Jaunā Gaita nr. 186, aprīlis 1992
Gunārs Zvejnieks
SOCIĀLDEMOKRĀTIJAS KRĪZE ZVIEDRU FINANŠU EKSMINISTRA SKATĪJUMĀ
1991. gada septembrī notikušo vēlēšanu rezultātā pie varas Zviedrijā atkal ir pilsoņu valdība. Sociāldemokrātus pēc deviņus gadus ilga valdības perioda nomainīja četru pilsonisko partiju koalīcija ar moderātajiem (tā tiešām tagad saucas zviedru konservatīvā partija) kā kodolu un dominējošo spēku. Lai arī pārliecinoši lielākā politiskā partija Zviedrijā joprojām ir sociāldemokrāti, savācot gandrīz divtik lielu balsu skaitu kā otrā vietā ierindojošies moderātie (38 resp. 21%), balsu nobirums, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, bija atbilstošs apmēram pieciem procentiem no kopējā balsotāju skaita. Dabīgi, ka šī sociāldemokrātu neveiksme bija populārs temats vairāk vai mazāk nopietnām analīzēm zviedru publicistikā. Vai vēlētājus šoreiz varētu būt ietekmējusi pēdējo 2-3 gadu attīstība soczemēs un tur praktizētā sociālisma definitīvā avārija? Tas maz ticams, jo zviedri savā demokrātiskā ceļā izveidotajā indivīda sociālās drošības sistēmā nekad nav saskatījuši kādu radniecību ar varmācīgo un cilvēku pazemojošo iekārtu t.s. austrumu bloka valstīs. Iemesli sociāldemokrātijas krīzei ir meklējami pašu mājās.
1991. gada sākumā no amata atkāpās Čells-Ulofs Felts (Kjell-Olof Feldt), finanšu ministrs sociāldemokrātiskajā valdībā kopš 1982. gada. Pavasarī grāmatu veikalos parādījās viņa memuāru grāmata [1], kas izraisīja zināmu izbrīnu, jo Felts savā atskatā par pieredzēto vairāk kā astoņus gadus ilgajā ministra karjeras laikā, kā izrādījās, bija ļoti vaļsirdīgs. Par dažu labu paša partijas korifeju tad arī izteikti spriedumi, kas tos nebūt neparāda īpaši izdevīgā gaismā. Partijas vadība ļāva netieši saprast, ka šādas grāmatas iznākšana nedaudz mēnešu pirms vēlēšanām nevarēja stiprināt sociāldemokrātu pozīcijas, kaut arī izpalika asāki pārmetumi un neviens no aizskartajiem partijas biedriem arī nejutās aicināts (vismaz ne šobrīd) uzsākt kādu polemiku. Felta piezīmes un pārdomas tā tad rakstītas un publicētas vēl pirms vēlēšanu iznākums bija izšķirts. Bet tās dod ļoti interesantu ieskatu zviedru sociāldemokrātijas patreizējās problēmās un daļēji arī izskaidro 1991. gada vēlēšanu iznākumu.
Ir svarīgi atcerēties, ka sociāldemokrātu partija, tiklab Zviedrijā kā citur, tradicionāli bijusi un formāli joprojām ir strādnieku partija. Partijas oficiālās sanāksmēs vēl šodien Zviedrijā figurē jēdziens strādnieku kustība, ar to it kā apstiprinot ciešās saites ar strādniecību, jeb, krasāk izsakoties, strādnieku šķiru. Kā zināms, partija radusies laikos, kad sociāli zemākajiem iedzīvotāju slāņiem nebija tikpat kā nekādu cilvēka tiesību un dziļa aiza šķīra turīgās kārtas no nabadzīgajām. Sociāldemokrātija iesaistījās cīņā par cilvēku vienlīdzību, kas pie toreiz valdošiem apstākļiem konkrēti izpaudās prasībās, kas bija tieši vērstas pret mantīgo šķiru, galvenokārt darba devējiem pilsētās un laukos. Nenoliedzami daudz kas no šīs pirmatnējās nostājas saglabājies plašos sociāldemokrātu partijas biedru slāņos vēl līdz pat mūsdienām, un atspulgi no tās jūtami arī stratēģiskās deklarācijās, ko pieņem valsts mērogā noturētie partijas kongresi. − Ir arī svarīgi atcerēties, ka zviedru arodbiedrības vienmēr bijušas ciešām saitēm savītas ar sociāldemokrātiju, lai arī tagad likvidēta agrāk pielietotā rutīna, ar kuŗu visi arodbiedrību locekļi automātiski tika reģistrēti kā partijas biedri. Un arodbiedrības gan slēdz līgumus un mēdz vienoties ar darba devēju pusi, bet gluži saprotamā kārtā darba devēji te tiek uzskatīti par pretiniekiem.
Šī gadsimteņa sākumā sociāldemokrātu partija Zviedrijā kļuva par aizvien nozīmīgāku politisku faktoru, un 1920. gadā Zviedrijas karalis pirmo reizi izraudzīja sociāldemokrātisku ministru prezidentu. Periodā starp abiem pasaules kaŗiem valdību sastāvs mainījās, kaŗa gados (1940.-1945.) valdībā bija pārstāvētas visas riksdāga partijas, bet ar 1945. gada 31. jūliju sākās sociāldemokrātijas ilgais hegemonijas periods, kas pārtrūka tikai 1976. gada vēlēšanās. Zviedrijas ekonomiskā situācija uzrādīja pēckaŗa pirmajos gadu desmitos gandrīz vai eksplozijai līdzīgu augšupeju. Kaŗa neskartā rūpniecība pieredzēja ziedu laikus, bezdarbs pazuda, uzņēmumu peļņa strauji pieauga, un līdz ar to cēlās arī algu līmenis. Nenoliedzami cēlās visu iedzīvotāju dzīves standarts. Nopelnus par to pierakstīja sev abas puses − rūpniecība, kas prata atrast jaunus tirgus un varēja uzrādīt produktivitātes pieaugumu, bet arī sociāldemokrātiskā valdība, kas sagādāja vispārējam progresam nepieciešamos priekšnoteikumus. Kritika, ko pilsoniskās partijas vērsa pret valdības partiju nedeva lielus panākumus. Sociāldemokrātu bāze bija stabila. Tautas lielais vairākums izteica valdībai savu uzticību.
Pagrieziens sākās 1970. gadu vidū, kad arodbiedrībām, norādot uz uzņēmumu pieaugošo peļņu, izdevās noslēgt līgumus par 15-20% lieliem algu pielikumiem. Valdība principā vēlējās stāvēt ārpus līgumu sarunām un neiejaucās arī šoreiz. Sekas nebija uzmundrinošas. Uzņēmumi neatzina, ka tie būtu pelnījuši par daudz, un mēģināja kompensēt pieaugušos algu izdevumus ar attiecīgiem cenu pacēlumiem. Neilgā laikā zviedru rūpniecība nonāca situācijā, kur tās iespējas konkurēt ar kaŗa sekas pārvarējušiem producentiem ārzemēs izrādījās drastiski reducētas. Pēkšņi zviedriem nācās iepazīties ar tādu viņiem neparastu fenomenu kā zema konjunktūra. Uzņēmumi centās samazināt nodarbināto skaitu, radās bezdarbnieki. − Neapmierinātība ar pēdējo gadu attīstību noveda pie sociāldemokrātu valdības gāšanas 1976. gadā. Sociāldemokrāti nonāca opozīcijas stāvoklī. Pēc 6 pilsoņu valdības gadiem 1982. gadā sociāldemokrāti atkal atgriezās pie varas, lai konstatētu, ka valsts finanšu situācija joprojām bija kritiska, kam daļējs izskaidrojums bija rodams lejup slīdošajā konjunktūrā arī citās zemēs.
Par finanšu ministru jaunajā sociāldemokrātu valdībā 1982. gadā nāca Čells-Ulofs Felts. Viņa memuāri aptveŗ visu viņa finanšu ministra darba posmu. Tas iesākas ar negaidīti lielu, 16-procentīgu zviedru kronas devalvāciju. Pats finanšu ministrs par šāda soļa nepieciešamību ir pilnīgi pārliecināts: tā nolūks ir uzlabot zviedru rūpniecības ienesīgumu. Tā arī ir pirmā reize, kad sociāldemokrāti paveŗ durvis sadarbībai ar kapitālistu pārvaldīto sektoru. Šī pragmātiskā pieeja Zviedrijas saimnieciskajām problēmām iezīmē nopietnu gribu meklēt atrisinājumus, kas būtu pozitīvi visam iedzīvotāju vairumam. Nav nekādu šaubu, ka tieši Felts jau no sākuma ieņem lomu kā viens no ietekmīgākajiem šī jaunā ceļa gājējiem. Partijas veterānu un arī arodbiedrību aprindās toties jau tūlīt atskan nemierīgas balsis, kas sūdzas par atkāpšanos no partijas pamatprincipiem. − Devalvācija tiek izvesta, bet kādi ir rezultāti? Visam pamatā bijusi valdības vēlēšanās radīt stāvokli, kur zviedru ražojumu cenas būtu zemākas nekā importēto. Tomēr izrādās, ka zviedru firmas savas cenas nepazemina, bet gan izmanto iespēju pavairot peļņu. Darba devēju puse ir apmierināta ar valdības finanšu politiku, bet kā reaģē strādnieki, ierēdņi, pensionāri? Kronas vērtība ir kritusies, importa preces kļuvušas dārgākas, un drīz vien sāk ienākt prasības par kompensācijām stipri paaugstinātu algu un pensiju veidā. Labi domātā akcija draud izvērsties jaunos inflācijas uzplūdos. Valsts finanšu vadība novērš šos draudus ar dažādu politiski ekonomisku konstrukciju palīdzību, kas rada neapmierinātību arī darba devējos, jo daļa no devalvācijas sagādātām papildu kronām tagad jānogulda dažādos valsts pārvaldītos fondos. Gala iznākums nav iepriecinošs. Uzņēmumu konkurences spēks nav pieaudzis, inflācija uz brīdi iz nobremzēta, bet kompensācijas prasības, kaut mazliet samazinātas, joprojām ir augstākā mērā aktuālas. Algas saņēmēji vērš savu sašutumu pret pašu valdību, kas, pēc viņu domām, pasliktinājusi visu strādājošo un pensionāru dzīves standartu. Devalvācija, kam vajadzēja izvest zviedru saimniecisko dzīvi uz drošākiem pamatiem, galu galā ir tikai radījusi saspīlējumus darba tirgū un tā attiecībās ar valdību.
Šī spēle, kas norisinās 1982.-1983. gadā ar jauno finanšu ministru, zviedru rūpniecību, arodbiedrībām un pensionāriem kā galvenajiem aktieŗiem, labi ilustrē problēmu trijstūri, kādā 1980. gados tiek iežogota zviedru sociāldemokrātija. Domstarpības pamazām turpina pieaugt, kā to pieņemami objektīvā līmenī apraksta Felts. Ir grūti definēt visai zemei kopīgus mērķus un vēl grūtāk vienoties par metodēm, lai tos sasniegtu.
Ir dažādi parametri, kas nosaka, cik veiksmīga jeb neveiksmīga ir valsts finanšu politika. Katrs apzinīgs finanšu ministrs centīsies samazināt valsts ārzemju parādus un rūpēties par savas valūtas stabilitāti, kam priekšnoteikums savukārt ir stingros grožos turēta inflācija. Šīs mērauklas ir svarīgas visām valdībām neatkarīgi no to politiskās krāsas. Līdz ar to katras valdības interesēs būs radīt labvēlīgus apstākļus kopējās produkcijas un produktivitātes celšanai. Zviedrijas pilsonība ir šai ziņā vienisprātis ar sociāldemokrātiem. Toties domas dalās attiecībā uz piemērotākā ceļa izvēli. Ja labajos pēckaŗa gados zviedru rūpniecībai bija droša ekonomiskā bāze, un tā daudz necieta arī no sociāldemokrātu ievestajiem algu un bruto peļņas nodokļiem, tad pēdējo gadu desmitu saasinātajā ārzemju tirgu konkurencē uzņēmēji sagaidīja tiem labvēlīgāku finanšu politiku, un tāda arī nāca − pat no sociāldemokrātu valdības puses, ar Feltu kā iniciatoru. Savā tālākajā darbības laikā finanšu ministrs atrada par nepieciešamu pakāpeniski pārvest darbaspēku no publiskā sektora institūcijām uz ražojošām darba vietām. Tas atkal izsauca protestus no tiem, pēc kuŗu domām sociāldemokrātijas pienākums bija sabiedrisko drošības tīklu izvērst arvien plašāku un nevis sašaurināt. Felts nepameta savu sociāldemokrātisko pārliecību, bet uzskatīja, ka visas valsts finanšu stāvoklis bija tik kritisks, ka bija nepieciešams spert solus tā drīzai uzlabošanai. Felts nāca ar priekšlikumiem, kas daudzos izsauca pārsteigumu. Lai mazinātu valsts izdevumu nastu, tika pazeminātas slimo kases izmaksas par pirmajām slimības dienām. Viņš griezās pie algu līgumus slēdzošām pusēm ar uzaicinājumu nepārsniegt valsts budžetā paredzētos rāmjus. Dažas iecerētas reformas tika atliktas uz vēlāku laiku līdzekļu trūkuma dēļ.
Felta idejas tiek principā uzņemtas pozitīvi no darba devēju puses, jo to vairums dod būtisku stimulu uzņēmumu ekspansijai. Dzirdamas pat pārsteigtas piezīmes, ka sociāldemokrātu valdība (vai vismaz tās finanšu ministrs) nu pieņēmusi uzņēmējiem tik labvēlīgus lēmumus, kādus iepriekšējā pilsoņu valdība nekad nebūtu spējusi uzdrošināties.
Nekādas prieka izpausmes toties nenāk no partijai tik tuvu stāvošām strādnieku un ierēdņu arodorganizācijām. Nē, gluži otrādi − sociāldemokrātu valdība saņem brāzienu par atkāpšanos no partijas statūtos ierakstītiem pamatprincipiem. Sociāldemokrātiskās partijas pienākums ir aizstāvēt nodarbināto, nevis uzņēmēju intereses. Arodbiedrību vadība ir ļoti sašutusi par valdības iejaukšanos algu sarunās, kas līdz šim vienmēr atstātas pašu sarunu partneru atbildībā. Ministra Felta akcijas, kuŗu nolūks ir uzvest uz drošāka ceļa valsts finanses, nepavisam negūst arodbiedrību atbalstu. Tiek atgādināts, ka maz un vidēji pelnošo ģimeņu pirktspēja ir kritusies, un kā galvenais iemesls tiek minēta 1982. gadā izvestā devalvācija, kas uzlabojusi tikai turīgo aprindu ekonomiju. Arodbiedrības neapmierina arī izlemtā nodokļu reforma.
Arodbiedrības Zviedrijā ir stipras un respektētas. To rīcībā esošie konfliktu fondi piešķiŗ svaru viņu prasībām. Katrs arodbiedrības loceklis maksā savai organizācijai palielu mēneša nodevu, un ir dabīgi, ka par to viņš arī sagaida kādus pretpakalpojumus. Arodbiedrību rīcība var likties egoistisku ekonomisku apsvērumu vadīta, bet brīva darba tirgus apstākļos tā tomēr ir pavisam saprotama. Nereti arī mazais cilvēks vaicā, kāpēc tikai no viņa tiek sagaidīta atbildības sajūta iepretim nacionāli ekonomiskām interesēm? Arī kapitāls taču pieder kādiem indivīdiem, kas ir savas zemes pavalstnieki, un vai līdzīga atbildība tāpat nav jāprasa no tā īpašniekiem? Bet dīvainā kārtā kapitāls bieži uzvedas kā bezpavalstnieks − tas plūst ārā no zemes, ja ekonomiskais klimats citur, kaut arī pārejoši, šķiet labvēlīgāks. Un nav manīts, ka, piemēram, rūpnīcu pārcelšana no Zviedrijas uz ārzemēm izraisītu kādus pārmetumus lielo laikrakstu saimnieciskās dzīves pārskatos. Pietiek, ja informē, ka tāda operācija notikusi.
Zviedrijā pastāv likums, kas dod arodbiedrībām tiesību piedalīties svarīgāku pārmaiņu izlemšanā savā uzņēmumā, bet šis likums ir izrādījies kā tīģeris bez zobiem. Praksē visi lēmumi par darbaspēka samazināšanu, uzņēmuma struktūras pārveidošanu vai produkcijas pārcelšanu uz ārzemēm tiek pieņemti, neievērojot personāla eventuālos iebildumus. Privātiem uzņēmējiem ir šai ziņā brīvas rokas. − Apzinādamies, ka viņu tiesības joprojām ir ierobežotas un galvenais noteicējs darba dzīvē ir darba devējs, arodbiedrības cieši turas pie tiem nodarbināto noteikumu uzlabojumiem, kas izcīnīti dažkārt smagās un sarežģītās līgumu sarunās un ir tāpēc satrauktas, ja pašu valdība izstiepj roku, lai šos izcīnījumus atņemtu.
Finanšu ministram valdībā ir atbalsts, bet tas nebūt nav simtprocentīgs. Valda izpratne un vienprātība par valsts nopietnajām finansiālajām problēmām, bet arī te dalās domas par atrisināšanai piemērotāko veidu. Valdībā sēž viens otrs partijas veterāns, kam jaundomājošā finanšu ministra idejas sagādā politiskas galvas sāpes (savā grāmatā Felts neslēpj, ka šim spārnam pieder arī mums labi pazīstamais ārlietu ministrs Stēns Andersons). Partijas programmā, protams, nav runas par kādiem iedomājamiem pasliktinājumiem vienkāršo cilvēku dzīves noteikumos, kas tagad prezentēti kā nepieciešamas rūgtas zāles sasirgušo valsts finanšu dziedēšanai. Priekšvēlēšanu turnejās dažs labs ministrs devis solījumus, kuŗi tiks uzskatīti par lauztiem, ja izvedīs dzīvē Felta priekšlikumus. Situācija valdībā ir komplicēta. Konservatīvie valdības locekļi nopietni ieteic meklēt tādas metodes, kas neskartu pašu sociāldemokrātu ievestās sociālās reformas. Parastākais priekšlikums ir atkal daļēji atgriezties pie senās, izteikti progresīvās nodokļu sistēmas, kas dotu valstij ienākumus, un maksātāji būtu galvenokārt augstāko algu saņēmēji. Šāds atrisinājums ir pilnīgi nepieņemams Feltam, jo tieši ienākumu nodokļu izlīdzināšana ir viens no viņa lielajiem mērķiem. Progresīvā nodokļu skala ir asi kritizēta vairāku iemeslu dēļ: tā attur strādājošos no papildus darba stundām, jo pārāk liela algas daļa jāsamaksā nodoklī; kā sekas no tā vairojas bezlīguma darbi, kur valstij nodoklis neienāk vispār nemaz; algu pielikuma prasības pieņem nenormālus apjomus, jo algas saņēmēju interesē tikai neto alga pēc augstā nodokļa; tai pašā laikā darba devēja algu izdevumi pieaug bruto pielikuma apmēros. Progresīvais ienākumu nodoklis ir mantojums no sākotnējās sociāldemokrātiskās filozofijas, kas tagad neapšaubāmi pārdzīvojusi savu laiku, ko līdzās Feltam konstatējuši arī citi partijas finanšu eksperti. − Savos 8½ ministra un reformatora gados Čells-Ulofs Felts īsteno daļu no savām iecerēm, bet gandrīz nepārtraukti viņam jāsastopas ar pretestību, kas pamatojas galvenokārt apkārtnes nespējā piemērot savu sociāldemokrātisko dzīves ziņu tiem laikiem un tai pasaulei, kur mēs šodien dzīvojam. 1991. gada sākumā viņš jūt, ka ceļš uz priekšu vismaz pagaidām ir slēgts, un iesniedz savu atlūgumu tai pašā dienā, kad viņam riksdāgā būtu jāaizstāv budžeta priekšlikums, kas nozīmē attālināšanos no jaunās, reformatoriskās līnijas, un kuŗu viņš tikai nelabprāt grib saistīt ar savu vārdu.
Aptaujas, kas mēra vēlētāju simpātijas, jau ilgāku laiku pirms vēlēšanām ļauj nojaust, kas gaidāms, un pašās vēlēšanās zviedru sociāldemokrātu partija arī tiešām gūst apstiprinājumu, ka zviedru tauta nolēmusi valsts vadību nākamajā trīs gadu periodā sociāldemokrātiem vairs neuzticēt.
Vai zviedru sociāldemokrātija atgūs valdības varu 1994. gadā? Vai sociāldemokrātijai vispār ir nākotne? Ja uz otru jautājumu gribas atbildēt ar nešaubīgu jā, tad atbildi uz pirmo, toties, izšķirs pašas zviedru sociāldemokrātiskās partijas griba un spēja likvidēt iekšējās nesaskaņas un, pats galvenais, izveidot tādu partijas profilu, ar ko varētu identificēties algas saņēmēju lielākā daļa. Labi atalgots strādnieks, kas ar savu auto izbrauc uz vasaras māju nedēļas nogalēs vai pavada atvaļinājumu, zēģelējot ar paša jachtu, nespēj ar pārliecību dziedāt līdzi Internacionāles saukļos, kas mudina gatavoties pēdējai cīņai pret izsūcējiem un apspiedējiem. Ir arī izbālējusi senāk tik izteiktā robežlīnija, kas atdalīja strādnieku un ierēdņu kategorijas. Šodien ierēdņi vairs neēd pusdienas viņiem speciāli nodalītās ēdamzālēs, un algas ziņā daudzi t.s. vienkārša darba strādnieki pārspēj darbiniekus, kas ir klasificēti kā ierēdņi. Modernā sabiedrībā, kur arvien vairāk ieviešas brīvs darba tirgus un tā radītie spēles noteikumi, arī turpmāk līdzsvara labad būs vajadzīgas stipras arodorganizācijas un politisks spēks, kas aizstāvētu un nodrošinātu strādājošo un arī pensionāru intereses. Bet fokusēt to vienīgi kā strādnieku kustību šodien neliekas vairs pietiekami. Savus oficiālos partijas apzīmējumus pēdējos gados mainījušas visas pilsoniskās partijas. Vai nebūtu laiks sekot šim piemēram arī Zviedrijas Sociāldemokrātiskajai Strādnieku Partijai?
Tuvākie 3 gadi, ko sociāldemokrāti, domājams, pavadīs opozīcijas situācijā, droši vien dos izdevību nomierināt sakarsēto atmosfēru partijas un arodbiedrību vadītāju starpā. To atvieglinās fakts, ka abām grupām ir kopīgs pretinieks − pilsoniskā valdība. Bet, kā to liecina Felta memuāru grāmata, no arodbiedrību puses tad nepieciešams sagaidīt zināmu pārorientēšanās procesu, kuŗā rastos vieta arī atziņai, ka ne vienmēr konfrontācija ir labākais līdzeklis savu mērķu sasniegšanai. Un arodbiedrību vadošām personām, kas tik neiecietīgi vērsās pret Felta ne vienmēr patīkamām akcijām, būtu jātiek skaidrībā par to, vai viņas labāk redz valsts priekšgalā pilsonisku vai sociāldemokrātisku vadību.
Šīsdienas jaunās sociāldemokrātijas pārstāvji vairs nerunā par visas rūpniecības pārņemšanu valsts rokās kā par kādu iezīmīgu, joprojām aktuālu partijas programmas punktu. Tas toties neizslēdz iespēju, ka valsts tīri reģionālpolitisku apsvērumu dēļ uzņemas īpašnieka atbildību kādiem uzņēmumiem. Ja ļautu neierobežotu vaļu tagad tik populārajiem brīvā tirgus spēkiem, tad Kirunas dzelzs raktuves īsā laikā tiktu slēgtas, jo tās neuzrāda vēlamo ienesību, bet tā būtu katastrofa visai Zviedrijai. Un var puslīdz droši rēķināties ar to, ka dzelzs raktuves paliks valsts rokās arī ja valdība būs pilsoniska.
Debatēs par zviedru sociāldemokrātijas nākotni pavīdējusi arī ekscentriskā doma, ka tagadējo partiju ar tās dažādajiem novirzieniem varētu sadalīt trīs mazākās partijās, kas tad katra paturētu savu profilu, bet sociāldemokrātiskās idejas būtu visu kopsaucējs. Tradicionālisti veidotu vienu no šīm partijām, arodbiedrības otru, reformisti trešo. Ļoti iespējams, ka kopā šīs partijas iegūtu vairāk balsu nekā tagadējā, iešķeltā lielpartija. Bet par kādu politiku tad varētu vienoties šo dažādos uzskatus reprezentējošo partiju sastādīta valdība, − vaicā skeptiskais klausītājs. Atbilde, vismaz Zviedrijas apstākļos, nav tik grūta. Paverieties, cik atšķirīgas ir deklarētās politiskās līnijas tām četrām partijām, kas patlaban veido valdību! Tur kopības būs vēl mazāk nekā šādai eventuālai trīspartiju koalīcijai, bet tagadējā valdība tomēr turas seglos jau kopš 1991. gada septembŗa, un pagaidām nav zīmju, ka minētās atšķirības radītu kādas lielākas sadarbības problēmas.