Mārtiņš Lasmanis

PIRMS PIEKLUSUMA

Aivars Kalve. Gaisa tilts. Romānu jumis. Rīga: Liesma, 1990. 429 lp.

 

Literārās jaunrades atsākumu gaidot, var pārskatīt prozu, kas Latvijā izdota pēdējos desmit gados pirms politisko pārmaiņu viļņa. Publicēto darbu skaits ir liels. Liekas, ka pazīstamāko rakstnieku vairumam aptuvena mēraukla bijusi ik pārgadus pa romānam vai stāstu krājumam. Te netrūkst ievērojamu sasniegumu, aizliegtām vai tikai virspusīgi skaŗamām joslām un baltiem plankumiem par spīti. Visvalža Lāma Zeme viņpus Mordangas, Regīnas Ezeras iecerētās tetraloģijas pirmās divas daļas, Harija Gulbja Doņuleja, Jāņa Mauliņa Pēdas, Andŗa Kolberga Cilvēks, kas skrēja pāri ielai − visi šie romāni izdoti laikā, ko tagad sauc par stagnācijas gadiem. Tiem sekojošās atmodas pašā sākumā parādījās Alberta Bela fantāzija par kuršu tēmu Cilvēki laivās, gan neievadot daiļprozas uzplaukumu brīvākos apstākļos, bet nostājoties pārejā uz pieklusumu, kas vēl līdz šim − četrus gadus vēlāk − nav beidzies.

Straujo pārvērtību un drāmatisko notikumu mutulī par literāra darba mieru, protams, nevarēja būt runas. Saviļņojumam un nemieram rimstot, atklājās citas grūtības, kam sakars ar jaunajām tirgus realitātēm un vispārējo kultūras atbalsta trūkumu. Mazāk pieminēts ir kāds varbūt vēl svarīgāks klusuma iemesls − nedrošība un apmulsums, ko izraisa vecās identitātes zudums laikā, kad vārda brīvība ir dota, bet pamati citādi vēl neskaidri, un apkārtne pa daļai chaotiska, pa daļai inercē iegrimusi. Cenzūra un ideoloģiskā pārraudzība bija spiediens, kas izsauca radošu pretspēku. Šī mērošanās tagad atkrīt. Rakstnieka enerģijai jāatrod citi virzieni, izdomai citi izpausmes veidi. Tāpat savu laiku pārdzīvojusi varas radītā izvairība un pielāgošanās. Un ticētājiem, kam no acīm nokritušas zvīņas, vispirms jāaprod ar asāku gaismu.

Vecās iekārtas pēdējā desmitgade bijusi itin produktīva arī Aivaram Kalvem. Trīs romāni, trīs stāstu krājumi, starp tiem turpat 500 lappušu sējums Sēlija: zaļais krasts, kuŗa tituldarbs citur nosaukts arī par īsromānu. Apjomīgs devums, kam vēl pievienojas piecas agrāk izdotas prozas grāmatas. Un tomēr nevar teikt, ka autors būtu ārlatviešu vidū īsti ievērots, ja arī JG savā laikā publicēti vairāki viņa stāsti.

Rakstnieka ceļš 1937. gadā dzimušajam Aivaram Kalvem nebija pašsaprotams. Pirms nopietnākas pievēršanās šim arodam viņš jau bija ilgāku laiku strādājis par būvtechniķi, domājis par architektūras studijām, bet to vietā izšķīries par mākslas zinātni. Trīsdesmit gadu vecumā Kalve nobeidz Mākslas akadēmiju. Apmēram vienlaicīgi iznāk arī viņa pirmais stāstu krājums, un pāreja uz rakstniecību līdz ar to ir uzsākta.

Literatūras apcerējumos Latvijā sastopama doma, ka Aivars Kalve savos darbos atkārtojas. Tādam uzskatam var pievienoties, tikai jāpiebilst, ka kontrasti un lielas sižetiskas maiņas nav nekas nepieciešams. Strauji pagriezieni vai līganas ieloces, spēcīgi, pretstatīgi triepieni vai vieglas nianses, tas paliek temperamenta un izvēles jautājums, pie kam temperaments dabīgā kārtā bieži nosaka izvēli. Arī nelielas variācijas var atklāt jaunas īpašības šķietami jau pazīstamajā. Viss rodas no manas sajūtas par līdzīgu krāsu bezgalīgo dažādību, reiz teica kāds slavens gleznotājs.

Smalku atšķirību atainojums tomēr neprasa maznozīmīgu sīkumu sablīvējumu, kas Kalves romānos ir diezgan parasts. Pa daļai te var nojaust apzinātu metodi. Estētikas teorijā vingrinātais autors kādā intervijā saka, ka studiju gadi Mākslas akadēmijā literāra normatīvisma vietā viņam ierādījuši „celiņus”, pa kuŗiem var iet bezgalīgi. Pamazinājuma forma, Kalves prozā vispār bieži lietota, atklāj kādu simptomātisku īpašību − tieksmi reducēt, turēties viegli ironiskas intimitātes noskaņā, kur nekam drāmatiskam nav vietas. Un ja par kaut ko tādu tomēr jāstāsta, tad deminutīvi samazina spiedienu.

1990. gadā izdotajā romānu jumī Gaisa tilts apvienoti divi darbi, Gaisa tilts un Ķirmis un krustvārdi. Abi tie rakstīti astoņdesmito gadu vidū un pa lielākai daļai norisinās tagadnē. Nav viegli uzminēt, kas šos romānus citādi tik īpaši saistītu vienu ar otru. Iespējams, ka par kopējo stiebru te gluži vienkārši uzskatāma darbības vieta Rīga. Lielāka svara pilsētas attēlojumam nevienā no romāniem gan nav, bet kā lai to sasniedz, ja par krievisko Rīgu tai laikā rakstīt nevarēja un latviešu mazākuma stāvoklis vispār nebija pieminams.

Ķirmī un krustvārdos toties sava nozīmīga loma ir deficīta un blata kaitēm. Sabiedriski kritiska tendence tik jūtamā veidā Aivara Kalves darbos līdz šim nebija parādījusies, ja arī fragmentāri ievītu kaŗa un pirmā pēckaŗa laika notikumu izgaismojums licis manīt skatu, kas pasargāts vai atbrīvots no ideoloģiska rakstura vienkāršojumiem. Tāds izejas punkts varēja savukārt norādīt plašāka izvērsiena iespējas. Varbūt, ka rakstnieks uz to pusi domāja, kādā nu jau diezgan pasenā paškritiskā vērojumā, sakot, ka esot atvadījies no saviem nevaroņiem pelēkajos „uzvalciņos”.

Lai kā, atvadas līdz šim nav tik nopietni ņemtas, arī ne Ķirmī un krustvārdos. Nākotne rādīs, vai šis romāns ievada kādas noteiktas tematiskas pārmaiņas. Ja tādas nāktu, tad tomēr grūti iedomāties Aivaru Kalvi kā asāku individuālu vai sociālu konfliktu attēlotāju. Ar to nav teikts, ka sižetiska sprieguma trūkums viņa romānos apvienotos ar mākslotiem nogludinājumiem. Gluži otrādi. Klusinātā tonī ieturētais, bieži sīkām un pat triviālām lietām pievērstais vēstījums konsekventi patur ticamību kā raksturu zīmējumā, tā vides atveidojumā.

Vide gan vienmēr ir tverta tuvplānā, bez kādas laikmeta panorāmas. Līdz astoņdesmito gadu vidum tādu, protams, varēja dot vai norādīt tikai nepilnīgi, ar izlaidumiem, palīgā ņemot zemtekstus un pusvārdus. Tie noderēja autoriem, kas vairāk vai mazāk rakstīja reakcijā un protestā pret publisko nepatiesību un ideoloģisko spiedienu. Aivars Kalve pie tiem nepieder. Un līdz ar to pieklusums laiku maiņā viņam varētu būt vieglāk pārvarams. Tāpēc arī nepārsteidz nesen saņemta ziņa, ka rakstnieks sagatavojis jaunu, plašāku manuskriptu.

*

„Mana atmiņa un es − mēs esam piedzimuši uz dzelzceļa aiz Birzes stacijas, tumšos mežos, Taurkalnes mežos.” Tā par sevi saka konstruktors un izgudrotājs Edijs Roze, romāna Gaisa tilts galvenā persona. Edijs ir kluss, atturīgs, bikls cilvēks, vecpuisis un sabiedrības acis tāpēc nelaimīgs vientulis. Patiesībā viņa dienas nebūt nav tukšas. Tās piepilda aroda aizrautība, kas padzen rutīnas pelēcību, un atmiņas.

Edija ikdienas ceļš uz darbu rūpnīcā jau gadiem ilgi ved pār Rīgas Gaisa Tiltu, ar ko viņš saradis gandrīz kā ar dzīvu būtni. Savas īsti nepiepildītās, mazliet sapņainās izgudrotāja fantāzijas gaisa tiltam Edijs nezina ne gala, ne malas. Ir brīži, kad tas var sniegties bezgalībā. Ne tikai šinī, arī citās Aivara Kalves grāmatās logs uz to pusi pa reizei paveŗas, atbīdot nost sīkumu gūzmu. Atvērums mēdz pavīdēt tikai uz mirkli, bet tomēr pietiekami, lai vismaz atgādinātu plašākus apvāršņus.

Bezgalīga liekas arī Edija atmiņas straume. To iekustina negaidītas sastapšanās, nejauši pasviesti vārdi vai gluži vienkārši kāds impulss apziņas plūdumā. Domas rit pret pagātni, tā uzplaukst svaigumā, aicina arvien tālāk.

Franču rakstnieks Pols Valeri saka, ka īstenība iegūst veidu tikai atmiņā. No latviešu autoriem mūsdienās reti kāds varētu pievienoties šai atziņai tā kā Aivars Kalve. Edijs Roze ar saviem pagātnes tēliem liekas viņam tuvs cilvēks, pats savukārt romānā nebūdams vienīgais, kas gremdējas aizgājušā laika dziļumos.

Sākums ir acumirklis, kad apziņa pāršķeļ apvalku, paplašinās spēji, kā vienā rāvienā. Skats kļūst skaidrs, ievēro sīkumus, kas paliek prātā uz mūžu. Edijs, vēl mazs zēns būdams, piedzīvo pirmo reizi tādu brīdi vilciena braucienā uz Sēlijas pusi, starp Birzi un Taurkalni. Tā ir viņa otrreizējās piedzimšanas vieta. Vieta, no kuras pacēlās viņa dzīves pirmais gaisa tilts, ar toreiz vēl neaptveŗamu nozīmi.

Apziņas kāpinājuma un sasprindzinājuma brīži atkārtojas, bet tie ir īslaicīgi katrs par sevi. Citādi ir ar Edija neatlaidīgi saasināto redzīgumu. Ja lielajos mirkļos tas atklāj pasauli, tad ikdienā pārvēršas par nastu, par visvisādu nieku reģistrētāju. Par to ir runa jau romāna pirmajās lappusēs un turpinājumā vēl vairākkārt. Tā vien liekas, ka rakstnieks tad reizē piemin pats savu stāstījumu „ ... esi piebāzts ar sīkumiem, un vēl pietrūkst, jocīgā bada sajūta...” Kāda nezināma iemesla dēļ no tās grūti tikt vaļā, jo citādi tas jau sen būtu darīts.

Kā parasts Aivara Kalves darbos, laika plāns arī Gaisa tiltā nav viengabalains. Vēstījuma lielākā daļa turas tagadnē, bet tā ir virskārta, kas daudz nesaista. Pusjocīgas izdarības rindojas kā humoreskā, kas stiepjas garumā un pamazām kļūtu garlaicīga, ja zem šī līmeņa neparādītos citi.

Dziļuma dimensiju romānam dod Edija atmiņas lēcieni pagātnē. Reizēm tie līdzinās pēkšņām asociācijām, kas uzšķiļas un ātri atkal pagaist. Atkārtojumi tomēr apstiprina, ka te nav nekā nejauša. Soli pa solim atklājas aizvadītā laika klātiene. Pagātne nepaliek savās robežās, tā dzīvo tālāk, ne tikai kā atmiņa, bet arī kā augsne, kas ir svarīga Edijam, romānam, rakstniekam.

Kādas četras, piecas reizes pa visu romānu atmiņu ainas paplašinās līdz atsevišķām nodaļām, kas ir izvietotas gandrīz simetriski, kā rūpējoties par drošāku pamatu. Viens pēc otra šinīs nodaļās ierunājas cilvēki, ko Edijs sastapis zēna gados un jaunībā. Tie nāk tuvāk, nostājas blakus, prasa, lai par viņiem izstāsta. Tas ir pēckaŗa laiks ar rētām, ar pazudušiem tuviniekiem un ar veltīgām gaidām pēc tiem. Bet Edijam tas reizē ir atmodinātas apziņas palu laiks. Viņš piedzīvo eiforijai līdzīgus, pacilātus brīžus uz īstenības un fantastikas robežas. Jaunatklātā spēja redzēt, patiesi redzēt, neizbeidzas reālajā, tā sniedzas tālāk, ceļ gaisa tiltus.

Dīvaini bezsvara stāvokļi Aivara Kalves grāmatās parādās šad un tad. Edijs Roze tos izjūt jau agri savā dzīvē, un tie turpinās, neizbeidzas līdz ar pubertāti. Romāna noslēgumā ir neliela aina, kuŗā viegli skeptiska divkāršas apziņas vērība savienojas ar teiksmainu vīziju. Šos nedaudzos teikumus var arī izvēlēties kā Aivara Kalves impresionistiski tēlainās valodas paraugu.

Dārzi kā burvju paklājs cēlās virs priedēm un grasījās lidot pretī nākamajam gadu tūkstotim, kur it viss būs citādi. Sibilas miklā roka slīdēja, pieskārās Edija vaigam. Misas dumbrainais mežs reiz kļūs ziedošs dārzs, karu bedres pielīdzinātas, kā vīraks debesīs celsies Līgo nakts dūmi.

Tu mīlēsi!

No tālienes vērosi pats sevi, tā īsti nenoticēsi, ka pienākusi beidzot nakts, sveķains dūms un ziedu vainags pāri vīts.

Romāns Ķirmis un krustvārdi ir nobeigts 1986. gadā, kad jauno atklātību tikko kā sāka manīt. Neliekas, ka tā būtu paguvusi kaut cik nozīmīgi ietekmēt šo darbu. Andris Kolbergs un Jānis Mauliņš bez tam jau krietni agrāk bija graizījuši padomju saimniecības radītās deformācijas sabiedrībā. Ja Aivars Kalve viņiem šoreiz seko, tad drīzāk kā vismaz daļēju vielas atjaunojumu meklējot pats sev. Pārsvarā tomēr arī Ķirmis un krustvārdi satur jau pazīstamu rakstnieka tēmu variācijas.

Noliktavas pārzinis Kārlis Ieviņš ir vēl viens no Aivara Kalves neuzņēmīgiem cilvēkiem pelēkās drēbēs. Viņš nemetas nekādās dzīves cīņās, bet sargājas izvairībā, līdzīgi Edijam Rozēm. Pretstatā Edijam, Kārlim nav nekādas lielas aizrautības, kas glābtu no tukšuma. Brīvā laikā viņš lāpās ar krustvārdu mīklu sacerēšanu, nododas tai pat uzcītīgi, bet skaidrības brīžos atzīst, ka tā ir tikai slēpšanās no sarežģījumiem ģimenes dzīvē un darbā, bēgšana no ēnām, kas mācas virsū ar katru gadu vairāk.

Savus sacerējumus Kārlis nes uz Preses namu, kur pēc tiem ir liels pieprasījums. Saknibinātās vārdu virknes redaktors rautin izrauj no rokām, ja arī Kārlim kādreiz liekas, ka nekas labs nav iznācis. Pašironiskā pieskaņa no Gaisa tilta atbalsojas tālāk. Atkārtojas arī teicieni par nogrimšanu sīkumos. Te vārds ir Kārļa sievai Zanei, vērojot vīra ņemšanos ap krustvārdiem: „... vai tad viņa nepazina Kārli. Ja viņš sācis ko urbināt, tad nerimsies. Bet sīkumus vien, sīkumus... Izkaisa pa grīdu kā linu sēklas un pats uzlasa.”

Ka zināms, padomju literatūrā svarīgs bija jautājums par autora nostāju pret attēlotajiem cilvēkiem. Te vajadzēja principialitāti un ideoloģisku skaidrību, citādi draudēja nepatikšanas. Objektīvisms bija nosodāms, tā vietā prasīja pacelšanos līdz partejiskumam. Praksē šis reglaments nebija neapejams, kā to apliecina daudzi piemēri. Bet prasību iekala visur un jau agros gados, šinī mantojumā varētu slēpties kāds cēlonis rakstnieku nelaimīgajai tieksmei izskaidrot, nepaļauties uz sava tēlojuma spēju, bet pievienot psiholoģiskas atslēgas nepārprotamos vārdos. Arī kritika vēl pēdējā laikā sagaidīja skaidrību par rakstnieka nolūkiem un žēlojās, ja tādas nebija. Kā, piemēram, Kalves romānu grūti izprotamos atkārtojumos.

Nevar teikt, ka Aivara Kalves gribā pavājie, dzīves cīņai maz piemērotie raksturi būtu sevišķi sarežģīti. Kāpēc tad rakstnieks vēl un vēl pie tiem kavējas? Tā ir galu galā viņa lieta. Sākumam var gan tik daudz teikt, ka par kaut kādu moralizēšanas indevi te nav runas.

Ass redzīgums un kāpināta apziņa noved Ediju Rozi pie konstruktora izdomas gaisa tilta, kas sniedzas nepārskatāmā tālumā. Noliktavas pārzinim Kārlim Ieviņam tāds ceļš nav iedomājams. Bet paradoksālā kārtā sajūta par savu niecību, par to, ka bez viņa pilnīgi var iztikt, paveŗ Ieviņam vārtus uz bezgalību no citas puses, atbrīvo un atšķir no materiālās pasaules. Gaišā dienas laikā viņš kļūst neredzams, vienkārši izgaist. Tas notiek vairākkārt. Vienreiz pazudušais ir aizbēdzis atmiņu laukos, citreiz vēl tālāk − tur, kur rodas sniegs un peld zvaigžņu putekļi.

Kas redz tik tālu, tam mainās skats uz tuvām lietām. Tās kļūst vienaldzīgas, liekas par slogu vai rādās no absurdās puses. Tādām novirzēm no saprātīgā, derīgā un veselīgā ar parastu reālismu klāt netiek. Aivars Kalve meklē un atrod citas iespējas, gan nekad īsti nepaskaidrojot, kā tas viss domāts un kur viņš pats stāv. Izvēle paliek brīva plašajā laukā starp sīkumiem un bezgalību. Rakstnieks tur var atgriezties daudzkārt, reizēm nonākdams tuvāk vienai, reizēm otrai malai.