PAGRIEZIENS UN NOŠAUTAIS ALBATROSS

Teodors Tomsons. Kliedziens. Dažādi raksti. Sidnejā: Jumara, 1988. 128 lp.

Teodors Tomsons. Miniatūrdzeja Dzejoļi. Sidnejā: Jumara, 1989. 74 lp.

 

Septiņdesmito gadu otrā pusē un astoņdesmitajos gados diezgan bieži sarakstījos ar Teodoru Tomsonu; viņš mani savā ziņā fascinēja kā īpatnēja, neparasti krāsaina personība. Šad tad saņēmu steidzīgi uzskribelētas atklātnes vai "cedeles", kuŗās laikam gan vairāk paudās spēka dzēriens nekā Tomsons; bet vēstules, ko "Re Wells" alias "Svētais Teodors uz krokodīļa" bija sacerējis pietiekami skaidrā prātā, likās interesantas jau tādēļ vien, ka reizēm nācās pagudrot, vai rakstītājs izteicies daudzmaz nopietni un atklāti, bez paslēptiem dzeloņiem.

Likās, ka Tomsonam piemita slieksme uz teiksmošanu. Pēc tam, kad Jaunajā Gaitā parādījās mans stāsts (patiesībā drīzāk vācu paveida novele) "Neatgriešanās", kuŗā, starp citu, vēstīts par antīka glezntuŗa salabošanu, Tomsons man atsūtīja eļļas krāsu pikām apķepētu gleznturi. Pavadvēstulē viņš mani informēja, ka pats šo daiktu vairs nelietojot, un pauda cerību, ka tas noderēšot stāsta centrālajam raksturam ("Tavam draugam Mr. Wilkins"). Veclietu veikalā pārdevējs esot apgalvojis, ka gleznturis darināts 19. gadsimtā un sākotnēji piederējis kāda gubernātora ļoti daiļajai un ļoti netiklajai draugaļai ... Pa daļai vienkārši aiz ziņkārības nokasīju biezo sakaltušās krāsas kārtu un arī citādi atsvaidzināju piesūtīto riku, kas tiešām sāka likties senlaicīgs. Glezntuŗa vieglums un misiņa plāksnē iegravētais nosaukums The English Easelette (citā vietā bija arī patentes numurs) it kā liecināja, ka šāds daikts varēja piederēt sendienu dāmai, kas šo to zīmējusi un krāsojusi. Tomēr šķita, ka Tomsona nostāsts par gubernātora kurtizāni sastāv daudz vairāk no Dichtung nekā no Wahrheit ... Apmēram tāpat bija ar dažu citu Tomsona paudumu.

Paretam Re Wells atturējās no pārmērīgas vella dzīšanas. Man pie rokas ir 1979. gadā samērā rūpīgi "skrīvēta" vēstule, kas izņēmuma kārtā parakstīta ar vārdu un uzvārdu ("Par augšējiem burbuļiem te apakšā pazemīgs zīmējos Teodors Tomsons"). Šai vēstulē, starp citu, šāda atklāsme: "Ja Tomsons novērsies latīniskā leņķī, atteikdamies no Ziemeļnieka, Elīnas Zālītes un Friča Bārdas ievirzēm, arī no rainiskuma un Čaka paņēmieniem, ar to nemaz nebūtu jāiedomā, ka viņš kāds lielāks vai citādāks. Citādāka te izejas skola - nevis krievu vai vācu, bet latīniska. Arī izglītība, nevis universitāte, bet konservatorija, kaut nepabeigta. Medenis noņēmās ar romniekiem, Virza ar frančiem. Ja Tomsons pievērsies šīm novirzēm, tā, varbūt, viņa bioloģiskā prasība, nespējot sagremot ne rainisko pravietuļošanu, ne Ziemeļnieka sentimentu". Nu, laikam jau ir tā, ka Tomsona dzejā var samanīt kaut ko drīzāk latīnisku nekā ģermānisku vai slāvisku, ja runā par kādu radniecību ar cittautu rakstu mākslas iezīmēm. (To kādā recenzijā apliecinājis arī Eduards Silkalns, kas uz Tomsonu un latīnismu" varbūt raudzījās mazliet greizi.) Pat Tomsona rokraksts zināmā mērā atgādina dažus attēlos redzētus franču 19. gadsimta rokrakstu paraugus.

Daudzmaz nopietna likās arī tā vēstule, kuŗā Tomsons starp citu izteicās par mūziku un deklarēja, ka viņam patīkot Berliozs. Atceros, ka šis apliecinājums mani drusku pārsteidza un ka sāku gudrot, vai poētiskais Tedis atkal nelej čugunu ... Tomsona atzinīgā nostāja pret Berliozu likās vairāk paticama pēc tam, kad iepazinos ar Berliozu kā cilvēku kādā mūzikas vēstures grāmatā. Arī Tomsonam piemita ievirze gan uz mūziku, gan uz literatūru, slieksme papildināt sarīkojumus ar starpsaucieniem, šķendēšanos par materiālismu un mietpilsoņiem. Ja salīdzina Trimdas rakstniekos ievietoto, vēl samērā jauneklīgo Tomsona noģīmi, kā arī Ludmilas Meilertes-Krastiņas zīmēto dzejnieka ģīmetni, kas pušķo krājumu Salta elpa, ar Berlioza portretiem, var manīt attālu līdzību pat vaibstos! Tomsons varbūt uzskatīja sevi par tādu kā berliozisku cilvēku un zināmā mērā atdarināja slavenā, mazliet ekscentriskā skaņraža izdarības.

Manuprāt, lasot abas šeit aplūkojamās grāmatas, nav par ļaunu iegaumēt Tomsona laikam gan nopietni domātos apliecinājumus par viņa latīnisko orientāciju un patiku uz Berlioza (nevis, teiksim, Šūmaņa un Vāgnera) mūziku. Tomsons būtiski uzskatāms par romantiķi, bet ne jau par tādu, kas līdzinās Fricim Bārdam (ko Re Wells dažreiz sauca par Bārdiņfrici) un ir tuvs drīzāk vācu nekā franču dzejai. Mūzikas romantiķī Berliozā - vismaz viņa temperamentā - būtu grūti atrast kaut ko ģermānisku. Šķiet, ka uz dzīves parādībām Tomsons lielā mērā reaģēja - vai centās reaģēt - līdzīgi dažam franču 19. gadsimta mākslu darbonim. Kad grāmatā Kliedziens lasīju Tomsona īso tēlojumu "Svešā zemē", kas publicēts 1951. gadā, ievēroju, ka tas ļoti atgādina mūzikas vēstures grāmatā lasītu citātu no Berlioza memuāriem.

Tūdaļ pamanīju arī nozīmīgu atšķirību: Berlioza citātā ilgu piesātinātā (nostalģiskā) jūtoņa ir pievērsta nākotnes vilinājumiem (jauneklīgais mūziķis pavasarīgu lauku klusumā raugās uz Alpiem un sapņo par vēl neredzēto Itāliju, kas slēpjas aiz rīta saulē mirdzošajām virsotnēm); jaunaustrālietis Tomsons vasaras tveicē un pusdienas klusumā iztēlojas tagadnes un pagātnes sastapšanos, atgriežas savas bērnības un agrās jaunības vidē, taču mirāžai līdzīgais nomodsapnis drīz pagaist un pusmūža gadus sasniegušais stāstītājs skaudri apzinās, ka viņš ir gluži viens zem svešas debess". Tā ir it kā ieskaņa dvēseliskajām pārveidībām, kas samanāmas grāmatā Kliedziens: Pamazām, bet neatvairāmi rodas pagrieziens necerības un rūgta izsmiekla virzienā.

Kliedzienā uzņemtie sacerējumi titullapā nosaukti par veciem avīžu rakstiem, bet aiz satura rādītāja slēpjas paskaidrojums, ka "grāmatā ievietoto rakstu pirmiespiedumi atrodami Vācijā izdotā žurnālā Laiks un laikrakstā Latvija, kā arī Zviedrijā izdotā monogrāfijā Norītis un Austrālijā izdotā nedēļas laikrakstā Austrālijas latvietis". Ir recenzijas par grāmatām, koncertiem, mākslas izstādēm; ir arī ievadraksti, atmiņas, šis tas esejas virzienā. Pievienotas dažas citu autoru recenzijas par vairākām Tomsona grāmatām.

Tomsona raksti par mūziku man šķiet lietpratīgi, bet neņemos kaut cik droši spriest, jo formāli izglītots esmu literatūrā, nevis mūzikā. Tomsona recenzijas par grāmatām man dažviet liekas apšaubāmas. Mans iespaids ir tāds, ka literatūras teoriju šis mūziķis un dzejnieks bija apguvis ļoti fragmentāri un diezgan virspusīgi. Protams, īsta saskare ar mākslu (šī jēdziena plašākajā nozīmē) iespējama vienīgi ar iztēles, nojautu un jūtu palīdzību, tādēļ mākslu izjust spēj arī mūziski ļaudis bez teorētiskām zināšanām. Turpretī mākslas pētīšanā un kvalitātes vērtējumos formālai izglītībai vai daudzpusīgai pašizglītībai tomēr ir nozīmīga loma, jo teorētiskas zināšanas nereti palīdz izskaidrot un sakārtot nojausto un izjusto. Mūzikas teoriju Tomsons bija apguvis konservatorijā. Par viņa literāro skološanos liecina šādi teikumi recenzijā par Ilonas Leimanes krājumu Ugunsputns:

Nebūtu daudz jābrīnās, ja svešniecībā pašas jaunākās liriķu paaudzes mums gandrīz nemaz nav, jo nav jau pasaulē augstskolu, kuŗas iemācītu rakstīt labu dzeju. Ceļš uz šo sarežģīto un daudziem maldu bezdibeņiem šķērsoto mākslu, kā mūsu valodas daiļskanības meistars Edvards Virza saka: pašam jāatrod.

Dzimtenē šo ceļu daudz vieglāk atrada visi, kam tas bija dzīvība. Piedūmotais Šīrons, trokšņainais Suns, slaveno zirņu Mazlazdiņš un Morgas krogs bija vietas, kur klausījās augsto dzejas mākslu, krustojoties uzskatu un atzinu šķēpiem, Medenis, Ādamsons, Cedriņš, Iklāvs. Turpat ducēja Padegs un Raisters, Kalmīte un Jūrasteteris. Tur Norītis, tur Mirdz Bendrupe. Tur bija i dzejoļu pirmskandēšana, i izrāžu atreferējumi, noveļu un romānu iztirzāšana - pie zirgiem un alus. - Bet ne jau tur vien. Arī gleznotāju Struņķa un Tīdemaņa darbnīcās notikās tas pats, kas Virzas izslavētā salonā. Gan nevien vietas, tak cilvēki bija tie, kas labas skolas tradicijās asinātu saprātu izaudzēja ap sevi Rīgas tā saukto bohēmu. (18. lp)

Dažu recenzentiem derīgu viedokli apgūt droši vien iespējams arī krogū, ja bohēmieši vēl kaut cik skaidrā prātā un starp viņiem pagadās kāds censonis, kas pamatīgi ņēmies ar attiecīgā mākslas paveida teoriju. Diemžēl, ja var ticēt šur tur lasītajam, Latvijas universitātē literatūras teoriju mācīja visai taupīgi. Par to it kā liecina arī šai grāmatā ievietotās divu filologu recenzijas. Varbūt "Šīrona kolledžā" un "Mazlazdiņa akadēmijā" tiešām varēja apgūt vairāk sajēgas par "augsto dzejas mākslu" nekā pārsvarā lingvistiski ievirzītā filoloģijas fakultātē? Daži no tiem nedaudzajiem, kas pašmācības ceļā bija labāk iepazinušies ar literatūras teoriju nekā filoloģijas profesori, varbūt šad tad piedalījās bohēmiešu strīdos. Ja kaut kas tāds atgadījās, Tomsons laikam nebija pietiekami teorētiski ievirzīts, lai daudz iemantotu no iztirzātajiem viedokļiem. Šķiet, ka viņš ir apguvis galvenokārt, tā sakot, dzejošanas receptes: kā jāraksta franču balāde, kā jārīkojas ar renesanses soneta atskaņām utt. Kad Tomsons recenzijā mēģina izteikties par grūtāk raksturojamām dzejas iezīmēm, piemēram, formu (kas nenozīmē tikai "ārējo formu"), rezultāti ir miglaini un diezgan juceklīgi; var manīt, ka viņam nav pie rokas kaut cik atbilstošu konceptu un terminu. Dzejošanā var iztikt ar intuīciju un dažu recepti, bet dzejas kaut cik adekvātai izgaismošanai nepieciešama gan intuīcija, gan rūpīgi kopta abstraktāka pieeja, nevis tikai jūsmīgas izteikas par dzeju kā "valodas ziedēšanu" vai par "satura ieliešanu formā" (māksliniecisko parādību īstenībai daudz vairāk atbilst "veidojums un viela" nekā "saturs un forma"; veidojums šādā izpratnē aptveŗ ārējo formu, iekšējo formu un saturu; viela ir tas, kas rosina uz veidošanu un sniedz vairāk vai mazāk neorganizētas, bet sološas, veidojumā iekļaujamas īpašības, piemēram, kādus vēsturiskus notikumus, kas veidojumā apvienojas ar citiem vielas gabaliem - kaut vai introspektīviem vērojumiem). Tomsona recenzijās par daiļliteratūru intuīcija noteikti ir stiprāka nekā intuitīvo ieskatījumu izpēte un raksturošana. Tomsons bija dzejnieks, kas šad tad recenzēja dzeju vai mākslas prozu; kritiķis viņš nebija - vismaz ne literatūras kritiķis. Šķiet, ka vizuālajai mākslai atbilstošos terminus viņš dīvainā kārtā apguvis labāk nekā literāros. Tomsona atsauksmes par glezniecības un tēlniecības izstādēm man dažviet liekas pretenciozas, bet visumā lietpratīgākas par viņa literārajām recenzijām.

Visinteresantākie no Kliedzienā sakopotajiem rakstu darbiem manā izpratnē ir tie, kuŗos dominē atmiņas par ļaudīm un notikumiem. Patiešām lielisks piemērs šai ziņā ir "Orionam blāzmojot" pirmā puse; Tomsons uzstājas kā eirons (vērotājs un zobgalis, kas tēlo gaužām nenozīmīgu cilvēciņu) un nerro uz Austrāliju atbraukušo Amerikas latvju dzejnieci, kas izturas kā alazons (uzpūtīgs, pretenciozs individs, kas atbilst latviešu teicienam "liela brēka, maza vilna"; Jaunsudrabiņš tādus itin tautiski apzīmēja par lielības d.... "). Nešaubos, ka arī Tomsonam piemita kaut kas no alazona - varbūt pa daļai tādēļ viņš savā eirona lomā tik labi tika galā ar iezīmīgākiem, viengabalainiem alazona tipa pārstāvjiem, kādiem pieskaitāma neapdāvinātā, mākslīgi piemīlīgā, dabiski naivā vārsmotāja, par kuŗas viensliežu domāšanu un ignoranci Tomsons uzjautrinās. Šķiet, ka dzejniece ir drīzāk citu uzpūsta nekā uzpūtīga, un skaidrs, ka netrūkst daudz nejaukāku alazonu; bet Tomsona satīra iespaidīgi liecina par to, ka trimdas kultūras dzīvē pareizticība dažkārt parāda durvis kvalitātei. Ne jau visos atmiņu stāstos Tomsona pieeja ir pārsvarā satīriska, taču gandrīz visi ir dzīvi uzrakstīti un "atklājoši".

Par krājumā Miniatūrdzeja uzņemtajām vārsmām kādā vēstulē lasīju, ka viens no mūsu "lit. spec." tam veltījis vienu acu uzmetienu un pateicis, ka blēņas vien tur sarakstītas. Ja rūpīgi izlasa šo krājumu, tad jāsāk šaubīties par vārdā neminētā "lit. spec." uztveres spējām, jo dzeju te var atrast, un īsta dzeja nekad nav īstas blēņas. Tomēr jāievēro, ka tā ir atplūdu dzeja, kas it manāmi atšķiŗas ne tik vien no Saltas elpas relatīvi jauneklīgajām vārsmām, bet arī no pārējos Tomsona krājumos ievietotās produkcijas. Tas īpaši manāms, ja salīdzina Miniatūrdzejas akrostichus ar tiem, kas atrodami Saltā elpā: Nav vairs gandrīz nekā no Vācijas nometņu laikā izdotā krājuma mazliet teatrālās pārdzīvojumu intensitātes, jūtu paisuma. Akrosticham raksturīgā iztēles un emociju pieskaņošana rindas pirmajam burtam (lai, visa dzejoļa pirmos burtus uz leju lasot, iznāktu kaut vai Dagnija Greste") lielā mērā nozīmē vēsi aplēstu rotaļāšanos, nevis tiešu pievēršanos kāda ieskatījuma izpausmei; taču autors ar labām iejūtas spējām var radīt šķitumu, ka viņa dzejolī atspoguļojas kāda spontāni apjausta un spēcīgi rosinoša dvēseliskā situācija. Miniatūrdzejas akrostichos šī ilūzija vairs nav iezīmīga, tādēļ niekošanās pārāk labi samanāma. Kaut kas ir it kā aprimis, atslābis vai paguris. Veidojot Saltās elpas dzejoļus, Tomsona kuģīša buŗas vēl piepūš spēcīgs vējš, reizēm pat vētra, un kaut kas vairāk vai mazāk līdzīgs konstatējams arī viņa pārējos krājumos - izņemot Miniatūrdzeju. Varbūt te izpaužas gadu ietekme, bioloģiskas pārvērtības. Man tomēr šķiet iespējams, ka - līdzīgi Kolridža vecajam jūrniekam - Tomsons bija nošāvis kādu albatrosu. Citiem vārdiem - dzejnieks bija padevies sabiedrības spiedienam un atteicies no jauneklīgiem responsiem, kādi var dabiski saglabāties arī vēlākos gados, bet, protams, šķiet nepiemēroti vīram, kas jau vienā no agrākajiem krājumiem nosaucis sevi par vecu āzi, kūlas grauzēju ... (Sk. dzejoli "Portrets" krājumā Spēle 52. lp) Prātīgam pilsonim šāda atteikšanās piestāv; dzejniekam tā ir ļoti bīstama. Patiesība droši vien atrodama kaut kur starp abām hipotezēm. Tomsons gan labprāt klaunojās, reizēm tēloja bezkaunīgo veci, kaitināja stīvākus pilsoņus, bet vairs neiedrošinājās būt jauns. Māksliniekam tik draudzīgais jauneklīgo dziņu un izjūtu albatross bija kļuvis vecāks, un beidzot Tomsons to nogalināja. Kuģītis apstājās okeāna vidū. Vismaz apmēram tā liekas, iedziļinoties Miniatūrdzejas vārsmās.

Ne jau viss šis grāmatas saturs norāda uz pagurumu vai pakāpenisku atmiršanu. Gadās arī spraigākas vārsmas, kas liek domāt par agrāko Tomsonu". Labs piemērs šai ziņā ir ne gluži miniatūrais dzejolis "Anekdots", kuŗā autors izsmej pašpārliecinātus labākas pasaules cēlējus. Citēšu dažas rindas:

Kā bildi

Liksim

Mēs jaunu pasauli

Jaunu pasauli

-

Pie sienas,

Pie sienas -

Pie sienas,

Pie sienas.

Tomsons nebūt nav vienīgais mākslinieks, kuŗa dzīves noslēguma posmā uzradušās iezīmīgas pārvērtības; tā Sezans pievērsās ūdenskrāsām un tuvojās abstraktam veidojumam, Monē atteicās no dzīves daudzveidības un gleznoja gandrīz vienīgi ūdenslilijas paša dārzā. Tomsona gadījumā jāievēro tas, ka dažs šai krājumā uzņemtais dzejolis, cik noprotams, radies laikā, kad autors zināja, ka ir nedziedināmi slims. Gatavošanās uz samērā drīzu nāvi ietekmēja viņa skatījumu un izteiksmi; šis tas liekas gandrīz askētiski vienkāršots, bet parādās arī Tomsona dzejā agrāk nemanītas, tiešām svešādas, zināmā mērā hermētiskas iezīmes.

Abas grāmatas izdotas glīti un rūpīgi; abām cieti vāki, labs papīrs, autora makets.

 

Gundars Pļavkalns