Jaunā Gaita nr. 186, aprīlis 1992

 

Lidija Dombrovska

ATZĪŠANĀS

 

Jaunais gads iesākās pārsteidzoši.

Ileāna raudzījās viņai adresētajā aploksnē ar kreisajā stūrī uzskicētu raķetes veidolu: Interplanetārais lidkuģis Venera. Arī fantasti, dēkaiņi, klauni ir no šīs zemes. Bet Vitālijs, vitālais supersoniskais Vitālijs ir puscilvēks. Tādi lido starp zvaigznēm.

Ā, Vitalij, kā tu vari. Tik daži vārdi un - švirks - staru strēles saaužas, uzdzirkstī varavīksne un aiz tās - izplatījuma burvība.

*

Tovasar mēs daudz smējāmies. Visapkārt knosījās dzīvā radība. Saule dega, skurbināja. Un tu? Alkdams pēc tavas sirds Petite Fleur, tu sāki nodoties melnajai maģijai. Un tā bija bīstama lieta.

Tu ticēji brīnumam. Visaptverošai laimei. Laimei, kas mita četrlapu āboliņā, ceriņziedos.

Noriji katru priecīgi atrasto ziedu ar piecām vairāk ziedlapiņām.

Līdz tavas acis iekvēlojās ceriņu violeti mēļajā krāsā.

*

Dzīve bija viņus izšķīrusi. Vitālijs palika Tūkstoš pārbaudījumu pilsētā ar pārraugu ērgļu skatiem, Ileāna nonāca Krokodīļu dendija zemē zem dienvidus krusta.

Limbo nepielūdzamais, limbo vēlīgais. Limbo varenais un žēlīgais. Un tagad pēc pārciestajiem pasaules smagumiem, kas nu būs, kas nu būs?

Ir jāpieņem, ka notiks brīnums. Raķete viņus uzraus septītās debesīs un no turienes vēl daudz, daudz tālāk.

Pēdējā vēstulē Vitālijs minēja, ka pošoties pie viņas uz palikšanu, lai varētu pagūt nokavēto. Un nu viņš būs jau izlidojis.

Ileāna atplēsa vēstuli un lasīja:

Mīļo Tincīt. Drīz pienāks priecīgā tikšanās. Nekas mani vairs nespēj atturēt. Vai tev izdevās visu nokārtot? Cerība uz laimīgāku nākotni. Tavs Vitālijs.

*

Pagalam apjukusi, Ileāna blenza īsajā teksta. Tad viņu sagrāba verdošas dusmas. - Vuminaizers. Nešpetnais izvirtulis. Apmātais donžuāns. Līgavu mednieks.

Un Tince - jau jaunībā zēni viņu bija iesaukuši par karašiņu. Tādu, ko šaipusē dēvētu par crunchy vai crispy bread.

Nemēģinot atslābināt domas, Ileāna pavērās rokas pulkstenī. Arī viņai vajadzēja kaut ko nokārtot.

Izsteidzoties ārā, viņa iekāpa savā mazajā Datsuna automašīnā; iedarbinājusi motoru, izveicīgi manevrēja pa Mazo Burkes ielu līdz Jaras upei. Tad gar krastmalu prom uz pludmales pusi un labu gabalu tālāk vasarnīcu rajonā, kur mājas bija kā marcipāna kāzu kūkas.

Šajā stundā viņa jau darbā, un pastnieks jau pastu būs iznēsājis. Pie mājas piebraukusi, Ileāna pavērās uz visām pusēm. Iela bija tukša. Ceļa malā pie balta bērza stumbra piestiprināta pastkastīte.

Jūsu negodīgā spēlīte attaisno manu rīcību, viņa nodomāja.

Pieliekusies, iebāza roku kastes mutē un izvilka Vitālija vēstuli.

*

Vakarā viņa piezvanīja Tincei. Čiepa bija vislabākā garastāvoklī. Čivināja kā parasti. Niekkalbe putnene čiv, čiv. Bez sāta, bez mitas. Ha, ha, ha, hi. hi, hi. Bet Vitāliju nepieminēja. Varbūt nezina ar, ka arī viņai raksta.

Ai, Lielā Karašu māte, tavs gods tiek kājām mīdīts! Bet ja nu ar pašu Vitāliju bija notikusi viņa personības saskaldīšanās. Smagos dzīves apstākļos nebūtu nekāds brīnums.

Varbūt palicis par psichopātu vai iestājies mormoņu sektē.

Ileāna mēģināja sakārtot domas. Nonāca pie slēdziena, ka Vitālijs nevarētu būt sapņu saminējs.

Visa vaina būs Tinces un Tinces vien.

Nu pagaidi, Tinci foxy, es tev atspēlēšu. Ieva kārdinātāja. Čūsku karaliene. Femme fatale.

Viņas nolēma satikties.

- Es tev sestdien aizbraukšu pakal, Ileāna nobeidza sarunu.

*

Viņas brauca gaŗām lidlaukam ar dārdošo skrejceļu. Kāda lidmašīna pamazām sāka zaudēt ātrumu, slīdēja lēnām uz leju.

Tad cēlās un riņķoja lielos apļos virs viņu galvām. Tā arī mēs, katrs uz sava apskapstējuša karuseļa zirdziņa, riņķī vien virpuļojam.

Let's jump out!

Ileānas domas auļoja lidlaukam pāri. Atsitās pret kādu saulē mirgojošos augstceltnes fasādi.

Šajā pilsētā esmu nodzīvojusi pusmūžu, saņemot gan likteņa belzienus, gan arī glāstus. Esmu šurpu atbraukusi tajā pašā gadā, kad ieradās Tince un vairāki citi. Agrāk bija tā kā tuvums. Bet nu vairs nespējam, vai nejaudājam viens otram atklāties.

Visa nelaime sakņojas biting and fighting mentalitātē, Ileāna prātoja.

*

Kādu ceturksni vēlāk viņas iegriezās dārza restorānā. Tas nebija sevišķi pārpildīts. Pie galdiņiem nīka vai vārdoja vieninieki un grupas.

Wildcat sportsmeņi, kāds Krokodīļu dendijs, garkājains emu, nespēdams noturēt žāvas. Daži koškrāsu papagaiļi.

Viņas piegāja pie bāra.

- Green Devil or Monkey Blend?

- No thanks.

- Black Spider, please, and a cup of coffee,

Tincei malkojot dzērienu, Ileāna starp citu cerīgi iejautājās: - Saki, sirsniņ, tagad, kad dzimtene ir brīva, vai tu nedomā atgr...

- O, mīlīt, I can't see why I should, iespindzās Tince. - There's nothing būt famine and despair.

No somiņas izvilkusi Pinky, viņa veikli uzlaboja lūpu kontūras. Ar automātisku smaidu (kā no reklāmas) izdvesa: - OK, Sweety, let's go.

- Have fun, ladies, viens no papagaiļiem viņām noķērca pakaļ, izmainot spārneļu krāsas no gaišzilām uz zilgani iedzeltenām.

- Have a good day.

*

Saule jau bija nobālējusi. Aiz Džēmsa Kūka* mājiņas apkārtne likās izmainījusies. Ik ceļa pagrieziens vedināja kādā it kā nereālā, svešādā vidē.

Ilgāku laiku viņas brauca aizvien tālāk, nepārmijot ne vārda.

Tumšās ēnas šaudījās kā veļi gar koku stumbriem. Satiksmes trokšņi bija apklusuši. Viņas jau bija tālu aiz pilsētas, aiz snaudošām nomalēm un rūpniecību rajoniem. Un tad kāds sānceliņš ar uzrakstu.

- Jāiet atšifrēt, Tince sacīja izkāpjot.

Vakara vējš plandīja viņas gaišos matus un kleitu. Viņa kustējās viegli, graciozi kā kāda Dollija Partona.

Tinces siluetā raugoties, Ileānas apģiedē kaut kas pēkšņi uzbangoja. Eksplodēja. Greizsirdības nokveldināta, viņa trieca kāju uz paātrinātāja.

Tinces seja pārvērtās izbīļu grimasē. Tad sekoja iekliedziens. Stāva sazvalstīšanās. Dobjš brākšķis.

Pēc dažu minūšu atjēgšanās, Ileāna izkāpa, pacēla nedzīvo ķermeni. Uz aizmugures sēdekļa noguldījusi, izbrauca atmuguriski līdz platceļam un parastajā ātrumā devās atpakaļ.

Viņa pamodās agri. Saule vēl nebija uzlēkusi, bet putneļi čivināja un gaiss bija pavasarīgs. Lai nu kā, bet dzīve ir laba, es tūlīt uzvārīšu kafiju, Ileāna sevi mundrināja. Un, ieslēgusi radio - Eh, lai Bīteļu apjūsmotāji patur savus zemeņu laukus vien, man prasās pēc hopsasa un trādiridi.

Zvanīja telefons. Saruna no Rīgas. Vitālija balss. - Iliņ, vai es tevi iztraucēju, jā?

Gribu tik teikt, ka izkārtojies tā, ka es ielidošu trešdienas pievakarē, pussešos. Es lidošu kopā ar Žukiņu. Tu tak viņu vēl atceries? Tinces Zigmunds no Pārdaugavas. Tas švītīgais pekstiņu lielmeistars. Viņi jau labu laiku sarakstās, un nu Tince mums visiem grib sagādāt pārsteigumu.

*

Lidlauks bija pārpildīts. Lēto lidojumu sabiedrība Dizzy-Flight nebija nonākusi konkursā. Braucēji gaidīja kādu brīnumu, kas acīmredzot nepiepildījās.

Ļaudis drūzmējas ap izziņu lodziņiem. Sūkstījās. Bārās.

Ileāna iegāja lidlauka kafejnīcā, brīvu galdiņu atradusi, pasūtināja kapučino un radziņu. Viņa bija atbraukusi šurpu labā laikā, kādu pusstundu agrāk.

Pēc visām pārmaiņām, dzīve šķiet cerīgāka. Vitalij, my great man, mēs atzelsim, atrodot mūsu ŠangriLa, Eldorado. La vie en rose.

Holy Molly, cik dzīve būs skaista, tieši kā kādā pasakā, viņa pasapņoja.

*

Piecus galdiņus aiz viņas sēdēja Tince ar kokteili Friendship Forever.

Kad lidmašīnas pienākšana tika izziņota, viņas uzrausās un saskrējās vestibilā pie izejas ar uzrakstu Arrivals.

- Ti-in-cīt!

- Ci-ir-cenīt!

Priecīgi čalodamas, abas virzījās tuvāk stikla durvīm.

- Es - es vakardien tevi sabraucu.

- Ko? Rubbish!

- Es nejokoju. Drāzos tev taisni virsū.

- Ei nu.

- Lai izskaustu savu iesprostoto greizsirdību.

- Really?

Pašķielējusi Ileānas profilā, Tince nodomāja - tāda viņa jau bija arī agrāk, it kā būtu no nez kādām tālēm atspurgusi. Un nu kāda fikcija vai vīzija būs viņas apģiedi sagriezusi greizi.

Un tad piepeši kaut ko atcerējusies, viņa sāka skaļi smieties. Smējās, ka asaras apmigloja acis. Bija pat jāšņaukājas.

- O, dear Ileānīt, es tak tevi jau toreiz, pirms kādiem turpat jau piecdesmit gadiem Lielupē iegrūdu. Un vēlāk arī Gaujā.

- Skraukšķīt, tu, tu toreiz? Tince pamāja ar galvu.

- Kad ziedēja lini un sarkanais āboliņš?

- Kad Zigmunds bija nopircis biezzoļu kurpes un gorīdamies dūca: Jeepers Creepers ... Tovasar es biju uz tevi greizsirdīga. Bet tas jau viss ir sen pārdzīvots.

Pavērusies Tincē, Ileāna noprata, ka izrēķināšanās lietās arī viņa spēja rīkoties konsekventi. Lieki nevilcinādamās - bums un viļņos iekšā.

Ja vari, izpeldi, jā nē, bad luck baby. Bet es ar tevi vēl nežēlīgāk izrīkojos, Ileāna nodomāja.

- Well, we're birds from the same coast, that's why we're so close to each other, girly dear.

Tince murrāja un vībsnāja kā pienu salakusies kaķene.

*

Tā te ir apburta īstenība. Ne vieta, ne laiks ir pareizie.

Un tu, Vitalij, tu nedodies šurpu uz palikšanu. Drīz vien tu un es, mēs pārbrauksim mājās ar visiem piedzīvojumiem azotē.

Bet līdz tam ir jārosās. There's work to do, Ileāna sevī sprieda, here and there and everywhere.

Līdz visbeidzot ir ieskrējieni, ir skrejceļš kļūs lieki.

Mēs ienirsim pavisam liegi tur, kur nav ne iesākuma, ne norimšanas.

Tik bezgalīga plīvošana visos izplatījuma virzienos.

Where no one has ever been before.

 

 

* James Cook, 18. g.s. angļu kuģa kapteinis, Austrālijas un Klusā okeāna pētnieks.