Jaunā Gaita nr. 186, aprīlis 1992
Arturs
Alliksārs
|
|
BRĪVĪBA |
Grūti ir brīvību nest, jo brīvība nozīmē gleznu izgudrošanu dziesmu piedzimšanu un meldiņu apdares mokas. Brīvība nozīmē talantu neatkarību, spriešanu ar savu galvu, jušanu ar savu galvu un iešanu ar savām kājām. Brīvība nozīmē patiesas šaubas un bravūrīgā burvjuspēka pārliecību. Brīvība cēlusies no nemiera augļa, kas nespēj nogatavoties, no sirdēstu remdēšanas, kas parasti paliek pāri. Brīvība ir meklēšana. Brīvība ir maldīšanās. Brīvība ir zaudēšana, atkalatrašana un nemitīga neapmierinātība. Vienlīdz pazīstama ir tās noprovēšanas un atteikšanās valoda. Brīvībai dzimušais neapskauž gūstekni, lai gan gūsteknim vienmēr ir vieglāk. Gūsteknis ir brīvs.
No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš. Karogs, 9/10 1991.
|
Baltiešu jaunieši no dzimtenes un svešuma sadevušies rokās pēc
|
Ivars Lindbergs
|
|
* |
Un ja ir auksti un ja skaudri salst tad divu sakļautu stāvu siltums sien mūs pie saules, gaismu dod un saplūst, un sakūst un silta top nakts.
Un ja ir tumšs tad paņem sveci, degošo svētku sveci, un ienes šajā svešajā telpā līdzi ar savu gaismu. Tā arī saplūst mūsu stāvu gaišumā un gaiša kļūst nakts.
Tu stāvi kā svece šajā svešajā telpā ar savu gaišo liesmu, ar savu siltumu un mīlestību, un zinu es, ka nekad vairs nebūšu tas vecais es, jo šajā naktī dzimušas ir jaunas pasaules.
1990. g. dec. |
* |
Aiz dziesmas pēdējās vēl neizsapņots ir tas rīts, kad nevarēšu vairāk pasacīt kā skan tā dziesma, kad viss iecerēti darāmais Ir sasniegts un ir padarīts, jo nebūs tas nekad. Bet dzelžu krustā šūpojas vien tikai divas lelles vien un cauri laikam dienas skrien ar šaubu karogiem, bet lelles lēni šūpojas un lellēm divas sejas ir un viena no tām, tukšiem acu dobumiem, man atsmaida no spoguļa.
1991.g.jūn. |
* |
Noteikti neesmu ne sauna, ne smalka burbuļu vanna, jo brīžiem es jūtos kā veca dūmota pirts. Bieži šī krēslā telpa, ietverta senu baļķu sienās, pienāk stāvgrūdām pilna ar kailu sievu stāviem, pirtsslotu smaržām, smiekliem un draisku čalu. Un tai vienai tik naksnīgi skaistas acis! Es neesmu acs pie loga, es esmu pirts.
1991. |
* |
Met atkal kaŗa kalpi kauliņus par sapņotāju skrandām un Cēzars varenais ļauj trakot savu suņu baram. Pat saule novēršas un debess tumša kļūst, vien likteņupe apgānīta uz piesārņotu jūŗu plūst. Līst beigtu zivju lietus, putni sen jau apklusuši. Kāds cilvēks savu izmisumu izmirušās ielās kliedz un, gaismu saukdams, kliedz un kliedz, un kliedz.
Tajās dienās, ar dzeloņdrātīm kad aizsēja taisnībai acis, Pilāti, pēc dāldeŗu pārskaitīšanas, mazgāja rokas ar vienaldzības ziepēm un pļāpāja par brīvību, taisnību un cilvēka tiesībām, sava pašlabuma dēļ, nedarīt nekā mazāko līdzcilvēku labā.
1991. g. aug. |
* |
Nebūdams viņam ne drusku līdzīgs, tomēr gandrīz kā Kaligula, Tevis dēļ pasludinu sevi ne jau par dievu, jo tikdaudz to ardievu, bet par tikpat kā nemirstīgu. Protams par šādu stīgu skaņu satraucas šņabja brūži, gastūži un daži tabakas fabrikanti, piesaucot pilnīgu ekonomisku depresiju. Dzīvošu tagad no zaļas zāles, atraitnīšu ziediem, tevis plūktu kumelīšu tējas, dzeršu tikai avota ūdeni skaidru un saldus sviedrus no tavas pieres, jo redzi viss tas tik briesmīgi skaisti, ka arī veci izlaidīgi sapņotāji braši grib tādos zemākos kalniņos kāpt, grib vēl dziļākos atvaros slīkt, cerot, ka izglābs tās daiļās pusnakts peldētājas. Tas viss taču tiešām šausmīgi skaisti.
Mūsu piedāvājums, protams, nesatur nekādas nākotnes garantijas, iepriekš iemaksātais nav atmaksājams, mēs respektēsim visas jūsu vēlmes un šajā iestādē nesmēķēs, nedzers un nepavedīs jaunas meitenes. Elpošana pieļauta tikai domājot par jums.
1991. g. sept.
|
|
|
SEPTIŅAS NENOSŪTĪTAS VĒSTULES |
Satiku paziņu. Gados ne pārāk jaunu. Paziņa runāja es klausījos. Dzirdētā mulsināta, ar sprunguli, svešās krustcelēs paceltu, klejojošās smiltīs ievilku septiņas vārsmas.
*
Tūkstoš deviņsimt četrdesmit septītā gada pavasaŗa palos. |
I |
Ne brīvkoks, bet skaida nesvarīga, ne putns brīvs sagūstīts, ne bezrūpīga zivs selgā darvotā tīklā noķerta. Sveša paisuma svešā krastā izmesta pamesta.
Nedzīvošu, ja neelpošu. Svešu gaisu, svešu dvašu dziļi plaušās ievilkt jāmācās Kā glumam zutim peldēt, kā acīgai žagatai žadzināt, jāmācās! *
Tūkstoš deviņsimt piecdesmit astotā gada oktobŗa mijkrēslī. |
II |
Slaucīju svešu grīdu, Sevi un citus nīdu, raudāju asaras svešas, Svešus sviedrus svīdu, ar svešumu kā ar vīru, bija jādalās maizē un gultā.
Ar svešumu strīdējos daudzus gadus.
Bēgu, vairījos, ap sevi valni vēlu, Kā durvis caurvējā aizsilos. *
Tūkstoš deviņsimt sešdesmit devītā gada kailā janvāri. |
III |
Svešs vējš slīpēts:
atšauj bultas, atsit durvis, istabā ielaiž svešumu.
Kā raganas runcis viltīgs tas saritinās pie kamīna uz zvaigznītēm izaustā paklājiņa Slinki paveŗ smīnīgu zaļu aci palikšu! Baro mani ar siltā pienā mērcētu baltmaizi! Sniegšu tev ķepu ievilktiem nagiem Draugi uz mūžu! *
Tūkstoš deviņsimt septiņdesmit trešā gada lietainā jūnijā. |
IV |
Ja tikai jūŗa šķirtu pārpeldētu, ja mežs atrastu stigu. Pat dzeloņstieples piemānītu pa bezdelīgu mākoņgatvi debess klaju pārlidotu, pie tava sliekšņa nolaistos...
Bet šķērslis, kas mūs šķiŗ, ir nesataustāms, no ceļa nenobīdāms, noklusējams:
zemapziņas radīts, baigu nojautu sanaglots.
Platāks par Baltijas jūŗu, dziļāks par Dundagas mežu, stāvāks par mūsu bērnības sapņu kalnu. *
Tūkstoš deviņsimt astoņdesmit piektā gada Svētā nakti. |
V |
Drīz pus gadu simtenis, kopš pamesta dzimtene...
Svešās gultās dzemdēti bērni, Svešās slimnīcās pārlieta asins. Svešās kapsētās saujā turēta smaga smilts Svešos dievnamos meklēts Dievs Ziemsvētku naktī... *
Tūkstoš deviņsimt astoņdesmit septītā gada novembŗa beigās. |
VI |
Netirdi sevi un mani, vai atgriezīšos?
Nesaki mani tur gaida manas vakardienas: Kastaņas ēna robaina gala istabas logā;
prievīti pārsietas atvilktnē noglabātas; pakārts krēslainā aizdurē, blakus skābputras toverim, mātes baltais priekšauts... Nemāni mani nesauc! *
Tūkstoš deviņsimt astoņdesmit devītā gada sausā vasarā. |
VII |
Dzīvotu otru mūžu, sacītu atgriezīšos! Tagad, šaubu tirdīta, brīdi kā piedauzīgs olis svešiem pa kājām vēl pīšos, līdz kādā dienā pienāks arī mana kārta:
Saltas elpas skarta, es, bēgle, pie citiem bēgļiem svešas kapsētas kapā, kas glabā mūsu atmiņu lauskas trauslās un nelaikā mirušus sapņus, zīdaiņa autiņos ietītos, ieslīdēšu...
Netirdi sevi un mani nesauc mājās es esmu mājās.
* Atskatījos aizejošā paziņa, Makdonalda ēdnīcas ejā brīdi stāvējusi, domīgi pasmaidīja un sacīja:
Pirms akmeni metam atcerēsimies, ka saule nepieder tikai retam izredzētam, bet ikvienam un visiem. |
|
|
HAIKAS |
Pēc baismīgas migrēnas 3 dienu orkāns. Vienvienība.
Cik haikas vīns dāvināja, cik aiz-tra-lli-nā-ja projām? Paškritika, otrā orkāna dienā.
Cēlas egles kļūst draudošas otrā orkāna pievakarē ...
Vai zeltītais papes eņģelis zin, cik laimīgs ar sausiem spārniem? Otrā orkāna diena-nakts.
Silta čugunene. Brandavīns tējā. Silta maltīte. Trīsoša svece. Kaķene klēpī. Otra nakts, orkānā.
Šādā orkānā pat līdz šim Indīgā kaimiņiene ar mani mīļi runā.
Pusdienas laikā svece, lai piezīmētu haikas. Otrā orkāna diena.
Trešā orkāna diena un tik un tā, un tik un tā rītos pavasaŗa putni dzied.
Kas dienām par draudošu masku pēdējās karnevāla stundas! Orkāns.
Masku sacensības karnevālā vinnēja orkāns.
Vanags planē ielejā! Uz šī pakalna aizvadu gada pēdējo dienu.
Cik baltas pīles līdz pirmam sniegam...
Starp pavasaŗa puķēm svaigi izmazgātie putnu lakatiņi lido...
3 reizes ciemata gailis dzied. Man nav, ko noliegt ...ak kristu...
Tik skaista kāpostgalva! Pāršķeļot, iekšpusē, greizs kāts & serde. Ak mīlestība!
Atgriežoties pēc ilga laika mājās, tulpes koks zied! Nelaiķa mātes sveiciens...
Kaut izliekam 5āķu līnijas ezerā, klejojošas zvaigznes aizpeld tālāk. Bez lomas nakts.
Virs ēkām mākoņi. Debess jumts.
Pie trešā stāva loga 250 gadu veca liepa. Mans nacionālais parks, viņš teica smaidot.
Atdzimšanas skrējienā uz asfalta pēc lietus tārps.
Atkal iekritu vīnā! Šai vasaras pievakarē muša katrā glāzē.
Pie auss ods govs skaļumā. Tālumā govs oda maigumā. Dabas mātes spēļlietas.
Uzņēmu laiku ar baznīcas zvaniem. 3 ciemu tālskrējiens, bavārija.
Vārnas spārnu gali pieskaŗas pie svaigi nosniguša sniega, ceļoties. Bet sniegs paliek, ak tik balts.
Atkal nakts, kur ģitaras publika ir viena: Marta pilnais mēness.
Cik vētras pārdzīvotas šai ziemā? 2 asaras, liecinieces.
Nakts pirms augšāmcelšanās dienas... katra istaba ir smacējoša.
Silts marta lietus, un pelēka kūla pārvēršas zaļa! Liel-Diena.
|
Amanda Aizpuriete
|
|
* |
Viss ir labi. Man veicas trīsdesmit gadu no vietas. Vēl tik lieliska dāvana tukša un sniegaina pietura.
Klusi krīt pēdējais sniegs uz pavasara sliekšņa. Man jābrauc vēl divas pieturas un jāiet mājā iekšā.
Mana veiksme. Mans mājoklis, visam par spīti, celts tāds pats kā visiem. Pamēģināt ko citu veltīgi.
Gadus un parādus nemāku izslaucīt no kaktiem. Spogulis izliekas neredzam smīnu. Kāds draņķīgs aktieris!
Es arī nemāku neredzēt. Nākamais autobuss. Dzeltena izsaukumzīme pabeidz pēdējā sniega klusumu.
|
* |
Man, kārtīgajai, parunāt ar sevi nekārtīgo ir atļauts pa nakts melnumu, kad elektrība stīgo un istabas dzidrajā dzelmē grimuši bērni un vīrs, un brītiņu neliekas svarīgi, vai dzīvoklis netīrs vai tīrs.
Melnas tulpes plaukst pirkstu galos. Vēlāk man vajadzēs rokas ilgi zem krāna skalot. Melni tauriņi lido gar lūpām. Cik mājīgums ir mānīgs. Spēļu lietas cik ātri plīst... No visām debesīm šai vienīgajā vietā mēs nokrītam... Cik agri sākas rīts.
|
* |
Bet gadatirgos pārdod zelta rotas no kapenēm. Un zini pērk. Man atvilktnes pilnas ar izmisumu un dzejoļiem nepārdotiem, bet dvēseli izsacīt vārdā tas laikam ir grēks.
Uz kožu un kāvu saēstā dīvāna sēž viešņa ar sensena zelta čūskām ap delmiem. Viņai šķiet, ka es dzīvoju mazliet dīvaini. Jā manā dzīvē nav nekā tāda, kas nespētu kļūt par pelniem.
|
* |
Ar pirmā sniega maigiem burtiem viss uz asfalta reiz rakstīts uzticamā pilsētā, kas tagad neglābjami novecojusi un pirmo sniegu negrib pieminēt. Un palātā uz rūts ar acīm vien tik Ilgi rakstīts melna pierakstīta rūts, un atmiņa tai neredz cauri. Un piezimjgrāmatiņas ugunij vai vēlām šaubām atdotas. Un mūžs no pirmā biklā izmisuma sniega līdz galam noklusēts.
|