Jaunā Gaita nr. 186, aprīlis 1992

Imants Zemzaris

ESMU REIZ TE BIJIS

 

Bet reiz Spānijā es biju laimīgs ...

Eurika! Rīkoju klavieŗu improvizāciju vakaru, iecerētu viscaur franču svabadi nepiespiestajā, azartiskajā spēles garā, kas mani neatlaidīgi vilinājis daudzus gadus, kur nedaudz jautīsies spāņu aizturētā eksaltācija, jautīsies Pireneju vēji. Starpbrīdī bufetē „Camus” nebūs dabūjams, „Chanel” tāpat. Būs tikai Apenīnu sula.

Atsauksmes: „Nekā nevar saprast. Bufetes arī nav. Jāiet labāk uz Alfrēda Vintera autorkoncertu, kuŗā piedalīšoties arī „Dāmu pops”. Jā, un rīt būšot klāt pats Hugo Diegs!”...

Spānijā nebiju kronēta persona, nē. Biju dārznieka palīgs un nošu pārrakstītājs pils kapelā. Pilī, kuŗas augstā logā miti Tu... Slepus pielūdzu Tevi.

Reizēm no jauna iemīlos savas tautas smagnējībā. Nosvērts, sulīgs, episks, kolors, bagāts viņas solis. Gadatirgū, zvejas ostā, pērkonnaktī siena laikā, laucinieka sirsnīgā viesmīlība, segās, keramikā, darba rīkos. Un uz tūkstoti viens īpatnis, zintinieks, kumēdiņš bez kauliem un svara, vējkaņepe, mīms, šansonjē. „Jā, dzīvoja te viens tāds ...” Īpatņa liktenis, nesaprastā liktenis ... Lēni, mierpilni mana tauta stāda kartupeļus, brauc jūriņā, iet pirtī, uzdzer alu, dedz skalu un stāda atkal kartupeļus. Miltainus, leknus. Tumīgi spēlē ragu orķestris, ja izejamā vai svētku diena. Un rīt viss no gala.

Bet es varbūt nesagaidīšu rītu. Kāda jēga? Man nedod miera kastaņete krūmzarā aiz loga, nakts kad tvan. Un man gribas daudz improvizācijas šonakt. Lai sajūk spāņu un franču spektri! Uzšķērdīšu sevi, un virs garojošām, šļācošām dzīslām dies mana dvēsele. O, jūs visi to nu redzēsit šonakt!

Jo reiz Spānijā es biju laimīgs ...

 

*

Tīksmināšanos ar jauku skaņu
Pārmet kritika man dažubrīd,
Gaišās nākamības nenomanu,
Neziņu, kāds laiks būs, teiksim, rīt.

Tīksmināšanos ar saskaņām
Pārmet kritika man, rādot raizi.
Aicinot uz spirgtām vielmaiņām,
Ieteic baudīt dzīves rupjo maizi.

*

Man ir uzplaiksna. Es spēlēju. Manas rokas ir beidzot atsilušas, atkusušas, jūtošas. Skaņas iznāk dzīvas, karstas, mīlošas. Pa logu redzu: tur aiziet spekulants, siltā, kvalitatīvā dubļonkā tērpies. Viņam, šķiet, šodien veicies. Viņam, kuŗu es dažbrīd neieredzējis, arī viņam tagad spēlēju. Un cilvēkiem labs prāts ... Es dzeŗu līdz galam un citiem līdz galam atdodu savu uzplaiksnu. Bet svārsts aiznesīs atkal uz rītu, pilnu tukšuma. Palīdzi tam tikt pāri!

Kāpēc tomēr tāds vispārējs rekviēms? Priekšnojauta par bojāeju? Zemeslodes vai savu? Subjektīvo izjūtu tīkls pāri visam? Darbs vai jebkurš labs aizsākums šļūk laukā no rokām. Spēcīga, vitāla personība var mobilizēt, spārnot. Bet īslaicīgi.

Lietum līstot, sniegam kūstot un izčākstot, tā sieva, kuŗa ar respektējamiem pūliņiem satur kopā ģimeni, respektīvi sevi ar mērenu alkoholiķi vīru, tā sieva nesa mājās mazu, slapju Ziemsvētku eglīti. Viņas dzīve rit zem tā sauktajām „caurajām debesīm”, ... Un cilvēkiem labs prāts. Labs prāts!

 

*

šis country ir radies no vasaras vēja sanoša caur vārpu un vārpatu caur zāles maigas un dzeļošas caur tūkstoš un vienas ziedsmaržas jūrām jūrām paskat kā iegulst vasarvējš spīgojot ēnojot pieglaužot saceļot pretī griežot zāles vārpu un vārpatu nebeidzamībā šis country ir radies no pana flautas bula stundā no retās altflautas zemiem ēnainiem neizsakāmiem toņiem kuŗos jau pavīd jau vīd pentatonika skaņkārtas rēnās pusaizmirstās smilšu aizputinātās doriskā frīģiskā augmentatio diminutio veseltoņi jo vasarvējš caur cik mums nezināmu augu un ziedu nebeidzamībām caur cik bombejām bagdādēm luksorām traucies (kamene aizstīdz pār smilšlauku) lai ziemā sastingtu kādas retas cilās orientālas koksnes (sandals) akustiskajā ģitārā tik sanošā tik smaržīgā vasara ir radusies no country kad tā ritums caur jūliju nedzirdams nepielūdzams klusi ir jau uz rudens pusi...   *   zem vasaras zaļdzeltenās saules un lapotņu ņirbošās rotaļas pa sasilušām zoodārza terasēm baseiniem gurdens country lēnu soli uzsāk saldskumji bezgalīgs un liekas var aizklīst tālu tālu un aizmirsties šai sapņainībā savāds country plūst bet kaut kas ļoti pazīstams tev jābūt kaut kur tepat tuvu tuvu lai gan zinu ka nav lemts tuvu tuvu kaut kur tepat kaut kas ļoti pazīstams country šalc aizmirsties šai sapņainibā aizklīst tālu tālu un liekas saldskumji bezgalīgs savāds country dej pa sasilušām zoodārza terasēm baseiniem ņirbošās rotaļas zaļdzeltenās saules un lapotņu zem aizejošās vasaras vai atvadas jau sacīji zem šīs un aizgājušās un aizaizgājušās atvasaras savāds gurdums zāli lejup liec savāds country dzeļ kamols iestrēdz...   *   Viņi prata visu dzīves dziļumu (E. Melngailis)

 

Universālu personību paliek arvien mazāk. Specializācija (ja to tā var nosaukt) notiek ne tikai zinātnēs, bet arī paša cilvēka dabā (garīgi mentālajā struktūrā). Personība − kopums ar visu tās sarežģīto pretrunu pinumu, mīta plīvurā tīdamies, nu jau arvien vairāk attālinās pagātnē. Tie bija da Vinči, Mikelandželo, Gēte, Pauļuks, Smiļģis, Pēteris Upītis (selekcionārs), arī Tavi dižie Melngailis un Musorgskis. Var interesēt pēctecība, respektīvi, kas ir abu dižo M. garīgie dēli. Šostakovičam Musorgskis ir bijis māksliniecisks ideāls. No otrā pirmais guvis indevi risināt vēsturiskās tēmas, mantojis episko vērienu, sarkasmu, īpašu attieksmi pret tekstu vokālajā mūzikā. Taču Šostakovičam vērtība par sevi bija celle, amatprasme, „cunftes gods”. Viņš tomēr mazāk iekšā visā dzīves tiešamībā (šķietami, protams). Sviridovs − pārāk viennozīmīgi rusofiliski etnogrāfisks. Ščedrins − pārāk eleganti pilsētniecisks. Gavriļins − pārāk lirisks. Musorgska veselums sadalījies daļās − viņa „dēlos”. Dēli izkopa līdz zināmai pilnībai katrs atsevišķi savu šķautni. Tēvam šīs šķautnes bija stihiskas, neizkristalizējušās, taču visas kopā, vienotas. Viņš bija nedalāms.

Ārēji (un apzināti) kaut ko no Melngaiļa ir ņēmuši Dambis, Ābols. Pēc būtības Melngailim visradnieciskākais tomēr Imants Kalniņš. Viņš speciāli, apzināti neko nav piesavinājies no „tēva”, viņam nav neviena tautas citāta. Taču ir pēc būtības. Samērā nesaudzīgi un atklāti, tieši dzīvi „ņēmis uz krūti”, labi to pazīdams tāpat kā cilvēkus, viņš spēj uzrunāt, sasildīt, garīgi iekustināt kopkoŗa tūkstošus. Bet dzīves tiešamībā un savā tautā visvairāk tika smēlies tēvs. Visaugstākais viņa sniegums tāpēc „Jāņu vakars”. Te visa tauta un visa tās dzīve rezonē viņā un viņš − visā tautā. Saplūsme.

*

Pēc indeves latvisks
(E.Melngailis)

Kopa saņemot, ritmiski iznāk apmēram tā:

Uzsvars uz pirmo. Tāpat kā dainām. Ļoti grūti pārtulkot, jo citām tautām nemaz nav tāda pantmēra − trohaja (horeja). Ir jau arī mums 3/8, 5/8; maiņu taktsmēri, kas māca cienīt īpatni, izņēmumu, vienas balss rotāšanos, individuālu deju soli. Bet, visu kopumu jaušot, tomēr iznāk:

Uzsvars uz pirmo. Kvadrātiskums, pamatīgums. Nekad nebūs tik veikli, viegli, gracili un ekstātiski kā poļiem mazurkās, spāņiem malugenjas, itāļiem, moldāviem, gruzīniem ... Būs izturēti. Uzsvars uz pirmo. Var sacīt − smagnēji. Smagu pēdu solis. To jau vislabāk var sajust uz laukiem. Palūkojies sievām uz potītēm (nebūs piedauzīgi) − resnas. Citādi jau arī nemaz nevar iznest to smagumu. Bēgļu gaitās un trimdu gaitās augli klēpi nesot vajadzēja stipras kājas ... Nostāvēt. Palikt. Uzsvars uz pirmo.

To Tu atradīsi Imanta Kalniņa mūzikā, kas nav speciāli latviska, bet gan pēc indeves. Domāju, jāklausās Koncerts orķestrim un Trešā simfonija. Bet Ceturtās, īstenībā vokālās simfonijas, ievadtēma gluži paradoksāla. Kāds salikums):

 

 

Tur jau tas joks, ka gadās arī ar tievām potītēm. Smalkiem sejas pantiem. No kurienes tas? ... Lasi Zentu Mauriņu, lasi Veltu Tomu. Izrādās, kāds smalkums, kāds aristokrātiskums nāk iz zemes, iz tautas, iz baltas ābeles. Un te jo smalkām notīm ieausts:

To jutīsi.

Uzsvars uz pirmo. Pa tiešo. Saka, ko domā. Aplinkus neiznāk. Pat nežēlīgs šis tiešums savējo attiecībās. Citu varu dienestā šis taisnums bijusi laba lielgabalgaļa − iepriekšnolemta iznākuma kauju priekšējās pozīcijās...

Līdz ar visīsāko nakti, ar vasaru un liepu medu uzmirdzēs koŗa dziesma Dziesmusvētkos − mūsu dižākais žanrs. Bet citos gadalaikos tāds uzticīgs, pastāvīgs, patiesīgs, taču kautrīgs un pabikls piekrastes kārklu pelēkums. Vai tiešām mēs arī drīkstam pretendēt uz lielajām formām, vai drīkstam uzrunāt cittautas? Vai drīkstam? Un visam klāt tāds nolemts skumīgums. Ja, jūriņa, tu man dotu ... Bet augstākās jau vienmēr nolauzīs ... Baltās ābeles spēks, kas likās neiznīdējams, bet, izrādās, pastāv inde, kuŗu ābele nezina, nesaprot, nespēj turēties pret, iet bojā. Baltajās saknēs sāk pīties melnās, glumās... Skumja, sēra lās dzintarlāse ... Tāpēc dod jel manim

 

Ja, jūriņa, tu man dotu...

Un kad mūs visus sirmus un izmocītus sveša vara visbeidzot dzīs prom no mūsu zemes cauri kāpām lejup pa kāpām būs mūsu pēdējs gājiens krastā nonāksim rieta saule vēl lepna iezaigosies kā koŗa dziesma apmirdzēs mūsu staltās pieres mēs bridīsim jūrā arvien dziļāk un dziļāk arvien augstāk jūras baltā augstumā un mūsu noklustošie soļi skanēs

− − − −     − − − −     − − − −     − − −

 

*

 

„Cilvēki ir caurstaigājami pavasaŗos,” kā teicis dzejnieks, jā, bet zeme ir neaizsargāta vēlos rudeņos. Visiem vējiem un dažādiem lietiem atdota. To vairs nesargā zaļums un vēl nesargā sniegs. Tā dus pamirusi, piemiguši, taču bez apsega, kaila. Zeme tad ir caurstaigājama. Ne jau velti saka − veļu laiks, zemliku laiks. Uzarta zeme ir cerīga, tā runā uz nākošo pavasari. Tāpat košzaļie ziemāji. Bet es pieskaŗos rugāju zemei, dzeltenīgi pelēkajai, salnu apkodītajai. Pieskaŗos pērnās kūlas sirmo matu, sirmās bārdas skupsnai lauka malā, ko vientulīgi purina vējš. Pamirusi... Krēsla nāk, un zeme atveŗas. Tūkstošiem poru, tūkstošiem alu, eju un lūku atdarās starp zemzemi un virszemi, un zeme kļūst apdzīvota. Čum, čab, čukst, pulsē, plēšas, aug, tuvojas, apņem tevi visapkārt un cieši rudens krēslas stundā. Veļu stundā ... Un nāk nojausma, ka iespējams, esmu jau reiz te bijis ... Aiz vilciena loga pavīd svecīšu simti. Tā ir kapsēta, un ir piemiņas vakars aizgājušajiem. Daudz, daudz jāņtārpiņu ... Un patiesi, ir tāda sajūta, ka viss var būt, esmu te jau reizi bijis ... Vilciena logā iesitas smalkas lietus šautras. Kā lūgšanu krellītes. No tumsas iznirst jāņtārpiņi, krellītes? Nē, tā ir ferma tur tālu, lauka vidū, spoža logu rinda. Vai govīm silti? Un vai siltuma un barības pietiks visai gaŗajai ziemai? Vai neaizsnigs ceļi un paši cilvēki neaizsnigs? Vai tur ir kārtīgs slieksnis, aiz kuŗa ir karstas dušas telpa un labiekārtota atpūtas istaba slaucējām? Ar stereo skaņu aparatūru un jaunas, labas mūzikas programmu, kuŗu atsūtījis komponists? Komponists, kuŗš pie klavierēm sacerot ir stipri domājis par tālīno fermu rudens vakarā? Caur tumsu slīd vilciens − kā ferma, kā jāņtārpiņš, kā lūgšanu krellītes ... Veļi klejo, atnāk un atgādina. Bet var atnākt arī kāds nelūgts, krēslas apmetnī tinies, nepamanīts. Man jābūt pret naidnieku, pret zemes neaizsargātību vēlu rudenī. Es nedrīkstu prom būt. Un tāpēc es daudz esmu savā zemē, pielieku nedaudz arī savu roku viņas labā vēlā rudenī. Es nevēlos būt caurstaigājams, es iekapsulējos uz darbu un savu zemi. Līdz tam brīdim, kamēr uzsnigs sniegs. Tad zeme būs apsegta un pasargāta. Un par sniegu mēs zinām, ka pavasarī tas priecīgi un aumaļaini kusīs. Un tad jau arī cilvēki kļūs caurstaigājami, kā to apliecinājis dzejnieks.

G. Birumanis. Tīrums