JAUNĀS GAITAS TURPMĀKĀ DARBĪBA

 

1991. g. septembŗa sākumā JG redaktori un dar­binieki Kanādā nolēma prasīt JG aktīviem līdz­strādniekiem izteikties par JG turpmāko darbību („tagad, kad Latvija ir brīva”).

Guntis Liepiņš 1991. g. 28. oktobrī lūdza 47 JG veidotājus nākt ar stāvokļa analīzi un ieteikumiem par sekojošām alternatīvām:

A.  Pārtraukt JG izdošanu trimdā, atmaksājot iemaksātās abonentu maksas un nododot pārē­jos līdzekļus un datorus Latvijai.

B.  Pārvest JG salikšanu, iespiešanu un vēlāk arī redakciju uz Latviju.

C.  Turpināt JG trimdā ar jaunu misiju (lai varētu piesaistīt jaunus darbiniekus un lasītājus).

D.  Citi ieteikumi.

Uz aptauju saņemtas 46 atbildes un ieteikumi. Jura Mazuša analīzi par šīm atbildēm pārrunāja JG redakcijas sēdē 1992. g. 28. martā Toronto. Kopsavilkums:

A.  Par JG slēgšanu − 4 („misija godam veikta”)

B.  Par pāriešanu uz Latviju − 7

C.  Par JG turpināšanu trimdā − 34

D.  Par apvienošanos vai citu variantu − 1

L. Zandberga aptauja ar 60 lasītāju vienībām (ģimenēm vai vieniniekiem) laikā no 1991. g. 26. augusta līdz 1992. g. 7. martam dod sekojošos rezultātus:

A.  Par JG slēgšanu − 2%

B.  Par pāriešanu uz Latviju − 6%

C.  Par JG turpināšanu trimdā − 91%

D. Par apvienošanos vai citu variantu − 1%
(„apvienoties ar Grāmatu un LaRAs lapu”)

Ievērojot aptauju rezultātus JG redaktori rūpēsies par JG regulāru iznākšanu trimdā arī turpmāk.

Iespējams, ka ar aptaujas dalībnieku piekrišanu publicēsim dažus no saņemtajiem ieteikumiem. Gaidīsim arī Jūsu domas! Šoreiz publicējam fragmentu no dzejnieces un gleznotājas Lidijas Dombrovskas Larsenas piezīmēm par tālākvirzību. Viņa šīs piezīmes bija pievienojusi savai atbildei − kopā ar 20 Pertas (Austrālijā) latviešu parakstiem kā protestu pret A alternatīvu (JG pārtraukšanu).

 

 

DAŽOS VĀRDOS PAR TĀLĀKVIRZĪBU

 

Latvija ir neatkarīga. Sapņo brīvības sapni. Tumsu kliedējot deg sveces. Liesmo jaunai rīt­dienai pretī: latvietībai, tautībai. Demokrātijai.

Latvija sāk pamazām uzelpot. Jūtamies bezgala gandarīti, ka varējām to sagaidīt. Ka paguvām redzēt savas tautas dzīvības koku uzplaukstam, gaismiņu atlīgojam kā bitīti dābolā.

Bet izdangotajā ceļa malā sēž piekusušais cil­vēks apsvērdams, kā šajā pretēju viedokļu laikā uztraukties vilinošā stikla kalnā. Uz priekšu, brāļi, naigi, naigi, Mums pieder nākamajie laiki, mudināja tautas atmodas „knašākais” censonis Krišjānis Barons. Barontēvs uzpūta, un laiviņa stalti līgoja sudrabviļņiem pāri uz plašo jūru.

Brīvība uzdīgst gausi, aug lēnlēni kā ozols. Palaikam pat augšanu pārtrauc, līdz saules lēktā piepeši kupli salapos. Latvietis ir stiprs kā ozols. Un stipriem mums ir jābūt. Stipriem un noturī­giem. Jo neviens taču nevēlas, lai jauniegūtā neatkarība līdzinātos vājticīgo kristībām, kad bēr­nam pieaugot pāri paliek tikai mīts par kādu simbolisku ceremoniju.

Latvietī ir ieprogrammēta iecirtība. Jo grūtāki dzīves apstākļi, jo skanīgāk dziedam un dziedot lokās koku galotnītes.

Mūsu mītoloģija ar ētiskām normām ir dziļdzelme, kas mums devusi atveldzi.

Pārkārtošanās laikā, kad nastu un prasību ir daudz, garīgās vērtības viegli nobīdīt malā. Nebrīvības posmā lolotās alkas un vitālās vīzijas palēnām izplēn, sabirst pelnos. Bet tam tā nav jānotiek. Ja tik mēs gribēsim radīt kaut ko latviski un vispārcilvēcīgi nozīmīgu.

Reti kādai tautai ir tik daudz salikteņu ar vārdu tauta. Tautu dēls, tautu meita, tautas istabiņa, tautas paražas, tautas ticējumi, tautasdziesmas, tautas pasakas, tautas mantojums, tautiskas rotas.

Latvietības jēdziens laiku mijā, dažādos dzīves apstākļos ir izmainījies. Nereti pat kļuvis par kaut ko uzpūšamu, iepotējamu. Apvelkamu, apme­tamu (kā apmetni).

Latvietis no sendienām nav meklējis ķildas. − Ko gulbīši dūdojiet? Gana dziļš ezeriņš. Ko bāliņi baraties? Gana liela tēvu zeme.

Bārties negribēdami, esam izveidojuši īstu sav­starpējas apzākāšanas meistarību (kā tas īstās demokrātijās kļuvis par paradumu).

Vārdu kaujas ir veselīguma parādība. Progresa priekšnosacījums. Dinamiskas domas ir supersoniskas raķetes.

Tikai tad, kad būsim uzlādējušies ar tādu kvēli, kas spēj pacelt spārnos ne tik vienu vai dažus, bet visu tautu, demokrātija sazels, gūs inerci.

Virzoties demokrātijai pretī jāsaprot, ka pārejas laikā atplaiksnīsies vairākas stadijas. Varam iedomāties − eksperimentālo, jaunvirzošo, infor­matīvo stadiju u.c.

Īstā demokrātijā nepieciešama ir atklātība un humors. Gēte − Varu apsolīt būt atklāts, ne bez­partejisks. Virza − Šis dzejnieks sauss un grūts, kam mūza ir bez smaida.

Arī datoru laikmetā rotaļībai dzīvē ir vieta. Un ticībai sīko radībiņu dvēseļu eksistencei, kā tautasdziesmā: Ko bitīte tu dziedāji, Tev bij maza dvēselīte.

Visās jomās notiek sasparošanās. Notiek de­centralizācija. Devolūcija. Elektronikas izraisīta pārorientēšanās. Disciplīnu simbioze mākslā. Šķelšanās un sāncensība.

Trūkst tālākvirzītāju, jaundomātāju. Ir vajadzība pēc jauna cilvēka tipa, kas nav paraduma, piera­duma latvietis. Kādam tam jābūt? Prometejam? Pūļa iekaisminātājam? Baltās rases superindivīdam? Pārcilvēka jēdziens ir absurds. Faktiski tāda „pūļa cilvēka” vai indiferentā pūļa nemaz nav. Katrs cilvēks ir gan personība, gan tautas sastāvdaļa.

Individualitāte nav vieninieka, bet visu būtība.

Kultūras attīstības svarīgākais kritērijs ir dina­miska rosme. Bet te nu atkal tāds āķis, uz kuŗa var viegli uzdurties, pieņemot, ka ar lielu aktivitāti izstāžu, literāru sarīkojumu, koncertu, dziesmu svētku rīkošanā vien, būsim ieguvuši izcilu vietu cittautu kultūras forumā.

Ne jau vienmēr kupli sazaļojis koks nes visla­bākos augļus. Vēju aplauzītā, kroplā kociņā, dažkārt nogatavojas brīnumgardi augļi, kaut vai pelēkās bumbierītes.

Lai iegūtais nepārtaptu nevarīgā demokrātiskā sistēmā, mums ir jākļūst par jaunlatviešiem − latviešiem ar nesatricināmu pārliecību par mūsu zemes atzelšanu. Ar sapņiem, kur bijušais sapā­rojas ar atbrīvota indivīda nākotnes vīziju.

Mūsu sapnim tīk ieplanēt suņuburkšķos, ziedo­šos ķērpjos, ķimeņziedos. Spīguļot, šūpoties smilgu bārkstis, rugāju skarās. Mūsu jūtas glāsta savvaļas ziedi un zilganzaļās kamolzāles. Bet ne tik tās, mūs intriģē arī jaunu formu koncepcijas.

Estētikas jomā pasaulē ir dažādi varianti − franču skaistuma estētika (l’art pour l’art), vācu idealizēšanas, angli liberālisma. Katrai no šīm izpaus­mēm ir savas pozitīvās un negatīvās puses. Mūsdienu raitajā ietekmju un pārmaiņu laikā, estētiskā ētika ir dinamiskāka kā jebkad.

Jaunajai valstij ir vajadzīgi cilvēki ar idejām visās dzīves un sadzīves jomās. Jaunas kultūras veido­šanā prioritāte jādod radošo garu neierobežotai, inovatīvajai jaunradei.

Lietišķais mākslinieks ir kļuvis par filozofu. Mūs­dienu progresīvā virzība attiecināma uz starptau­tisku sadarbību, dizaineru, architektu, māksli­nieku, kultūras veidotāju domu un ideju izmaiņu.

Latviskā kontekstā ir svarīgi kultivēt imagināro konceptu. Ziņkārību. Jaunradi, uzdrīkstēšanos. Sastrādāšanos dažādās mākslas un technoloģijas nozarēs.

Aristotels − Katras attīstības iegansts ir centrēts idejā.

Bībele − Iesākumā bija vārds.

Gēte − Iesākumā bija notikums, izrīkošanās.

Pārdzīvotajā kultūras vidē nebija sevišķa interese par jaunradi. To var tikpat labi attiecināt uz patstāvības laika šaurredzību, kā uz Padomijas hierarchiju.

Pēc absolūtisma saļimšanas iestājas depresija. Tie laiki ir pagājuši, kad kā dainā varējām izsauk­ties: Ai, mūsu māsiņa, dārgumu vien. Viens sagšas stūrītis Dālderi maksā. Vai: Priecājaties ciema meitas, prieki nāca Kurzemē. Duj’ laiviņas zelta nāca, trešā sīka sudrabiņa.

Dzīves nepieciešamība ir maize. Bet arī zelts un sudrabs ir vajadzīgi. Senajā Bizantijā māksla bija līdzvērtīga zeltam. Māksla bija gara maize.

Mākslas izpausmēs varam tikties ar līdzīgi domā­jošiem. Sasaukties pāri jūrām un okeāniem. Neļaut tikt izolētiem.

Cilvēks ar savu iedomu pasauli spēj uzburt vien­reizēju spirituālu īstenību. Kolorītiski ievirzītais gleznotājs saka − skaties, cik zeme ir daudzkrā­saina, gan zila, gan purpurvioleta. Un koki stāv pret vasaras gaišzaļo fonu ar sārti zvīļojošiem stumbriem. Es esmu, lai izbrīnītos, sauca Gēte.

Ēnas ir atkāpušās. Urgas urdzeļo, plūst pret upi. Latvija gaida katru, kam iztēlē dzirkst priekštats, kādā veidā celt vienreizēji skaistu, garīgu Latviju.

− Visi vārdi sirdī guļ,
Visi darbi rociņā.

− Degsme vien spēj dzīvināt
daiļrades kociņu!

Cerībā, ka tas atzels mūsdienīgi daudzveidīgs, savas īstenības apliecinātājs.

 

Lidija Dombrovska Larsena