Jaunā Gaita nr. 186, aprīlis 1992
Pie mums te Etobicoke (izrunā Etobiko) šī ir bijusi plika ziema. Bet nupat sestdienas rītā 15. februāri pavisam bez vēja sniegs krīt lielos plūksnainos gandrīz vai ķekaros. Ziemassvētku sajūta, svētku atmiņas, atmiņas par nu jau vēsturei piepulcināto 1991.
Tā bildīte te apakšā ir viena no mūsu aizgājušos svētkos sūtītām divi kartītēm. Aiz zaļa pakalna aizslēpusies vēl kaila mežābele. Debesis bez saules ar labajā pusē it kā Eda Kalniņa smalkā tonītī iegleznotu pelēku mākoni. Pakalns ir nelielā parkā netālu no mūsu mājām, un Ansis Epners, ciemodamies astoņdesmitpiektajā, to iesauca par Piebalgu. Bildīte fotografēta 1991. gada agrīnā pavasarī. Gribējās ticēt, ka mežābele uz zaļā Piebalgas pakalna ir Latvijas nākotnes simbols. Dzīs asnus, plauks, ziedēs − nāks laiks, un nesīs augļus! Apmēram tā tiku rakstījis draugiem. Janvāris atnāca bez sniega, bet Piebalgā sabrauca, kā Latvijā saka, smagā technika un sāka rakt dziļas bedres, bērt zemi kunkuļainos kalnos un liet dzelzsbetona pamatus. Tieši tur progresa vārdā cels jaunu, lielu ēku. Iesākumā ābelītei apkārt bija apbūvējuši raupju mietu sētu, bet drīz tā sabirza zem buldozeru kāpurķēdēm un racēju dižriteņiem. Vienu rītu ar bailēm vēroju, kā viens no monstriem augstu gaisā mētāja savu dzelzs ķepu, un ābelītei zari lūza vaidēdami. Ļoti grūta ziema, bet vēl viņa stāv. Pavasari neviens nevar apturēt, un cerēt tak var, ka tomēr plauks, ziedēs un, kad pienāks laiks, nesīs augļus.
 Mežābele Piebalgā. |
Teci saulīt, bet neatstāj mani
Neatstāj visus mūs.
Dod mums ticību,
Dod mums cerību
Mīla mums pašiem būs!Tā mūs sveicināja Brigita ar savējiem no Rīgas.
Aizgājušajā pavasarī Parīzē, patiesi bez kultūras sakaru komitejas starpniecības, satiktā dzirkstīgā Rīgas māksliniece rakstīja − tukšums jau kurp reizi sasniedzis kulmināciju, pilnīgs chaoss, nekā nav, pat sniegs vakar nokusa, par šņabi nemaz nerunājot. Bet citādi priecīgi un optimistiski − soļojam uz Eiropu!
1945. gada februārī Drēzdenes ugunsvētrā aizgāja bojā daudzi latviešu bēgļi. Ingrīdas onkulis savu mazo meitenīti atrada atstātu degošā vācu slimnīcā − izlietnē. Pēc kaŗa izceļoja uz Austrāliju. Pirms divdesmit gadiem brīnumaini izglābtā Rūtiņa ciemojās pie mums Toronto. Izmēģinājās dziedāt Dainas korī, apprecējās ar misteru Džonsonu un no mūsu redzes loka pazuda. Ziemassvētkos saņēmām kartiņu ar skaistu zilastainu kukaburu un sirsnīgu vēstulīti angļu valodā. Nu jau Rūtiņas Kanādā dzimusi Amanda ir jaunkundze, tēvu piemeklējusi trieka, un viņš dzīvo luterāņu veco ļaužu mītnē. Hope you and your family will have a great Xmas and New Year. Lots of love, Ruta and Amanda. Nez vai latviski nerunājošiem arī ieprogrammēta vieta Kultūras fonda likteņarchīva datu bāzē? Šaubu nav, ka Levits un Meierovics gan Rutu, gan Amandu pieskaitījis potenciāliem jaunās Latvijas divpavalstniekiem. Kas pateiks, cik no Levita rūpīgi saskaitītajiem 160 000 bijušajiem bēgļiem un viņu pēcnācējiem līdzīgi Rutai un Amandai ir gan latviešu cilmes, bet bez mazākās sakņu spurgaliņas senču dzimtenē. Minējums, ka 80%, varētu būt konservatīvs. Nāk prātā, ka Valdis Āboliņš, ko emigrācijas konservatori apsaukāja par komunistu, līdz savai nāvei 1984. gadā glabāja savu Latvijas ārzemju pasi un vēstulē man pārmeta Kanādas pavalstniecības pieņemšanu, jo ko tad es iesāktu, ja abas valstis nonāktu konfliktā?
 Kukabura |
Mākslinieks Arnolds Treibergs Filadelfijā nosvinējis astoņdesmitpiekto dzimšanas dienu un svētku kartītē raksta īsi − Dievs, palīdzi Latvijai!
Ja sniegs šoziem tā paknapi kā pie mums Toronto tā Rīgā, tad no Vecpiebalgas saņēmām sveicienu no Sandras Krastiņas, trīs Vērpēm un četriem Vecpiebalgas sniega vīriem. Gleznotāja Edgara Vērpes sniega vīra priekšpusē iekomponētais dižais ritenis laikam norāda uz viņa speciālo statusu ģimenē? Bija arī pāris bildītes no Sandras pirmās personālizstādes aizgājušajā novembrī Arsenālā. Sandras vertikāli izstīdzējušos tēlos dziļš traģisms. Lūdzējs, Aplaudētājs un Ēdējs gleznoti Maigās svārstībās 1990. gada novembrī un aizgājušajā vasarā izstādīti Kunst Europa izstādē Vācijā. Glezniecībā vertikālā distortācija izsenis bijusi misticisma un traģisma izteicēja. Jādomā par Elgreko eņģeļiem, bīskapiem, jātniekiem un zirgiem. Bet arī par 16. g.s. meistara Jēzus tēliem ar krustā sišanas sāpi, bet arī ar augšāmcelšanās brīnumu. Īsti gara radinieki Sandras Lūdzējam un Aplaudētājam ir Džakometi izstīdzējušās figūras, ar dzīvām, it kā no dzīvīguma gabaliņiem kopā sakāpinātām virsmām un dzīvu atbalsi pulsējošos šauri stateniskos Sandras gleznu fonos. Tad jau būtu gan derējis nošķēpelēt Sandras Vecpiebalgas sniega sievu ar smaržojošiem Latvijas siena matiem krietni tievāku!
 Vecpiebalgas sniega vīri. |
Visvaldis Bokalders, saņēmis mūsu Piebalgas kartiņu, no Stokholmas raksta − manu vecāku mājās Vecpiebalgā gan redzējām tikai krūmus uz rijas pamatiem. Visas ēkas bija nokurinātas, citādi tik bēdīgi tur nemaz nebija.
Bokaldera kaimiņiene Māra Zvaigzne savas izjūtas par aizgājušā gada janvāri izteikusi Latvieša karoga gleznu ciklā, kuŗu 1991. gada pavasarī izstādījusi ABF galerija Stokholmā kopā ar māksliniekiem no dažādām zemēm ar bēgļu pagātni − Dienvidāfrikas, Kolumbijas, Guatemalas, San Salvadores u.t.t. Skatē izstādīta arī glezna Dzejniece Amanda Aizpuriete audzē tulpes. Dzejnieces dzejas lasījums 1989. gada rudenī Stokholmā Mārai bijis pārdzīvojums.
Melnās tulpes plaukst pirkstu galos.
Vēlāk man vajadzēs rokas ilgi zem krāna skalot.
Melni tauriņi lido gar lūpām.
Rīt pļāpāšana pie brokastu galda man sagādās rūpes.
 M. Zvaigzne. Dzejniece Amanda Aizpuriete audzē tulpes. |
Mākslinieki bez drošības tīkla un Lūcija un viduslaiku balāde ir citi nesenu Māras Zvaigznes gleznu ciklu nosaukumi. Pavasarī Māra ar visu ģimeni brauks no Stokholmas uz Rīgu ar pirmo kuģi!
Esmu šajās smagajās izdzīvošanas dienās sapratis, ka jāveido kultūras mikrosaliņas − lai tad pa pilienam garu vāktu kopā. Tā svētku kartītē no Rīgas ierakstījis Ansis Epners.
*
No aizgājušā gada nogales uz mana rakstāmgalda 3 izstāžu katalogi. Visos jaukas krāsu reprodukcijas, par ko mēs Jaunajā Gaitā nevaram ne sapņot.
Raimonds Staprāns no 8. novembŗa līdz 3. decembrim Maksvela galerijā Sanfrancisko. Staprāna ainavas ir harmoniskas kārtības apliecinājums, ir skaidrības meklējumi, sintezējot glezniecības izsenos izteiksmes līdzekļus, līniju un krāsu. Bet pāri visam Staprāna ainavās ir tiekšanās pēc gaismas. Latviešu ainavglezniecībā Staprāns ir viens pats pilnīgi par sevi stāvošs.
 R. Staprāns. Dūmakaina gandrīz tveicīga diena. |
 Edvīns Strautmanis. |
 Pieci no Rīgas − A. Zariņa, O. Tillbergs, O. Pētersons un O. Feldbergs. U. Brieža foto. |
Edvīns Strautmanis no 6. oktobŗa līdz 2. novembrim Haus Schönblick Vācijā un no 22. oktobŗa līdz 23. novembrim Stephen Rosenberg galerijā So-Ho. Volfganga Vinklera eseja par Strautmaņa mākslu vācu un Fredrika Kēsla (Castle) angļu valodā. Strautmaņa lielajos audeklos spēkpilnie krāsslotu vēzieni ir kā mūžsenie cilvēka nekādu varu neapstādināmie brīvības apliecinājumi. Pirmatnēji šļakstošie krāsu geizeri par dzīvības rašanos, par pasaules iesākšanos. Arī tā ir citur neredzēta latviešu ainavglezniecība.
Fem Fran Riga (Pieci no Rīgas) Stokholmas Kulturhuset no 27. septembŗa līdz 3. novembrim. Un tur jau četri no viņiem (Aija Zariņa, Oļegs Tillbergs, Ojāri Pētersons un Feldbergs) stāv pie aizgājušā gada Rīgas barikādēm, piektā − Ulža Brieža nofotografēti. Tāds interesanti heterogēns latviešu mākslas fragmentiņš. Latviešu avangarda prīma Aija Zariņa ar Eiropas nolaupīšanas četrskaldni, kur dūšīgi bullis ar visiem amata rīkiem rauj guleniski iegleznoto dāmu ar puķaino kleitu zili punktotā bezgalībā. Tad vēl abi instalatori − Tillbergs ar varenu lūžņu kaudzi no metaforiski spēcīgās Pārmijas (1), un Pētersons ar romantiski mirdzošiem gaismas punktiem tumšā telpā. Akmens tēlnieks Ojārs Feldbergs dabīgi savu māksliniecisko domu izsaka ar granītu. Desmit akmens bluķi uz dēļu nestuvēm simbolizē tautas sāpju ceļu Sibīrijas bezjēdzīgajā necilvēcībā. Uldis Briedis ar savu aso fotoreportieŗa aci un romantisko pasaules vērojumu.
Kriptiskie komentāri attiecas uz Stokholmas katalogā reproducēto. Kulturhuset izstādītais tika galvenokārt tur uz vietas gleznots, skaldīts, kopā likts un pēc izstādes turpat atstāts.
Trīs nejauši kopā sagadījušies latviešu izstāžu katalogi no 1991. gada pēdējiem mēnešiem, bet kāda bagāta mākslas ieviržu daudzveidība. Harmoniska līdzāspastāvēšana ir šodienas mākslas pasaules lielais kopsaucējs. Rīgā turpretī agresīvi avangarda mākslas virzītāji visai kategoriski sludina, ka tikai instalatori un citi starpžanru mākslas kopēji ir vienīgās rietumos atzītās mākslas pārstāvji. Leonards Laganovskis pēc Ķelnes mākslas tirgus apmeklējuma secina, ka tikai 5% no izstādītās mākslas bijusi viņam pieņemamā kvalitātē. Ķelnes mākslas tirgū piedalījušās 262 galerijas no 22 valstīm, un tā vien šķiet, ka tikai neliela daļa (varētu jau būt arī 5%) pārstāvējušas mākslas ievirzi, ko Laganovskis un viņa domubiedru grupiņa Rīgā atkārtoti izsludina par vienīgo visumā vēl mazpazītos rietumos.
Latvijas mākslas publika, kas pirms pāris gadiem pazina vai vienīgi lēnu lineāri pulsējošu sociālā reālisma mākslu, ir pēdējā laikā bagātīgi aplaimota ar avangardisko instalatoru dižskatēm. Tā 1991. gada vasarā Rīgā viesojās gigantiskā Berlīnes izstāde Interference. Ar kādu lepnumu vēl dzīvi palikušie latviešu mākslas seniori atceras Latvijas reprezentācijas izstādes ārzemēs trīsdesmitajos gados un līdzīga rakstura ārzemnieku izstādes Rīgā. Man šķiet, it īpaši tos beļģus Valdemāra ielas muzejā. Un tad pēc 50 gadu gaidīšanas Interference − pirmā lielā Rietumeiropas mākslas izstāde visos Rīgas muzejos, izstāžu zālēs, ielās un laukumos. Tik ilgi gaidīta, tik daudz naudas (Berlīnes senāts izstādes projektam devis 600 000 markas), tik daudz slavenu vārdu (pēc manas skaitīšanas 158 autori), un rezultātā tik maz atsaucības, tik maz izpratnes, tik maz prieka. Šķiet, Interference Rīgā visumā radīja vilšanos, ieviesa apjukumu un vairoja nepatiku uz šāda veida mākslas izpausmēm. Varētu argumentēt, ka viens tāds pamatīgs jaunās mākslas belziens sociālistiskā reālisma stāstošā pazīstamībā ieaijātai sabiedrībai būtu visai veselīgs. Bet turpat 1991. gadā sekoja līdzīgas ievirzes Vaigs, vaigā Latvijā, baltiešu izstāde Forma anthropologica Tallinā, un nupat marta sākumā Helēnas Demakovas izraudzītā grupiņa atkal ieņems izstāžu zāli Latvija.
Jāpiekrīt, ka Rīgas izstāžu programma nebūtu jāveido, lai izpatiktu skatītājiem, bet vismaz tik pat nepareizi ir atkārtoti piedāvāt izstādes, kas sagādā apmierinātību tikai mazai rīkotāju, dalībnieku un viņu mākslas draugu grupiņai, lielam vairākumam vairojot netīksmi pret mākslu. Šķiet, cilvēku pieplūdums nesenajā Maijas Tabakas personālizstādē liecina par Latvijas mākslas publikas vajadzību pēc mākslas, ko dārgās avangardistu dižskates neapmierina. Divdesmito gadu sākumā akadēmiskie tradicionālisti nobumboja tā laika modernistus. Jaunajā Latvijā vajadzētu vairīties no līdzīgas mākslas pretpolu konfrontācijas.
Nepieciešama ir līdzsvarota un daudzveidīga izstāžu programma, ņemot vērā visa Latvijas mākslas sektoru, kā skatītāju, tā mākslinieku, vajadzības. Plānojot Lāčplēša piemiņas izstādi dziesmotās revolūcijas gadā, Pēteris Bankovskis rakstīja:
Būtiska ir kultūras kopapziņa. Būtiska ir augsta līmeņa tolerance, kas ekspozīcijā ļaus līdzās pastāvēt glezniecībai, tēlniecībai, grafikai, vides instalācijām, akciju un ķermeņu mākslai, video un audio mākslai.
Prasīt to visu no vienas izstādes šķiet pārāk optimistiski, bet kā visas mākslas dzīves galveno dominanti pavisam noteikti.
Nikolajs Bulmanis
1992. g. 16. februārī
(1) Pārmija − instalāciju skate (Grāvleja, Neretniece, Davidovs, Ģelzis, Mailīši un Tillbergs) 1990. gada vasarā Dziesmu svētku laikā Jāņa sētā. Rīgas periodikā par izstādi izdevās sameklēt tikai dažus H. Demokovas paragrāfus (Lit. un Māksla, 1990. g. 19. jūl.) − O. Tillbergs ir centies radīt asociāciju kopumu par traģisku brīdi tautas vēsturē, par šķiršanos, par aiziešanu svešumā un aiziešanu nebūtībā. Žēl, ka emigrācijas mākslas kritiķēm neiznāca tai laikā Jāņu sētā iegriezties.
Rīgas luterāņu archibīskapa K. Gailīša komentārs par Pārmiju un it īpaši par O. Tillberga darbu šķiet labs piemērs šodienas saasinātai latviešu mākslas polarizācijai − Esmu pārliecināts, ka šāda zārku izstādīšana Jāņa sētā nav māksla. Ja kāda sabiedrības daļa domā, ka tā ir māksla − avangarda vai vienalga, kā to nosauc − un to kā tādu vērtē, tad, manuprāt, tas jau liecina par kādām šizofrēniskām uz perversiju virzītām novirzēm sabiedrības apziņā. (Lit. un Māksla, 1990. g. 24. nov.)
Lai Dievs mūs pasargā no perversām novirzēm un deģenerētas mākslas vispār!
 O. Feldbergs. Bēgļu akmens. |
PAR VISVALDI REINHOLDU
Visvaldis Reinholds dzimis 1924. gadā Liepājā. 1951. gadā iebraucis Kanādā. Darbs latviešu daiļamatniecībā (1947-1957) ar koka darbiem sasaista Reinholda Vācijas nometnes un Kanādas dzīves posmus. 1957. gadā nobeidz Ontario mākslas koledžu (Ontario College of Art) ar Ģenerālgubernatora medaļu. Līdz 1961. gadam strādā CBC tālraides dekorāciju darbnīcā Toronto, tad pārceļas uz laukiem Dantrūnas apkaimē ap 150 kilometrus no Toronto. Šeit uzceļ savu māju un darbnīcu ar savdabīgām Latvijas lauku architektūras iezīmēm un nododas tikai radošam darbam.
No 1960. līdz 1978. gadam Reinholdam bijušas piecas personālizstādes galvenokārt Toronto. Piedalījies daudzās latviešu un kanādiešu grupu skatēs atkārtoti iegūstot dažādus apbalvojumus un atzinības.
Reinholda glezniecībā dominē ainavai tuvs abstrakcionisms. Gleznieciskie elementi nereti apvienoti ar dažādiem rūpnieciski ražotiem vai dabā atrastiem kā arī no tās iegūtiem materiāliem. Mākslinieks darinājis daudzus no metāla elementiem metinātus bareljefus − viņam vien raksturīgas sienas skulptūras. Pamatīgi nostrādātu amatniecisko un šodienīgi glezniecisko elementu harmonisks apvienojums ir Visvalda Reinholda galvenais devums latviešu mākslas kopumam.
N.B.
 Visvaldis Reinholds. Kompozīcija |
