ROKRAKSTS GAUŽĀM ATTURĪGS

Arvis Grods. Blakām ābeļdārzs. M. Bendrupes ievads. Rīgā: Liesma, 1990. 160 lp.

 

Arvis Grods, šķiet, nav vēl iekļuvis publicitātes starmešu degpunktā ar saviem trīs prozas krājumiem, taču viņam ir iezīmīga vieta savas paaudzes literātu vidū. Pēc nodarbošanās Grods ir redaktors, tāpēc vairāk, varbūt, rakstītājs kā rakstnieks. Pēc nu jau pārspētu pēcstrukturālistu teorētiķu uzskatiem, kuŗiem daudzi nevarēja pievienoties, rakstītājs raksta pašapzinīgi svarīgi, lai kaut ko pateiktu saviem lasītājiem. Rakstnieks raksta. Kas ar viņa rakstīto notiek, kā viņa lasītāji to sapratīs, nepieder pie rakstnieka radošā procesa. Tā zināmā mērā, varbūt, ir radusies Groda rakstniecības iezīmība, neparasta latviešu literatūrā. "Rokraksts gaužam atturīgs", raksta Mirdza Bendrupe savā ievadā. Grods neuzmācās saviem lasītājiem ar aizrādījumiem, pamācībām, it kā skatoties no augšas ar tik bieži novērojamu autoritatīvu pārākumu. Bet tas nenozīmē, ka autors kultivē augstprātīgu vienaldzību. Groda teksts ir lasāms ļoti uzmanīgi, jo neuzsvērtajā, kādā pasīkā detaļā, kas var likties nenozīmīga, ir tik bieži atrodams stāstījuma semantiskais centrs. Autora paslēptā ironija arī var apmulsināt lasītāju, kas sagatavojies visu uztvert burtiskā tiešamībā.

Krājums, šķiet, ir pailgi rakstīts vai arī gulējis atvilktnē, gaidot laikus, kad varētu tikt iespiests. Tā krājuma pirmais stāsts var likties kā tipisks pēc zināmas ideoloģiskas formulas tapis ražojums, bet aiz formulas rēgojas dzīves uzskats, kas iet pāri ideoloģijai. Stāsts apraksta kāda jauna, naiva studenta saskaršanos ar cilvēku neģēlību, kad vācu okupantu algotais sargs viņu noķer, sniedzot cigaretes nožēlojamiem krievu kaŗa gūstekņiem. Sargs viņu pazemina un piedevām vēl aplaupa autoritātes vārdā, un tā jaunais students konstatē, ka šajā pasaulē, kuŗas absurditāti cilvēki paši pavairo, žēlsirdīgā samarieša instinktīvais līdzcietības žests var kļūt par noziegumu. No citiem kaŗa un okupācijas stāstiem varbūt pats traģiski ironiskākais ir par atraitni, kas ar saviem trim bērniem atgriežas kaŗa laikā sapostītajās mājās. Kad jaunais zēns, pakāpies uz pussagruvušas sienas, stiepj rokas, lai noplūktu ābeļziedus, siena sabrūk un nosit viņa abas māsas. Šoreiz absurditāte vairs nav cilvēku rokās, bet tas nepamazina pamestību pasaulē, kur cilvēks var sastapties ar draudošu nedrošību un žņaudzošu netaisnību. Ābeļdārzs vijas kā skaidri dzirdams vai klusināts, paslēpts vadmotīvs cauri gandrīz visiem trīspadsmit stāstiem, kuŗu tematika aptveŗ kā traģisko, tā grotesko. Tā izdarīgs mietpilsonis, kam cienība nāk ar mantu, "hast du was, dann bist du was," ceļot kamīnu, pašam nemanot, sevi iemūrē savā ražojumā. Nāk prātā Jonesko traģiskie farsi, kur tik bieži materiālā pasaule, lietu pārpildīta, pārņem cilvēku un nepieļauj cilvēcību. Traģiskā vai komiskā kārtā, Groda stāsts vienmēr slēpj aiz savas neuzbāzības kādu vispārināmu domu par sabiedrību un individiem, bet pie sprieduma ir jānonāk lasītājam pašam, jo autors sevi neuzskata par sprediķotāju un atstāj lasītājam brīvību atrast savu patiesību. Tāds varētu būt patiesas literatūras iezīmīgums.

 

Juris Silenieks