Dzejas diena Rēzeknē 1991. g. 14. septembrī. No kreisās R. Mūks, L. Zolnerovičs, P. Jurciņš, V. Eihvalds, M. Kosteņecka Raiņa parkā.
Foto Jāzeps Danovskis.
Roberts Avens dzimis Sakstagala pagastā Latgalē, bet nu jau ilgus gadus dzīvo tālu no Latvijas − pasaules viņā malā − Kalamazū, Mičiganā, ASV, kurp viņu līdzīgi daudziem citiem aizdzinis Ribentropa-Molotova pakts un citi no viņa tik pat neatkarīgi dzīves apstākļi. Faktus nekādi nevar defaktizēt jeb iedzīt kaktā!
1991. g. rudenī R. Avens docēja Latvijas Kultūras akadēmijā. Lekciju cikls bija aptuveni par to pašu, par ko profesors lasījis Amerikas koledžās − par reliģiju fenomenoloģiju. Kas tā tāda?
Pabeidzis Briseles universitāti, Avens bija sācis interesēties par Junga mācību un reizē arī par archetipu psicholoģiju, ko ASV reprezentēja Dž. Hilmans. Junga ideju pasaule savukārt rosinājusi vēlmi pievērsties Austrumiem. Tā R. Avens nonāca pie reliģiju fenomenoloģijas. Tā ir galvenām kārtām aprakstītāja disciplīna, kas tiecas izprast cita cilvēka reliģiju, mēģinādama, cik vien iespējams, iejusties šī cita ādā. Pētnieka pūliņus jau vainago triju psicholoģiski filozofiska satura grāmatu izdevumi angļu valodā. Atsevišķi apcerējumi un esejas parādījušās dažādu zemju periodikā. Pēdējā laikā arī Latvijā.
Profesors ir pensionējies, taču savus pētījumus archetipu psicholoģijas jomā turpina. Mūsu tautietim zinātniekam ir arī savs jājameņģelis jeb vaļas prieciņš − dzeja. Un šai nozarē R. Avens uzdodas par R. Mūku. Ar šo pseidonīmu viņš jau laidis tautā četras dzejoļu grāmatas: Nāve un Otto (1968), Krokodils un es (1984), Kad vairs nav govju (1989), un Kali juga (1990).
Hinduistiem Kali ir melnā dieviete, kas personificē Laika postītāja un iznīcinātāja varu. Taču šai dievietei vienlaikus piemīt arī radītājas varēšana, un tālab viņa ir ambivalenta − gan visas iras kaps, gan arī dzemdētājs klēpis. Saskaņā ar indiešu prātojumiem, cilvēce šodien dzīvojot Kali jugā, t.i. savdabīgā dzelzs laikmetā jeb tumsības ērā, kad sabiedrības dzīvē dominē nevis kvalitatīvā, bet visnotaļ kvantitatīvā pieeja lietām. Bet cilvēkiem iespējams un tiem vajag dzīvot arī šādā tumsības laikmetā. To pārliecinoši demonstrē R. Mūka viedās lirikas varonis. Ir jādzīvo, lai vai kas, tik nevajag ne sevi, ne citus mānīt ar iluzoru pieņēmumu, ka šis laikmets varētu būt kurmet pats spožākais un progresīvākais laikposms cilvēces nu jau diezgan ilgajā vēsturē.
Izaicinātājs virsraksts Kad vairs nav govju vērš lasītāja uzmanību uz pašu zīmīgāko un reizē arī nozīmīgāko 20. gadsimta dzīves parādību: dabas aizstāšanu ar technoloģiju. Mašīnu civilizācija un technoloģija arvien valdonīgāk summējās mākslīgajā daba, cilvēka technokrāta radītajā jaunajā vide (ko daži dēvē par noosfēru), kas cilvēkus viena un tai pašā laikā spēj gan valdzināt, gan arī biedēt. (Bet civilizācijas neskartā daba mūsu priekštečus tika biedējusi ne mazāk!)
Mūsdienu cilvēks rādās esam vidū pušu šķelts. Viena puse viņu velk pie technoloģijas, bet otra palaikam kurn, izjuzdama ilgošanos pēc tā, kas beidzies, kas nenāks vairs. Ilgojamies vienkārši atgriezties pie dabas māmuļas nav vairs nedz iedomājams, nedz īstenojams. Dzīve virzās uz priekšu, nevis atpakaļ! Mašīnu triumfs un Kali jugas ēra, iespējams, būs visas cilvēces liktenis. Bet pret likteni, kā, zināms, zāļu nav. Tālab R. Muks ir pārliecināts, ka šodien vairs neder nevarīgie, nostalģiskie šļupsti, saldkaismīgās sēras par laikiem seniem, jo ar romantiķu patētiskajām vārdu virtenēm pasauli salāpīt nav lemts. Jārēķinājās ar reālajiem, objektīvajiem dzīves procesiem, nevis jākonstruē romantiskas gaisa pilis vai jāmeklē padoms prātu mulsinošos miglainos horoskopos...
R. Mūka skopi tēlainajos domu risinājumos, nereti diezgan raupjajos vārdos un asociāciju uzplaiksnījumos reizumis uzvirmo savāds dzestrums, kas tās sarado ar Ed. Veidenbauma pirms simt gadiem izsāpētām vārsmām, kuŗas radušās brīžos, kad dzejnieks Īstenību skata nežēlīgi aukstā gaismā, kad dzejnieka domātāja prāts un sirds urdīgi meklē atbildes komplicētiem esības jautājumiem, un kad šķietami jau atrastā atbilde, savukārt, ietver sevī veselu jautājumu saišķi... Taču Mūka pasaule un Mūka laiks jau ir cits. Veidenbaums agri nomira. Poruks savā romantiski ievirzītajā mākslā un publicistikā gauži sūkstījās par pasaules neiekārtotību un aukstumu. Rainis, ko stindzināja dzīves ledainās gāles, meklēja izeju romantiskās nākotnes vīzijās. Šodien ilūziju vairs nav! Šodien šķiet, ka Apokalipse ir klāt, jo ir tikai piens bez govīm un dzīvība var piedzimt bez mitruma − in vitro (t.i. stiklā respektīvi laboratorijas mēģenē).
R.Mūka dzeja ir daudzveidīga kā saturā, tā forma. Tā valdzina ar prātniecisko ievirzi, kas no lasītāja prasa zināmu aktivitāti, jo autors iedziļinājies dažādu reģionu, dažādu laikmetu un dažādu kultūru psiholoģiskajā, tēlainajā un konceptuālajā satversmē. Dzejniekam tīk paradoksi, elegantas iztēles un nojēgumu rotaļas, lietu lūkošana gluži neierastos rakursos.
1991. g. 31. oktobŗa vakarā Rīgas Mākslas darbinieku namā bija sarīkojums, kur dzejas cienītāji varēja gūt plašu ieskatu Roberta Mūka dzejas pasaule. Klausītāju silta atsaucība liecināja, ka dzejnieka trimdinieka daiļrade ļoti nepieciešama arī tautiešiem dzimtenē.
Raksta autors Vilnis Eihvalds ir Latvijas Universitātes docents. Pasniedz latviešu literatūru posmā no 1890. gada līdz brīvvalsts okupācijai − 1940. gadam. Viņš ir viens no trimdas literatūras autoritārākajiem speciālistiem Latvijā. Vairāku simtu zinātnisko darbu, rakstu un pētījumu autors. Pirms pāris gadiem iegājis septītajā gadu desmitā. Red.
