JG187 Margita Gūtmane. Nevienam nepiederīgā zemē

Pusvārdos sastingums gandrīz tveŗams. Vairs tikai kāda stāvokļa novērojums un konstatējums − kāda klātbūtne caurvējā, izmestā vārdā, kad trūkst spēka piecelties un aizvērt durvis uz to pasauli, kuŗā tas viss gan vēl notiek, bet kuŗas jau sen vairs nav, jo trimdā jau sen vairs nav nekādas sabiedrības, vai nu trimdiniekam to patīk dzirdēt, vai ne.

Strēlertes dzeja ir visizteiktāk un visbūtiskāk ārējo iespaidu, proti − trimda − nosacīta. Bet trimda nav ārējie iespaidi vien − trimda ir visu šo dzejoļu avots. Ne jau tikai viela izmainījusies, bet pati iekšējā būtība ... Kaut kad trimdinieks apjēdz, viņam jāapjēdz, ka šajā svešajā zemē viņš nedzīvos tikai pārejas laiku, lai pēc tam atgrieztos dzimtenē, bet ka šajā svešajā zemē būs arī jānomirst − kā Velta Toma to kaut kur teikusi. Veronika Strēlerte to izsaka skaudrāk: „... nākotne... ir kapa vieta kādā patvēruma zemes kapsētā”.

Šī apziņa nekad vairs nav izdzēšama no turpmākās dzīves.

Ja Mēness upe (tā bija vispār pirmā dzejas grāmata trimdā) 1945. gadā vēl bija mierinājums un balsts daudziem, tad dažus gadus vēlāk Strēlerte pati kādā intervijā ar Jāni Rudzīti izsakās, ka viņai „ir tāda sajūta, ka jāraksta tukšumā”.

Tukšums, atbalss trūkums, apziņa, ka literārais veikums trimdā ir zaudējis savu nozīmi. Rakstnieks svešā vidē, svešvalodas vidē − Strēlertei daudz tuvākas par Zviedriju ir romāņu zemes un valodas − ar mazas tautas valodu kā mātes valodu, par kuŗu nevienam nav ne mazākās intereses, šāds rakstnieks ir apdraudēts visā savā pamatā un identitātē, un ne tikai apdraudēts, varbūt pat jau iznīcināts. Nav jau atņemta tikai eksistences iespēja, bet atņemtas ir dzīves tiesības un jēga.

Strēlertei likās, ka Gaismas tuksneši (1951) būs viņas pēdējais dzejoļu krājums. Laimīgā kārtā nojauta nepiepildījās. (Es personīgi Strēlertes dzeju atklāju tikai ar Žēlastības gadiem, 1961). Bet laika atstatumi starp krājumiem kļuva arvien lielāki: starp Gaismas tuksnešiem un Žēlastības gadiem pagāja desmit gadu, bet no Žēlastības gadiem līdz Pusvārdiem vairāk nekā divdesmit gadu. Gaŗš klusuma periods, kam sekoja vēl gaŗāks. Un liekas, ka šajā laikā vārdi it kā piesūcas un aizpildās ar grūtsirdību un rezignāciju. Gaismas tuksneši beidzas ar dzejoli „Zem augstiem kokiem”. Tas ir viens no Strēlertes mīļākajiem dzejoļiem − šāds vieglums motīvā, noskaņā, valodā, ritmā vēlākos krājumos nekad vairs neatgriežas.

Tīri skaitliski Strēlertes literārais devums dzejas laukā 45 trimdas gados ir mazāks nekā laikā līdz 1945. gadam. Protams, nāk klāt viņas tulkojumi, apceres, grāmatas, kuŗas iznākušas viņas redakcijā, bet arī šie darbi apsīkst un pārtrūkst 1960. gadu vidū.

Strēlerte pati saka par savu literāro darbu:

„Rakstīšana man nekad nav bijusi nepieciešamība, tādēļ arī produkcija tik maza. Bieži esmu rakstījusi tikai paklausot kādam redaktora aicinājumam. Latvijā rakstīšanu stimulēja literārā sabiedrība, zināms sacensības gars. Vairāki darbi radušies citu personu ierosmē, sevišķi tulkojumi. Trimdā rakstīšana bijusi tikai brīvo brīžu nodarbība, bet arī brīvajos brīžos bieži vien nogurums bijis stiprāks par vēlēšanos rakstīt”.

Vācu trimdas literatūras pētījumos ir atrodams kāds raksts par soneta lomu laikā no 1933.-1945. gadam. Tajā izteikta doma, ka tieši sonets ar savu stingro formu ir bijis kā balsts pret šī laika chaosu. (Pazīstami ir Moabitas soneti, kuŗus rakstījuši uz nāvi notiesātie Moabitas pārmācības namā Berlīnē). Formai tiek piedēvētas nepiepildāmi augstas prasības: pārlaicīgais, mūžīgais, kas te tiek piesaukts, bieži vien izrādās pagājušais, un piesaukšana ir drīzāk bēgšana kādā pagātnes patvērumā.

Gaismas tuksnešos forma it kā vēl satur to, kam vairs nav ārēja satvara, it kā vēl savieno to, kas laika gaitā ar varu ir pāršķelts. Bet šis patvērums ir tikai šķietams. Dzejoļu tradicionālās formas sāk lēnām plaisāt un drupt. Seko arvien straujāka un radikālāka novēršanās no klasiskajām formām un konvencijām, no agrākās formas virtuozitātes. Formas drošums ir pamests, tā vietā likta eksistenciāla nedrošība. Varbūt tādēļ Strēlerte šajā dzejā liekas tik pilnīgi neaizsargāta.

Veronika Strēlerte nav atrodama tur, kur lasītāji ar saviem priekšstatiem grib viņu redzēt. Strēlerte neatbilst priekšstatam, ko lasītājs ar savām interesēm un mērķiem no viņas guvis. Un pat tas, ko kāds domā viņā atradis un sapratis, var būt malds, jo acīmredzamais reizēm ir acu apmāns. Jānis Rudzītis recenzijā par „Lietus lāsi” rakstīja: „Šī dzeja arī atveldzē un spirdzina kā tveicīgā gaisā pēkšņi nokritusi lietus lāse”. Un Strēlerte pati saka:

Kā gan biji tu tik klusi
Vēsa, ziboša un maiga
Man uz paša karstā vaiga
Nepamanot nokritusi.

Strēlerte tematiski ir diezgan bieži atgriezusies, bet kādos baismīgos pretstatījumos. Pusvārdos nekas vairs neveldzē, kā „Lietavas” rāda:

Laimīgas dienas
tiem, kam jāraud.
Nepateiks garāmgājējs
asaras vai lietus
uz vaiga.

Kas gadiem ilgi bijis licies uz visiem laikiem cieši saistīts un savienots, bija nežēlīgi pārgriezts un sagrauts. Tuvais bija kļuvis tāls, pierastais − svešs. Bet svešais, kas nu bija diendienā ap katru trimdinieku, nebija un nespēja kļūt tuvs. Un trimdinieks tikai laika gaitā sāka apjēgt, kas ar viņu notiek. Apziņa, ka jāraksta tukšumā, sāk atbalsoties dzejā. Arī tas ir izskaidrojums ilgajiem klusuma periodiem starp dzejoļu krājumiem. Pusvārdi − savas puses vārdi, bet reizē arī vārdi, kas rāda tikai ēnas pusi, vārdi, kas ilgi sāpēs, varbūt pat visu mūžu, jo ir pamats būt izmisušam.

Nav pamata būt izmisušam,
Ja vispār nav pamatu.
Ja var šūpoties bezskaņu dejā,
Apmesties viļņu dzīvokļos,
Dzīvot bez dzīves.
Nav pamata būt izmisušam,
Ja pamati izskaloti.

(„Bez pamata”, Pusvārdiem, 59. lp)

Atvadas, kas jau tik skaudri ieskanējās Mēness upē un arvien sāpīgāk turpinājās nākamajos krājumos, Pusvārdos liekas galīgas. Es nezinu latviešu literatūrā nevienas citas grāmatas, kas būtu tik pilna atvadu un apklusuma. Kļūt vientuļam svešumā ir gandrīz nepanesami. Šie dzejoļi ir kā atbilde un variācijas pareģojuma rindai dzejolī „1945” − „Miers būs drausmīgs”. It kā robeža starp dzīvību un nāvi izgaisusi. Dzejoļu ainavas − burtiskā un pārnestā nozīmē − ir pilnas nāves zīmju un norāžu. Nāve un laiks jau paspējuši visam iziet cauri un visu iztukšot. Nāves zīmēm nav pretstatītas dzīves zīmes, tieši otrādi − dzīves zīmēm ir pretstatītas nāves zīmes. Cilvēkus redz no viņu nāves. Dzīvē nekas nav paliekošs, visam tikai pārejoša nozīme, varbūt pat − nekāda.

Nodarbošanās ar nāvi, mēģinājums pāriet robežu starp dzīvi un nāvi, Strēlertes dzejā ir no sākta gala. Bet žēlastības gadi ir pagājuši. Pusvārdos ir bez žēlastības izteikta kāda neklātiene, kas nesniedz nekādu šķietamu piepildījumu.

„Aizejošā”, Pusvārdu pēdējais dzejolis, kas stipri asociējas ar „Berlīni” Žēlastības gados, beidzas ar vārdiem:

Un vējš paķēra manu balsi, pārplēsa
un aiznesa to viņai pusvārdiem.
Viņa atgriezās, paskatījās manī no tālienes
un pielika pirkstu pie lūpām.

Strēlerte ir ļoti tuvu klusēšanas slieksnim, kā Mārtiņš Lasmanis savā recenzijā par Pusvārdiem teica. Bet − viņa tomēr neklusē. Paldies Dievam, ka neklusē. Viņa neapstājas uz sāpju robežas, bet tai pārkāpj pāri, iet vārdu, pusvārdu tālāk, dažreiz tikai elpas vilcienu. Vairs tikai retais dzejolis, kur Strēlerte ir pārsteidzoši klāt (lai gan privātās sarunās tas ir stipri savādāk) − rindas par Benedikta smaidu, par Rīgas kaķi. Liekas, ka dzejniece tad būtu pamodusies no kādas rezignācijas vai sastinguma.

Bet ir arī tādi dzejoļi, kas apbuŗ ar īpatnēju šarmu un humoru, jā, pašironiju, piem., „Bikstu nabagmāja” un „Nepagūtais”. Strēlertei ir burvīga humora izjūta un pašironija, ja arī vietām liekas, ka tās ir vienīgais līdzeklis pret dzīves nejēdzību.

Lasot viņas dzejoļus, es esmu vienmēr jutusies kā kāda bezdibeņa malā, it īpaši Pusvārdos ir vesela virkne dzejoļu ar ļoti bīstamu spriegumu. Te ir atklājusies dzīves nelaime, kad sabrukusi ticība nākotnei. Un arī Strēlertes smalkā ironija bieži vien virzās šī bezdibeņa malā.

Pāvils Johansons kādā biogrāfiskā rakstā par savu māti Veroniku Strēlerti saka: „Ja būtu kas jākritizē, tad zināma sevis noliegšana un ik pa reizei nemotivēts pesimisms”.

Es tam lāgā nevaru piekrist, jo Strēlertes pesimismam un rezignācijai ir gan pamats. Savā dzejolī par Berlīni 1945. gadā viņa saka:

Šais drupās es nomiru vakar.
Daudzi vēl mirs, ko nošauj, apbeŗ un pakaŗ.
Ej tālāk! Un klausies sirds dzīvajā pukstā.
Baudi kaŗu! Jo miers −
Balss tai izdzisa čukstā −
Miers būs drausmīgs.

Vēlreiz Pāvils Johansons: „Tā bija tikai likteņa sagadīšanās, ka viņa pati briesmu brīdī (t.i. amerikāņu uzlidojumā Berlīnei 1945. gada 3. februārī) neatradās pie kollēgām latviešiem, kas šajā uzlidojumā gāja bojā”.

Dzejolis „Berlīne” sevī ieslēdz vairākas laika dimensijas: tagadni − Berlīni 1945. gadā; nākotni − pēdējās rindas ar norādi uz mieru pēc 8. maija; un reizē pagātni − ar šodienas vērtējumu par laiku, kas trimdinieku sagaida pēc miera iestāšanās: „Miers būs drausmīgs”.

Šajā trimdinieka dzīvē nekas vairs nav paliekošs. Visam ir tikai pārejoša nozīme, būtībā − vairs nekāda. Latvija ir vairs tikai atmiņās. Un ja mēs to redzam uz vietas apciemojumos, tad tas ir − par spīti visām politiskām pārmaiņām − tomēr skats no tāluma. Dzimtene vairs nav atgūstāma. Tā ir kopā ar bērnības un jaunības zemi pazudusi uz visiem laikiem. Kas to pazaudējis, ir arī pats pazudis. To neglābj nekādi žēlīgi atmiņu skati, ar kādiem latviešu un arī citas trimdas literatūras ir tik nejēdzīgi piebārstītas, īstas ilgas pēc dzimtenes neļauj trimdiniekam ieslīgt pašnožēlā − īstas dzimtenes ilgas trimdinieku iznīcina.

Veronika Strēlerte pati savos dzejoļos nav atgriezusies Latvijā − vēl nav. Atgriezusies ir tikai viņas dzeja. Pusvārdos ir četri dzejoļi ar Latvijas motīviem. Bet tieši starp tiem skan arī trimda − Gotlandes krastā. Starp Kurzemes krastu un Gotlandes krastu ir 40 gadu svešuma, trimdas, vientulības, pesimisma, rezignācijas.

Bet ja māksla nedrīkst atmest cerības, tad šo dzejoļu cerība ir viņu esamība. Klajš klusums, un tomēr šeit un tur pa retam dzejolim, nelietojams nekādai ideoloģijai, nelietojams arī trimdai. Viss taču pateikts, bet atgūts nav nekas no tā, kas reiz pazaudēts uz visu mūžu. Un tomēr − šiem dzejoļiem ar visu savu lielo pesimismu un rezignāciju ir pašapziņa un pašpaļāvība, kādu Strēlerte pati − liekas − savā dzejā vairs neredz. Šo dzejoļu pašsaprotamība ir viņu pilnīgais izmisums un radikālā vientulība. To tikai retais spēj panest.

Kas varētu likties tik ļoti privāts, ir būtībā visas trimdas traģēdija. Tā ne tikai no „Vienkāršiem vārdiem” uz Pusvārdiem ir noslēdzies loks, bet arī no Mēness upes uz Pusvārdiem.