JG187 CEĻOJUMI-DIENASGRĀMATA

Nemīlēts bērns ir pazudis ģimenei. Nemīlēta paaudze − pazudusi tautai. Tādai tautai nav nākotnes.

Televīzija rāda, kā Ļeņingradas milicija no dzelzceļa stacijas, lidlauka, pazemes, no alejām, telefona kioskiem, publiskām labierīcībām, pazemes tuneļiem, no tumšākiem ielu stūŗiem un tiltu balstu aizvēja pievāc paklīdušus bērnus un ved uz intervijām. Aizturēto solā sēž viens otrs jau norūdīts padsmitnieks, bet lielākai daļai − maziem bērniem, brālim un māsai, divpadsmit gadu vecam bēglim no „pārmācības nama” − tā ir pirmā reize. Viņi ir apjukuši. Nokaunējušies. Šņukst.

Kāpēc neej mājās? Vecāki piedzērušies, vienmēr plēšas, sit man. Vai tad viņi tevi nepieskata? Māte ieaicina visādus vīriešus, saka, ka maisos pa kājām, jāpazūd. Nevari kādu laiku aiziet pie radiem, vecāsmātes? Neviens mani negrib, visiem tā jau grūti. Cienītā kundze, mums te ir jūsu bērns un − Ak tā, jūs šo „problēmu” vairs nepazīstiet ... Kur esi apmeties? Pazemē. Lidlauka noliktavā. Ielauzos viesnīcas bēniņos. Kā tad sevi uzturi? Ubagoju. Ar to jau vairs nevar iztikt, un tad ir jāzog, vai sevi jāpārdod.

Aptuveni lēš, ka Ļeņingradas ielās vien ir 20 000 tādu paklīdušo, pamesto. Piemājas bezmērķīgo varētu būt vēl ceturtdaļmiljons. Ja tādus skaitļus sareizina pa visu bijušo padomiju: dvēseļu haoss. Pilsētas un valsts atbildīgie parausta plecus: nu, jā, ko mēs varam darīt? Trūkst līdzekļu. Trūkst zināšanu − tā ir jauna parādība. Turpat pilsētas birokrātija liek privātām bērnu patversmēm visādus šķēršļus, liedz telpas, pabalstu (spēkā vēl vecais „nevar būt”...). Te kaut kas fundamentāls izirst. Iris jau labu laiku bet, šķietami bīstamākām krīzēm pievērsušies, neesam likušies zinis.

T.s. sociālisma bankrots visdrausmīgāk atbalsojas tieši cilvēku attiecībās jo, ideoloģijas segumam kā miglai izkūpot, tās jaunas dienas nežēlīgā gaismā pēkšņi atklājas tizlas un kuslas. Sakropļotas. Kur reiz visu audzināšanu lepni un „zinātniski” pārņēma valsts − ģimenēs iznīdējot normālu veselīgas gaisotnes veidošanu, tādejādi vecākus „atbrīvojot” raženam darbam − tagad valsts šo atbildību nomet, pat noliedz; bet vecāki, pie savvaļas pieraduši, neprot un negrib no jauna uzņemties tradicionālo pienākumu − drīzāk sūdzas, ka „valsts nekā nedara.” Likumsakarīgi: neizdevies „jaunais padomju cilvēks”, neizdevusies centrāli „plānotā” ekonomija. Sāpīgais paradokss: pēc „sepdiņdesmit gadiem ceļā uz nekurieni”, atkal bez pavisam jauna, citāda cilvēka nekādu jaunu tirgus ekonomiju arī neuzcels. No Ļeņingradas klaidoņu paaudzes un neatbildīgajiem vecākiem šis jaunais cilvēks nenāks. Valsts iestādes un orgāni cilvēku attiecības neizārstēs.

Vai tas nozīmē, ka uz nopietnām maiņām jāgaida veselas divas paaudzes? Kas vajadzīgās maiņas iesāks un virzīs uz priekšu?

Čechoslovākijas prezidents Vaclavs Havels (š.g. 4. februāŗa runā Pasaules Ekonomiskā Forumā, Šveicē) brīdināja, ka mēs vēl neesam komunisma izputēšanu pareizi sapratuši. „Komunismu nesakāva militārs spēks, bet gan dzīve, cilvēka gars, sirdsapziņa, pasaules Kopums un cilvēka pretestība izmantošanai. To sakāva krāsu, patiesības, vēstures revolūcija − cilvēku dažādība un autentiskums, kas sacēlās pret ieslodzījumu vienmuļā ideoloģijā.” Bet momentam ir plašāka nozīme. „Modernais laikmets (un domāšana) − kas balstās uz pieņēmumu, ka pasaule ir objektīvi ‘izzināma’, ka iegūtās zinības var absolūti vispārināt (un pielietot) − ir sasniedzis pēdējo krīzi. Šī ēra (sākot ar renesanci un attīstoties no ‘apgaismības’ uz sociālismu, no pozitīvisma uz zinātnieciskumu, no Industriālās revolūcijas uz Informācijas revolūciju), radījusi pirmo globālo, technoloģisko civilizāciju, bet tā ir izsmēlusi potenciālu un stāv bezdibeņa malā. Komunisma avārija ir nopietns brīdinājums visai pasaulei: signāls, ka uzpūtīgas, absolūtas domāšanas laikmets tuvojas beigām.”

Tātad kapitālisms nav nekā uzvarējis, jo ir daļa no tās pašas kultūras un, tāpēc, krīzes. Arī šeit netrūkst bērnu-klaidoņu, nažu skolās, sīku zādzību, narkotikas − un „lai valsts stāvokli atrisina”. „Momenta paradokss,” saka Havels, „ir tas, ka cilvēks − varens informācijas ievācējs − labi apzinās kopējas briesmas: pārāk lielu iedzīvotāju skaitu un ‘siltumnīcas efektu’, caurumus ozona kārtā un AIDS, atomterorismu un ziemeļu-dienvidu labklājības nesamērību, rajonu badu, planētas biosfēras, izejvielu noplicināšanu, televīzijas komerckultūras izplatīšanu, vietēju kaŗu izcelšanos, bet absolūti nav spējīgs rīkoties.”

Kāpēc? „Mēs arvien meklējam jaunas zinātniskas receptes, jaunas ideoloģijas, jaunas kontroles sistēmas, jaunas organizācijas, jaunus instrumentus − lai likvidētu veco recepšu, ideoloģiju, kontrolsistēmu, organizāciju un instrumentu iedarbības drausmīgās sekas.” Diezgan absurda pieeja, domā Havels. „Mēs meklējam objektīvu ceļu ārā no objektīvisma krīzes.” Neiespējami!

Vajadzīgs citāds tvēriens. „Cilvēka attiecības pret pasauli (tādu, kāda viņa ir) pilnīgi jārevidē... Mums jāmēģina vairāk saprast, kā skaidrot...” Protams, jārisina tekošas problēmas, bet arī „... īstenības serdei jātuvojas no personīgas pieredzes.” Vispārinājumi un caurmēri nav vairs pieņemami. „... Ir pilnīgi jāatjauno cilvēka unikālums un gars, cilvēciska rīcība.” Jāpamet tikai skatu apkārt: divi tūkstoš gados esam uzkrājuši varenu ‘zināšanu’ pūru − bet vai tas vedis pie dziļākas gudrības?

Tas ir reizē izaicinājums politiķiem „ ... nerunāt šablonu, statistikas valodu ... netaupīt ‘personīgo’ kalkulētiem uzliesmojumiem.” Politikai nepieciešama jauna, ‘postmoderna’ seja. Politiķiem jāmācās uzticēties ne tikai sociologu ziņojumiem, bet arī cilvēkiem. Ne tikai īstenības abstrakcijām, bet arī dvēselei. Netikai pieņemtai ideoloģijai, bet arī pašu domām. Ne tikai aprēķiniem, bet arī jūtām. Politikai jānomet mākslīgo, šablonisko − un jāizsauc vairāk, kā vienaldzību un pretīgumu.

Par cik politiķi (it īpaši televīzijā) kalpos kā piemēri − līdzīgi jāpārorientējas „uzticības devējiem”.

Nemeklēt sistēmās, objektos, pie citiem − saka Havels − bet uzklausīt sevi: „Dvēseli, unikālu garīgumu, personīgu ieskatu un pieredzi, drosmi pašam domāt un iet sirdsapziņas noteikto ceļu, pazemību neizprotamā priekšā reizē ar pārliecību, ka kopums attīstās pareizā virzienā un, visvairāk, paļāvību, ka personīgie novērojumi veidos galvenās saites ar pasaules īstenību − tās būs nākotnes politiķim (un cilvēkam) kultivējamas īpašības.” Mums nav vienkārši jāmeklē (un jāprasa) labākas sabiedrības, ekonomijas un pasaules vadīšanas sistēmas. Havels: „Mums ir fundamentāli jāmaina uzvešanos.” Ir jāsāk ar sevi un savējiem, un ar nevienu citu. Mēs vairs nevaram nobīdīt atbildību citur un sagaidīt labu. Atbildam mēs.

Ko tu īsti gribi? Es gribu iet mājās. Es gribu labu māti un tēvu.

Labu māti un tēvu nedāvinās valsts, neizskolos neviena ‘sistēma’. Šo dzīvo savienojumu − no paaudzes paaudzē − veido cilvēki, un tikai cilvēki, saprotot un uzņemoties atbildību, bieži vien par spīti ‘sistēmām’ un to reklamētājiem, vai sitējiem. Par spīti vilinājumiem un mantrausībai. To nevar kādu laiku nodot ierēdņiem, un saņemt atpakaļ izdevīgā brīdī.

Ko tu domā darīt tālāk? Nezinu. Mājās mani neviens negrib, tur nevaru iet.

Tās ir nabagu mājas, kuŗās aplaupīta pēdējā cerība.

Un turpat pie dzertuves nākošā dienā uz ielas izlaistais 12 g.v. puika piespēlē noplukušam (bet ar revolūcijas ordeņiem aplipinātam) pensionāram rubļu sauju − lai abiem iznāktu pa puslitram alus. „Ar to pagaidām pietiks ...” Un abi dzeŗ; un blenž nākotnē un nekā neredz un gaŗāmgājējiem vienalga.

Juris Mazutis