Jaunā Gaita nr. 187, jūnijs 1992

 

Kārlis Ābele

MĒS UN LATVIJA ŠODIEN

 

Kārlis Ābele (dz. 1937. g.), dzejnieks un ģeologs, beidzis Adelaides universitāti. Daudzus gadus JG redaktors Austrālijā. Publicējies jauno dzejnieku krājumā Kvintets (1961) un savā dzejoļu krājumā Saule viena (1966). Šeit iespiestais raksts ir runa, kas nolasīta studentu vienības Atāls gada svētkos Adelaidē 1992. g. 9. maijā.

 

Latviešiem svarīgākais notikums nesenajā pagātnē neapšaubāmi ir Latvijas neatkarības atjaunošanas pasludināšana Rīgā pagājušā gada 21. augustā. Kaut šī neatkarība, šī brīvība šodien vēl nebūt nav pilnīgas, ir daļēji nominālas nevis īstas, 21. augusta deklarācija ir pelnījusi, lai mēs pārdomātu - kas mēs esam un ko mēs šeit darām.

Kādēļ mēs vai mūsu vecāki atstājām Latviju 1944.-1945. gadā, tātad gandrīz pirms 50 gadiem? - Domāju, ka lielais vairākums atstāja Latviju tādēļ, ka baidījās no dzīves vai pat nāves otrreiz zem komunistu varas nonākot, zem varas ar kuŗas meliem, ļaunumu un nežēlību papilnam iepazinās 1940. un 1941. gadā. Mans tēvs kādreiz teica, ka viņš devies bēgļu gaitās mūsu, savu bērnu dēļ; būdams viens pats, viņš droši vien būtu palicis Latvijā. Protams, gandrīz visi toreiz domājām, vismaz cerējām, ka trimda būs īsa un pēc dažiem gadiem, ja ne mēnešiem, varēsim atgriezties atbrīvotā Latvijā. Ja mēs jau toreiz būtu zinājuši, ka trimda būs tik ilga, daļa aizbraucēju būtu palikuši Latvijā.

Kādēļ mēs vēl šodien sevi uzskatām par latviešiem, neesam pārtautojušies kā daudzi citi? - Tie, kam ir spēcīga latviskā apziņa, teiktu apmēram tā: mēs esam latvieši, citādi mēs nemaz negribam un nevaram būt; latviešu kultūra un valoda ir mūsu kultūra un valoda; mēs gribam, lai ari mūsu bērni un citi jaunieši būtu latvieši, lai mēs varētu ar viņiem saprasties un dalīties domās, jūtās un dzīves pieredzē arī tādos mums tuvos un svarīgos apjomos, kas cittautiešiem nav pieejami. Šī ir dabiska un veselīga, ļoti cilvēciska, būtiski emocionāla pieeja, un tieši šāda pieeja, nevis kāda teorētiski, varbūt cēli un patriotiski apsvērumi, ir lielā mērā pamatā mūsu sabiedriskai un kulturālai aktivitātei emigrācijā.

Domāju, ka mazs bija to latviešu skaits, kas atstāja Latviju tieši vai tikai tādēļ, lai cīnītos par Latvijas brīvību, un audzināja savus bērnus par latviešiem galvenokārt tādēļ, lai tie turpinātu šo cīņu. Protams, mēs esam, cits vairāk, cits mazāk, visus šos gadus centušies panākt Latvijas brīvības atgūšanu, jo uzskatījām to par mūsu pienākumu; bet - tas nebija galvenais iemesls Latvijas atstāšanai un latvietības uzturēšanai. Arī trimdas sākuma gados ļoti spēcīgā cerība, ka agrāk vai vēlāk varēsim atgriezties atbrīvotā Latvijā, nebija vienīgais, vēlāk pat ne galvenais iemesls, kādēļ turpinājām turēties pie latvietības.

Līdzīgi domāju jau pirms vairāk nekā 30 gadiem. Toreiz rakstīju: "Nelokāma ticība Latvijas brīvībai nākotnē nav nepieciešams pamatiemesls latviskā saglabāšanai ... Manuprāt, pat ja mēs būtu pārliecināti, ka Latvija nekad vairs nebūs brīva, un ka latviešu valodu pēc gadu desmitiem vai simtiem mācēs tikai daži filologi, [arī tad] būtu nozīme palikt par latviešiem cik ilgi iespējams - tikai mūsu pašu garīgās attīstības dēļ ... Nešaubīga ticība Latvijas brīvībai nav pienākums, turpretim cīņa par Latvijas neatkarību, cik tas pašreizējos apstākļos iespējams, ir mūsu pienākums." - Toreiz manus uzskatus it bargi kritizēja Andrejs Eglītis, bet tas jau nenozīmē, ka šie uzskati ir nepareizi.

Kādreiz mēs sevi pamatoti dēvējām par polītiskiem bēgļiem jeb trimdiniekiem. Gadu gaitā šie vārdi arvien mazāk atbilda īstenībai, mēs lēnām pārvērtāmies par emigrantiem, kaut arī šis apzīmējums neliekas gluži pareizs. Kas tad mēs esam šodien, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas? - Ja gribam, varam atgriezties Latvijā; par trimdiniekiem vairs nevaram saukties, kaut arī brīvība un neatkarība Latvijā vēl nav pilnīgas. Vai esam bijušie trimdinieki, latvieši svešumā, latvieši klaidā, latvieši diasporā, latvieši rietumos, latvieši ārzemēs, latvieši pasaulē?

Un te nu mēs nonākam pie jautājuma par atgriešanos vai pārcelšanos uz dzīvi Latvijā. - Domāju, ka tuvākos gados to darīs ļoti maz ārzemēs dzīvojošu latviešu. Te nu vajadzētu izvairīties no savstarpējiem pārmetumiem, no šķirošanas "īstajos" un "neīstajos" latviešos; vajadzētu izvairīties no pēdējos pārdesmit gados pieredzētā attiecībā uz t.s. "kultūras sakariem" ar komunistu okupēto Latviju - daudzu latviešu acīs "nelokāmas stājas" ieturēšana kļuva par latvietības un dzimtenes mīlestības mērauklu. Šoreiz jau laikam iztiksim bez daudziem apvainojumiem un strīdiem, jo tie, kas varētu citus kaunināt, tie aizbrauks uz Latviju, un tie, kas varētu aizbraucējus saukt par trakiem vai plānprātiņiem, tie paliks ārzemēs.

Šai sakarībā - nepiekrītu Eduarda Silkalna Austrālijas Latvietī pagājušā gada beigās izteiktajam uzskatam, ka tie, kas netaisās atgriezties Latvijā, nodosies nežēlīgam pašiem sevis apmānišanas procesam, lai atvieglinātu savu sirdsapziņu, lai nejustos kā blēži vai krāpnieki. Nepiekrītu tādēļ, ka nejūtu nekādu vajadzību pēc šādas sevis apmānīšanas, nejūtu, ka mana sirdsapziņa būtu apgrūtināta. Tas, ka svinīgos sarīkojumos deklarējam "Latvija, tu esi viss, tu mūsu rīts un parīts" vai viesībās dziedam "Latviet's esmu, latviet's būšu ...", tas taču nav jāsaprot burtiski kā solīšanās vai zvērēšana, tā ari nav nekāda patriotiska teātŗa spēlēšana. Atbildes jautājumiem, kas saistīti ar atgriešanos vai neatgriešanos, nav vienkāršas, nav balti-melnas.

Minēšu galvenos iemeslus, kādēļ mums vajadzētu pārcelties uz dzīvi Latvijā. No latviešu tautas un Latvijas valsts viedokļa - kā pirmais jāmin latviešu mazais skaits Latvijā, tikai mazliet vairāk par pusi no iedzīvotājiem, varbūt pat ne tik daudz; te svarīgs katrs, kas šo skaitu padara lielāku. Vairums no mums nerunājam krieviski, līdz ar to pastiprinātos spiediens arī krieviski runājošiem lietot latviešu valodu iestādēs, veikalos, publiskā transportā. Krievu valodas vietā mēs veicinātu daudz svarīgākās angļu un citu ārzemju valodu mācīšanos. Mēs ņemtu līdz rietumos, t.i. modernajā pasaulē, izglītībā gūtās zināšanas, dzīves ziņu un pieredzi. Mēs stiprinātu demokrātiju un negribētu samierināties ar dažādām nebūšanām pie kuŗām Latvijas latvieši ir daļēji pieraduši. Mums vajadzētu - lai neizklausītos pēc sevis lielīšanas, es uzsveŗu: vajadzētu - rādīt priekšzīmi tais īpašībās, kuŗu izkopšana dzīvē zem komunisma varas nav veicinājusi: darba tikumā, uzņēmībā, atbildībā, patiesīgumā, godīgumā, pieklājībā un laipnībā. Tīri materiālā plāksnē - mēs ievestu Latvijā ļoti vajadzīgo ārzemju valūtu. - No individuālā viedokļa skatoties, galvenie iemesli dzīvošanai Latvijā būtu daudz latviskākā vide un ikdiena, augstvērtīgas latviešu kultūras un mākslas izpausmes, varētu arī būt sajūta, ka zem kājām ir Latvijas zeme un zāle, ka esam atgriezušies mājās. Bez tam, daudziem no mums Latvijā dzīvo radi.

Kādi ir iemesli pret atgriešanos Latvijā? - No latviešu tautas un valsts viedokļa skatoties, tādu ir maz. Zināms skaits polītiski, saimnieciski, zinātniski vai citādi spējīgu latviešu var vairāk palīdzēt latviešu tautai un Latvijai dzīvojot ārzemēs nekā tēvzemē. Arī, kā rakstījis Aivars Ruņģis, mājās pārbraucēji nedrīkstētu būt par ekonomisku vai psicholoģisku nastu. - No individuāla viedokļa skatoties, iemeslu pret atgriešanos Latvijā ir krietni vairāk. Ar mūsu pašreizējām dzīves vietām mūs saista ieradums, bērni, mazbērni un citi radi, arī darbs un materiāli ērta un viegla dzīve. Turpretim Latvijā vēl arvien ir prāvs okupācijas armijas kaŗaspēks. Latvijā ir daudz vairāk krievu un citu latviski nerunājošo nekā bija pirms 2. pasaules kaŗa, un lielais šo ļaužu vairākums nav nekādi izlases imigranti, bet sekli pašlabuma meklētāji ar minimālu interesi par kultūru un visu latvisko. Nav nokārtots pilsonības jautājums, vēl nav īsti demokrātiski vēlētas Saeimas un valdības. Daudzās saimnieciskās dzīves jomās valda trūkums, nabadzība, atpalicība; kā pilsētās, tā laukos mājas ir nolaistas, "nodzīvotas līdz kliņķim"; daba ir piesārņota; acīs duŗas nevīžība, nekārtība un netīrība. - Varbūt vēl vairāk par krievu un krievu valodas nekaunību un uzbāzību sāp tas, ka gandrīz 50 gadi zem komunisma varas ir diemžēl sagandējuši, pat sakropļojuši daļu latviešu, daļu mūsu pašu tautas. Ir izplatīts slinkums, neuzņēmība, neatbildība, negodīgums, korupcija, kukuļošana, arī alkoholisms. Viņi domā citādāk, un skatās uz pasauli un dzīvi citādāk nekā mēs.

Nebūt nenoliekot mūsu ilggadējo darbošanos Latvijas brīvības labā, nevar apgalvot, ka šī darbošanās izsauca vai ievērojami ietekmēja notikumu virkni, kuŗas rezultātā Latvija atguva neatkarību. Atcerēsimies, ka tikai pirms nepilniem pieciem gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, neliels pulciņš latviešu ar Rolandu Silaraupu un Evu Bitenieci priekšgalā nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa Rīgā 14. jūnija upuŗu piemiņai. Toreiz neviens nevarēja kaut cik droši paredzēt, ka dažu gadu laikā Latvija kļūs neatkarīga. Varbūt tādēļ, ka tas notika negaidīti strauji, it kā neļaujot mums īsti attapties, varbūt tādēļ esam it kā apjukuši un mazliet atturīgi pret šodienas Latviju. - Kādā intervijā pagājušajā gadā Latvijas Kultūras fonda avizē Vaira Vīķe-Freiberga teica: Trimdas otrā un trešā paaudze ir traģiskā situācijā. Jo viņi Latviju neatbrīvo, Latvija atbrīvojas tepat uz vietas notiekošo procesu dēļ. Un viņi ... tagad redz šo mērķi īstenojamies, bet paši stāv ārpus notiekošā." - Te gan jāpiezīmē, ka ne gluži visi ārzemju latvieši ir stāvējuši ārpus notikušā.

Pamatā daudzajiem iemesliem pret atgriešanos Latvijā ir būtiski tas, ka ir pagājuši gandrīz 50 gadi kopš atstājām Latviju, esam bijuši trimdā vai emigrācijā nevien telpā, t.i. ģeogrāfiski, bet ari laikā: ar katru gadu attālinājāmies no iemīļotās, pazīstamās Latvijas. Latvija šodien nav tā Latvija, ko atstājām; protams, arī mēs neesam tie paši. Ar prātu to skaidri apzināmies, bet jūtas reti klausa prātam. - Attiecībā uz jaunākām paaudzēm, uz tiem, kas dzimuši ārpus Latvijas - šodienas Latvija nav tā Latvija, kuŗu viņi pazīst no vecāku stāstītā, no skolās mācītā, no grāmatās lasītā. - Un tā izrādās, ka reālā, šodienas Latvija, kuŗā ierodamies, maz līdzinās tai idealizētajai Latvijai, kas dzīvo mūsu atmiņās vai iztēlē. Mēs šodienas Latvijā nejūtamies kā mājās.

Par atmiņu gandrīz vai pārdabisku spēku un par gadu aizu starp pagātni un šodienu spilgti liecina sekojošie izvilkumi no Benitas Veisbergas 1985. gadā izdotās grāmatas Brīnumaini:

... lielais, labais, zaļais dārzs! Tur un te. Un manī. Atkal un atkal man liekas: manī ir dārzs. Elpo reizē ar mani. Es varu dziļāk, vieglāk paelpot tāpēc, ka manī ir dārzs ...

Es pasaulē apstājos un paskatos apkārt - un ko es redzu? Viņš nāk līdz. Koku gali, tur no logiem raugoties, stiebri un zari, kuriem tik tuvu staigāju gaŗām. Paldies Dievam! Dārzs ir bijis līdz visur - tūliņ Saldū, kad aizgājām no nodegušās Jelgavas, un tālāk Liepājā, Saksijā, Heidelbergā, Berklejā, te. Te it īpaši. Es ravēju, griežu zarus - un pēkšņi man līdzās ir Jelgavas dārzs, it kā izspiedies cauri zemeslodei, sajaucies kopā ar šo dārzu. Es tam pieskaŗos, pieskardamās šīs zemes zariem....

Ir liela varbūtība, ka dārzs tagad ir zem asfalta un akmeņiem. Viss. Es ilgus gadus domāju, ka dārzs vēl būs palicis - vismaz kāds stūrītis, ka es kaut ko vēl atradīšu. Kādu koku, ērkšķogu krūmu. Es domāju, ka tas būs pirmais, ko uz Jelgavu aizbraukusi darīšu - uzmeklēšu dārzu....

Bet tagad, ziņām par turieni pienākot, arvien vairāk liekas, ka varbūt pat tik daudz vairs nav. Itin nekas. Neviena lapa, neviens zars. Tā pilsēta ir tikpat kā par jaunu uzcelta, ar citām ielām, jauniem namiem. Ap to vietu tagad esot ugunsdzēsēju depo. Viss zem asfalta, akmeņiem, celtnēm. Aprakts. Tumsā. Ko tad? Es stāvētu svešā ielā un zinātu: te apakšā ir mūsu dārzs. Ābeļu saknes, naktsvijoļu ceri. Visa tā zaļā dzīvība, kas toreiz mani skāra... Izbeigusies.

Ko tad?...

Dārzus nevar aprakt. Viņi nepaliek tumsā. Viņiem ir bez gala veidu, kā tie spēj dzīvot tālāk. Viņi izstādās un iestādās un pārstādās vēl pirms tos aprok. Ja vajadzīgs, ja apstākļi to prasa, tie izspiežas cauri zemeslodei un iznāk ārā otrā pusē

...

Kāda Dieva laime, ka toreiz manī iestādījās dārzs?

Kā es bez tā būtu dzīvojusi?

Benita Veisberga jau nav vienīgā - daudziem no mums ir nācies vai nāktos piedzīvot rūgtu vilšanos, meklējot savas vai savu tēvu un tēvu tēvu mājas Latvijā: mājas var būt nolaistas, sagrautas vai nojauktas, pazudušas no zemes virsmas.

Ja mēs visus šos gadus esam domājuši, ka mūsu īstās mājas ir Latvijā, un ja mēs tagad atskārstam, ka tas nav tiesa - jā, kur tad ir mūsu mājas? Vai tagad beidzot ticēsim, ka mūsu mājas ir šeit, Austrālijā? Varbūt atzīsim, ka mums nekur nav īstu māju, un ka vispār šāds jēdziens modernajā pasaulē ir novecojis, vecmodīgs, nevajadzīgs. Varbūt mūsu mājas ir tur, kur mēs dzīvojam, vienalga kur pasaulē tas ari nebūtu. Un tomēr ... Daudziem no mums sāpēs sirdis nevis tādēļ, ka neatgriežamies šodienas Latvijā, bet tādēļ, ka pretēji gadiem lolotām cerībām un ilūzijām, šodienas Latvijā mēs nejūtamies kā mājās, tādēļ jau arī tur neatgriežamies. Tas ir pavisam kas cits.

Jau minētajā intervijā Vairai Vilcei-Freibergai vaicāja: Tagad daudzi latviešu jaunieši brauc uz Latviju, bet bieži nejūtas šeit lāgā. Vai viņi gaidījuši kaut ko citu? Turklāt jaunie it kā daudz labāk iekļaujas Latvijas sabiedrībā, tomēr šī distance ... Kāpēc?"

Atbilde skan: ... ierodoties [Latvijā] ... [jaunieši] konstatē, ka tiek dēvēti par tūristiem, par ārzemniekiem, būtībā ir svešķermeņi šai sabiedrībā ...

Man uzmācas šausmas no domām, ka visu mūžu esmu grēka darbu darījusi, audzinādama savus bērnus un arī citu bērnus kā svešķermeņus tai dabiskajai videi, kuŗā viņi dzimuši, un radīdama viņus arī kā svešķermeņus mītiskajai zemei Latvijai, kuŗa faktiski neeksistē kā tāda. Realitātē ir kaut kas pilnīgi cits. Veidodama cilvēkus, kas nepieder ne te, ne tur, kas nekur pilnīgi neiekļaujas, kam nekur nav pilnīgu pirmdzimtības tiesību, kas vienmēr ar visiem un visur jutīs distanci... Tas ir traģiski. Varbūt tas pat ir krimināli. Es nezinu.

Vaira Vīķe-Freiberga, dzimusi 1937. gadā, turpina: Arī manai paaudzei ir šī pati problēma. Arī mēs esam cilvēki, kas nekur pilnīgi neiekļaujas. Vienīgi trimdas latviešu sabiedrībā.

Alda Putniņa pētījumi par ārzemēs dzīvojošiem otrās paaudzes latviešiem rāda, ka šie jaunieši identificējas lielā mērā ar citiem ārzemju latviešiem un ar latviešiem vispār, ari ar latviešiem pirmskaŗa Latvijā un pat ar nākotnes latviešiem atbrīvotā Latvijā, bet jūt, ka ļoti maz kopēja ar šodien Latvijā dzīvojošiem latviešiem.

Ilgus gadus emigrācijas sestdienas skolās bērni un jaunieši mācījās par tādu Latviju, kādas vairs nebija; maz mācījās par pēckaŗa okupēto Latviju un dzīvi tās ikdienā. Ir jau taisnība, ka grūti bērnu vai jaunieti ieinteresēt vai sajūsmināt, ja pārāk uzsveŗ negatīvo, bet - patiesības labad, to nevar arī noliegt. Skolās maz stāstīja par trūkumiem, grūtībām un domstarpībām neatkarīgajā Latvijā, kā jebkuŗā valstī reālajā pasaulē. Maz stāstīja ari par sasniegumiem un panākumiem, nevis pateicoties, bet par spīti okupācijas varai, pēckaŗa Latvijā. Jauniešiem ir grūti saskaņot viņu iztēlē veidoto priekšstatu par Latviju ar to šodienas Latviju, ko viņi redz ar pašu acīm, ierodoties tēvzemē. Tādēļ ari nav viegli justies par piederīgiem.

Kā piemērs nepareizajai pieejai mūsu nesenajai vēsturei der Nikolaja Gūtmaņa raksts Austrālijas Latvietī š.g. 21. februārī par Latvijas Dailes teātŗa Raimonda Staprāna lugas Četras dienas jūnijā izrādi Pertā. Luga ir par prezidentu Ulmani 1940. gada jūnijā. Man luga liekas interesants meklējums pēc izskaidrojumiem Ulmaņa rīcībai mūsu tautai un valstij liktenīgajās dienās; tas nenozīmē, ka piekrītu visam lugā teiktajam. - Gūtmanis raksta, ka luga ... ir mēģinājums nievāt Latvijas pēdējo prezidentu ... šaubos, vai šī luga nāk par labu latviešu vienotībai... Nav nekāds gods spert ar kāju mirušai lauvai. Ulmanis ir kļuvis latviešu tautas leģenda un tāds vienmēr paliks." - Ulmanis nav nekāda leģenda; Ulmanis ir ļoti nozīmīga, bet nenoliedzami kontroversa persona Latvijas šī gadsimta vēsturē, ar milzīgām spējām un panākumiem, bet ne bez cilvēciskām vājībām un kļūdām. Mums nav jācenšas panākt vienotību ar mudinājumiem ticēt leģendām; mums ir jāmācās savstarpēja iecietība, jāmācās cienīt dažādus uzskatus, jāmācās skatīties acīs arī nepatīkamai patiesībai.

Kāda tad būs turpmākā latviešu dzīve ārzemēs? - Tas, ka trimda ir beigusies, jau nenozīmē, ka visa mūsu aktivitāte pēkšņi apstāsies. Te vietā Ilgvara Spilnera vārdi rakstā par ārzemju latviešu sabiedriskās dzīves uzdevumiem laikrakstā Laiks š.g. 22. janvāri: Trimdas latviešu organizētā dzīve vecuma dēļ sāka apsīkt jau pirms Latvijas neatkarības atgūšanas. Atmodas un neatkarības atgūšanas laiks to atdzīvināja, dodot jaunu ideālismu un darba pienākumus. Tie turpinās, varbūt pat pieaug. Daudzie uzdevumi un iespējas ir lielas, lai ari citādas, nekā pirmsneatkarības laikā. Bijušo trimdinieku skaits mazinās un turpināsies samazināties, un tas nenotiks aiz kādas masveidīgas pārcelšanās atpakaļ uz dzīvi Latvijā. Tāda iespēja pazuda brīdī, kad latvieši atstāja Vācijas bēgļu nometnes ... Daudzi tomēr būs gatavi braukt uz Latviju, lai pamērcētu kāju pirkstgalus Latvijas dzīves ūdeņos - pirms lēkšanas iekšā ar pilnu jaudu ... Bijušo trimdinieku dzīve ārzemēs organizētā veidā darbosies vēl daudzus gadus, un tā katrā ziņā vajadzīga Latvijai ... PBLA (Pasaules brīvo latviešu apvienība) un LBF (Latvijas brīvības fonds) turpinās darboties ... [un] savus nosaukumus nemainīs... Trimdas organizācijas, lai ari ne vienmēr guvušas labi saskanīgu darbību ar Latvijas valdību, tomēr ar to ir sadarbojušās un turpinās to darīt.

Aivars Ruņģis savā rakstā Trejos vārtos pagājušā gada beigās trimdas turpinājumu, t.i. latviešus ārzemēs, sauc par diasporu. Viņš raksta: Ja arī latviešu diasporai kā tautiskai kopībai grūti lēst tālas nākotnes izredzes, tai ir sava loma un attaisnojums ne tikai pasaules latviešu dēļ, ne tikai kā Latvijas rokas puisim, bet kā demokrātiskās Latvijas un demokrātiskās sadzīves atbalsta punktam ārpus Latvijas demokrātiskajos Rietumos ... Diasporas nākotnē var būt tāda materiālā un garīgā ietekme uz Latviju un latviešu tautas dzīvi, par kādu aizvadītajos 45 gados pat sapņot nevarēja. Krituši visādi aizliegumi, ierobežojumi, šķēršļi godīgām cilvēku attiecībām ... Latvijai diaspora, no ideālistu viedokļa raugoties, nav tik svarīga naudas un politiskā atbalsta dēļ, cik svarīga tā ir kā tautas intelektuālās dzīves telpas paplašinātāja un atbalsta punkts ārpus Latvijas pasaulē, it kā laikā un telpā ... Dieva dēļ (un abās pusēs - Latvijā un ārzemēs) nenovērtēsim diasporas iespējamo lomu par zemu vai nevajadzīgu Latvijas nākotnei.

Latviešu skaits ārzemēs diezgan strauji sarūk, samazinās skolnieku skaits latviešu skolās, samazinās grāmatu un lasītāju skaits, samazinās apmeklētāju skaits kultūras dienās un dziesmu svētkos. Galu galā - trimda ilga gandrīz 50 gadus. No latviešu tautas viedokļa skatoties, jācer, ka mūsu skaitu ārzemēs pārāk nevairos latvieši, kas atstās Latviju, vieglāku dzīvi meklēdami.

Latviešu dzīve ārzemēs mainīsies, pareizāk sakot, turpinās mainīties. Daļa no maiņām būtu notikušas šā vai tā, daļa izriet no Latvijas neatkarības atjaunošanas. Kā jau minēts, krituši visādi aizliegumi ierobežojumi un šķēršļi godīgām cilvēku attiecībām. Attālums starp Austrāliju un Latviju gan nav mainījies un lidmašīnu biļetes vēl arvien maksā naudu. Neskatoties uz to, Austrālijā ir viesojušies izcili koŗi un teātŗa ansambļi no Latvijas, un apsveicams ir katrs apliecinājums, ka latviskais nav saistāms ar diletantisko. Nedomāju, ka profesionālu ansambļu viesošanās it kā ar nazi nogriezīs šejienes amatieŗu ansambļu darbību. Varētu gadīties arī tā - koŗi turpina pastāvēt tādēļ, lai vismaz daļa koristu varētu dziedāt lielajos dziesmu svētkos Latvijā.

Tuvākos gados brīvi sakari ar Latviju, jādomā un jācer, turpināsies un sazarosies dažādās saistībās. Sūtīsim grāmatas un citas mantas, saņemsim grāmatas no Latvijas; arvien biežāk apmeklēsim radus un draugus Latvijā, un gaidīsim ciemiņus no turienes. Atbalstīsim, cik spējam, dažādus vērtīgus pasākumus Latvijā. Palīdzēsim latviešiem no Latvijas mācīties skolās un universitātēs ārzemēs. Daži no mums, varbūt daži simti, dosies uz Latviju, lai tur kādus mēnešus vai gadus strādātu kā speciālisti, padomdevēji vai palīgi dažādās nozarēs. Tieši šādā veidā bijušie trimdinieki un viņu pēcteči var Latvijai daudz ko dot, jo dažās nozarēs, it sevišķi saimnieciskās, latvieši Latvijā, ne jau savas vainas dēļ, ir tik tālu atpalikuši aiz modernās pasaules, ka viņi pat nezina, ka viņi nezina. Te nevarēs iztikt bez izpratnes, smalkjūtības un takta, lai labi gribēti padomi netiktu noraidīti ar piezīmēm: "jūs mūs nesaprotat" vai mums jūsu padomi nav vajadzīgi". Bet - neidealizēsim Latvijas latviešus; tā aiztaupīsim vilšanos un rūgtumu. Nevairīsimies konstruktīvi kritizēt. Apzināsimies, ka daudzās dzīves jomās vēl arvien būs jācīnās ar nesenās pagātnes mantojumu - izplatīto birokrātiju, korupciju, slinkumu un citām nebūšanām.

Nejutīsim sirdsapziņas pārmetumus, ja tūlīt nepārceļamies uz dzīvi Latvijā vai pat netaisāmies to darīt. Bet - nenoraidīsim domu kādu laiku, dažus mēnešus vai gadus, kaut kad nākotnē dzīvot Latvijā. apstākļi tur var visādos veidos uzlaboties un mūsu uzskati var mainīties; ja ari šodien tā nedomājam, varbūt ar laiku mēs Latvijā varēsim justies kā mājās.

Ja mūs no Latvijas latviešiem škiŗ pēdējo 50 gadu pieredze, mums tomēr ir kopēja vēsture, kultūra un valoda, un - vienalga, kur mēs pasaulē dzīvojam - mums ir kopēja latviešu tautas un Latvijas nākotne.

 

 

Kārlis Ābele, jun.

ŠAUBAS (fragments)

Mēs esam šaubītāju paaudze.
Mūsu vide

Ir trausla kā sidraba burbulis
Straujas straumes virsmā;
Un mēs nezinām, kas rītu būsim:
Latvieši - vai austrālieši, amerikāņi,
Angļi, vācieši vai zviedri,
Vai ari krievi.

Šis gadu simts ir karogu dzimšanas un nāves laiks.

Robežas rodas un gaist
Kā viļņi jūŗā,
Kā dūmi vējainā dienā.

Nekas nav pastāvīgs:

Klintis lēnām sairst smilšu graudos,
Un zeme trakā steigā riņķo apkārt saulei.
Senie vārdi -

Dievs, mīlestība, patiesība,
Cerība, taisnība, laime -
Valkā sirmus klišeju mēteļus

Vai elegantas frakas ar cinisma neļķēm pogcaurumos.

Pasaule liekas neīsta -
Kā kino teātŗa greznā fasāde,

Kas aizsedz aizmugures pagalmā rūsošās atkritumu tvertnes
Un putekļu klātās, saplēstās pudeles.
Kam lai ticam?

Vai vispār kam lai ticam ?

 

Šis fragments pirmo reizi iespiests Jaunās Gaitas 28. numurā 1961. gadā, bet visa poēma publicēta krājumā Kvintets (1961).

Kārlis Ābele, jun.