PIEMIŅAS GRĀMATA UN VĒSTURES AVOTS
Via Dolorosa. Staļinisma upuru liecības. Sakārtojusi Anda Līce. Rīgā: Liesma, 1990. 601 lp.
Grāmatas ievadā, kas rakstīts 1988. gada decembrī, J. Stradiņš dod konspektīvu pārskatu par staļinisma terora attīstību un upuŗiem kā Padomju Savienībā, tā Latvijā. Bargā statistika rāda, ka Staļina valdīšanas laika beigās, 1952. gadā, vergu nometnēs atradās 12 miljoni cilvēku. 62 miljoniem bija ierobežotas elementārās cilvēktiesības; tie bija 20 miljoni tautas ienaidnieku ģimeņu locekļu un 42 miljoni zemnieku bez pasēm.
Latvija no 1940. līdz 1950. gadam zaudēja vairāk kā ceturto daļu no iedzīvotāju kopskaita 1939. gadā. Lēš, ka 1940.- 1949. gadā no Latvijas uz austrumiem deportēti vai gājuši bojā 120 - 160 tūkstoši cilvēku. Daži trimdas autori domā, ka šis skaitlis ir bijis 180 - 216 tūkstoši. Visi šie skaitļi tomēr ir tikai aptuveni, un mūsu vēsturniekiem uzliek pienākumu veikt iespējami precīzu uzskaiti, kuŗā nav jāaizmirst iznīcinātie latviešu kolonisti un citi latvieši Padomju Savienībā.
Stradiņš piemin pārmetumu, ka viņš jaucot kopā upuŗus un bendes. Viņš runā par mezglotu pavedienu, kas vēl jāatšķetina vai - jāpārcērt. Jāsaglabā tomēr viena mēraukla: humānisms un vispārcilvēcīgās vērtības. Atliek tikai piebilst, ka, neraugoties uz to, kādu ideoloģiju aizstāvot krituši vai kādas ideoloģijas vārdā iznicināti, šie milzu upuŗi ir zaudējums latviešu tautai, tagad it sevišķi izjūtams.
1988. gada 23. martā Latvijas Rakstnieku savienības ierosmē izveidota staļinisma ļaundarību apzināšanas komisija, kas uzsākusi cietušo un aculiecinieku atmiņu vākšanu. Šī darba rezultātā ir radusies arī te apskatāmā grāmata, ko Stradiņš uzskata tikai par iesākumu, paredzot turpmākus sējumus. Grāmatā starp atmiņu rakstiem, izsūtīto vēstulēm un dokumentu kopijām ievietoti arī romānu un stāstu fragmenti, tāpat daudzu autoru dzejoļi. Tie palīdz izgaismot ciešanas, pazemojumus un izmisumu, ko rāda grāmatā ievietotās atmiņas.
Kādēļ visas šīs ciešanas? Vai šie cilvēki bija ko noziegušies? Kāda nozieguma dēļ mazus bērnus atrāva no vecākiem? Kādēļ izšķīra ģimenes? Kas bija tā vara, kas nosacīja šo cilvēku likteņus? Dieva griba? Pašu cilvēku rīcība, kas veda viņus uz iznīcību? Vai tikai varmācīgas valsts iekārtas stūrgalvīga turēšanās pie savu jēgu zaudējušās "šķiru cīņas" ideoloģijas? Vai šīs ideoloģijas kalpi paši vairs ticēja tai utopiskajai nākotnei, kuŗas vārdā tāda "cīņa" tika vesta? Vai viņu rīcību noteica tikai aklas bailes pašiem par savu drošību? Cik tur bija iejaukta slimīga tieksme, pat kaislība, vērot spīdzināto mokas? Daļēju atbildi jau mēģina dot sociologa Igora Beztuževa-Ladas 12 lappušu gaŗais apcerējums: "Patiesību un tikai patiesību". Autors raksta zīmīgus vārdus: "Mums jāmācās cilvēkus vērtēt nevis pēc viņu piederības pie viena vai otra 'resora', bet pēc viņu rīcības, pēc viņu dvēseles". (27)
Šī grāmata pilnīgu atbildi nedod. Tā gan atklāj riebīgas, netīras aizkulises, neapvaldītas tumšākās dziņas. Bija arī pašmāju cilvēki, kas sastādīja sarakstus, sacerēja denunciācijas par kaimiņu, iekāroja viņu mantību, skauda; citi domājās uz brāļu nelaimes ceļam "gaišu nākotnes ēku". (18) Piemēram tie, kas čekistu uzdevumā Valkā, Alūksnē un Rīgā veidoja jaunatnes "nacionālās pagrīdes" grupas, lai paši izkļūtu no cietuma, bet mokās un nāvē iedzītu dedzīgus, jaunus patriotus. Par to stāsta Aleksandrs Pelēcis, kas pats, kā viņš raksta, tautas sūro likteņa kausu ir izdzēris līdz galam. (466)
Bet grāmatai ir arī otra plāksne: tā rāda dažu cilvēku pārsteidzošu pašaizliedzību un iežēlu par saviem līdzcietējiem. Tādus piemērus sastopam archeologa Vladislava Urtāna stāstījumā par pusotra tūkstoša latviešu bāreņu pārvešanu no Sibirijas 1946. gadā, par ko pat Latvijā vēl nav viss zināms. 1988. gadā Urtāns raksta: "Kad beigsim klusēt par to, par ko jākliedz?" (155). Savas atmiņas šeit ir publicējuši arī vairāki no tiem, kas kā bērni bija pārbraucēju starpā. Urtāns stāsta arī par izsūtījumā satiktajiem akadēmiķiem, kas miruši mocekļu nāvē. Pret tiem, kas izdzīvoja, represijas turpinājās arī pēc atlaišanas Latvijā. Un tomēr, kā sastādītāja saka: Domas un sapņi pārvēršas jaunā enerģijas veidā un, atgriežoties uz zemes, liek dzīvajiem pacelt galvu un iztaisnot plecus". (7)
Kas palīdzēja izdzīvot? Ar labu veselību vien nepietika. Vajadzēja arī ciešas apņemšanās, stūrgalvības, atjautības un laimīgas sagadīšanās. Varbūt vajadzēja arī savu daļu nekaunības, aizstāvot sevi tur, kur valdīja džungļu un noziedznieku likumi. Varbūt bija gadījumi, kad vajadzēja arī godprātības un cilvēcības. Dažreiz izciest palīdzēja arī dziesma. (528)
Grāmata sastādīta staļinisma upuŗu piemiņai, bet tā nav tikai piemiņas grāmata vien. Jau tas, ka paredzēti turpmāki sējumi, norāda, ka publicētie atmiņu pieraksti ir domāti kā avots vēsturnieku un sociologu pētījumiem par to, kas notika ar daudzām tautām Staļina, pēcstaļina un neostaļinisma laikā, kā to saka grāmatas sastādītāja. Noziedznieki ir mēģinājuši slēpt savas pēdas. Aculiecinieki ir nogalināti, archīvi ir iznīcināti. To vietā būs jāizmanto atmiņu pieraksti, tos rūpīgi sakārtojot un salīdzinot. Tas ir vēsturnieku un sociologu uzdevums, lai brīdinātu pasauli no līdzīgu parādību atkārtošanās nākotnē.
Indulis Kažociņš
