SENĀS MĪĻĀS BĒRNU DIENAS

Marianna Ieviņa. Kas kaitēja nedzīvot. Stāsti. LaRAs Grāmatu klubs, 1990. 294 lp. Rasmas Ieviņas Villamovskas vāks un ilustrācijas.

 

Ar šiem bērnības dienu atmiņu stāstiem, kas ir viņas pirmā grāmata, Marianna Ieviņa aizved mūs uz Nītaures pagasta Domēru mājām Vidzemē. Ar vieglu roku viņa it kā atbīda sāņus sešdesmit vai vairāk gadu sienu un ļauj lasītājam ieskatīties senā, mīļā pasaulē, kur godā daudzi tagad sen aizmirsti tikumi un padomi. Tie bija laiki, kad mātei vai vecmāmiņai jāklausa uz vārda, pie galda jāuzvedas tikpat bijīgi kā baznīcā, dotais vārds jātur par katru cenu. Tomāti lauku cilvēkam skaitījās smalks kārums, un 40 km nostaigāt kājām nebija nekāda liela muiža. Akls tirgotājs varēja viens pats bez bažām tirgoties savā veikalā, un vajadzības gadījumā kaimiņš kaimiņam deva no tā, kas pašam bija, bet otram trūka.

Šajā pasaulē rosās mazā Māra ar vecāko māsu Vēru. Viņu māte Rīgā studē un vēlāk strādā par Dzelzceļa virsvaldes zobārsti. Māte ierodas ciemos nedēļu nogalēs un brīvlaikos. Meitenes allaž kāri gaida viņas atvesto ciemkukuli - vēl nezinātu sakāmvārdu, mīklu vai tautasdziesmiņu. Ģimenes vīriešus nopļāvis Pirmais pasaules kaŗš, taču meitenes ir par mazām, lai to sāpīgi pārdzīvotu. Viņas audzina vecmāmiņa, visai interesants un zīmīgs sīkstas latviešu lauku sievietes paraugs. Viņa ir izglītota, turīga, stingra, lietišķa, godīguma principos nepiekāpīga. Darbdienās viņa kopā ar visiem ēd no māla šķīvīšiem un dzeŗ no emaljētām skārda krūzītēm, bet ciemiņu un svētku reizēs galdā parādās Rozentāla porcelāns, kristala sāls trauciņi un sudraba naži ar dakšiņām.

Meiteņu audzināšanā svarīga loma arī graudniekam, kuŗš meitenēm māca lauku darbus, praktiskas iemaņas, palīdz ieraudzīt dabas skaistumu, izskaidro dažādas dabas parādības, dažkārt aizstāv meitenes pret vecmāmiņas nelokāmajiem principiem un pie reizes prot pateikt vistrāpīgāko mierinātāju vārdu.

Folkloras gudrība un kristietības ētika meiteņu audzināšanā savijas kopā, viena otru papildinot un apstiprinot. Ar tautasdziesmu meitenes rāj un pamāca, tā palīdz atrisināt domstarpības un pamatot pieaugušo lēmumus. Atceroties, ka "trešā vēl jauna, lai paliek mājā", mazajai Mārai norimst sirdssāpes, kad viņu neņem līdz uz kārotiem ciemiem. Taču katru vakaru meitenes skaita lūgšanu kristīgās ticības Debesu Tēvam, un Ziemsvētkos visām dāvanas nes Kristus bērniņš.

Mazā Māra bijusi kluss bērns, bet toties rūpīgi novērojusi un uzkrājusi atmiņā visu, kas ap viņu noticis, kopā ar bērna savdabīgajiem secinājumiem un neizprotamā skaidrojumiem. Grāmatu rakstot, autore pratusi atsaukt atmiņā bērna naivo un tiešo perspektīvu, ļaujot no tādas ar svaigu skatu pasaulē pavērties arī lasītājam. Tautasdziesmas vienkāršība un daiļums bijis paraugs autores literārajam stilam. Viņas valoda rit ērti un gludi, pavīd arī daža laba Vidzemes izloksnes īpašība. Neuzbāzīgi ievītie dainu citāti, parunas, ticējumi un teikas interesanti bagātina stāstījumu. Autores dziļo mīlestību pret mājām atklāj epizode par māsas Vēras ciemošanos Šveicē. Māra netiek līdz, un mājinieki sagaida, ka viņa aiz žēlabām apraudāsies. Taču Māra domā, ka raudāt pienāktos Vērai, kas tiek atrauta no vislabākās vietas pasaulē - Domēriem.

Stāstiņu virknē attēlota meiteņu ikdiena un svētku reizes, mājas ļaudis, radi, ciemiņi, īpatnējā kalpone Berta, ciemošanās Rīgā. Mazās meitenes allaž rosīgi darbojas līdz visos māju un lauku darbos, kas viņām pa spēkam, jo "tukšas rokas auklē velnu!"

Skolas gadu gaitās pārlecot, atmiņu virkne noslēdzas ar 40. gada notikumiem, kas Domēros atnes "mērnieku laikus", un Domēru īstos mantiniekus izkliedē uz visām debesu pusēm. Autore cēlusies no brāļu Kaudzīšu dzimtas; mātes un māsas Vēras ciemošanās pie tēvoča Matīsa un tantes Līzes Kaibēnos aprakstīta tēlojumā "Rozes sen jau novītušas".

1991. gadā Ieviņas grāmatai piešķirta Latvijas skautu prezidenta ģenerāļa Kārļa Goppera balva literatūras nozarē. Autores atainotā pasaule pieder pagātnei, bet būtu labi viņas atmiņā atsauktās ētiskās vadlīnijas pārdomāt un celt godā arī šodien.

 

Biruta Sūrmane