54

 

Brīvībā, demokrātijā, atklātā tirgū − kas notiks ar kultūru?

Jāsaprot, ka brīvība nav visu problēmu atrisinājums. Tieši otrādi: brīvība pielaiž visradikālākās iespējas − un par vēlamo ir jācīnās. 1987. gadā Kanādas saziņu (Communications) ministrijas dokumentā „Dzīvības saites: Kanādas kulturālās industrijas” („Vital Links: Canadian Cultural Industries”) teikts: „Kultūra ir mūsu identitātes dzīvības ūdens... Šo identitāti baro un uztur mūsu kulturālās industrijas, kur mākslinieki rīkojas arvien drošāk, bet kuŗam priekšā stāv grūts ceļš.” Dīvaini − Kanādas māksliniekiem „grūts ceļš”? Seko situācijas analīze. „Kanādas kultūras tirgus ir nenormāls divu iemeslu dēļ: 1) lielulielais šeit pieejamo grāmatu, filmu un skaņu plašu vairākums tiek ražots citur; 2) vairums no kultūras tirgū iekasētās naudas plūst ārā no Kanādas, lai finansētu kultūras ražošanu citur.” Ārzemju kultūras dominanci Kanādā pasvītro gandrīz vai vampīriski dati: 76% no Kanādā pārdotām grāmatām ir importētas; 97% no izrāžu laika kino teātŗos aizpilda importētas filmas; 89% skaņu ieraksta sektora ienākumu aiziet divpadsmit ārzemju firmām, kas galvenokārt nodarbojas ar popmūzikas ievešanu; vairāk kā 90% no televīzijā pārraidītām programmām ražotas ārzemēs. Brīvas zemes kultūrā, tātad, noticis ļoti sekmīgs ārzemju iebrukums. Lai cik miermīlīgs − ar Ziemeļamerikas tirgus zonas izveidošanu, arvien neatvairāmāka, organiskāka − tas katru dienu ievāc prāvas nodevas, dzen atšķirīgas Kanādas identitātes apziņā robus.

„Dzīvības saišu” uzturēšanas ieteikumi: stingrāki ievešanas noteikumi, plašāks atbalsts pašmāju ražai, maza tirgus pārkārtošana tā, lai vietējās firmas varētu sekmīgāk sacensties − un pelņu ieguldīt jaunradē. Kanādas grāmatu izdevējus, piemēram, ārzemju firmas nedrīkstētu vienkārši pārņemt un likvidēt. Radio un televīzijas kanāliem vajadzētu pārraidīt tik un tik procentus Kanādā ražotas mūzikas zināmos laikos. Un tā tālāk. Rāmi un prātīgi, aizsargājoties, bet nepārkāpjot galīgi brīvas izvēles principu.

Kādas ir „Dzīvības saites” Kanādā šodien? Pazudušas bez vēsts. Kanādas valdība pilnīgi kapitulējusi amerikāņu (un viņu vietējo aģentu) priekšā. Neparādās vajadzīgie likumprojekti. Izdevējus tāpat, kā agrāk, pārņem ārzemju firmas. Kanādas radio un TV tīklam (Canadian Broadcasting Corporation) vairākkārt samazināts budžets (kopā apm. $200 miljoni), atlaisti kādi 2000 darbinieki, slēgtas raidstacijas. Sarukusi pabalstu programma māksliniekiem, orķestriem, teātŗiem, baleta vienībām. No nacionālā archīva jumta uz neatvietojamiem dokumentiem pil ūdens. „Prioritāšu” dēļ naudiņa nozīmēta citiem mērķiem − tieši laikā, kad Kanādas identitātes meklēšana ir vissvarīgākā. Kanādu tikai muļķis varētu nosaukt par „kulturāli neatkarīgu”. Precīzi arī nosauksim „okupantu”: tas nav kapitālisms, vai brīvais tirgus; tas ir amerikānisms, kuŗa piedauzīgo televīzijas bērnu lielais architekts Franks Loids Raits (Frank Lloyd Wright) nokristīja – „košļene smadzenēm”.

Amerikāņu (un viņu apciemoto) problēma: viss ir tirgojams „ražojums”, arī kultūra. Šī ir valsts, kuŗas galvenajos trīs televīzijas tīklos nesastapsim nevienu ārzemju programmu (tāpēc „amīši” ārzemju attiecībās ir tik neaptēsti) bet, kad pret viņu „košleņu” ievešanu citur ceļ iebildumus, uzreiz jāsauc: „brīvs tirgus!” (Kad lielākā skaitā sāka pirkt kvalitatīvi labākas japāņu mašīnas, tad „brīvs tirgus” uzreiz pazuda − bija „jāaizstāv darba vietas”, jārīkojas „patriotiski”...) Lai kā ar amerikāņu saražotā viduvējību, sapratīsim, ka tā ir ļoti daudz, ka to reklamē nemitīgi, ka tas spiežas iekšā, kur vien to laiž, un ka līdzvainīgi esam arī paši, ja neprasām ko labāku, atšķirīgāku, svaigāku. Ja neesam gatavi to ražot un par to maksāt pilnu cenu.

Mēs esam mazvērtīgi, ja mazvērtīgi uzvedamies. Neviens mums nepalīdzēs, ja izliekamies, ka viss kārtībā. Iemantosim nākamo paaudžu nicināšanu, ja − atkal − rīkojamies „politiski”.

Pa riņķa ceļu, tad, atpakaļ pie demokrātiski atjaunotiem austrumiem, pie Baltijas valstīm. Vai, vienu režīmu nokratījušas, tām lemts padoties citam, citādam?

Reiz „sociālismā” kompartija lepojās, ka „kultūra pieder tautai”. No vienas puses, tā bija: valsts līdzekļi tieši vai netieši sedza aktieŗu, žurnālistu, redaktoru, diriģentu, dejotāju, dzejnieku, mākslinieku algas − tāpat apgaismotāju, kinooperatoru, mašīnrakstītāju, salicēju, fotogrāfu; „kultūras darbiniekiem” (to starpā prāvam birokrātu, uzraugu skaitam) izkārtoja labus dzīvokļus un teicamu materiālu apgādi; visu technisko − zāles, spiestuves, avīžu kioskus, reklāmu, transportu − piegādāja valsts no „plāna”. Problēma, protams, bija klasiskā: īpašnieks arī noteica darba mērķus un saturu. Kompartija visas kultūras formas izmantoja saviem nolūkiem (varas uzturēšanai) − un „kultūras mašinērijai” likumsakarīgi uzlika nopietnu „audzināšanas” uzdevumu. Šur tur gan paguva parādīties nacionālas formas un zemteksti, tomēr galvenais virziens vienmēr bija nosprausts uz „jaunā padomju cilvēka” veidošanu (beigu posmā: uz „reformu” paklausīgu veicināšanu).

Neizdevies „jaunais cilvēks” − tas pats (un sakropļots) vecais vien viņš ir. Izkurtējušo sistēmu nebija iespējams reformēt, jo īstas maiņas nāk no apakšas, nevis augšas. Nu kompartija izputējusi, „sociālisms” nobankrotējis, kultūras „mašinērijai” jāmeklē jauni saimnieki un uzdevumi. Kādi tie būs? Par cik demokrātiski atjaunotām valstīm jāpārņem vecā saimnieka loma − un ar kādiem mērķiem? Par cik kultūru var nodot pašplūsmai un brīvam tirgum?

Ja skatu uzmet stāvoklim Ungārijā un Čechoslovākijā − ar aprēķinu, ka Baltija (kā pazīmes jau liecina) drīz piedzīvos līdzīgu − tad rādītāji nav iepriecinoši: privātās spiestuves izdod lielākoties tulkotu (ne vienmēr labas kvalitātes) rietumu literatūru, drukā ilgi aizliegtus vai neredzētus emigrantu darbus, ja vispār pieejams papīrs; kino un televīzijā arvien vairāk rāda lētas ārzemju programmas; izplēn budžeti veselai rindai pasākumu − operām, simfoniskiem orķestŗiem, koŗiem, deju grupām; valsts vairs automātiski nepasūta un neuzpērk mākslinieku ražojumus; ieejas cenas paceļas, un ies varbūt tik tālu, ka parastais cilvēks sarīkojumus nespēs apmeklēt. Paralēli nojūk „kultūras ministrijas”. Parādās „kulturāls bezdarbs”. Redzama arī jauna šķelšanās: valsts tomēr (dažs labs: pārāk izvēlīgi) patur sev vienu otru avīzi, redzamāku kultūras „pili”, radio vai televīziju − bet visam pārējam pēkšņi jāmācās „peldēt” diezgan ledainos ūdeņos. Vietumis arī pie noteikšanas turas vecās „kultokrātijas” atliekas, pat cilvēki, kas iztapīgi kalpojuši padzītajam režīmam.

Varam saprast materiālo krīzi, arī personīgo. Bet kultūras cilvēku izdzīvošanu nevar nodalīt no vispārēji grūtiem apstākļiem maiņu laikā, jo nevienam demokrātijā īpašu privilēģiju nedrīkstētu būt. Tomēr ir nopietnāks jautājums: kāda, atjaunotas brīvības apstākļos, būs valsts loma kultūras dzīvē; konkrēti, kā domāts to izpildīt no dienas uz jaunu dienu ejot? Piemēram, ir dzirdēta doma, ka tieši kultūra ir tas spēks, kas tautu saglabājis visus šos komunisma tumsonības gadus, cītīgi dzinis brīvības dīgļus − un tāpēc no jauna neatkarīgām valstīm ir pret kultūru un kultūras darbiniekiem neizdzēšams parāds. Te, lūdzu, rēķins! No otras puses: kundziņi visu laiku diezgan lepni dzīvojuši, tā vairs nevarēs. Kaut kur pa vidu: mēs taču brīvību pieprasījām tieši lai mūsu pašu kultūra varētu dzīvot un attīstīties! Vai tagad to pametīsim nīcībai?

No vienas puses, tātad, kolektīvais − no otras individuālais, lielākoties nezināmais. Kādas būs kultūras „ražotāju” un „patērētāju” attiecības, par cik tās (atkal) noteiks valsts politika? Vai pilsoņi, no brīvības atgūšanas paguruši un ikdienā dažādu praktisku grūtību lenkti, vispār saredz kultūru kā prioritāti? Par cik viņi gaida kultūras darbiniekos zināmu attīrīšanu − lai tikai tad no jauna tiem dotu uzticību un pretimnākšanu?

Varbūt, kā Māra Zālīte minējusi, maiņu laika „izlēcieni” noplaks un atgriezīsimies pie kaut kā normālāka. Valdības pabalstus paturot iekavās, tirgus diezgan ātri izlems, vai mums vajadzīgas piecdesmit avīzes un katram arodam savu, vai nepietiks ar piecām. Reiz emigrācijas devums būs kaut cik apgūts un izplatīts, atkal jāmeklē jauni darbi − bet automātiski nedrukās vairs kuru katru. Izdevumiem un redakcijām būs jāsastāda nopietni, reāli budžeti un jāizkārto reālas, samaksātas tirāžas. Bet ... bet. Vai te tirgus burzmā nepazudīs kāds nopietns savienojums? Skaidrs, ka padzītais režīms kultūru nekaunīgi izmantoja saviem nolūkiem − bet vai jaunajam tieši tāpēc nav jāuzņemas demokrātiskās un latviskās audzināšanas un veicināšanas uzdevums? Pie tam daudz grūtāks − jo jāmāca uzskatu plurālisms, jāpasvītro brīvā vārda neaizskaramība (lai arī tas nežēlīgi kritizē valdību!), jāsaudzē latviskais, kamēr cenzūras un tirgus durvis, plaši atvērtas, laiž iekšā vilinošus ārzemju plūdus. Kur tādā viesulī glābsies un augs trausli pašmāju stādi?

Smags jautājums. Eiropas koptirgus, kuŗā sastāv valstis ar senām, stiprām kultūrām, vairākkārt apsvēris nopietnus ārzemju televīzijas programmu ievešanas ierobežojumus. Visur risinājās debates par pašmāju kultūras „industriju” atbalstīšanu − bet cik tālu un ar kādiem noteikumiem? Kāds būtu pieņemams vidusceļš? Kā to noteikt? Kā sarunās iekļaut katru pilsoni?

Galvenais, lai viss atkal nenotiek „no augšas”. Lai netiktu uzstādītas tikai vienas vai otras „prasības”. Lai atkal neiznāktu parastā amatu sadale un „viss pa vecam”. Lai tiktu novākta lieka birokrātija. Lai put un paliek izputējusi „ideoloģija”, lai tās pūtēji meklē godīgu darbu. Šoreiz kultūra var piederēt tautai jēdziena vislabākā nozīmē − ja tās vajadzību un kopšanu kā dzīvu ikdienas daļu saprot ikviens, ja ar jauniem darbiem jaunam laikmetam nāk talantīgie, ja izplatīšanu dzen praktiska enerģija, ja valsts veicina, bet neiejaucas. Atraisīšanos un jaunu ceļu − Baltijas ceļu − jā; no augšas noteiktu formulu − nekad vairs.

Un šoreiz vainu būs grūti nogrūst citur: par personīgas un kopējas kultūras veidošanu pasaules priekšā atbildīgi esam paši vien. Kā tas brīvībā pienākas.

 

Juris Mazutis