls parādās ainā, kad sadistiskie velni kuļ miroņkaulus („Put pelavas − asarmigla”). Tā ir neīstenoto iespēju, izniekoto, izkropļoto mūžu raudas. Kūlēji simbolizē reakcijas spēku varu pār cilvēka apziņu, kas liek izmist par pūliņu veltīgumu, un seko taedium: iespējas, iecerētie darbi pārvērtušies nekam nederīgās pelavās. Rijā, Čingiza Aitmatova terminu lietojot, notiek mankurtisma kultivēšana − tautas pagātnes noniecināšana un apņirgšana. Velnu miteklī tā ir apspiedēju vara pār tautas pagātni, kuŗā varētu smelt spēkus dzīves gribas uzturēšanai un tālākai attīstībai. Migla Rainim ir arī neziņa, izlikšanās, pseudopatiesiba (tātad varētu būt arī totalitārisma ideoloģiskā dezinformācija?) Aspazijai (Rīgā 1897. gadā, pēc 1. (13.) novembŗa):

Visa kailā, neizpušķotā patiesība ... vienīgā varētu visu vērst par labu, izkliedējot mūsu starpā beidzamo miglas plīvuru.

Jaunais Rainis ieskicē arī stagnācijas un nihilisma radītās sāpes, kuras izraisa naidu pret citiem par nespēju kaut ko mainīt ne sabiedrībā, ne pašu dzīvē. Vēstulē 1897. gada 6. (18.) oktobrī:

„... katras sāpes, fiziskas un garīgas, kā dzīves noliegums padara viņus ļaunus − kāpēc gan tie ‘bezgala mazie’ ir ļauni? − viņi cieš savu tukšumu − viskodīgākās sāpes.” Tukšums un gaŗlaicība, kam pamatā dzīves noliegums − tās ir rijas veidotās izjūtas. Lai gan vēstulē spriests par „bezgala mazajiem”, arī Rainim pašam bijušas līdzīgas izjūtas, sevišķi jau dzīves noliegums − sava nespēka, darbības bezjēdzības apzināšanās rezultāts − viņam nav svešs.

Loģiski − tumsa saistās ar reakcijas spēku klātbūtni. Panevēžā 1897. gada, ne vēlāk par 26. jūniju (8. jūliju):

Tad satumsa (kad Rainis bija veltīgi cerējis ieraudzīt Aspaziju − U.V.) un tad „načaļņiks” nāca ar savu vizīti.

Te jau esam tuvāk cariskās Krievijas atspulgam tumsas un tās pakalpiņu simbolikā. Taču visskaudrāk cietumā tumsu Rainis izjūt šādā aspektā:

... stāsti man tik daudz, cik vien iespējams, par savu gara un dvēseles stāvokli, tā mēs arvien paliksim garīgā un psichiskā saskarē, un tad vispār nekāda vara nevarēs mums neko padarīt un mūs salauzt. Tikai tad, kad garīgā domu un jūtu apmaiņa apstājas, satumst, un tad tiešām ir briesmas. (1897. g. ap 10. (22.) augustu)

Zīmīgi, ka visbūtiskākais gaismas un tumsas konflikts šais vēstulēs, piezīmēs, dienasgrāmatās Rainim risinās apziņas sfērā. Reakcija tikai tad iegūst varu pār cietumā ieslodzīto inteliģentu, kad viņa garīgā darbība apstājas. Kad pārtrūkst garīgie kontakti, kuŗi nepieciešami, lai pastāvētu. 1897. g. 12. (22.-24.) oktobrī Aspazijai:

Šis miers nozīmē, ka esmu noguris no nervu uztraukuma un atrodos apātiskā stāvoklī, kuŗa dziļumā tomēr paliek tā nenoteiktā baiļu sajūta (režīma represīvo draudu rezultāts − U.V.), par ko rakstīju, kad liekas, ka visi psichiskie spēki it kā izklīst, kad jautāju sev, vai es esmu, redzu, jūtu. Tad prātam neiedomājami jāpiespiežas, lai saturētu vienuviet šos izklīstošos spēkus. Kad šīs lēkmes uznāk, tad jūtamas tikai neizsakāmas bailes, tā laikam arī ir Gefühl des Jenseits [aizsaules sajūta (vācu valodā)] (kā tas iederas rijas raksturojumā! − U.V.).

Vēstulē vēl reizi rodam pamatojumu, kāpēc Totam jādodas uz veļu valsti, cīņā pret aisnszīdi − zombi (dzīvo mironi). Kāpēc jāpārvar apziņas nāve, kas šādā kontekstā asociējas arī ar nāves bailēm sakarā ar režīma draudīgai varas pielietojuma iespēju. Bailēm no sistēmas iespējas pārtraukt garīgos kontaktus, kuŗu rezultātā cilvēka darbība iegūst noteiktu jēgu.

Līdztekus bailēm šai cietuma vēstulē rodamas cerības, taču tām ir pazemojuma piegarša. Kā nu ne, ja jāgaida, ka varbūt nežēlīgā vara būs nedaudz labvēlīga un kaut ko atļaus:

„Mums vēl paliek mūsu tikšanās. Pulkveža kungs ir labs un neatņems mums šo vienu stundu, kad mēs tiešām dzīvojam.” Tūdaļ jāatceras Tota īsā tikšanās ar Leldi, kuŗu rijā taču atļāvis „labestīgais” Trejgalvis. Elles rija − tā ir arī bezdomu tradīcijas akla ievērošana. Raiņa izpratni, kas iemiesojusies Spēlēju, dancoju lappusēs, šķiet, līdzējusi veidot arī šāda atziņa:

„Viņa (Rainis runā par M. Baškircevas memuāriem − U.V.) neprata pacelties dzīvei pāri, nekad pati nedomāja, viņa ņēma dzīvi kā tradīciju, no kuŗas nekad netika vaļā.” Ar šo tēmu sasaucas A. Šniclera lugas „Mīlināšanās” varoņa vēl krasākais raksturojums:

„... Veiringa morāle neiespējami sekla, bezcīņas izmisuma rezultāts ...” Tādā izpratnē te iezīmējas ceļš uz nāves miegu − rijā Leldes kāroto dusu, garīgo aprimtību, ko tik dedzīgi apkaŗo Tots.

Visas šīs sasauksmes ar Spēlēju, dancoju simboliem manuprāt, arvien drošāk ļauj apgalvot, ka lugas pamatkonflikts risinās gara, apziņas sfērā. Pekles rija − tā ir baisma vara pār tautas pagātni un ļaužu apziņu arī tagadnē. Bailes no astaino radījumu apsēstās vietas, šķiet, dara riju neaizskaŗamu, nodrošina tai neierobežotu varu. Tā Ragana brīdina Totu:

Velna rija zin, − bet neej!
Kas tur ieiet, nenāk ārā.

Arī kungs jūtas drošs par elles mājokļa neaizskaŗamību:

Kam tad dūšas būs
Nākt, kur velnu tāda drūzma?

Spēlmaņa uzdrošināšanās dzīvam (lasi: brīvi domājošam) apmeklēt velnu apmetnes vietu − tas jau ir uzvaras sākums. Kultūras sasliešanos pret gara verdziskumu it kā tieši Spēlēju, dancoju analīzes vajadzībām apcerē „Brīvības loģika varas ēnā” skaidrojusi filozofe S. Lasmane:

Vara tiecas visu nolīdzināt, uzspiežot vienas ideoloģijas Kaina zīmi visam, kas dzīvs un daudzveidīgs. ... veidojas ēnu dzīvei pielāgota apziņa.

Acīmredzamākā tās izpausme ir bailes. Vara saglabā savu būtību tik ilgi, kamēr to baro baiļu aptumšotā apziņa, tāpēc tā izveido iebaidīšanas sistēmu ... vara asimilē tos, kuŗu apziņu skārusi baiļu un varas labumu apmātība (atcerēsimies Totam piedāvāto velna veča godu − U.V.). ...

Kultūra ceļ aizsargvalņus pret zemapziņā dēstīto baiļu apziņu. ...

Nolīdzināšanās apziņa (pretņa būtība − U.V.) iezīmē kādu lielu ēnas dzīves pārmaiņu tikko jaušamu sākumu.

Nav viegls ceļš no rūpju novājinātās un pazemojumos ievainotās apziņas uz gatavību „būt brīvam”. ... un, reiz izšķīlušies, tā pārvēršas iekšējā pretošanās kustībā, kas agri vai vēlu sauks pēc ārējās atbrīvošanas. (Kultūras fonda 8. avīze).

Tota darbība tādējādi ietilpst kultūras pienākumu jomā: izrauties no standartizētā verdziskās domāšanas aploka, pārvarēt radošo darbību stindzinošās bailes, ierosināt brīvas apziņas tapšanu („Brīvs, kam dūša: brīvam būt!”). Sagatavot ceļu pilnīgas brīvības iekaŗošanai („Kaļat bruņas, kaļat sirdis, Briesmas ciest, kuŗas nāks, − Kamēr sirdīs tapsat brīvi: Laimi tvert, kuŗa nāks!”). Spēku tam var dot apziņa, ka − pretstatā nihilisma nāvei un visupirms pats savā apziņā − veido pavisam jaunu gara pasauli:

Pasauli sev jaunu ceļu:
Treju laiku mana dzīve,
Treju galvu mana dziesma:
Tā, kas ir, kas bij, kas būs.
Pretnis visam − es tas esmu ...

Šīs jaunceltās pasaules bagātības Tots caur Leldi varēs nodot tiem, kas gribēs un spēs būt brīvi savā apziņā. Jo vairāk tas nepieciešams tādēļ, ka Tots iezīmē arī dzīves nolieguma ideoloģijas kā sistēmas drausmo perspektīvu:

Tie ir velni?
Lopus maitā, ļaudīm riebj,
Parauj kādu − lieli prieki!
Kas veselas tautas rauj?
Zobiem kož ģintu ģintis,
Apēd galvas, apēd kājas,
Apēd vidu gabaliem!
Vēl no nagiem izsūc dvēsli!
Tādi nāks, kur tad jūs?
Tik ij tos dzīve veiks.

Te nu vietā atcerēties, kādas nāves briesmas tautām nesis hitlerisms un − jo īpaši − staļinisms. Ka Padomju Savienības sarkanajā impērijā veselas tautas nozudušas no zemes virsas. Vai Rainis tikai paredz nākotni? Nē, totalitārisms nepārprotami pavīd Trejgalvja jaunsūtīto darboņu filozofijā, sevišķi Zelta vēža vārdos:

Zeltu smeļam mēs no dzelmes:
Zemes dzelmes, ļaužu dzelmes,
Miesas zelts, asins zelts,
Sirdis zelts, sāpes zelts, −
Visam pāri tava roka.

Rijā varam saskatīt arī antropoloģiskās katastrofas iespēju, no kuŗas brīdina filozofs Merabs Mamardašvili:

Šī katastrofa var notikt un daļēji jau notiek tāpēc, ka tiek pārkāpti likumi, saskaņā ar kuŗiem ir iekārtota cilvēka apziņa, kā arī ar apziņu saistītā piebūve, ko sauc par civilizāciju. („Apziņa un civilizācija”, Grāmata, 1990. 10. nr.)

Zombi (dzīvā miroņa, spoka) situācijas M. Mamardašvili dēvē par principiālās nenoteiktības situācijām, kad izzūd vērtības, kuŗām pastāvot, cilvēka darbība gūst noteiktu jēgu. „Šādai nenoteiktībai izdaloties un realizējoties tīrā veidā, situācijas pārvēršas par tiem pašiem ‘melnajiem caurumiem’, kuŗos var pazust veselas tautas un milzīgi plašas cilvēka dzīves sfēras.” Atcerēsimies dzīvā miroņa (kunga) saistību ar velniem: rijā nokļūst vampīra izsūktie, arī Lelde. Taču tieši viņa dod dzīvei jēgu. Un tālāk: „Saārdot, apraujot ‘civilizētos pavedienus’, pa kuŗiem cilvēka apziņa varētu pagūt nonākt līdz patiesības kristalizācijai tiek saārdīts arī cilvēks.” Arī Raiņa tēlotajā rijā triumfē „iespēja ignorēt indivīdu un izslēgt pašas esamības, dzīves negrozāmās kārtības dēļ.” Šo kārtību un iespēju izslēgt cilvēku lieliski raksturo Trejgalvja princips „nemirstami velns un mirons. Tikai cilvēks, tas ir mirla.” Arī Spēlēju, dancoju velnu miteklis ir iekārta, kuŗā cilvēka „instinkti, alkatība, sirds tumsība, bezdvēseliskums un neizglītotība pilnīgi spēj akomodēt viņa domātspēju un sapratni un izpausties caur tām.” Spilgta ilustrācija − velnu (ar Spēlēju, dancoju mošķiem taču domāti cilvēki) muļķība, rijība un zemu, pretīgu instinktu pārņemtā rīcība. Ja tāda pasaule pārņemtu pilnīgu varu pār cilvēka apziņu, tad „iebruktu visas patiesības atradnes, patiesības ontoloģiskais pamats, un tad sāktu valdīt meli − totāli, ārpus cilvēka, jau citu cēloņu radīti meli, kas iespiestos visos sociālās telpas punktos un aizpildītu tos ar zīmēm. Spoguļspēle, kaut kā cita atspulgs sirreālās zīmēs.” Ar tādu melu pārņemtu valstību gan esam labi pazīstami, šo pasauli M. Mamardašvili dēvē par Aizspoguliju, un tajā „sākas cilvēciskās apziņas noārdīšanās.” Tā varam saprast arī Raiņa tēloto nāves stāvokli, Leldes ilgas pēc drausmās dusas pekles rijā, arī dzīvā miroņa situāciju, un kas gan var būt vēl briesmīgāki meli nekā šāda eksistences veida pacelšana augstāk par dzīvību un brīvību!

S. Averincevs par totalitārajām ideoloģijām izsakās šādi:

Pats laiks mums liek meklēt ļaunuma sakni, raudzīties dziļāk − domāšanas ieradumu vēsturiskajās dzīlēs.

Ikdienas pieredzē esam lieliski iepazinuši varenās Jaunās Pasaules pazīmes: galējas vulgaritātes skarts hedonisms (manā zemē tā realizēšanos ierobežo tikai preču trūkums, taču vēl jo kaismīgāk tas tiek pārdzīvots kā nepiepildāma tieksme), kauna kultūras pilnīgs izzudums ... Gaisotne, kas pārāk plaši pārņēmusi kā dzīvi, tā arī jaunrades surogātu − tā ir libido gaisotne, kuŗā vairs nav ne tā siltuma, ne savstarpējās sasaistes, kas piemīt visam organiskajam. ...

Graujošu ietekmi uz svešām tradīcijām parasti atstāj tas, kas nav kultūra šī vārdā īstajā nozīmē: mežonīga patērētājkāre, impērisko vai kolonizatorisko centru vardarbība. (Literatūra un Māksla, 1991. g. 6. aprīli).

Rija ar tās nāves stāvokļa, nedzīvošanas filozofijas sludināšanu ir maksimālā organiskuma nolieguma pakāpe. Galējās vulgaritātes skarto hedonismu saskatām tārpu viras un citu „labumu” rīšanā, arī citu ēsmu neestētiskumā un necilvēcībā, velnēnu neķītrībās, − tām nerūp pat ārējā pievilcība savu vajadzību apmierināšanā. Jaunrades surogātu − barbariski seklajās izpriecās, kuŗas spēlmanim pieprasa pekles radījumi. Impērisko vai kolonizatorisko centru vardarbību − Tota pareģojumā „Kas veselas tautas rauj?” un Jaunvelna, Dujvelna un Zelta vēža plānos.

Tik globāli vispārināts elles tēlojums, manuprāt, varēja rasties vienīgi 20. gadsimtā. Lugu Rainis aizsāka Pirmā pasaules kaŗa iespaidā; nu notikuši − Persijas līča konfliktu ieskaitot − jau veseli trīs šādi cilvēku slaktiņi.,... uzliesmojot Pirmajam pasaules kaŗam, nāve sāk staigāt pa Eiropu. Nāve ienāk cilvēku ikdienā, līdz ar to būtiski izmainot priekšstatus par mirkļa un mūžības attiecībām,” apcerē „Tagadnes apoloģētika. Nihilisms” raksta Māra Rubene (Grāmata, 1990. g. 10. nr.) Un tālāk: „Cilvēkos pieaug dēmoniskā nihilisma priekšnojautas, padziļinās pagrimuma, šoka, apokalipses noskaņas. ... 20. gadsimts tiek nosaukts par nihilisma laikmetu. P. Valerī jau savā 1919. gada esejā „Prāta krīze” izsaka domu, ka eiropeiskā kultūra izzudīs kā ‘bezgalīgi bagāts nekas’. Patiesi, bezjēdzīguma, vērtību krīzes pārdzīvojumu pavada nihilisms, cinisms, dekadence. ‘Nekas’ jēdziens, ko praktiski nepazina 19. gadsimts, kuŗā pārdomu centrālo asi veidoja matērijas kategorija, − kļūst par modes tēmu 20. gadsimta pārdomās.”

„Mirla mirst − ļauj tam mirt!” Trejgalvja ciniskā frāze, noliedzot visu cilvēcisko un cilvēkam dārgo, it kā pārvelk svītru Tota un viņa tautas ilgajiem pūliņiem: viss bijis tikai „mirlas” vērtē un izzudīs kā pīšļi. Kur nu eiropeiskā kultūra, kur nu dzīvības vērtība ... Jo ne tikvien ideoloģisks nihilisms, bet arī nāves iznīcināšanas instinkts rijā patiesi dominē:

Kad ir dzīvs − cepets būs!

Ja baiļu reflekss, nihilisma nomācošais gars daudziem izrādās spēcīgāks par dzīves gribu un radošā gara centieniem, tad varam pievienoties Pola Valerī „Prāta krīzes” atziņām:

Neviens nevar pateikt, kas rit būs miris ... literatūrā, filozofijā vai estētikā. ... mums ir tūkstošiem mirušu jaunu rakstnieku un mākslinieku ... (Grāmata, 1990. g.10. nr.)

Tādējādi pekles rijas ideoloģija balstās uz cilvēka radošo vērtību nolieguma (mirlām jāļauj mirt), uz dzīvās, pastāvīgi domājošās apziņas nomākšanu, uz civilizācijas un kultūras saišu ārdīšanu un cilvēka brīvības apspiešanu, uz baiļu iedzīšanu un cilvēka brīvības apspiešanu, uz baiļu iedzīšanas ar represiju palīdzību. Šī simbola izpausmes varam saskatīt jebkurā totalitārā sistēmā, kuŗas rūpju centrā nav cilvēks kā civilizēta un kulturāla būtne.

Kā tad sireālistiskos radījumus izdzīt no viņu apsēstās rijas? Vienīgā recepte pret mūsdienu barbarismu, pēc M. Mamardašvili domām, ir kultūra:

„... kultūra... ir cilvēku spēja un centieni būt, dzīvot atšķirību pārvaldīšanā, kas ir atkal un atkal atjaunojama un paplašināma.” Īsti totiska interpretācija. „Dzīvs gribas darbs, kas pats dzīvs un dara dzīvu,” tā 1908. gada 22. februārī atzīmēja Rainis. Dzīvās atšķirības − pretēji rijas nāves un nihilisma unifikācijai.

Rijas atbrīvošana vēl nav pilnīga apspiedējas varas likvidācija, bet patiešām tikai izdzīšana no noteiktas teritorijas. T.i., mošķu patriekšana no apziņas, tās atbrīvošana. Pilnīga apziņas uzvara pār elles nihilisma slogu − ne tikvien Totam pašam, bet arī ļaudīm − īstenojas līdz ar Spēlmaņa upuri, Leldi atdzīvinot.

Ja kaut kas vieš cerības, tad tas ir ideoloģijas murga pilnīgais izsīkums. Līdz ar totalitārajām ideoloģijām atmaskoti vēl vecāki un cienījamāki prāta maldi. ... Tas nekad vairs nebūs vērā ņemams kārdinājums cilvēka garam. Nekad. Upuŗu asinis ir aizskalojušas necilvēcisko kultu altārus. Nevainīgās asinis ir augstākais spēks. − tā S. Averincevs. (Literatūra un Māksla, 1991. g. 6. apr.)

Tā, lūk, Tota pašaizliedzīgajā nāvē ieraugām arī Andŗa Slapiņa un Gvīdo Zvaigznes pēdējo dzīves mirkļu atspulgu. Mākslas, kultūras darbiniekiem ir vislielākais spēks tautas apziņas modināšanā. Jo viņi iekļāvušies tautas garīgajā dzīvē kā organiska un neatņemama vienība. Spēlēju, dancoju analīzē savukārt jāfiksē princips: no gara verdzības galīgi atbrīvo upuris.

Tātad − lai atbrīvotu apziņu (izdzītu velnus no rijas), jāpierāda cilvēka radošā gara patiesās iespējas, jāapliecina, ka pat visbaismīgākajos apstākļos iespējams sekmīgi cīnīties par ideālu. Tas jāuztur ļaužu prātos, viņu apziņā ar mākslas, kultūras palīdzību. Kā Totam pekles rijā jāliek gailim dziedāt, iekustinot tautas atmodu, nepieciešams upuris.

Pret dēmonisko nihilismu, pret Kafkas zombi situācijām, kā atzīmē M. Mamardašvili, iestājas divi citi principi. Kartēzija (Dekarta) − ka pasaulē viss var veidoties atkarībā no domājošas un darošas būtnes varēšanas. Šo spēju, protams, pārstāv Tots. Taču viņa rīcības un gribas akti nepiepildās paši no sevis. Nepieciešama Kanta formulētā situācija, kad „pasaulē realizējas nosacījumi, kuŗos minētie akti vispār iegūst jebkādu jēgu”. To sniedz Lelde.

Spēlēju, dancoju Operas un baleta teātrī 1977. g. Lelde − L. Greidāne, Tots − K. Zariņš, Aklais − K. Miesnieks. Avots: Viktors Hausmanis, Rainis mūsdienu teātrī. Rigā: Liesma, 1990.

Niklāva Strunkes ilustrācija J. Raiņa lugai Spēlēju, dancoju. (J. Rainis, Raksti. 2. sējums. Vesterosā: Ziemeļblāzma, 1952.)

 

SPĒLĒJU, DANCOJU SKATUVES GAITAS Nacionālais teātris sniedza lugas pirmo inscenējumu 1921. gadā (pirmizrāde 23. novembrī). To sagatavoja jau ar Uguns un nakts krāšņo inscenējumu Rīgas Jaunajā Teātrī (1911.) slavu ieguvušie skatuves meistari: režisors A. Mierlauks un dekorators J. Kuga. Toreizējā teātŗa kritika deva par J. Raiņa jauno darbu sajūsmas pilnas atsauksmes, līdz ar to interpretējot dzejnieka simboliskos tēlus laikmetīgā nozīmē.... Dailes Teātrī Spēlēju, dancoju parādījās 1926. gadā kā sezonas pirmais inscenējums. Par to trimdas apstākļos nav iespējams dabūt kritikas atsauksmes, bet šī izdevuma rediģētājs, toreizējais DT direkcijas loceklis, šo uzdevumu var raksturot pēc atmiņas. Lugu inscenēja Ed. Smiļģis, uzstādamies arī Tota lomā. Lelde − Emīlija Viesture, Kungs − Teodors Lācis. Dekoratīvo ietērpu gādāja O. Skulme, un pēc viņa metiem bija gatavoti krāšņi kostīmi. Pārrunās ar autoru bija panākta vienošanās, ka inscenējumam jābūt atšķirigam no Nac. teātŗa uzveduma. Un tā kā lugas sacerēšanas laikā iedomātā aktualitāte bija jau pēc 10 gadiem zaudējusi savu nozīmi, tad simbolikai vajadzēja dot plašāku, vispārinātu nozīmi. „Pārvērtīsim velna riju par modernu dansingu ar trakotiem velniem un velnenēm gerlu tērpos!” tāda bija inscenētāja izdoma. Jo toreizējā aktualitāte bija − cīņa ar korupcijas velniem jaunās brīvvalsts iekšējā dzīvē. Tomēr − tas bija riskants eksperiments. Dzejnieks sīkumos neinteresējās par lugas sagatavošanu, pat ģenerālmēģinājumu neapmeklēja, bet ieradās tikai pirmizrādē. Ar zināmām bažām gaidījām, ko viņš teiks par tādu inscenējumu. Bet viņš ar izrādi bija apmierināts: „Labi, var arī tā!” Ar to J. Rainis bija atzinis, ka viņa simbolika ir dialektiska − mainīga savā katrreizējā laikmetībā un konkrētībā. (Kārļa Dziļlejas eseja J. Raiņa Rakstos. 2. sējums. Vesterosā: Ziemeļblāzma, 1952. 216.-218. lp)

 

Uģis Vilciņš stāsta par sevi: Esmu dzimis 1960. gada 30. martā Rīgā. Beidzis Latvijas universitātes Filoloģijas fakultāti. Diplomdarba tēma – „Raiņa lugas Spēlēju, dancoju raksturīgie tēli”; šeit publicētais raksts ir daļa no tā. Publikācijas „Raiņa gadagrāmatā” 1982. gadā („Jāzepa devuma, guvuma un taisnības problēma Raiņa traģēdijā Jāzeps un viņa brāļi”) un 1985. gadā („Dažas piezīmes par Spēlēju, dancoju simboliem”). Recenzijas un apskati par Latvijas Nacionālo operu un pasaules operzvaigznēm presē parādījušās kopš 1983. gada žurnālos Māksla, Teātŗa Vēstnesis, avīzē Literatūra un Māksla u.c. Uģis Vilciņš. Mārtiņa Zelmeņa uzņēmums.

 

Jānis Rainis SPĒLĒJU, DANCOJU Velnu nakts piecos cēlienos. Lugas beigas (3248.-3305. rinda)   Aklais: Klusi jele! Atbalss bija tava dziesma Tai dziesmai, kas aiz laiku. Tā ij būs tavai dziesmai Atbalss cita, kas aiz laiku!   (Starpbrīdis.)   Tots: (No asins plūsmas nogurdams, nolaižas no krēsla zemē un atgulstas.) Es no mūžiem esmu nācis, Es uz mūžiem atkal eju. Ļauj nu laikā īsu dusu!   Aklais: Dusa laikā − bij tavs darbs.   Tots: (Nepacietīgi.) Ļauj jel īsu prieka algu: Pašam dziedāt savu dziesmu, Pašam redzēt savu prieku!   Aklais: Prieks tavs: iet saules ceļu; Pārrauj saites, izrauj nazi!   Tots: (Atstumj viņu.) Aklis esi: tu tik redzi Citu sauli, es ij šo. Zemei dēls − īstais esmu: Tā vēl dzirdēs manu dziesmu. (Sauc.) Lelde! Lelde!   *   (Ieskrien Lelde.) Lelde: Toti, Toti, tu pie zemes? Vai man dieniņ, vai man, vai!   Tots: Nesauc vaidus, − paši nāk. Sauc man prieku! spēlē man!   Lelde: (Zemē nometusies ceļos, lūko strinkšināt kokli, tā tikai sīki ieskaņās.) Neskan man.   Tots: Vai vēl man? (Sniedzas pēc kokles, kuŗa skaļi ieskanas. Uz Leldi.) Locekļos vai rit tev deja?   Lelde: Rit man deja − kā es diešu? Acu priekšā tu man mirsti!   Tots: Dzīvs un miris kopā der! (Sāk spēlēt.)   Lelde: (Dejo viena pati līdzi Tota spēlei.) Tots: (Koklē un dzied.) Spēlēju, dancoju Visu cauru mūžu Ar vien’ daiļu meitiņ’. Nebija, nebija Vēl ne puse mūža − (Tots paceļas sēdus, bet nazis izkrīt no krūtīm, un Tots piepeši apstājas spēlē.)   Lelde: (Turpina dziesmu.) − Iet tā spēlīt’ pušu −_ (Piepeši, pavērdamās uz Totu, skaļi iesaucas.) Ai! (Viņa nokrīt pie Tota zemē.) Aklais: Vai man, vai man, simtas audzes!   *   (Saskrien ļaudis, arī Zemgus.) Ļaudis: (Viens caur otru.) Kas te kliedza? − Ailā! ailā! − − Kaudzēm nauda! − Vai ir miris! –   Aklais: Viņš ir vesels!   Ļaudis: Klusu! klusu! (Atskan klusumā Zemes vēzīša balss.)   Zemes vēzīts: Dzīvs irrr! dzīvs irrr!   Ļaudis: (Čukst.) − Kas par balsīm? − Burvis bija − − Velni ņem − atpakaļ! − − Vai tad tās − velnu balsis?   Zemes vēzīts: Svēts irrr! svēts irrr! Irrr, irrr, irrr!   Ļaudis: (Klusi.) Vai! vai! Stīgas Tota koklē: (Sāk pašas klusi skanēt.)   Ļaudis: (Klusi.) − Stīgas skan − pašas skan − − Nu viss kluss − − Paskandin’! − − Bailes ņemt − −   Vecenes: Sak’ nu vien! sak’ nu vien!   Vairāki jauni puiši: (Nostādamies ap Leldi.) − Pulcējaties, Latves ļaudis! − − Ejam post Latves sētu! − − Kalsim sirdis, kalsim bruņas! − − Varoņos brīvi tapsim − − Saulē celsim jauno Latvi!   (Visi ļaudis saskrien un piebalso; visu pagalmu apspīd saule.)   (Priekškars.)