KREDO jeb

GALAMĒRĶIS:

Vai pārnācis?...

                    Bet atkal projām iešu: Deg

šeit pazudušie upes likumi, un

pazudušās pēdas deg uz ceļa,

pa kuŗu aizgāja ar galvu noliektu

viss jauno dienu brīnums.

1991.

      ļaujiet mēnesim nomazgāties

      viņam nav nekāda sakara

      ar asinīm

      ļaujiet kokam attaisnoties

      ka janvārī viņam nav lapu

      ļaujiet zemei noplātīt rokas

      ka viņai ir jānes visi

Viri ar cietiem vaibstiem

grāmatas mīkstos vākos

robežas atpogātas

tornī pareizais pulkstens

sievas ar sarkanām sejām

baltos lakatiņos

atprasa savus mūžus

tornis tām atmēra laiku

bērni kā lakstīgalas

pogā vaļā un ciet

rītu vēl vairāk pogās

tornis ber riekšavām laiku

pamale pilna ar krēslu

krēsla pilna ar veļiem

viņu pulkstens zem zemes

neprasa tornim neko

debesis pilnas ar sniegu

zeme pilna ar bažām

sit savu ausmas stundu

jaunais bezžēlas laiks

Rakstnieka Vārds 3 (7), 1992. g. 13. feb.

Gadiem Ilga fantazēšana

par pārbraukšanu –

pati pārbraukšana ir kas cits.

Tā nav tik krāsaina vīzija

laiku mijā, bet ērģeļskaņu pavadīta

zemslāņu erudīcija.

Gadiem ilga žonglēšana

ar vietu vārdu Saldus –

tas man vienmēr uz mēles

kā saldena sukrene, ko pasūkāt.

Tā ir tāda, kas nekad

neizkūst un neapnīk,

tik pārsteidz gadu no gada,

kļūstot aromātiskāka.

Noktirne ar magnolijām.

Kad vakars sniedz buķeti

melancholijas,

man ceļu aizsprosto

maģiskās magnolijas.

Ar jausmu no tālās pagājības.

Atdarinot viļņu kustības,

zieds pēc zieda

dejo vakarvējā –

kā balerīnas no Tivoli

pantomīmas.

DIENAS

Dienas daudzplākšņainība

skatīta caur pārdzīvojuma prizmu.

Vasara vizinās violetos vižņos.

Gaisma ir tokāniski maiga,

ēnas īrisu un rudzpuķu krāsā.

Vienu soli uz priekšu,

un esmu jau Parnasā.

Ir viss ka toreiz – un tomēr

kā no citas dzīves.

Atplaiksnās apokalipses.

Apģiedes atplēstajās plaukstās

zibšņi zibsnī.

Tik dažus soļus iesāņus –

un tālā teiksmainā taka nāk pretī –

Itaka vai varbūt via sacra,

dolorosa,

via magica, misteriosa.

Vai šajā pasaulē, jeb kādā citā?

Tāda klusumā klaustrofobija.

Zils putns paceļas spārnos

rāmajā rītā.

Sulfaini iesārtie stari samilzt,

savijas, sākdami šaržu –

un mežezers no miklās mutes

Izvērs protoplazmu.

Zaļaļģu virā iemērcis kājas, rīts

pieveŗ plakstus un mirst.

Saules mātes starainā josta

atjozusies irst.

Pļavā iebrienot, ap kājām

apvijas zinošā zāle, tur mani ciet

Māte zāle zāļāju vārsmas citē, skatos –

kājas sāk priecīgi smiet.

Tad, pārkāpjot ozola saknei,

uz kājas zīlīte krīt.

Kaut vispasaules bērni

spētu sakni un zīli

noglāstīt.

Zaru zaļajā zvīļumā zaŗo staru zīmes,

paisumā piedzimst un izdziest dzīves.

Dienas diapazonā bērzs dievreģis

skūpsta saulei smaidu no lūpām.

Sīkstām saknēm ieķēries kraujā.

Un te es stāvu neievērojama

un niecīga savā cilvēka čaulā.

KAD PIE DURVĪM

Pie mūsmājas durvīm drūzmējas uzpircēji –

Vilkačus nosita krītošas zvaigznes, viņi saka,

biezos makus rādot – mēs esam it visur,

kur zemi kāds pārdod.

Es novelku kurpes, ieeju mājā.

Māja ir tukša. Vai viss jau ir pārdots,

tas, kas reiz bija dievību dots,

pat Zālamana spriedumu nenogaidot?

Tad paveŗot durvis, vaigi svilst

istabā aukstā, kā kādreiz kad draugs

siltu putnēnu iespieda plaukstā.

Es izstiepju roku, pietaustos galdam,

melns zirneklis krīt uz liepkoka galda,

rāpo pa roku, pārrāpjas galdam

Zirneklis vakarā, tā ir droša zīme,

ka te Laimīte par jaunu valda.

Vaska svecīte kūpot deg uz galda,

un tumsa kā trusis bailīgi bēg.

Puskrēslā ēna ar ēnu kvikstepu dejo.

Uz palodzes plastikas magone deg.

Māja ir tukša. Šeit nav vairs ne drauga,

Ne putna ar paspārni siltu.

Pa šķirbām, pa durvju spraugu,

vējš iepūš sniegu kā miltus.

Stāvu un skatos –

tik tukša telpa. Durvis.

Sniegi un vēji.

Pie durvīm klauvē zemes uzpircēji,

izmaiņai sola tādus kā

Babilonas nokarājušos dārzus

pie Ziemeļpola.

Pie loga piegājusi,

vaigu skaŗ rīta stari.

Saule, atstājusi savu polu,

ik koku rotā ar ausmas

aureolu.

Es atrauju logu un saucu:

Ē, uzpircēji, kamēr vēl esmu

dzīva un moža, savu zemi

jums nepārdošu.

Ar lāzerstaru spārngalā

kliedēšu vilkaču vaislu.

Mūsmājas dārziņā dēstīšu

Krimsona zvaigzni.

Manas zemniecības pagājība

nevienam nav vairs vajadzīga.

Svešuma kumosu esmu nopelnījis –

kāds te vakars – tāds i rīts.

Pārpalikumā TUKŠUMA domas

ar rūgtu smīnu sevī –

cilvēces dzīvības mirklim –

KAUT KAM no KAUT KĀ?

Jaunībā to nebiju pamanījis

ne savas klētiņas apcirkņos,

ne apsētos rudzu tīrumos.

Vecumā, pie pagājības pelniem,

lēni pievilkās aklais – NEZINĀMAIS,

sāka sijāt svešu pelavu PASAKU.

Tam NEZINĀMAJAM, aklajam vecim,

TUKŠUMĀ atvērās trejādi TĪRUMI –

robežās šķelti – trejādu valgumu UPĒS:

MĪLESTĪBAI, NAIDAM, ATRIEBĪBAI.

Grūti paaudžu dzīvību arājiem

arties šos TĪRUMOS, padzerties UPĒS,

tik straujā nevajā rudeņi nāk

uz NEESMES mūžīgo ziemu –

jāpamet TĪRUMI, jāpārpeld UPES...

Rēzeknes upes krastā –

pie Greivuļiem –

nolaidās stārķis.

Gādīgi knābī iekāra

krastā dziedātu dziesmu,

pacēla baltos gaisos,

ieauda baltā mākonī,

blakus baltai pastalai,

blakus baltam Dieviņam

– kā pasakā –

UBI BENE,

Ubi bene –

Kur man labi,

tur man nenes

zelta zvaigznes,

mēnes!

Ibi patria –

Dzimtā puse,

Makašānu

Greivuļos,

tur es ceļos,

tur es guļos,

savās domās,

svešos ceļos.

TRIMDINIEKA

Un tā es klīstu,

un tā es klīstu,

un tā es mūžam...

Bet apnicis ir klīst

un dienas tukšas sabērt mūžā.

Līdz rūgtām mielēm

svešais ticis dzerts un nīsts,

ēsts un mīzts,

kauss svešais cilāts,

svešais zīsts.

Ir apnicis, ir apnicis,

sen pietiek, pietiek, pietiek!

Bet kur ir laimes svini lietie,

vai Vecgados vai citās reizēs?

Kur ceļi nestaigātie,

ceļi ietie?

Kas rādīs, teiks,

lūk, tur tev doties?

Ir apnicis – līdz mielēm, kaulam,

dot meslus, meslus, meslus,

šim svešuma, šim klaidonim,

šim viltus pravietim,

šim Zaulam.

Es gribu mājās būt,

kur dziļas saknes

sen senus slāņus cauri urbj –

– lai neteiktu vairs –

– tā es klīstu,

un tā es mūžam klīdīšu.

Es gribu mājās būt!

Ko gan tu meklēji klosterī,

Kad saule vēl bija zenītā?

Vai tu gribēji apsteigt nāvi,

Dzīvojot it kā būtu miris?

Nozagt ēnu noslēpumu?

Tā ir perversa doma, draugs.

Vēju nevar piesiet –

Tam jāpūš, kur iepatīkas.

Un mēs – mēs tikai maldugunis šai aklajā brāzmā.

Mums nav dots zinīgi blāzmot.

NEPATĪKAMS

– Laiks atvadīties – viņš teica

un ar trauslu smaidu sejā izgāja laukā – tumsā

meklēt kaut ko tādu,

no kā nekad nevajag atvadīties.

Neatrada.

Un viņu pārņēma liegas šalkas,

redzot, kā no tālienes (varbūt no debesīm)

tuvojās šakāļi.

– Tas ir svētums – viņš domāja,

– tik tiešam viss nu ir piepildīts. –

Bet arī no tā bija jāatvadās.

            Pamācība:   Netici nekādām šalkām,

                             jo stāv rakstīts –

                             visa ļaunuma sakne ir alkas.

Nu ir tā, ka nevar pateikt – prieki vai bēdas.

Kāds mani sēdus ieceļ mākoņos

Un tad atkal iegrūž peklē.

– Ko tu te meklē? – prasa Velns.

– NEKO – es saku, – man gribas NEBŪT. –

– Saprotu – viņš saka, – bet to nevar,

Jo, kā paziņots presē,

Tu jau diemžēl esi –

Protams, ne tik pilnestīgi kā, teiksim, Dievs vai kā akmens bluķis,

Bet tomēr šā tā esi.

– Tātad nepabeigts – es bildu.

– Taisni tā, taisni tā – izsaucās Velns, – ne auksts, ne karsts

Tikai silts.

Vieglas smiltis! –