TRĪS MILTIŅI KATLIŅĀ...
jeb kritiskas pārdomas par grāmatu

Rūdolfs Pinnis. Glezniecība Rīgā: Liesma, 1990.

 

Grāmatas ievadvārdos Pēteris Zirnītis raksta: "... gleznotāja mūžs ir pelnījis monogrāfiju. Šobrīd tādas vēl nav. Tāpēc mākslas cienītājiem piedāvājam bagātīgi ilustrētu materiālu krājumu."

Ko lasītājs gūst, šo laipno piedāvājumu pieņemdams?

Grāmata sākas ar paša gleznotāja dzīves stāstu P. Zirnīša literārajā pierakstā. Ar sirsnību meistars atceras bērnu dienas un bērnības zemi, Aiviekstes straumi un ozolu birzes. Atceras ozolu, zem kuŗa viņš, drēbītēs ievīstīts, dusējis.

Šīm atmiņām mazliet svešādi piekļaujas gleznotāja raibās, pat dēkainās dzīves lappuses.

Dzīves stāstu lasot, atmiņā paliek ne vien gleznotāja dedzīgā pieķeršanās Latvijas dabai, bet arī dažas viņa atziņas. Lūk, viena no tām: "... neciešu rakstus, kuŗus lasot ik brīdi jāķeŗas pie svešvārdu vārdnīcas ... Domāju, ka mākslas vissarežģītākās problēmas var skaidri izsacīt latviski."

Diemžēl šo gudrību vējā palaiduši tie, kas šoreiz atbild par valodas tīrību, jo svešvārdu piemalums grāmatā dažviet pārsniedz normu.

Tā vai citādi - gleznotāja dzīves stāsts veido grāmatas nozīmīgāko un interesantāko daļu.

Par klupšanas akmeni kļuvis nākamais krājuma raksts "Neapmierināmais meklētājs", kam autore Ināra Ņefedova.

Apcere tapusi nesen - Latvijas atmodas dienās, taču pēc gara un burta tā pieder LPSR ērai. Atkal vaigu vaigā tiekamies ar padomisku patosu, apjūsmu, saldumu un citām ārišķībām, kas vietumis pārtop gluži nesakarīgās vārdu spēlēs: "Pats nozīmīgākais gleznā ir tēlainais, ietverts formulā: krāsa + līnija + forma = garīgā spriedze. Bet garīgā spriedze ir saturs un filozofija" (48. lp un arī uz apvāka).

Noņemot apcerei frāžainības putas, tik vien paliek kā "trīs miltiņi katliņā". Viras ūdeņainību sajūtot, autore savam rakstam "pietumējusi" divas pagalam sadzeltējušas K. Krauliņa recenzijas par R. Piņņa personālizstādēm 50. un 60. gados. Vira, protams, no tā gardāka nekļūst. Gaŗāka gan . . . Pārspiestās recenzijas aizņem vairāk kā 20% (!) no I. Ņefedovas raksta, "kas", kā vēsti P. Zirnītis, "uzrakstīts speciāli šai grāmatai".

Šaubos, vai P.Zirnītis šo specrakstu laikus ir izlasījis. Ja nu tomēr, tad jo ļaunāk viņam pašam. Specrakstam izčākstot un izlaižot garu, pārējie četri mazie sacerējumi pārvēršas nabaga bāreņos, un saprotama ir to vēlēšanās - ātrāk izkļūt no sasmakušās grāmatas telpas.

Te vēl jāpiebilst, ka no pieminētajiem četriem rakstiņiem divi atkal ir avīžu raksti - recenzijas. Kā redzams, recenzijas noder arī pašas grāmatas "viras" pagarināšanai. Lielas gudrības nevajag, lai saprastu, cik šāda "pārspiešana" ir lēta un neglīta. Kam pieder patents šai lietā?

Liekas, ka "specraksta" ārišķības pielipušas arī grāmatas mākslinieciskajam iekārtojumam. No grāmatas vējo alkas pēc efektīguma, un tā vien šķiet, ka viss iekārtošanas darbs nodarīts pašpārliecinātības diktētā steigā, bez veselīgām šaubām.

Kam kalpo uz apvāka pavirši uzrakstītie pilsētu nosaukumi? Gleznas fragments apvāka rotājumam var piederēt ne vien Rūdolfam Pinnim, bet vēl 1000 citiem gleznotājiem. Taču sameklēt meistaram vien raksturīgu darbu nav grūti.

Ja no plašā fotomateriāla nošķirtu sadzīviskos uzņēmumus, kas nekā nedod meistara personības raksturojumam, foto klāsts kļūtu spēcīgāks un daudz iedarbīgāks. Tas pats attiecas uz krāsaino reprodukciju kopu - kopskaitā 99 darbiem. Vai maz ir apsvērta varbūtība rādīt mazāk: 49, 19 vai pat tikai 9 darbus?

Trūkstot spožam rakstam par meistara darbību, nevajadzēja izslēgt iespēju grāmatas vietā izdot attēlu mapi, papildinot to ar neparasti smalki iespiestu gleznotāja dzīves stāstu. (Tikai ne ar melnu uz balta un ne jau uz spīdīga papīra!) Tādam iespiedumam noderētu Aiviekstes ozolu toņi, un caur tiem pavisam no citas puses varētu pietuvoties arī kārotajam pārsteigumam.

Grāmatas beigās dots gleznotāja dzīves un darbības pārskats franču un angļu valodās.

Pavēršanās uz Vakariem un vēlēšanās mūsu mākslu parādīt eiropiešiem ir jāapsveic. Taču šoreiz pavērsiens iznācis bez tā smalkuma un spēka, kas raksturo gan latviešu labāko mākslu, gan Rūdolfa Pinna izcilākos darbus.

Francūžiem un angļiem darinātajām "pogām" nākotnē būtu jāpiešuj jauns mētelis.

 

Imants Žūriņš